Marta skatuves iespaidu medībās IV

24. marts

Čehova „Trīs māsu” pirmizrāde Dailes teātrī. Andrejs Žagars skatuves stāstam ļauj ritēt, režisoriskajai interpretācijai piekāpjoties teksta priekšā. Var priecāties tie skatītāji, kurus kaitina un aizvaino klasikas samaitāšana ar visādām modernām detaļām. Tomēr atmosfēra izrādes otrajā cēlienā kļūst jau pavisam miegaina. Lai radītu klasisku, ieturētu skatuves versiju, labi sabiedrotie bijuši kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka un komponists Artūrs Maskats. Taču neveiksmīga ir Eināra Timmas scenogrāfija – kā no mietpilsoņu interjera katalogu tapešu paraugiem salipinātas fona plaknes – sienas, kam piestiprināti griestu lampu žuburi. Scenogrāfija, pirmkārt, ir ilustratīva, otrkārt, nekādā veidā neveicina skatuves darbības un mizanscēnu dažādību, treškārt, arī pati par sevi nav diez cik estētiska. Veiksmīgāki ir Timmas veidotie video: kamēr uz skatuves starp lugas cēlieniem notiek pārbūves, uz aizkara tiek projicēts ar akvareli gleznots vai ar zīmuli zīmēts ilgotās Maskavas skats, kurš, zīmējamam rīkam pieskaroties, nevis pamazām iezīmējas stingrāk, bet gan dzēšas. “Trīs māsas” piedāvā neierastu materiālu Dailes teātra aktieriem (Čehova lugas visā šī teātra vēsturē iestudētas ļoti reti), un aktierdarbi ir diezgan neviendabīgi. Man izdodas pieslēgties Ievas Segliņas Mašas un Jura Žagara Veršiņina attiecību līnijai, kurā jūtams patiess (melo)dramatisms, taču nepārliecina Dārtas Danevičas histēriski klīrīgā Irina un Mārtiņa Poča pārspīlēti lādzīgais Tuzenbahs. Savukārt Kristīne Nevarauska, šķiet, pārmēru cītīgi pieķērusies 28 gadus (!) vecās Olgas tekstam par jušanos vecai – simpātiskajai aktrisei tiešām izdodas radīt dzīves rūpju novecinātas sievietes tēlu, taču gan Olgas tēlā, gan izrādē kopumā pietrūkst trīs māsu (jeb, kā izteicās kāds mans paziņa, trīs Bovarī kundžu) noslēpumainās auras.

26. marts

Divas izrādes Valmierā – Reiņa Suhanova iestudējums „Bērns, vārdā Rainis” un Aspazijas „Vaidelotes” versija Ineses Mičules režijā, kas pirmizrādi piedzīvojusi tikai pirms pāris dienām.

„Bērns, vārdā Rainis” iekļaujas Reiņa Suhanova veidotajā Aspazijas un Raiņa gada triloģijā, kurā vēl tapušas izrādes „Vētras sēja” un „Sarkanās puķes”, un ir mākslinieciski veiksmīgākā izrāžu sērijas daļa. „Bērns, vārdā Rainis” pieder tām simpātiskajām bērnu izrādēm, kas vedina attīstīt fantāziju un saskatīt spēļu ierosinātājus un kompanjonus visvienkāršākajās un ikdienišķākajās lietās (no šosezon redzētajām tādas ir vēl Māras Ķimeles „Reiz bijanebija” (JRT) un Paulas Pļavnieces „Pielipīgie vārdi” (Dirty Deal Teatro), kuras pamatā arī Raiņa dzejas valoda). Reinis Suhanovs Apaļās zāles spēles telpu iekārtojis lakoniski, bet spēcīgi – fonā oranža saules ripa, bet par centrālo darbības laukumu kalpo garens galds. Tirkīzzilā krāsā tērptie izrādes idejas autori un īstenotāji – aktieri Inese Ramute un Mārtiņš Meiers – stāstu par mazo Raini un viņa bērnības pasauli izstāsta, visās lomās – gan galvenajā, gan dažādās citās (māja, suns, kaķis, bērni) – ļaujot darboties dažādu izmēru akmeņiem. Galvenais varonis ir viegli atšķirams balts olītis, un arī citos akmeņos ar aktierspēles burvības un savas fantāzijas palīdzību it ātri izdodas saskatīt gan suņa garo purnu, gan mājas lepno stikla verandu. Aktieri meistarīgi iedzīvojas gan bērnu, gan dzīvnieku, gan dažādu tautību tirgoņu ādās, ritmizētajā priekšnesumā ievijot arī Raiņa dzejoļus bērniem. Visas aktieru darbības apvienojumā ar komponista Jēkaba Nīmaņa veidoto skaņu partitūru rada izteiktu ritmu, kas ir galvenais izrādes virzītājspēks. Nelielās izrādes otrajā pusē pietrūkst kādas kulminācijas arī stāsta līmenī – bērnu uzmanība atslābst, taču jauki, ka katrs mazais skatītājs (arī žūrija un kāda mamma pēc īpaša bērna lūguma) saņem pa baltam olītim ar uzrakstu „Rainis”. Un daudz mazu Rainīšu uzsāk dažādas dzīves, manējais iekārtojies puķupodā zem tējas rozes zariem.

