Kroders.lv 05.07.2019

Pasaule, kuru gribētos iepazīt: teātra zinātnes studijas LU HZF

Foto – Toms Grīnbergs

No 1. līdz 12. jūlijam LU Humanitāro zinātņu fakultātē (Visvalža ielā 4a) iespējams pieteikties studijām teātra zinātnes modulī Baltu filoloģijas maģistra studiju programmā, kuras vadītāja ir profesore Silvija Radzobe. 

 Teātra zinātnes modulis Latvijas Universitātē pastāv kopš 1991. gada, kad Silvija Radzobe uzņēma un vadīja pirmo teātra kritiķu kursu, vēlāk arī maģistrantūras un doktorantūras programmas. S. Radzobes vadīto studiju kursu absolventi kļuvuši par vadošajiem Latvijas teātra kritiķiem, mediju redaktoriem, teātru u. c. kultūras iestāžu un organizāciju darbiniekiem.

Lai sniegtu priekšstatu par studiju programmas saturu, Kroders.lv piedāvā LU HZF pasniedzēju un absolvenšu viedokļus par studijām teātra zinātnes maģistrantūrā.

 

 

Prof. Silvija Radzobe, LU HZF Baltu filoloģijas MSP Teātra zinātnes moduļa vadītāja:

Vairāki cilvēki, tostarp Facebook, man ir jautājuši, kā organizētas studijas teātra zinātnes programmā. Tāpēc nolēmu par galvenajām lietām sniegt atbildes vienuviet.

Mācības notiek piecas nedēļas dienas (pirmdiena – piektdiena) vakaros: no plkst. 18:15 līdz 21:30. Ar teātri saistītos priekšmetus pasniedzam trīs pedagogi – es, Līga Ulberte, Ieva Rodiņa. Kā būsiet ievērojuši – visas joprojām aktīvi strādājam teātra kritikā. Ieva Rodiņa patlaban ir galvenā redaktore elektroniskajam teātra žurnālam kroders.lv, ko savulaik dibināja Līga Ulberte. Labākie maģistrantu radošie darbi, kā arī fragmenti no bakalauru un maģistru darbiem regulāri tiek publicēti kroders.lv rubrikās STUDENTS VĒRTĒ un STUDENTS PĒTA. Programmā priekšmetus, kas saistīti ar literatūru un valodniecību, pasniedz profesori Ieva Kalniņa, Ojārs Lāms, Pēteris Vanags.

Visos priekšmetos lekcijas mijas ar semināriem. Īpašs ir Seminārs teātra kritikā, kurā analizējam jaunās izrādes, iedziļinoties mūsdienu teātra specifikā. Man personiski ļoti patīk strādāt semināros – tie nekad nav formāli, bet visbiežāk izvēršas par radošu domu apmaiņu, kurā iesaistās visi un kuru var salīdzināt ar sava veida diskusiju klubu.

Apmēram pēdējos 10 gadus šajā programmā piesakās studenti, kuri absolvējuši ar teātri nesaistītas programmas – viņu vidū bijuši žurnālisti, juristi, filologi, fiziķi, ekonomisti, teologi, arī kāda talantīga aktrise. Semināros, spriežot par teātra un dramaturģijas problēmām, studenti liek lietā savu dzīves pieredzi un zināšanas, kas viennozīmīgi bagātina šīs sarunas un citam citu. Bet trūkstošās zināšanas par teātri katram iespēja iegūt patstāvīgi – mums ir 21. gadsimtā tapusī Pasaules, tostarp latviešu, režijas vēsture 4 sējumos. Ir arī semināri, kuros studenti uzstājas ar referātiem – demonstrē Power Point prezentācijas ar komentāriem, kam seko diskusijas.

Pamatā programma izstrādāta tā, ka tās uzmanības centrā ir 20. un 21. gadsimta teātris, dramaturģija un teātra teorija. Šāda metodoloģija radās gados, kad pastāvēja pilnvērtīga teātra zinātnes bakalaura programma, kas sniedza zināšanas par agrākiem teātra laikmetiem. Taču esmu nonākusi pie secinājuma, ka jaunajos apstākļos jāatrod veids, kā maģistrantūrā sistemātiski sniegt zināšanas arī par iepriekšējo gadsimtu teātra dižgariem – piemēram, Šekspīru, Moljēru, Gēti. Man jau ir dažas idejas, kā to var izdarīt.

