Atvadoties no Andreja Žagara (1958-2019)
Naktī uz 26. februāri sešdesmit gadu vecumā mūžībā devies ilggadējais Latvijas Nacionālās operas direktors, režisors un aktieris Andrejs Žagars.
Andrejs Žagars dzimis Krievijā, Krasnojarskas novada Černogorskā 1958. gada 16. oktobrī izsūtīto ģimenē. Pēc atgriešanās Latvijā ģimene dzīvojusi Cēsīs. Viņš absolvējis Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultāti dramatiskā un kino aktiera specialitātē (1982). Beidzis Dailes teātra VII studiju un strādājis Latvijas Dailes teātrī no 1982. līdz 1994. gadam. A. Žagars intervijās ir atzinis, ka viņu kā aktieri izveidojuši režisori un pedagogi Arnolds Liniņš un Aina Matīsa.
Nav jājautā, kāpēc Andreju Žagaru paņēma aktieru kursā – viņam piemita skatuviskā pievilcība, stalts augums. Tomēr par viņa kā aktiera veikumu brīžiem lasām arī atturīgas vai neko daudz neizsakošas frāzes. Viņš spēlējis varoņus – Induli Raiņa “Indulī un Ārijā” (1987), Lāčplēsi Andreja Pumpura eposa lasījumā (1989). Veiksmīga bijusi aktiera darbība Arņa Ozola iestudētajā Karlo Goldoni komēdijā “Divu kungu kalps” (1993), kur viņš Florindo lomā kopā ar Veltas Straumes Smeraldīnu spēja sasniegt skatuvisku atraisītību un organiku uzveduma hiperbolizētajās norisēs. Lomu saraksts ir pagarš, Andreja Žagara biogrāfijā ir arī vairākas kinolomas gan Rīgas kinostudijā, gan bijušās PSRS teritorijā, pavisam nesen nelielā lomā viņu redzējām Annas Vidulejas filmā “Homo Novus” (2018). Tomēr viņa radošā mūža nozīmīgākais posms saistās ar direktora gadiem Latvijas Nacionālajā operā, kur viņš nostrādāja 17 gadus un pats būtu vēlējies strādāt vēl.
Bija posms starp Dailes teātri un operu, kad Žagars sevi apliecināja restorānu biznesā, par kura veiksmes stāstu kļuva “Osiris”, bet bija vēl vairāki projekti – veiksmīgāki un mazāk veiksmīgi, bet kopumā īslaicīgi. “Varu būt uzņēmējs, bet tas man nedod spārnus lidojumam. Uz īsu periodu varu aizrauties, realizēt projektu, un tad, kad tas kļūst par naudas taisīšanas mehānismu, man vairs nav interesanti,” viņš teicis 2006. gadā.
Žagars – direktors Latvijas Nacionālajā operā ienāca, par operas žanru neko daudz nezinādams, kā pats atzinis intervijā Romānam Dolžanskim, taču spēja ātri iejusties, apgūt specifiku un nostabilizēt savu rokrakstu. Tāds bija ne tikai Žagaram – režisoram, bet arī Žagaram – direktoram, atlasot repertuāru un izvēloties režisorus, kuri to iestudēs. Viņš neapkaroja krāšņos baleta klasikas iestudējumus, respektējot skatītāju vēlmi tādus redzēt, taču operas uzvedumos – gan tajos, ko iestudēja pats, gan citos – vēlējās redzēt mūsdienīgu interpretāciju, ar to izsaucot diskusijas un reizēm arī konservatīvās skatītāju daļas nosodījumu. “Sapratu, ka vajag ātrāk aizvākt vairākus tā saucamos metrus un meklēt jaunos, dot viņiem lomas, kuras pēc statusa, iespējams, nepienākas. Nācās būt stingram – jebkuras reformas teātrī ir asiņainas,” viņš stāstījis. Tāpēc arī cilvēku atmiņās ir divi Andreji Žagari – viens atsaucīgais, sirsnīgais sev tuvu cilvēku lokā, otrs – brīžiem pat arogantais, ar arodbiedrībām kopēju valodu nerodošais – direktora krēslā.
