Varbūt iespējama saruna
Kā sākt?
Labi, vienkārši jāsaņemas drosmes un jāuzraksta par to, par ko es gribu kaut ko uzrakstīt. Par teātra kritiku. Vai drīzāk par skatuves mākslas darbu un skatuves mākslas kritikas attiecībām.
Lai gan lielākā daļa domu (kuru nebūs daudz) ir izteiktas apgalvojuma formā, es aicinātu tās uzlūkot kā jautājumus. Iemeslus saruna. Jo, manuprāt, skatuves mākslas darbi un skatuves mākslas kritika ir saruna. Man šķiet, tā ir saruna starp diviem autoriem vai autoru kolektīviem. Saruna starp diviem darbiem.
Un tad es domāju, kādas sarunas dalībnieks es vēlētos būt. Kāds ir sarunas iemesls? Kāds ir sarunas mērķis? Vai tāds ir? Vai tāds ir nepieciešams? Varbūt mērķi ir vairāki? Varbūt svarīgs nav mērķis, bet sarunas process? Ko rosina šis process?
Kādas sarunas dalībnieks es vēlos būt? Manuprāt, tā varētu būt saruna, kurā dalībnieki viens no otra kaut ko iemācās. Atceros sarunu ar krievu scenāristi Svetu 2010. gadā Maskavā, jauno scenāristu radošajā darbnīcā. Mēs runājām par pedagoģiju, par to, kā tiek mācīti jaunie scenāristi. Sveta teica, ka mainās piegājiens, kāds ilgu laiku bijis viņas augstskolā. Pirms tam pieeja balstījās uz to, ka valstī cilvēku ir daudz, tāpēc katru gadu iespējams uzņemt jaunu scenāristu kursu. Nav tik būtiski saprast, uz ko konkrēti katrs students ir spējīgs. Ir labi, ja var skaidri redzēt, ka viens vai divi ir uz kaut ko spējīgi. Un, ja nav neviena, tad nākamajā gadā būs jauns kurss. Šobrīd tomēr tiek mēģināts saprast, kā attīstīt katra individuālā studenta kvalitātes.
Ko es ar šo, iespējams nepiemēroto, piemēru gribu pateikt? To, ka, manuprāt, ir kaut kas būtiskāks par mākslas darba izcilību. Manuprāt, daudz svarīgāks jautājums – kāpēc kaut kas ir? Kāpēc ir māksla?
Kāpēc ir māksla? Pirms pāris gadiem tika daudz runāts par radošajām industrijām. Cik daudz būtu nepieciešams finansēt mākslu un kultūru no valsts budžeta līdzekļiem? Tajā brīdi, pildot darba pienākumus Dirty Deal Teatro, es mēģināju saprast, nevis kā dažādas valstis finansē skatuves mākslu, bet kāpēc. Kāpēc tas ir vajadzīgs?
Atradu divu konsultantu biroju veikto pētījumu “Jauni finansējuma mehānismi Honkongas skatuves mākslas institūcijām” [i], kurā bija apkopoti vairāki Eiropas un pasaules valstu skatuves mākslas finansējuma modeļi, kā arī uzskaitīti trīs iemesli, kāpēc valstis finansē mākslu. Nenoliedzot mākslas sabiedrisko labumu (iemesls Nr. 1) un ekonomisko potenciālu (iemesls Nr. 2), es vēlētos citēt iemeslu Nr. 3: “Dažādos laikos ticis uzsvērts, ka galvenais iemesls, kāpēc nepieciešams finansēt mākslu, ir mākslas patiesā vērtība. Māksla ir viens no cilvēces augstākajiem sasniegumiem. Tajā mēs izsakām sevi plašāk, nekā tas ir iespējams, izmantojot ikdienas valodu. Tieši tas mūs raksturo kā cilvēkus – un tāpēc tā ir vērtība pati par sevi, un nevis tāpēc, ka tā kaut ko ietekmē vai to vērtīgu padara īslaicīgas politiskās prioritātes vai politiskais entuziasms.” [ii]
“Mākslā mēs varam izteikt sevi plašāk, nekā tas ir iespējams, izmantojot ikdienas valodu.” Vai tā varētu būt skatuves mākslas darbu un skatuves mākslas kritikas sarunas kodola sastāvdaļa? Ka saruna varētu būt par to, kā notikt šāda veida sarunai? Jo man šķiet, ka šī izteikšana plašāk, mēģinājums pārvarēt ikdienas valodu ļauj piedzīvot cilvēcību, izjust gaistošu, bet vērtīgu vienotību.
Manuprāt, kritikas lasīšana ir spējīga veidot līdzīgu sajūtu. Sajūtu, ka mēs ar kādu, kurš raksta par darbu, kura daļa esmu bijis, kopā ejam izlūkos. Mēs patiesībā esam vienā pusē. Mēs kaut ko izpētām kopā. Un, iespējams, es esmu bijis diezgan draņķīgs izlūks, bet tomēr mēs esam vienā pusē. Kāpēc? Es nezinu. Varbūt tāpēc, ka es sevi redzu esam vienā pusē. Es sevi redzu vienā pusē ar cilvēku, kurš raksta kritiku par manu darbu. Ka mēs kopīgi tuvojamies tās ikdienas valodas pārvarēšanai, aiz kuras, iespējams, rodas īstas, kaut gaistošas satikšanās ilūzija. Un varbūt ar savu darbu man šo robežu nav izdevies sasniegt, bet kādam vai kādai, tieši par to rakstot, tas izdodas. Arī tā ir bijis. Un to ir skaisti lasīt un piedzīvot.