Mūsu programmā ir lekciju kursi par Rietumeiropas modernismu drāmā un teātrī, Sudraba laikmetu jeb krievu modernismu mākslā un literatūrā, episko un postdramatisko teātri, jaunākajām teātra pētniecības metodēm, kā arī par kritikas teoriju un vēsturi, tāpat par dramaturģiju un režiju kā Rietumeiropā, tā Latvijā pēc Otrā pasaules kara. Citu vidū gribu izcelt kursu “Režijas un aktiermākslas radošā darba specifika”, kuru ar labiem panākumiem esam organizējušas jau divas reizes. Tās ir tikšanās-diskusijas, kad pie mums fakultātē ierodas radošie cilvēki un notiek vaļsirdīgas un abpusēji ieinteresētas sarunas par teātri un dzīvi. Citu viesu vidū pie mums bijuši režisori Alvis Hermanis, Elmārs Seņkovs, Laura Groza-Ķibere, Māra Ķimele, Regnārs Vaivars, Ināra Slucka, Dž. Dž. Džilindžers, aktieri Dita Lūriņa, Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Gundars Āboliņš, Egons Dombrovskis, Kaspars Znotiņš, Artūrs Skrastiņš, scenogrāfi Mārtiņš Vilkārsis, Reinis Suhanovs, dramaturgs Matīss Gricmanis un citi. Šādas tikšanās labāk palīdz saprast ne tikai teātra specifisko dabu, bet arī mākslinieka būtību.

Reizi gadā, iekļaujoties LU sistēmā, organizējam zinātniskās konferences par teātri, kurā aktīvi piedalās arī maģistranti un teātra mākslinieki. Piemēram, pirms diviem gadiem ļoti interesanta izvērsās diskusija par postdramatisko teātri, kur aktīvi diskutēja arī Baiba Broka, Gundars Grasbergs, Juris Žagars. Maģistrantus, kuriem ir spējas un interese, iesaistām arī kā autorus zinātniskos projektos. Piemēram, visās 8 kolektīvajās monogrāfijās, kam esmu bijusi zinātniskā vadītāja, autoru lokā bijuši mūsu maģistri. Jaunākais kopdarbs, kur plecu pie pleca strādājuši pieredzējušie pētnieki un maģistri, ir sabiedrībā ievērību guvušais divsējumu izdevums “100 izcili Latvijas aktieri”.

Mūsu nozares maģstrantu vidū allaž nodibinās ciešas draudzīgas attiecības, kolektīvs šī vārda labākajā nozīmē, kas, domāju, ir tikpat nozīmīgi kā iespēja apgūt zināšanas par teātri. Starp maģistrantiem un mums, trim pedagogiem, parasti veidojas labvēlīgi koleģiālas attiecības, kas savukārt raisa entuziasmu ik vakaru nākt uz lekcijām. Jo, kā zināms, studenti var pasniedzēju radīt vai to iznīcināt. Tieši tāpat, kā tas ir ar teātri un skatītājiem.

 

Lekt. Ieva Rodiņa:

Tūdaļ pēc vidusskolas beigšanas nokļuvu LU Humanitāro zinātņu fakultātē, kur studēju kopumā astoņus gadus – sākotnēji bakalaura, tad maģistra studiju programmā, pēc tam arī doktorantūrā. Uzskatu, ka manis iegūtā izglītība ir vērtība: no vienas puses, filologa diploms var būt noderīgs jebkurā dzīves brīdī, kad jānoformulē savas domas, jālasa un jāprot analizēt jebkurš teksts; no otras puses – tieši izvēle par labu teātra zinātnes modulim aizvedusi mani tur, kur esmu šobrīd. Teātra kritikā darbojos jau devīto gadu, tikpat ilgi kā redaktore (šorīd – galvenā redaktore) strādāju teātra aktuālo procesu vietnē Kroders.lv, kas vienmēr bijusi atvērta arī topošo teātra kritiķu un pētnieku viedokļiem par teātri. Studijas teātra zinātnes modulī ļāvušas iegūt zināšanas par teātra teoriju un latviešu un pasaules teātra vēsturi, tādējādi iemācot izrādēs saskatīt to, kas vienkāršam skatītājam paslīd garām. Teātra zinātnes maģistrantūra ir intensīva, abpusēji bagātinoša pieredze, kurā mācās ne tikai studenti, bet arī pasniedzēji, apliecinot to, ka teātris ir neizsmeļama un neiedomājami plaša kultūras joma.

LU HZF MSP teātra zinātnes moduļa studentes radošajā konferencē-seminārā par teātra teorijas un prakses attiecībām, 2019. gada februāris.

