Rūta Holendere

Aktrise, dramaturģe

Drazas 1

Dienasgrāmatas rakstu jau vairāk nekā 13 gadus un ne reizi neesmu pārlasījusi. Nav pieticis drosmes. Vienreiz iesāku – 10 gadus pēc rakstīšanas ieskatījos blociņā, kur stāstīju, kā manas draudzenes un nedraudzenes (5. klase) viena otru terorizē, atbalsta vai vispār izslēdz bērnus no „ievērošanai derīgo cilvēku” loka. Lasot sapratu, ka atceros visu, it kā tas būtu noticis tikai pirms pāris gadiem, sajutu atbalsojamies to pašu sašutumu un neizpratni, bērna naidu, ko toreiz. Skatījos uz sevi ķeburainajās blociņa rindās – mazu cilvēkbērnu, kā pavisam atsevišķu no manis, kurš lēnām izaug līdz tam, kas esmu šodien. Toreiz iemetu dienasgrāmatu atpakaļ kastē un vairs neesmu aiztikusi. Šķita, ka esmu kāds lūriķis un vēroju sveša cilvēka domas evolūciju – privātāko, kas vispār var būt.

Studiju gados mums kursa vadītāji (Mihails Gruzdovs un Indra Roga) lika ieviest „drazu kladi”, kurā fiksējam novērotus cilvēkus, fiziskās sajūtas, visu, visu, kas var noderēt vēlāk aktierdarbā. Pēdējā gadā ierakstus sāku veikt retāk, jo pamanīju, kā tur ielaužas personiskie pārdzīvojumi kā ikdienas parādība. Un, ja tad, kad tev sirds lūst uz pusēm, tu nevis normāli izraudies, bet ņem un pieraksti savas domas, fiksē elpošanu un skaties uz sevi kā uz trešo personu, pazūd orientieris, kas tu īsti esi. Cilvēks vai profesija?

Rakstīšana ir mana terapija – palīdz sakopt, sakārtot smadzenes, iemūžināt cilvēkus, kas padara ikdienu krāsaināku, atzīmēt notikumus, kas noved pie jaunām atziņām. Es nerakstu par paradigmām, nerunāju citātos un negrozu mākslas prizmu savās rokās, es rakstu par mazām lietām – sabiedrisko autobusu, ierēdni, bērnu, kas uz ielas sarīkojis skandālu, par izlasītu teikumu, par laipnu lielveikala kasieri, par skaudību, kas manā acu priekšā indē cilvēkam dzīvi utt. Man gājiens uz tirgu dažkārt ir daudzreiz vērtīgāks, nekā apmeklēt izrādi, izstādi vai izlasīt grāmatu.

Pirms dažām dienām Rīgā uz ielas atkal satiku vietējo bezpajumtnieku, kurš dienā reizes 50 apstaigā vietējo kvartālu, jautājot pēc naudas vai cigaretēm. Vēroju, kā viņu izprovocē uz sarunu. Sākot ar to, ka pajautā, kur palikusi iepriekšējā jaka, cik viņam gadu, tad – cik kamieļiem kupru? Viņš atbildēja pareizi, ka ir gan vienkupra, gan divkupru kamieļi, bet tad pēkšņi no šīs zootēmas pārslēdzās uz saraustītu stāstu: „Jā. Kamieļiem jau tur ūdens, bet kā tur...? Ūdens kāpj uz augšu, uz augšu, ja? Un tur vīrietis. Viņš slīkst. Viņam grib palīdzēt, bet viņš saka – nē, nē, nē, Dievs mani glābs, es viņam ticu, es viņu mīlu! Ūdens kāpj, kāpj, un viņu neglābj. Noslīkst. Un tad viņš prasa Dievam – kāpēc Tu mani neglābi? Es taču Tev tik ļoti ticēju! Dievs saka: „Kā? Bet es taču Tev sūtīju cilvēkus!””

Teātrī sezona jau sākusies ar pirmizrādi („Eņģeļa kreisais spārns” Ineses Mičules režijā), pilnā dunā rit darbi pie „Bērns, vārdā Rainis” Reiņa Suhanova vadībā, un, kas attiecas arī uz mani – pie „Meistara un Margaritas” (režisore Indra Roga). Augusts ir arī viesizrāžu mēnesis, un reizēm mēģinājumu process tamdēļ kļūst mazliet saraustīts. Šogad izmantoju pāris negaidīti radušās brīvās dienas un aizbraucu uz festivālu „Laba Daba”, kas nu jau vairākus gadus ir mans iecienītākais vasaras pasākums. Paralēli tam, ka varu vērot tūkstošiem cilvēku visdažādākajos garastāvokļos un afektos, baudu arī mūziku, mitru zāli, zemi, sauli un netraucēto mieru, kas sākas uzreiz aiz festivāla teritorijas. Šoreiz fantāziju visvairāk raisīja kāda sieviete, sirmgalve, kas gumijniekos un ērtās, ievalkātās mājas drēbēs viena sēdēja ēnainā stūrī pie skatuves, kur skanēja smagā mūzika krievu valodā. Un, spriežot pēc šad tad izdarītām ritmiskām galvas kustībām un intereses, ar kādu viņa skatījās, domāju, ka viņai patika. Arī pēc tam viņu ievēroju festivāla teritorijā pastāvīgi staigājam vienu. Vai viņa ir kādu blakusesošo māju iemītniece? Vai kaut kādā veidā piedalās pasākuma organizācijā? Atbraukusi līdzi kādiem māksliniekiem? Katrā ziņā neredzēju nevienu citu, kas tik cītīgi pētītu programmiņu.

Festivālā, gan pašas vēlēšanās dēļ, gan arī tāpēc, ka sāku apšaubīt savu kultūras pasākumu apmeklēšanas koeficientu (sakarā ar piedāvājumu rakstīt šādu radošo dienasgrāmatu), aizgāju aplūkot Jēkaba Nīmaņa bērnu dziesmu koncertu un etīžu teātra  „Nerten” izrādi. Jēkaba Nīmaņa mūziku vienmēr vēlos dzirdēt, ja ir iespēja, jo tajā ir kaut kas dziedējošs paralēli tam, ka asprātīgs, un skaists, un  „Nerten” jau ilgu laiku cerēju kaut kur pavērot. Abos gadījumos biju patīkami pārsteigta. Bērnu dziesmas (dažas pat ļoti sarežģītas, īpaši ritmiski) vairumā gadījumu izklausījās kā roks, tikai ar bērnu dzejas vārdiem. Un tā man šķiet skaista pieeja, zinot, kā trīsgadīgie dzied līdzi, sākot ar Beyonce, beidzot ar Skyforger, un labprāt klausās to, ko pieaugušie. Un, ja vēl ir teksts latviski par konfektītēm, karotēm un slapjiem mammas matiem, smaida gan pieaugušie, gan bērni.

Etīžu teātris, manuprāt, ir vispiemērotākais teātra formāts šādam pasākumam. Politiski un vispārcilvēciski asprātīgs, brīžiem pat ļoti negaidīts un sastāv no savstarpēji nesaistītām daļām, kas neļauj skatītājam nogurt. Domāju, ka katrai auditorijai ir savi mīļākie fragmenti, tāpēc negribu izcelt kādu vienu, jo katra tēma ir pārdomāta, gudri un ar sirsnību pasniegta. Lai gan, nu labi, atvainojos blakussēdētājiem, jo pie etīdes ar zvanu ātrajai palīdzībai, kur mirējam 7 minūtes jāizvēlas sarunas valoda, polise, traumas veids, jāuzgaida savienojums utt., es jau sāku gārgt, ne smieties.

Vēl šonedēļ aizdevos skaistuma meklējumos uz Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izstādi „Ielūgums uz gadsimta balli 1915-2015”. Skatoties vitrīnās ar gadsimta sākuma dārgakmeņu ķemmēm, maziem smaržūdens trauciņiem, vēdekļiem, pērļu rotaslietām, domāju – kā blakus izskatītos mūsdienu balles aprīkojums? Izšūts viedtālruņa maciņš, kosmētiskais korektors, kaut kas noteikti Made in China (un ne jau porcelāns). Bet kopumā skaisti, iztēli rosinoši. Pat tāds sīkums, ka senāko tērpu manekeni izskatījās mazāki nekā mūsdienām pietuvinātie, atgādinot, cik ļoti mainījusies ne tikai mode, bet arī nēsātāja fiziskais veidols. No jūdgenda līdz rotām kosmiskā stilā, atpakaļ pie operas mēteļiem. Skaisti. Lai gan es pieķēru sevi vairāk vērojam izstādes apmeklētājus, ne manekenus. Pie kādas vitrīnas jauna sieviete mēģināja klusāk dusmoties uz savu māti: „Es gribu skatīties un baudīt, nevis visu laiku fotografēt un caur telefonu skatīties! Pēc tam tās bildes tāpat nevar atrast!” Tēvs tikmēr izlikās vērojam eksponātus, it kā viss mierīgi. Pēc dusmu uzplūda viss trio samulsis un klusējošs pameta mazās drāmas laukumu un devās uz zāles otru galu, lai neviens, kas varēja dzirdēt, neatpazītu.

Noslēgumā kāds video, kuru man lika noskatīties un prasīja, vai ir TĀ? Meitene = teātris, kaķis viņai rokās = aktieris un otrs kaķis = skats no malas... Līdz nākamai nedēļai!