Zane Henčele

LKA Drāmas un teksta studiju programmas absolvente

Temperamentīgais Patriarhs

Šogad Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves mākslas festivāls Patriarha rudens norisinājās no 26. septembra līdz 3. oktobrim, ietverot teātra un laikmetīgās dejas izrādes, studentu diplomdarbu filmu skati, Dāvida Džovanzanas (Šveice, Somija) vadīto delartiskās komēdijas meistardarbnīcu un Andreu Karandelas (Spānija) flamenko dejas meistarklasi. Festivāla izrādes apmeklēju trešo gadu – kopš studēju Latvijas Kultūras akadēmijā. Lai arī mācos Drāmas un teksta studiju kursa apakšprogrammā, kas nepārprotami saistīta ar teātri, izrāžu skatīšanās vairākas dienas pēc kārtas un reflektēšana par redzēto vēl vairākas dienas pēc tam aizvien šķiet pārbaudījums. Šī festivāla dienasgrāmata ir mans mēģinājums to pārvarēt.

Audiovizuālās mākslas studentu īsfilmu skate kinoteātrī “Splendid Palace”

Tēmas, tāpat kā pašas septiņas filmas, ļoti dažādas – skarbie, pamestie Latvijas lauki, puišu un meiteņu attiecības, lauku meitenes piedzīvojumi pilsētā, mācības ārzemēs, “džihādisti” Latvijā, privātīpašnieciska vientuļā māte un lauku ciemata īpatņu kaislības.

“Silts klusums”

Režisora Rinalda Zelta bakalaura darba filmā šķiet, ka skaņu celiņa vispār nav, jo saules ieskautie dabas skati no ekrāna runā paši par sevi. Filma stāsta par jaunieti (galvenajā lomā pats režisors), kas studiju vietā izvēlējies atgriezties pie pirmatnējā, proti, divatā ar suni padzīvot pamestā Latvijas lauku mājā. Mana nelaime, ka pirms skatīšanās izlasīju filmas aprakstu, tādēļ visu skatīšanās laiku neapzināti gaidīju tur aprakstītās galvenā varoņa bailes no vientulības. Pazudušais suns, mistiskais uz velosipēda braucošais kaimiņš, kurš nekad nepiestāja parunāties, bija labi pavedieni antisociālās vides attēlošanā, taču būtu gribējies redzēt vairāk sarežģījumu, kas liek galvenajam varonim patiešām nobīties no pamestās lauku mājas vides un apstākļiem. Bet vizuāli filma ir tikpat skaista kā jau vairākkārt pieminētie Latvijas lauki.

“Ērkšķiem pilna istabiņa”

Režisores Ivetas Budrevičas maģistra darba filma par jaunu meiteni Andu (Elvita Rakštīte), kura jaunības maksimālisma dēļ pieļauj vairākas kļūdas attiecībās ar līdzcilvēkiem, jo īpaši ar savu puisi (Māris Bezmers), ļauj atkal no jauna ieraudzīt katram pazīstamo, it īpaši jaunībā aktuālo tieksmi visu izskaistināt vai dramatizēt. Poētiski kadri, klubs “Depo”, Inokentijs Mārpls, Dzelzs vilks, vinila plates, velosipēdi, aizkaru knaģos sakārtās rozes, attiecības ar puisi, kuram dzīves plāni ir diezgan skaidri, bet tu esi tikai viņa mūza, kas pati nezina, ko grib, – tas viss vedināja domāt par kādu jau pagājušu romantiku.