Ilze Folkmane, LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa absolvente (2019):

Man vienmēr ir ļoti paticis iet uz teātri, tomēr ar katru reizi arvien vairāk sāku apzināties, ka man gluži vienkārši nepietiek zināšanu, lai saprastu visu, ko izrādes radošā komanda vēlas skatītājiem nodot. Meklējot iespējas, kā bagātināt savu zināšanu klāstu, uzdūros LU Humanitāro zinātņu fakultātes teātra zinātnes programmai, kas uzreiz piesaistīja gan ar plašo tēmu klāstu, gan pasniedzējiem, kuri ne tikai māca universitātē, bet arī aktīvi piedalās teātra kritikas un zinātnes procesos Latvijā.

Mans uzstādītais mērķis – paplašināt savas zināšanas teātra jomā – noteikti ir sasniegts, tajā pašā laikā skatam paverot arī to, cik ārkārtīgi daudz ko vēl iespējams apgūt, izlasīt un redzēt. Bet papildu šim mērķim ieguvu nenovērtējamus domubiedrus gan savos kursabiedros, gan pasniedzējos, kuri visi bija zinoši, erudīti profesionāļi ar saviem viedokļiem par teātri un citiem kultūras procesiem. Tieši tāpēc mācību process bija aizraujošs un pilns dažādu diskusiju. Turklāt regulārie kritikas semināri palīdzēja attīstīt arī recenziju rakstīšanas iemaņas, kas tagad lieti noder, publicējot recenzijas kroders.lv "Students vērtē" sadaļākas arī ir studiju procesā dota iespēja. Tādējādi mācības teatra zinātnes studijās noteikti ir vērtīga un iedvesemojoša pieredze, kurā ne tikai ieguvu daudz jaunu, bet arī vēl vairāk iemīlēju teātri.

 

Ligita Zaula, LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa absolvente (2019):

Par teātri diezgan kaislīgi interesējos jau sen, taču neremdināmi jutu, ka pietrūkst strukturētu zināšanu. Bija haoss izpratnē par teātra vēstures jautājumiem, teātra mākslas teorētiskajiem principiem, aktualitātēm u. tml. Kad pirms diviem gadiem vasarā Twitter izlasīju profesores Silvijas Radzobes ziņu, ka tiek uzņemts maģistrantūras kurss teātra zinātnē, pārsteidzošā apskaidrībā – bez jokiem – sapratu, ka man tur ir jābūt, tā ir mana iespēja. Izpētot programmu, izlasot visas anotācijas piedāvātajiem kursiem, sapratu: jā, tas ir tieši tas, ko es gribu studēt, lasīt un uzzināt! Tas bija spontāns lēmums, kas attaisnojās vairāk nekā par simts procentiem. 

Vērtīgs ieguvums bija viss studiju process ar iespēju radoši, produktīvi un azartiski diskutēt semināros par aktuālajām teātra norisēm, teātra vēstures jautājumiem, literatūru; ar profesionāli organizētām lekcijām un unikālu iespēju tikties ar teātru māksliniekiem. Būtiski arī man  šķiet,  ka pēc studijām ir apziņa, ka teātra pētniecības process nav noslēdzies, bet turpinās. 

 

 

Maija Bērtiņa, LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa absolvente (2019):

Jau ilgāku laiku vēlējos studēt, tikai nezināju, kur un ko. Svarīgākais iemesls – lai ilggadējo darba pieredzi atsvaidzinātu ar jauniegūtām zināšanām, jo visās profesionālajās gaitās noder jaunas zināšanas, pieredze un kontakti. Nejauši izlasot profesores Radzobes Twitter ierakstu, sapratu, ka tas ir tas, ko esmu ilgi meklējusi.  Pirmkārt, man patīk teātris, interesē tā radīšanas process, gaita, gribas uzzināt un saprast vairāk par patīk/nepatīk. Otrkārt, mans pamatdarbs ir pasākumu organizēšana, sākot no ideju ģenerēšanas līdz pasākuma realizēšanai, tāpēc programmā piedāvātie kursi šķita atbilstoši un noderīgi manai profesionālajai darbībai.