“Režisoram ir tiesības radīt brīnumus, bet viņam ir tiesības arī kļūdīties. Tāpat kā teātru direktoriem ir tiesības riskēt, uzaicinot dažāda gadagājuma, uzskatu, pārliecības režisorus, un ir arī kaut kas tāds, kas skatītāju lielāko daļu neapmierina, bet mums ir vajadzīga jaunrade,” viņš teica intervijā “KDi” jau 2016. gadā, un tai pašā intervijā arī atzinās: “Es esmu apsēsts ar skatīšanos, es katru vasaru braucu uz Aviņonu, uz Ēksanprovansu, tās ir skaistākās brīvdienas. Es kā skatītājs gribu būt apburts, līdzpārdzīvot, gribu būt pārsteigts.” Žagars – direktors mīlēja riskēt, ieceļot par operas galveno diriģentu jauniņo Andri Nelsonu, operas kora rindās pamanot Kristīni Opolais, dodot lomas Lienei Kinčai, atraisot Aleksandra Antoņenko talantu... Elīna Garanča Karmenas lomu “iedziedāja” tieši Žagara iestudētajā t. s. Kubas “Karmenā”.
Žagara – režisora paralēlā ēra sākās 2002. gadā ar Riharda Vāgnera operas “Klīstošais holandietis” uzvedumu Dalhallas operas festivālā, gadu vēlāk to pārceļot uz Latvijas Nacionālo operu. Ja šo iestudējumu, tāpat kā Antona Rubinšteina “Dēmonu”, vēl varam uzskatīt par iesildīšanos, vēlāk sekoja vairākas izrādes, kurās Andrejs Žagars izkopa savu rokrakstu, nebaidoties no darbības laiktelpas pārcelšanas uz citu gadsimtu un ģeogrāfisko punktu, vai arī, kā Mocarta “Dona Žuana” gadījumā, uz kuģi. Žagara izrādēm bija savi slavētāji un savi pēlēji, bet bija maz vienaldzīgo. “Pīķa dāma” un “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta” ar padomju un postpadomju laika kolorītu, “Karmena” ar negaidītu Kubas krāsu eksploziju, “Lučija di Lammermūra” ar vēso kapeņu marmoru Musolīni laika Itālijā. “Traviata”, kas vienīgā no Žagara izrādēm joprojām ir Latvijas Nacionālās operas un baleta aktīvajā repertuārā. Un izrādes tuvākās un tālākās ārzemēs – Tallinā, Viļņā, Maskavā, Sanktpēterburgā, Minskā, Erfurtē, Esenē, Klāgenfurtē, Budapeštā, Prāgā, Boloņā, Zagrebā, Permā, Ankarā, Honkongā, Krasnojarskā. Žagara vizuālo pievilcību izmantoja pat uz viņa izrāžu reklāmas plakātiem. Tie ne vienmēr bija sensacionāli uzvedumi ar ļoti ilgu skatuves mūžu, taču tiem piemita stabila profesionāla kvalitāte. Pēdējos gados Žagara režijas rokraksts kļuva rāmāks, tradicionālāks, bez sākotnējās vēlmes pārsteigt, ko viņš pats arī atzina, iestudēdams divas izrādes Dailes teātrī. “Bieži vien libretus rakstīja slikti libretisti, bet ir arī izcili Šekspīra darbi, kas labāk vai sliktāk pārstrādāti libretā. Un tad tu skaties, vai tu vari izstāstīt šo stāstu. Tu vari mēģināt laiku, darbības vietu, bet tev ir jāizstāsta stāsts, nevis tikai jārealizē savas režisora ambīcijas. Mani kā skatītāju kaitina destrukcija, kad režisors ar lielu prieku pārceļ uvertīru, radikāli veido muzikālā materiāla griezumus vai izārda autora doto tēlu attiecību struktūru,” viņš teica 2016. gadā.
Andreja Žagara aiziešanu no operas vieni uztvēra kā gala sākumu, citi – kā viņiem nepatīkama perioda likumsakarīgas beigas. Toreizējās kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes uzstādījums bija Žagaru nomainīt, un tas arī notika. Vēlāk Andrejs Žagars vadīja operas režisoru kursu Maskavā, piedalījās dažādu konkursu žūriju darbā, iestudēja ārzemēs, nodibināja Kultūras atbalsta un attīstības fonu, kas uz Rīgu atveda Mihaila Barišņikova izrādi “Vēstule cilvēkam”, Leipcigas Gewandhaus orķestri ar Andri Nelsonu pie diriģenta pults u. c. Meklēja un varbūt arī atrada sevi politikā – partijā “Latvijas Attīstībai”, no kuras bija ievēlēts Rīgas domē.
Latvija ir zaudējusi visam jaunajam atvērtu, aizrautīgu kultūras darbinieku, kurš nemitīgi juta izsalkumu pēc jauniem, kvalitatīviem mākslas iespaidiem un vēlējās ar tiem dalīties.
Lai viegls ceļš!
Atvadīšanās no Andreja Žagara pirmdien, 4. martā, plkst. 13.00 Latvijas Nacionālās operas Beletāžas zālē.