Ineses Mičules „Vaidelote” ir stipri īsināta versija par Aspazijas drāmu no leišu pagātnes. Ideja īsināt tekstus, kā arī atteikties no daudzajām kunigaikštu, vaidelošu, kalpu un tautas lomām, manuprāt, bijusi kopumā veiksmīga, divās izrādes stundās ļaujot visu uzmanību koncentrēt uz mīlas un ideju trijstūri „Mirdza – Laimons – Asja” Ineses Pudžas, Kārļa Freimaņa un Māras Mennikas izpildījumā. Abas aktrises ir psihofiziski pretstati, kas vēl uzsvērts ar kostīmu palīdzību: Māras Mennikas Asja ir sievišķīga, rāma, slēpti kaislīga, kamēr Ineses Pudžas Mirdza – temperamentīga un pat puiciska, ko vēl pasvītro viņas ietērpšana biksēs. Vai Mirdzā paņemts līdzi ieraugs no Jūlijas jaunkundzes lomas Vladislava Nastavševa iestudējumā, vai bikses ir kā zīme par feministisko rakursu, vai arī tās vienkārši seko mūsdienu modes līnijām bez dziļākas semantikas? Ingas Bermakas-Apiahas un Agneses Leilandes tērpi (abas ir arī izrādes scenogrāfes) ir stilīgi – vienlaikus moderni un dažādu laikmetu un pasaules malu detaļu pilni –, taču tie līdz galam nerada jaunu, unikālu šīs izrādes pasaules modeli, vairāk paliekot interesantas tērpu skates līmenī. Vēl mulsinošāku „Vaidelotes” pasauli padara Gata Priednieka-Melnača video projekcijas, kurās bez īsta pamatojuma pavīd dažnedažādi popkultūras tēli, kā arī šaudās liesmas, kas ļoti atgādina tepat uz šīs skatuves šajā sezonā plosījušās „Meistara un Margaritas” uguns mēles. Savukārt Emīla Zilberta mūzika, pati par sevi skaista un melodiska, izrādē sāk pārmēru dominēt. Bez jauna, visus elementus vienojoša jēgas dzīpara „Vaidelote” paliek eklektiskā aptuvenībā.

27. marts

Sveiciens Starptautiskajā Teātra dienā! Priecājos to pavadīt bez teātra, toties ar Lieldienām un ģimeni.

31. marts

Pēdējo martā ieplānoto izrādi neapmeklēju pavasara vīrusa dēļ. Dienasgrāmata neļaus samelot – šomēnes esmu apmeklējusi 12 izrādes. Vai tas ir daudz vai maz? Ņemot vērā pašas piekrišanu darboties šīs sezonas “Spēlmaņu nakts” žūrijā, tā vienkārši ir norma, neizbēgamība. Rakstot šo dienasgrāmatu, pēc neilgām pārdomām esmu izdzēsusi visus ierakstus, kuros spontāni sāku apcerēt kritiķa profesijas ēnas pusi – šaubas, vai ir lietderīgi vēl bez sava pamatdarba citā nozarē nodoties paralēlajai profesijai, kas aizņem tik daudzus vakarus un brīvdienas. Bet beigās man tomēr gribas to pieminēt un pateikt paldies savam vīram, kurš pieņem mani tādu, kāda esmu, ar visām no tā izrietošajām sekām. Pārskatu kalendāru – līdz sezonas beigām esmu ieplānojusi vēl 37 skatuves iespaidu medības.