Ieguvumu ir tiešām daudz:

- lieliska, atbalstoša komanda – gan kursabiedri, gan pasniedzēji. Komanda, jo pasniedzēji lielākoties bija saprotoši, aicinoši uz diskusiju, vienmēr tika uzklausīts un novērtēts studentu viedoklis, pat, manuprāt, vismuļķīgākajam jautājumam tika meklētas atbildes un arī tās atrastas. Visbiežāk jutos priviliģētā vietā, kad satikušies domubiedri, kuriem ir vienots mērķis;
- iespēja papildināt zināšanas ne tikai teātra, bet arī literatūras, mākslas, kultūras vēsturē, tāpat arī valodniecībā. Man nebija ne nojausmas, cik teātra kritiķim ir jābūt erudītam, zinošam, cik daudz jālasa, jāseko līdzi sabiedrībā notiekošajām aktualitātēm. Domāju, ka par to neaizdomājas ne ierindas skatītājs, ne īsti arī mākslinieks;
- iespējas studēt par valsts līdzekļiem kļūst arvien mazākas, tāpēc iesaku izmantot šo izdevību, kas mūsdienās nav mazsvarīgi, pretī saņemot nenovērtējamas zināšanas un apbrīnojumu enerģijas degsmi par savu darbu;
- ja liekas, ka katru vakaru sēdēt augstskolas solā var būt garlaicīgi, tad, manuprāt, tā nav patiesība. Protams, viss atkarīgs no paša – mērķiem, vēlmes utt. Man šis laiks ir aizlidojis nemanot, bijis pārsteigumiem, šķēršļiem, humora, grāmatu, ideju, enerģijas, prieka, zināšanu pilns! 
- aicinu iet un studēt! Domāju, ka teorētiskās zināšanas, kas mijas ar praktiskajiem semināriem visā studiju laikā, būs milzu ieguvums katra personībai. 
 

Uz tikšanos teātrī! Kritiķiem būs būt! 

 

Agnese Linka, LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa absolvente (2019):

Pirms vairāk nekā 15 gadiem studēju Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu fakultātē, kur ieguvu bakalaura grādu komunikācijas zinātnē. Katru semestri bija prasība apmeklēt kādas “C” daļas jeb brīvās izvēles lekciju kursus. Tā es pirmo reizi nonācu Visvalža ielā 4a, kur dažus mēnešus ar aizvien pieaugošu interesi klausījos Līgas Ulbertes lasīto “Latviešu teātra vēsturi”. Man šķiet, ka tas toreiz nebija tikai par pagātni. Atšķirībā no franču valodas un floristikas, ar ko biju sevi “C” daļas ietvaros bagātinājusi iepriekš, teātra tematika likās patiesi aizraujoša. Kaut kādā neparastā veidā pasniedzējai izdevās stāstīt tā, ka pēkšņi likās – lūk, šī nu reiz ir pasaule, kuru gribētos iepazīt. Tad arī pirmo reizi dzirdēju vārdu salikumu “Radzobes kurss”, kas skanēja kaut kā ļoti īpaši. Kāds mazs domu aizmetnis bija iesakņojies. Tas izlauzās gaismā 10 gadus vēlāk, kad zvanīju uz Humanitāro zinātņu fakultāti un uzzināju, ka vienīgā iespēja apmeklēt Teātra zinātnes studijas ir tikai pilna laika klātienē, kas atkal lika šo ideju norakstīt kā neiespējamu. Ja tev ir ģimene un pilnas slodzes darbs, nevar taču katru darba dienas vakaru pavadīt augstskolā! Taču, kā mācu saviem bērniem – nav tāda “nevaru”, jautājums ir – cik ļoti tev kaut ko gribas? Uz iestājpārrunām gāju “tikai pamēģināt”. Jāatzīst, arī studijas uzsāku ar domu, ka “nav reāli” un drīz vien nāksies padoties. Bet te nu es esmu, kā Nora Bumbiere dzied – diploms kabatā.

Augstu novērtēju, ka studiju saturs piedāvā ne tikai teātra teorijas, vēstures apguvi un izpratni par praktisko procesu analīzi, bet ļauj papildināt zināšanas arī mākslas un kultūras vēsturē, literatūrā un citās jomās. Viens no man personiski būtiskiem ieguvumiem ir apjēga, cik daudz es nezinu un cik plašas iespējas sevi pilnveidot vēl priekšā. Dzīvojot normālā ikdienībā (darbs – mājas – darbs –mājas), to ieraudzīt un aptvert nemaz nav iespējams. Banālais stāsts par izkāpšanu ārpus savas komforta zonas. Skaļi skanēs, bet Baltu filoloģijas maģistrantūras Teātra zinātnes apakšprogrammā pavadītie divi gadi, šķiet, mani ir ļoti attālinājuši no tā, kas biju un ko par pasauli domāju pirms tam. Liela nozīme tajā ir satiktajiem cilvēkiem: kursabiedriem, kas nu kļuvuši par Draugiem, un pasniedzējiem – Personībām, kas ar savu domas asumu un vērienu dzen kompleksos un liek kustināt tik labprāt slinkojošo prātu. Studiju ietvaros redzētas un analizētas desmitiem teātra izrādes, izlasītas neskaitāmas lugas, semināros uzklausīti izcili režisori, aktieri un dramaturgi. Arī atšķirība – studēt 20, 25 vai 30+ gadu vecumā – ir milzīga. Ļoti priecājos, ka mācījos to, ko mācījos un darīju to tieši tagad.