“Meldra”

Scenārijs Montas Gāganes maģistra filmai ''Meldra'' no sākuma šķiet paredzams, proti, Elīnas Dambes spēlētā lauku meitene iepazīstas ar pilsētas puisi, turklāt rakstnieku (Jānis Vimba), brauc pie viņa ciemos uz Rīgu, izbauda pilsētas nakts dzīvi utt., bet šī filma ir piemērs tam, ka pavisam vienkāršus sižetus var pārvērst aizraujošā un asprātīgā stāstā. Ļoti piemēroti izvēlēti profesionālie aktieri – jau pieminētais Jānis Vimba rakstnieka, Ance Strazda Rīgas draudzenes, Uldis Sniķers draudzenes drauga, Sigita Jevgļevska Meldras mātes, Artis Robežnieks tēva un Ivars Puga rakstnieka dzīvesbiedra lomā. Topošās aktrises Elīnas Dambes atveidotā Meldra arī ir absolūti dabiska, nesamākslota. Katra aina filmā ir nozīmīga, daudzas ir asprātīgas, un nekas neliekas mākslīgi uzspēlēts.

“Mažora dienas, minora naktis”

Tikpat saldi poētiska kā tās nosaukums ir Ditas Celmiņas veidotā maģistra darba filma. Tā kā Latvijā muzikālo filmu žanrs nav visai izplatīts, vajadzēja laiku, lai aprastu ar “Mažora dienu, minora nakšu” noteikumiem, proti, ka dažas filmas varoņu sarunas notiek dziedot. Domāju, ka drosmīgās režisores filma vairāk iegūtu, ja tās dramaturģiskais materiāls būtu izstrādāts pamatīgāk, jo aiz filmas ārējā poētisma skatītājs tomēr vēlas pamanīt arī saturisko stāstu. Ar Elizabetes Skrastiņas spēlēto Melāniju viss ir skaidrs: viņa mīl savu puisi un vēlas studēt ārzemēs. Savukārt kāpēc viņas puisis, Agra Krapivņicka Toms, kurš mīl savu meiteni, pēkšņi izvēlas uz ārzemēm nebraukt, tā arī netop skaidrs. Tomēr prieks par drosmi, lai top jauni filmu mūzikli Latvijā!

“Konvertīti”

Kārļa Lesiņa maģistra darba filma aizrauj ar tēmu, proti, kā būtu, ja Daesh sāktu vervēt savus piekritējus arī Latvijā? Agnese Cīrule pārliecinoši spēlē jaunu žurnālisti Maiju, kura koncentrējusies tikai un vienīgi uz savu sapni – strādāt “New York Times”. Aktrises koncentrētā, teju nemainīgā sejas izteiksme visu filmas laiku labi parāda varones nevēlēšanos rēķināties ar jebkādiem traucējumiem sava plāna īstenošanā. Proti, viņa cenšas iesaistīties Daesh grupējumā Latvijā, lai varētu par to uzrakstīt labu rakstu. Kā jau filmā un tāpat arī dzīvē, nekas nenotiek bez sarežģījumiem – viņa to nevar izdarīt viena, jo musulmaņu kultūrā sievietei ir daudz ierobežojumu, ja viņa nav kopā ar vīrieti. Šai plānā tiek iesaistīti arī viņā iemīlējušies puiši, ko spēlē Klāvs Mellis un Igors Šelegovskis. Viņas plāns – uzfilmēt un nosūtīt materiālu iecerētajām instancēm – izdodas, taču tam ir nepatīkamas sekas. Filmas intriga ir ļoti saistoša, neatklājot skatītājam visu informāciju uzreiz, tādējādi liekot ar neatslābstošu interesi sekot galvenās varones rīcībai līdz pat filmas beigām.

“Tango”

Daces Pūces maģistra darba īsfilma vēsta par mātes (Baiba Broka) un viņas pieaugušā dēla (Reinis Boters) ciešajām attiecībām, kuras mainās, ģimenē ienākot dēla meitenei (Jana Herbsta). Pārdomāti ir atainota Helēnas ikdiena – viņa ir skaista, gudra, bagāta, bet vientuļa sieviete. Filmā redzam viņu skaisti ģērbtu, dzīvojam brīnišķīgā jumta dzīvoklī, braucam dārgā mašīnā, ēdam restorānā – tas ir labi veidots pretsats viņas iekšējai vientulības sajūtai, kuru sieviete cenšas kompensēt ar dēla uzmanību, vedot viņu uz tango dejas nodarbībām. Skaisti, smalkas dzīves piepildīti kadri un māte, kas iet pāri līķiem, lai tikai varētu būt kopā ar savu jau pieaugušo dēlu.

“Ludis”

Ar drosmīgu sirrealitāti uz pārējo fona izceļas Gata Ungura veidotā bakalaura diplomdarba filma. It kā tādi paši Latvijas lauki kā filmā “Silts klusums”, taču pilnīgi no cita skatupunkta, jo Ungura filmas lauki ir ļoti apdzīvoti. Tas ir ciems ar izteikti komiskiem dažādu profesiju pārstāvjiem – alkatīgu mācītāju (Kaspars Pūce), policistu – pavedēju (Kaspars Dumburs), traktoristu (Gatis Gāga) un viņa vieglprātīgo sievu (Marija Linarte). Nejauša gadījuma dēļ sieva pamana, ka viņas vīrs, Gata Gāgas jau it kā mirušais zemnieks Ludis, guļot uz elektrības vadiem, spēj radīt gaismu. Alkstot naudas, viņa izveido sava vīra, gaismas nesēja, apskates vietu – nelielu koka nojumīti, kas atgādina tradicionāli atveidoto Jēzus piedzimšanas kūtiņu. Par atsevišķu ziedojumu iespējams redzēt, kā elektrības saspertais Ludis vada elektrību, radot gaismu. Pārspīlēti varoņi, ko artistiski spēlē visi iesaistītie aktieri, un sirreāli komiskais sižets zālē izsauc pat sadzirdamus smieklus.

Kopumā, noskatoties jauno režisoru filmas, lielākais prieks ir par drosmi likt lietā savu fantāziju dažādajos un interesantajos sižetos, kā arī par režisoru pievilcīgo humora izjūtu, kas ļāvusi ieraudzīt no malas pašiem tik pazīstamās dzīves situācijas.

“Vienkauja”, režija, telpa, lelles: Māra Gaņģe

Monoizrāde bez teksta nelielā telpā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Galvenā loma ir režisores Māras Ganģes veidotajai lellei – pašdarinātai vīrieša galvai, ko virtuozi vada atlētiskais aktieris Artūrs Putniņš. Lelles seja veidota domīga, sabozusies un nekustīga, tomēr skatītājam šķiet, ka tās sejas izteiksme nepārtraukti mainās. Lūk, kā parādās leļļu aktiera talants – iedvest dzīvību nedzīvās lietās. Lai arī šī ir kustību izrāde, kur individuālai interpretācijai parasti dota lielāka vaļa nekā iestudējumos ar tekstu, uz skatuves esošie priekšmeti – kastītes, grāmatas, makšķerauklā iekārtas vīna glāzes, kukurūzas nūjiņas un sievietes maska – dara režisores iecerēto stāstu konkrētāku un saprotamāku. Lelle, aktiera vadīta, izrādes laikā iekustina un tādējādi spēlējas ar katru atsevišķo scenogrāfijas elementu. Sākumā tās ir biezas liela izmēra grāmatas, tad makšķerauklā iekārtas vīna glāzes, teju kilograms izbirušu kukurūzas nūjiņu un visbeidzot Viņa – uz neliela balona uzlikta sievietes maska. Aktiera vadīta, Viņa tiek izcelta no baltas pie sienas pielīmētas kastītes. Ar šo pašu balonu tiek radīta arī brīnišķīga spēle: kad lelle/vīrieša galva beigusi par šo sievieti sapņot, viņas ķermenis/balons uzlido augšā pie griestiem, bet seja/maska paliek uz skatuves.

Manā galvā, skatoties izrādi, veidojās šāds interpretācijas skelets: cīņa ar sevi; lelle ir iekšējais ''es'', kas izkļūst no ķermeņa, kas izkļūst arī no kastītes; lelle ir manu domu materializācija; es/lelle domāju savas domas, man paliek garlaicīgi; es/lelle lasu grāmatas, un man galvā virmo jau pavisam citas domas; es/lelle dzeru vīnu, un tās jau ir pavisam citādākas domas; es/lelle ēdu, pārēdos, manī rodas dusmīgas domas pašam pret sevi; un tad es iemīlos; un tad man/lellei sākt jaukties pa galvu Viņa – kad guļu, kad lasu, kad ēdu vai dzeru; un tad es/lelle vairs nevaru šīs nemainīgās domas izturēt. Es piedzeros – izrāde beidzas.

Mans skatītājas prieks un apbrīna izrādes autorei, ka izdevies atrast oriģinālu veidu, kā apspēlēt mūžīgo tēmu par iemīlēšanos.

Laikmetīgās dejas izrāde “CheekToCheek”, pēc Federiko Garsijas Lorkas lugas ''Bernardas Albas māja'' un Raiņa lugas ''Pūt, vējiņi!'' motīviem, horeogrāfija: Olga Žitluhina, Ramona Galkina

Izrāde tiek spēlēta Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, skatītājiem sēžot visapkārt spēles laukumam. Izrādes vērotājus kā savdabīga uvertīra sagaida jau uz spēles laukuma esoša dejotāja – karaliene. Viņas balles tērps ir miskastes maisu kleita, un kronis – mazs lapu grābeklītis. Karalienes tronis ir Didža Jaunzema veidots caurspīdīgu stieņu konstrukcijas trijstūris. Bez vārdiem, tikai ar žestiem karaliene skatītājiem norāda, ka ir jāatrod sava vieta, jāapsēžas, jānomierinās un jāizslēdz mobilie telefoni. Tā šķiet atjautīga atslēga durvīm uz to, ka šai izrādē ar mums sarunāsies pārsvarā fiziskā valodā. Asociatīvi, šķiet, ka šī sieviete domāta kā valdonīgā Garsijas Lorkas Bernarda Alba vai tikpat labi Raiņa “Pūt, vējiņi!” bargā Māte. Tad no aizkulisēm kā tārps atmuguriski izlien pirmā dejotāja. Viņai un visām pārējām dejotājām ir katrai sava raksturīga kustību partitūra, kas ataino kādu sievišķīgu darbību. Starp dejotājām ieraugām modeli, māti, vienmēr iekārojamo sievieti, kareivīgo sievieti, sievieti, kas valdzina, un sievieti, kas raud. Kaut arī izrādē piedalījās trīs vīrieši, faktiski stāsts tomēr ir par sievietēm. Katrai varonei Agneses Spridzānes veidotā apģērba dažādās vietās ir iestiprinātas bumbiņas vai mazi baloniņi, kas asociējās ar pampumiem uz garīgi cietušo sieviešu ķermeņiem. Laikam tādēļ, ka šīs sievietes nepārtraukti par kaut ko cīnījās, nepārtraukti gribēja no kāda izbēgt. Kustības, kuras dejotājas izpildīja, esot atstatus cita no citas, viņas centās realizēt arī, būdamas kopīgā aplī cieši viena pie otras, gluži kā izrādes nosaukumā “CheekToCheek” (“Vaigu pie vaiga”), bet tas, protams, neizdodas. Un šeit saredzamas paralēles ar jau minēto Lorkas lugu, kurā Bernarda Alba tur savas meitas kā krātiņā, nelaizdama tās sabiedrībā. Kad dejotājas no šī ciešā mātes saišu vai uzlikto tradīciju sloga apļa beidzot izkļūst, katra no viņām atkal uzplaukst savā individualitātē.

Domāju, ka šī izrāde jāuztver vairāk kā dažādu emociju uzplaiksnījumu atveidojums dejā, nevis veids, kā atveidot vienu lineāra sižeta stāstu. Bet, ja ir lasīta kāda no abām lugām, tad, protams, skatīties ir daudz interesantāk un saprast Olgas Žitluhinas un Ramonas Galkinas iecerēto vēstījumu var labāk.

“Ričards III. Aklā zarna”, pēc Viljama Šekspīra lugas ‘’Ričards III’’ motīviem, režisors Dāvids Džovanzana

Pārpildītajā Zirgu pasta melnajā Karamazovu zālē pār skatītājiem izdziest gaisma. Gaidām karaļus, karalienes, bet uz skatuves sarkanos šortos izgaismojas jaunais aktieris Oskars Vīksne, kurš sāk stāstīt par savu skolas laiku un zagtajām fiškām. Patīkami modinoši, ka izrādē spēlējas ar laikiem – 15. gadsimts mijas ar mūsdienām, jo varas manipulācijas ar cilvēku pastāv jau kopš Ādama laikiem. Izrāde veidota delartiskās komēdijas formā – lielo degunu maskas, pārspīlēti tipāži ar atbilstošām kustībām un emocijām, spēles ar tekstu. Vienu brīdi dzirdams senais Šekspīra teksts, citā šis pats senais varonis mūsdienīgā valodā uzkliedz izrādes komponistam, lai atskaņo mūziku.

Par laimi, ieraugām arī pašus karaļus un karalienes. Māksliniece Austra Hauks kopā ar Gerdu Šadursku un Līgu Zepu prominentajiem varoņiem radījusi ekstravagantus tērpus. Toma Veličko Ričardam III izveidots milzīgs kupris, kas simbolizē viņa smago nastu, kuru pats sev uzlicis, proti, iegūt varu vienmēr un visur, un ar jebkādiem līdzekļiem. Alises Danovskas Edvardam IV uzpolsterēts milzīgs vēders, kas savukārt simbolizē viņa tieksmi sēdēt kā sunim uz siena kaudzes. Proti, šis varonis, ir tik vecs, ka pilnvērtīgi valdīt vairs nespēj, taču savu amatu nodot dēlam pat netaisās. Brīnišķīgi veidota arī viņa sieva Elizabete, kuru spēlē Madara Bore. Viņai izveidots milzīgs dibens, un viņa staigā noliekusies uz priekšu, tā rādot varones nevaldāmo ziņkārību. Nevar nepieminēt arī Ilvas Centeres sarga Hastingsa pārspīlēti muskuļaino torsu, kuru aktrise ar izvalbītajām grimasēm un pārmainīto balsi attaisno pilnībā. Tikpat labi savu varoni izdevies nospēlēt arī Emīlam Krūmiņam, kura milzīgās kājas un dibens kombinācijā ar plato smaidu, lai kas arī notiktu, simbolizē stereotipizētu ierēdnieciskumu. Elīnas Dambes Annai piešķirts sievišķības pārspīlējums – milzīgas krūtis, Igora Šelegovska princis nespēj runāt, savukārt Elīnas Avotiņas Margarētai visu seju aizēno parūka.

Izrādē paralēli karaļu varas rotaļām tiek spēlētas ikdienišķas mūsdienu ainas, piemēram, situācijas pāra attiecībās, kurās arīdzan neiztikt bez manipulācijām ar otru cilvēku. Varas spēles ir visur.

Izrādes beigās satiekas 15. un 21. gadsimts – cilvēka daba nav mainījusies. Ričards III ir nonācis 21. gadsimta TV raidījumā “Smaržo līķis”, kurā tā vadītājs, ko spēlē jau pieminētais Emīls Krūmiņš, cenšas no karaļa noskaidrot, kā tas tiek vaļā no pašslepkavotiem līķiem. Ričards III pārkāpj raidījuma noteikumus, tādēļ tiek izaicināts uz 21. gadsimta divkauju, proti, jau izrādes sākumā pieminēto fišku spēli. Ričards III zaudē, tādēļ tiek nogalināts.

“Ričards III” ir ļoti aizraujoša izrāde ar asprātīgiem spēles elementiem. Smalki izkopti varoņu tēli tērpos, runā un kustībā.

“Zvēru dārzs”, pēc Edvarda Olbija lugu ‘’Zvērudārza stāsts’’ un “Amerikāņu sapnis” motīviem, režisors Pēteris Galviņš

Aktiera Pētera Galviņa diplomdarba izrāde, pabeidzot režijas maģistrantūru Latvijas Kultūras akadēmijā, tiek spēlēta Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Oskara Dreģa veidotā scenogrāfija ir patiešām saistoša. Balta, milzīga plastikāta dēlīšu sēta, kas atgādina tipisku amerikāņu māju iežogojumu. Tajā izveidotas durtiņas sunim, ko šajā izrādē simboliski spēlē gan galvenā varoņa sieva, gan smaidu izraisošs piepūsts balona suns. Šī siena izrādes laikā atveras, un tur – deformētas mēbeles, kas atgādina Roberta Vīnes filmu "Doktora Kaligari kabinets", bet simbolizē ārpus sistēmas dzīvojošo Olbija varoni Džeriju.

Izrāde sākas ar Ilvara Jansona un Sandra Skudras veidotu mūziku, kas skatītāju ieved svētdienas idillei raksturīgā atmosfērā. Tērpies kā tipisks ierēdnis, uz skatuves parādās Madara Zvaguļa spēlētais Pīters. Viņš apsēžas uz soliņa, kurš, kā izrādes laikā noskaidrosies, ir viņa ierastais soliņš, uz kura viņš nāk sēdēt un lasīt grāmatu teju katru dienu. Pīters uzspēlēti mierīgi lasa savu ierasto grāmatu, ēd sviestmaizi, kārdinoši atver spirdzinošo kokakolas bundžiņu un viņam gandrīz izdodas pat uzsmēķēt, līdz viņu iztraucē Ģirta Šoļa spēlētais nemierīgais, ar sabiedrības hierarhijas sistēmu neapmierinātais Džerijs. Viņš cenšas uzsākt sarunu ar Pīteru, stāstot, ka nupat bijis zvēru dārzā. Sākumā Pīters pret Džerija atklātību, stāstot par savu dzīvi, ir diezgan noslēgts, taču vēlāk, tā teikt, “atveras”, un mūsu acu priekšā galvenie varoņi atklāj savas dzīves – Pītera dzīve ir ļoti sakārtota, paredzama, turpretī Džerijs savu vietu sabiedrībā tā arī nav atradis. Ģirta Šoļa spēlētais varonis ir daudzslāņains. Skatītājs uzzina iemeslus, kāpēc viņam dzīvē nav veicies, taču Pīters rādīts diezgan statisks. Kāpēc viņam savu dzīvi ir izdevies sakārtot, tā arī neizdodas uzzināt, un ar to izrāde nedaudz zaudē. Dažās vietās veiksmīgi un dažās ne tik veiksmīgi režisors vizualizē abu varoņu dzīvesstāsta daļas, iesaistot aktrisi Anci Muižnieci. Pītera stāstā viņa parādās kā sieva, bet Džerija stāstā aktrise atveido kaimiņieni, kura ir teju vai traka pēc vīriešu uzmanības. Tomēr dažās ainās aktieriem trūkst darbības un runātais kļūst garlaicīgs. Žēl, ka izrādē nebija lokalizēti lugas tekstā lietotie Amerikas vietvārdi, tādejādi mazliet atsvešinot skatītāju, kaut gan spēles laukums ir apmēram pusotra metra attālumā no publikas pirmās rindas. Savukārt prieks par izrādes tēmas aktualitāti, proti, sabiedrība kaut kādā līmenī būs sašķelta vienmēr.

“Sapnis vasaras naktī”, pēc Viljama Šekspīra lugas motīviem, režisors Elmārs Seņkovs

Vēl Latvijas Kultūras akadēmijas ceturtā kursa aktieri, bet jau Latvijas Nacionālā teātra lielā skatuve. Tie ir svētki. Atveras priekškars, un ieraugu viņus – apakšveļā citam ar citu maigojoties. Sadalījušies dažādas seksuālās orientācijas pāros, viņi griežas uz skatuves ripas, radot vieglprātīgu uvertīru un aicinot skatītājus ļauties maģiskajam valdzinājumam, par ko vēsta izrādes un Šekspīra lugas nosaukums. Senais Šekspīra teksts savienojumā ar mūsdienu apģērbu.

Apkārt valda mīlas sajukuma atmosfēra. Tai pakļaujas izrādes galvenie varoņi – Hermija (Nele Anna Āboliņa), Helēna (Elīna Dambe), Dēmetrijs (Pauls Iklāvs) un Lizanders (Emīls Krūmiņš), kuri ārēju spēku ietekmēti vairākas reizes savā starpā maina mīlas objektus. Atmosfēru palīdz radīt Mārtiņa Zariņa (viņš arī izrādes mūzikas autors) spēlētais mūziķis, kurš, uz elektriskās ģitāras atskaņodams melodramatiskus akordus, ik pa laikam it kā uzpeld uz skatuves. Emocionālu muzikālo akcentu sniedz arī kuplos balerīnas svārkos tērptā Alise Danovska, izdziedot dažādas neartikulētas skaņas. Nepārtrauktu un, manuprāt, ironisku erotisko noskaņojumu palīdz saglabāt fonā esošās aktrises, kas tērptas apakšveļā un balerīnām līdzīgos svārkos. Ironisku tāpēc, ka skatītājam ļoti bieži jāskatās uz viņu pēcpusēm. Ja šie varoņi ir tie, kas mīlas atmosfēru radīt palīdz, tad Toma Veličko pārliecinoši atveidotais Paks ar to spēlējas. Liekas, ka jaunais aktieris uz šīs skatuves ir spēlējis jau iepriekš, jo dara to apbrīnojami viegli. Jāpiebilst, ka Toms Veličko festivāla noslēgumā saņēma Patriarha rudens balvu kā labākais aktieris.

Paralēli Hermijas, Helēnas, Dēmetrija un Lizandera attiecībām uz skatuves norisinās arī laumu karaļa un karalienes attiecības. Oskara Vīksnes Oberons attēlots kā robotiski runājošs karalis, savukārt Titānija, ko spēlē Aminata Grieta Diarra, šķiet vienkārši ļoti skaista, bet viņas tēls neliekas līdz galam izkopts, individualizēts.

Ļoti asprātīgi veidotas ainas ar lugas amatniekiem, kas izrādes variantā pārvērsti par teātra tehniskajiem darbiniekiem, ko spēlē Madara Bore, Klinta Leja, Alise Danovska, Igors Šelegovskis, Andris Gindra un Kārlis Reijers. Tā ir izrāde izrādē, jo varoņi izspēlē mēģinājumu procesu savai performancei par Piramu un Tizbi. Tiek izmantoti daudzi joki par aktieriem izrāžu mēģinājumos, kas liek skatītājiem vēl vairāk just līdzi topošajiem skatuves māksliniekiem, jo gribas ticēt, ka arī viņi šīs izrādes gatavošanas procesā ir pārdzīvojuši ko līdzīgu.

Sapņa un mistērijas iespaidu rada arī vairākos līmeņos no griestiem nolaistās metāla caurules – iezīmējas simbolisks mežs. Tiek izmantoti visi skatuves līmeņi: kāds no aktieriem nolaižas no griestiem, kāds iekrīt skatuves bedrē vai zemskatuvē, kāds ir skatuves aizmugurē, kāds priekšplānā, un, kas nav mazsvarīgi, šī dažādība netraucē uztvert attiecīgajā brīdī galveno.

Jāteic gan, ka visiem divdesmit topošajiem aktieriem šajā izrādē sevi parādīt nebija iespējams. Daži palika ļoti labā, kustīgā un tomēr fonā.

Iedvesma saņemta

Šī gada festivāla Patriarha rudens tēma bija Eiropas dienvidu tautu temperaments, kas bija jūtams gandrīz katrā no redzētajiem skatuves mākslas darbiem. Savstarpējo attiecību kaislības, improvizācija, pārspīlēta ārišķība, vienotas kustības un ritma spēks – tas viss vedināja uz domām, ka tiekties uz dienvidnieciskāku atvērtību pret pasauli un cilvēkiem šai tumšajā sezonas laikā nemaz nav tik slikti.

Raksta autore ir LKA Drāmas un teksta studiju BSP 3. kursa studente