Ticība vai vara
Kritiķu īsviedokļi par Valmieras teātra izrādi “Šaubas” Toma Treiņa režijā
Psiholoģiskās krustcelēs
Atis Rozentāls: Izvēloties Džona Patrika Šenlija lugu “Šaubas”, Valmieras teātris ir trāpījis aktualitātē dubulti – gan ik pa brīdim uzliesmojošajā diskusijā par iespējamiem seksuālajiem noziegumiem katoļu baznīcā, gan mūsdienu realitātē, kad iespējams būtiski ietekmēt vai pat sagraut cilvēka reputāciju bez jebkādiem pierādījumiem, un nav svarīgi, ka izrādē attēlotajā situācijā nav iesaistīti sociālie tīkli. Toma Treiņa iestudējums lakoniskajā scenogrāfes Sintijas Jēkabsones skatuves iekārtojumā koncentrējas uz raksturu cīņu, nemēģinot iepludināt stāstā tehnoloģijas vai kādus īpašus paņēmienus, ja neskaita gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa izdomas bagātos risinājumus, virs Valmieras teātra Apaļās zāles izveidojot gaismas apli.
Māras Mennikas atveidotā katoļu skolas direktore māsa Aloīzija Bovjēra pārstāv galēji konservatīvus uzskatus, kam īsti nav sakara ar patiesu ticību, jo viņas pozīcijas pamatā ir vara, kuras vārdā no Dieva var arī attālināties. Aloīzijas konservatīvisms ir ieguvis groteskas aprises, piemēram, viņas neviltotais naids pret lodīšu pildspalvām, un pirmizrādē Māras Mennikas kaismīgā darbošanās vismaz līdz izrādes pusei zālē izraisīja smieklu uzliesmojumus (te gan jāpiebilst, ka publikā bija vairāki aktieri, kuri parasti smejas vairāk un skaļāk par ikdienas skatītāju). Taču reāla vara un iespēja diktēt noteikumus ir tieši šādas sievietes rokās, un viņu īpaši neinteresē kādam palīdzēt, drīzāk jau viņa pat gaida, kad izveidosies kāda konfliktsituācija skolēnu starpā, kuru tad viņa ar savu autoritāti varēs novērst. Aloīzijas pretinieks ir jaunais mācītājs Brendans Flinns – Krišjānis Strods viņu atveido kā intelektuāli, kurš gan spējīgs arī uz sportiskām aktivitātēm un kurš vēlas aktīvi iesaistīties arī skolas darbā. Tēvs Flinns uz pasauli skatās daudz brīvāk, un galvenā atšķirība ir pieejā skolas audzēkņiem – viņš cenšas palīdzēt vājākajiem, un tieši šī palīdzība kļūst par iemeslu konfliktsituācijai, kas ir izrādes pamatā. Jaunā skolotāja māsa Džeimsa, kuru Diāna Krista Stafecka rāda kā apjukušu jaunu sievieti krustcelēs starp savu sirds aicinājumu mācīt bērnus un direktores izpratni, kā tas jādara, dod Aloīzijai ieganstu savērpt intrigu, un kādu brīdi uz tās attīstību var skatīties teju detektīva cienīgā spriedzē. Dramaturga rafinētība, ko izspēlē arī režisors, slēpjas tajā, ka izšķirošās cīņas iznākums šķiet negaidīts, mēs esam gatavi noticēt tam, ka mācītājs tiek apmelots bez iemesla, taču viņa rīcība ir tāda, kas skatītājā izraisa lugas virsrakstā minētās šaubas, kad izrāde jau beigusies. Ja visi apvainojumi ir nepatiesi, kāpēc tēva Flinna pretstāve tiem ir tik bezzobaina?
Atsevišķi jāizceļ Ievas Puķes aktierdarbs nelielajā Millera kundzes lomā. Šķietami pelēcīgā, dzīves nomāktā sieviete ar izdzisušo skatienu, kura nespēj ietekmēt gan vienaudžu, gan sava vīra attieksmi pret dēlu, ir gatava pieļaut jebko, ja vien kāds cilvēks pret puiku ir sirsnīgs un aizstāv viņu. Tieši Ievas Puķes veikums izvirza klāt neesošo zēnu stāsta centrā, jo viņa dzīve tiek lauzta vēlreiz. Ir, par ko domāt.