 

Baiba Moļņika, UNESCO Latvijas Nacionālā komisijas ģenerālsekretāre:

(..) mans stāsts būs par skolotāju, kas atnāca pie manis jau pēc skolas beigšanas – augstskolā. Tas bija kaut kas neredzēts un nebijis – pirmais teātra kritiķu kurss Latvijas Universitātē, tāda kā izredzētības sajūta no vienas – un nemitīgi izaicinājumi no otras puses.  Kursa vadītāja – Silvija Radzobe – cilvēks, kas strādāja gan ar prātu, gan sirdi un kuram vārdi – tas būs grūti – allaž bija tikai pamudinājums vēl rosīgākai darbībai. Katra diena kopā ar Silviju veidojās kā piedzīvojums – lekcijas, semināri, vakara izrāde un nakts recenzija. Jāredz bija pilnīgi visas pirmizrādes, jāseko līdzi kino festivālam „Arsenāls”, jātiekas ar režisoriem, aktieriem un māksliniekiem un, protams, grāmatas, grāmatas. Vienas no spilgtākajām atmiņu lappusēm saistās ar kopīgajiem braucieniem. Silvija (viņa vēlējās, lai mēs viņu tā saucam) veda mūs uz kaimiņvalstīm, lai iepazīstinātu ar talantīgu režisoru darbiem. Vienreiz mēs ciemojāmies Ļeņingradā, kur vērojām septiņas (!) stundas garo Dostojevska „Velnu” iestudējumu, citreiz devāmies uz Viļņu, lai pārpildītā zālē sajūsminātos par Nekrošus „Degunu”, bet vēl citā reizē skrējām pa Maskavas platajām ielām uz slavenajiem teātriem, kur biļetes uz teātra izrādēm bieži tiek izpirktas mēnešiem iepriekš. Katrā vietā, kur biļešu kasē stāvēja uzraksts – biļetes izpārdotas – rīkojāmies pēc līdzīga scenārija – Silvija, savilkusi vislaipnāko seju, devās atbruņot biļešu pārdevēju, stāstot, ka mēs esam paši talantīgākie no talantīgākajiem Latvijas studentiem – īsti atraitnes dēli un meitas, kas pārvarējuši garu un grūtu ceļu, cauri tumsai un sniegam, ieradušies, lai piedzīvotu tieši šo izrādi tieši šajā vakarā. Neticami, bet viņai vienmēr izdevās, mēs tikām iekšā, un uz mājām braucām vilcienā, visas somas piekrāvušas pilnas ar skaistām grāmatām un sirdi piepildījušas ar jauniem iespaidiem.

Silvija bija tā, kas man iedeva mēroga sajūtu, pasaules plašuma un dziļuma izjūtu. Kritika viņai bija kā māksla, teātrim varēja pietuvoties tikai tad, ja Tu pats esi radītspējīgs. Kritikai ir nevis jāgremdē, bet jāceļ un pacelt var tikai tas, kurš pats ir sīki izpētījis spēles noteikumus un zina, kurš gājiens ved pa lauvu augšā un kurš liek šļūkt pa kazu lejā.

Skolotājs ir tas, kurš pats aizraujas un spēj aizraut, un Silvija noteikti tāda bija un ir. Ar savu domu, viedokli un redzējumu, dažkārt gatava pat duelēties par savu taisnību. Tomēr pāri tam visam vienmēr ir bijusi mīlestība pret teātri un tā radītājiem.

Es nepaliku pie Silvijas līdz kursa beigām, devos prom, jo šķita, ka dzīve ārpus teātra piedāvā lielākus izaicinājumus, tomēr Silvijas dotie orientieri, vēlme nedzīvot šo dzīvi plakani, bet spēlējot un spēlējoties, ir vienmēr ar mani. Paldies!

 

Vairāk informācijas par uzņemšanu: Kroders.lv ZIŅO sadaļā un LU Humanitāro zinātņu fakultātes mājaslapā.

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • Kristīne 05.07.2019

    Vai šajā studiju programmā ir iespēja mācīties arī nerīdziniekam? Līdzīgi kā neklātiene?

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt