Līvija Pildere

Teātra kritiķe

Decembrī pierakstītas domas I

Sestdiena, 5. decembris

“Mēs ticam, ka pirmās trīs dienas pēc nāves cilvēka miesa un dvēsele joprojām ir viens vesels. Līdz devītajai dienai dvēsele aplido sev svarīgās zemes vietas. Tad dvēsele pārceļas uz ārpus zemes sfērām, un šajā laikā līdz četrdesmitajai pēcnāves dienai viņai jāpiedzīvo gan Paradīze, gan Elle. Tāpēc ir jālūdz par aizgājēju, lai dvēselei mazāk jāredz Elles mokas,” Grebenščikova lūgšanu nama kancelejas darbiniece atgādina pasaku mīļo sirmmāmiņu, kad atklāj no pareizticīgās Baznīcas 17. gadsimtā atšķēlušos vecticībnieku pārliecību par pēcnāves dzīvi. Tajā nav Dantes “Dievišķās komēdijas” poētiskās tēlainības, trūkst detaļu gan par Elles lokiem, gan Paradīzes uzbūvi, un viss četrdesmit dienu dvēseles ceļš izklausās pēc Šķīstītavas. Bet sirmmāmiņas balsī skan paļāvība, kas liek domāt – Dante, protams, ir izcils dzejnieks, bet formas ir dažādas, saturs – viens. Tici vai netici.

Vakarā Liepājas teātrī skatos Viestura Meikšāna izrādi “Portreti. Vilki un avis”. Gaidot izrādes sākumu, pierakstu uz priekškara izgaismotās filozofa Martina Heidegera rindas: “Kā lai dzīvo attiecībās ar cilvēkiem, ja cilvēks šajā pasaulē ir neizbēgami viens”. Heidegers nav sevi uzskatījis par eksistenciālistu, norādot, ka viņu nodarbina “Esamība tās totalitātē”.  Viesturu Meikšānu interesē gan eksistence, gan esamība plašākā nozīmē, sadarbībā ar scenogrāfu Reini Dzudzilo īstenojot koncepciju par pārlaicīgu portretu galeriju.

Scenogrāfijas ideja, balstīta lugas nosaukuma dotajā antagonismā, attēlota tieši, skatuves kārbu dalot divos spēles laukumos. Nedabisku, vēsu toņu interjers un ainava logā, kas kļūst par gleznu pie sienas. Akcentētā divdaļība piesaka konfliktu, kas izvērsts, spēlējoties ar dabas un telpas pretišķību, privātās un publiskās zonas jaukšanu, cilvēka dabas duālismu. Telpas transformācijas ir kā rāmis, kurā Aleksandra Ostrovska dotais komiski satīriskos toņos krāsotais sabiedrības portrets sadalīts tēlu portretu pikseļos – atverot vienu, otru, nākamo, pamazām atklājas kopējā bilde. Tajā spilgtākie ir Ineses Kučinskas (Murzavecka), Kaspara Goda (Čugunovs), Mārtiņa Kalitas (Berkutovs), Gata Malika (Goreckis), Edgara Ozoliņa (Murzaveckis) veidotie tēli attīstībā – raksturi, kas atplaukst suģestējošajā “netikumībā”. Scenogrāfa dotā krāsainība beidzas epiloga tumīgajā melnumā, ko krāsojis gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, un fiziskās telpas transformācija, sadevusies rokās ar aktieru spēli, atklāj gaišā (lai arī šis apzīmējums ir diskutējams) izšķīšanu tumsā. Vilka (plēsēja, veiksminieka) daba Meikšāna izrādē atklājas krāšņi un iegūst metafizisku nokrāsu. Kad izrādes beigās skatuves melnumā dūmu vālos savu vilka dabu – ar un bez maskošanās aitas ādā – viens otram rāda Murzavecka un Berkutovs, iedomājos rīta sarunu par dzīvi citā pasaulē. Iztēlojos, ka tā ellē par ietekmes sfērām dvēseļu pārvaldīšanā varētu cīnīties dēmoni. Vienatni, par ko runā Heidegers, Meikšāns rāda vilku barā. Vilki savu baru attīra no vājākajiem sugas pārstāvjiem. Tie ir dabas likumi. Vilkiem nav variantu, ja Everitas Pjatas Holivudas kinodīvai līdzīgā Kupavina Kristas Dzudzilo modelētajos elegantajos kostīmos ir aita – arī tas ir dabas likums. 

Liepājas teātra iestudējums idejiski lieliski ierakstās tēmā “Pasaule bez Dieva”, kas bija šogad apmeklētā Vroclavas starptautiskā teātra festivāla “Dialogs” moto. Festivāla veidotāji norādīja, ka, skatoties dažādos kontinentos tapušas izrādes, viņi pamanījuši tendenci, ko var formulēt kā ilgas pēc augstākām vērtībām. Festivālam atlasītos iestudējumus vienoja eksistenciālie jautājumi – kā dzīvot šajā pasaulē, kurā trūkst stabilitātes un kur cilvēks maldās pseidovērtību mežā, meklējot kaut ko, kas apmierinātu emocionālās un eksistenciālās vajadzības. Var teikt, ka tās ir mūžīgās problēmas, ka krīze seko krīzei, un to pārdzīvo paaudze pēc paaudzes. Bet tik koncentrēts “sliktums”, kas pasniegts gandrīz izturētā virtuozi vieglā un izkāpinātā spēles stilā kā Liepājas teātra izrādē, ir labs, vērtīgs “sliktums”. Kā sava laika liecība par vilku triumfu. Ja vēl laika gaitā iespēlētos Everita Pjata, Anete Berķe (Glafira Aleksejevna), Kaspars Kārkliņš (Liņajevs), Ilze Trukšāne (Anfusa Tihonovna), spējot iekšējo darbību savienot ar ārējo, kas vietumis izteikti ņēma virsroku, ievedot ārišķības purvā, izrāde kļūtu viendabīgs māksliniecisks veselums.