Šo bloga ierakstu es biju plānojis īsāku un konkrētāku, mēģinot uzdot dažus jautājumus par dažām parādībām kritikas darbos, kuras esmu ievērojis. Un pamatot šo savu aktivitāti ar to, ka, manuprāt, dažos gadījumos varētu būt veselīgi turpināt atgriezenisko saiti. Veidot atbildi uz kritiku, mēģinot izslēgt naidpilnu 140 zīmju repliku kā labu atgriezeniskās saites formu.
Jautājums Nr. 1 ir nepieciešamība kritikas darbā ievietot sižeta izklāstu. Tas ir tikai jautājums. Varbūt tas ir nepieciešams. Varbūt savos apsvērumos es pārāk maz domāju par potenciāla skatītāja lomu, kam ir būtiski iepazīties ar sižetu. Varbūt sižeta apraksts kritikā, līdzīgi kā pats sižets skatuves darbā, ļauj pievienot un izteikt kritikā esošo vēstījumu. Dažreiz man šķiet, ka tā nav. Ka sižeta apraksts ir palicis kā atsevišķa vienība bez saistības ar pārējām kritikas daļām. Protams, līdzīga parādība ir vērojama arī skatuves darbos.
Nezinu, man šķiet, ka sižets ir gan svarīgs, gan diezgan nesvarīgs elements. Varbūt es ļoti maldos, bet vajadzība recenzijā atstāstīt sižetu man kaut kā saistās ar domu, ka lasītājs vai lasītāja, kas izrādi nav redzējusi, to tādā veidā ieraudzīs un varbūt varēs par to sarunāties arī ar kādu, kurš izrādi nav redzējis. Bet kāpēc to vajadzētu?
Otrs jautājums ir par to, kā kritikas autors vai autore var zināt to, ko esmu domājis, kaut ko veidojot? To vienmēr var pajautāt, bet zināt, ko es esmu domājis, ir diezgan sarežģīti. Jo es pats reizēm pavisam skaidri nezinu, ko es domāju. Un diez vai kāds cits to varētu zināt. Kāpēc tā ir? Kāpēc es nezinu? Iespējams, tāpēc, ka, darbu veidojot, es mēģinu dažādā veidā sevī salikt iekšā dažādu informāciju un iespaidus un skatos, ko tas ar mani izdara. Skatuves darbs kaut kādā mērā ir tādas izdarīšanas rezultāts. Piefiksēts stāvoklis, kas radies no dotajiem, kurus visus es nevaru apjaust, tātad arī pilnībā izskaidrot. Daļu, protams, spēju.
Es priecājos, ja skatuves darba kritikā var redzēt, ko skatuves darbs ir izdarījis ar kritikas autoru. Ja skatuves darba veidotāji, man šķiet, mēģina ielaist materiālu sevī, lai mēģinātu būvēt ļoti personīgu sarunu, tad varbūt līdzīgi varētu būt, veidojot kritikas darbu. Un ja tāds kritikas darbs, darbs, kurā var redzēt, ko mākslas darbs ir izdarījis ar kritikas autoru, ja tāds darbs ir tikai rindkopu garš, tad es labāk izlasu šo vienu rindkopu, nevis vairākas rindkopas ar sižeta izklāstu. Iespējams, periodisko izdevumi vadītāji iebildīs, taču arī šajā gadījumā var uzdot jautājumu – kāpēc kaut kas ir?
Un pēdējais jautājums – cik vienota ir skatuves mākslas darbu autoru un skatuves mākslas kritikas autoru mākslinieciskās pieredzes platforma? Manuprāt, gan mākslas darbu autori, gan kritikas autori var iedvesmot viens otru redzēt vairāk. Pievērst uzmanību jaunām parādībām, jauniem vārdiem, pilnīgi noteikti neaizmirstot māksliniekus, kuru darbus var uzskatīt par eksperimentāliem vai margināliem. Šīs jaunās tendences var patikt un var arī nepatikt, bet man šķiet, ka, pirmkārt, ir labi zināt par to eksistenci, otrkārt, VISS ir spējīgs iedvesmot veidos, ko prognozēt nav iespējams.
Īstenībā es priecātos kritikā par savu darbu izlasīt vārdus un darbus, kuriem man ir vērts pievērst uzmanību, varbūt mēģināt šos darbus ieraudzīt klātienē, lai paskatītos, ko tie ar mani izdara.
No otras puses – lai kritikas darbu autors iegūtu šādas zināšanas, viņai vai viņam ir nepieciešams apmeklēt festivālus un izrāžu skates. Ir iespējams pieteikties radošu braucienu stipendijām VKKF, bet šo praksi – papildināt savas zināšanas – absolūti neveicina tas, ka pētījumā par vidējo atalgojumu starp skatuves mākslas profesijām (atradu pētījumu par atalgojumu kultūras nozarēm, bet nevarēju atrast tieši atalgojuma sadalījumu konkrētās nozares ietvaros) bija redzams, ka viszemākais tas ir tieši kritikas un teorijas nozares pārstāvjiem. Atalgojuma jautājums kopā ar iespējām regulāri iegūt patiešām dažādu teātra pieredzi, manuprāt, varētu būt teātra politikas darāmo darbu augšdaļā.
Ceru, ka neesmu nevienu aizvainojis. Ceru, ka veidojas saruna. Jebkāda veida saruna, jo šī arī ir saruna – man pašam ar sevi. Šoreiz pierakstīta.
[i] Positive Solutions and GHK. Research Study on a New Funding Mechanism for Performing Arts Groups in Hong Kong. http://www.hab.gov.hk/file_manager/en/documents/policy_responsibilities/arts_culture_recreation_and_sport/nfm_pag_executive_summary_report.pdf
[ii] Turpat. Page 3.
Rakstīt atsauksmi