Man pieder atriebšana…
Ingrīda Vilkārse: Džona Patrika Šenlija luga “Šaubas: Līdzība” (Doubt: A Parable, 2004), kas ieguvusi gan Pulicera, gan Tonija balvas, režisora Toma Treiņa, scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Sintijas Jēkabsones, komponista Jūlija Melngaiļa radošajā tandēmā nonākusi arī Valmieras teātra Apaļajā zālē ar nosaukumu “Šaubas”. Darbība notiek 20. gadsimta 60. gados kādā konservatīvā katoļu skolā, kurā Žēlsirdības māsu ordeņa māsa skolas direktore Aloīzija Bovjēra Māras Mennikas atveidojumā stingrā disciplīnā un nemitīgā pārkāpumu aizdomu ēnā tur gan skolotāju-ordeņa māsu Džeimsu Diānu Kristu Stafecku, gan priesteri Brendanu Flinnu – Krišjāni Strodu. Autors savu lugu nodēvējis par līdzību-alegoriju, kas attiecīgi vēstījumu padziļina, paplašina un padara vispārīgu – ne tikai kā spēli starp konkrētajiem četriem tēliem, bet arī kā cilvēcisko attiecību psiholoģisko portretu mozaīku. Izrāde nesniedz un nepiedāvā konkrētas atbildes, aktieriem un skatītājiem tas ir emocionāls un piesātināts process ar atvērtu finālu, kurā soli pa solim izsekot cilvēku psiholoģijai, kā šaubas pakāpeniski pāraug aizdomās, niknā pārliecībā, apsēstībā un visbeidzot naidā, kas pārvēršas atriebības kārē.
Lieliskos aktierdarbos parādās visa izrādes komanda. Sākotnēji dzīvespriecīgā, laimīgā un bērnus mīlošā Stafeckas māsa Džeimsa, kura mīl vēsturi un tic labajam cilvēkos, sarunā ar direktori gandrīz vai vientiesīgā labticībā izstāsta, ka tēvs Flinns kļuvis par tādu kā aizbildni viņas klases zēnam Donaldam Milleram un viņiem bijusi tikšanās divatā. Tieši šī informācija rada direktores Bovjēras aizdomas, ka noticis kas nepiedienīgs, pat krimināls, un jaunā skolotāja līdzīgi kā direktore tiek ierauta šaubu un aizdomu virpulī. Mennikas Bovjēra no rūpīgas, stingras disciplīnas piekritējas izrādes gaitā pārvēršas naida un atriebības vadītā raganu medniecē, kurai visi līdzekļi ir labi (pat meli!), lai pierādītu savu un tikai savu taisnību. Skatoties profesionālajā aktrises pārvērtībā, paliek baisi un pārņem bezcerība šī naida priekšā. Krišjāņa Stroda priesterim atliek vien stoiski un ar iekšēju pārliecību un mieru nostāties pretī šiem apvainojumiem. Un brīžam pat līdz galam nepaliek skaidrs, vai Mennikas Bovjēra ienīst tēvu Flinnu par to, ka viņš raksta ar lodīšu pildspalvu (jo kaligrāfiski pareizi rakstīt var tikai ar tintes pildspalvu!), ka pie tējas pieliek trīs graudiņus cukura, ka viņam ir gari nagi un ka viņš atbalsta laicīgās Ziemassvētku dziesmas, vai tiešām par to, ka varētu būt pastrādāta vardarbība pret zēnu… Tāpēc direktore ķeras pie visiem līdzekļiem, lai pierādītu savas aizdomas – uz skolu tiek izsaukta upura-zēna māte – Ievas Puķes Millera kundze. Pavisam nelielajā Milleres kundzes lomā, kuras seja ir kā bez vaibstiem un krāsas, bez dzīvības enerģijas, Ieva Puķe meistarīgi izspēlē visu varones dramatiski nospriegoto dzīvi, par kuras vienīgo gaismas staru viņa redz savu dēlu. Un neparasti, ka Mennikas direktorei, pat iebiedējot Millera kundzi ar dēla izslēgšanu no skolas, neizdodas salauzt šo dzīves nospiesto, taču stiegro sievieti, kas pāri visam mīl savu dēlu un nepakļaujas direktores šantāžai.
Izrādei ir atvērts fināls, un jautājums par to, vai tiešām bijis kas nepiedienīgs priestera attiecībās ar zēnu vai tā ir tikai aizdomu ēna, paliek neatbildēts. Tas ir pārdomu materiāls, kuru skatītājam paņemt līdzi uz mājām…
Rakstīt atsauksmi