Atrast savu vietu pasaulē
Īsviedokļi par Dailes teātra izrādi “Runcis zābakos” Mārtiņa Meiera režijā
Ciemos pie Runča
Ingrīda Vilkārse: Jaunākajā Dailes teātra muzikālajā izrādē “Runcis zābakos” apvienojusies jaunu un ambiciozu mākslinieku komanda – režisors Mārtiņš Meiers, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Emīls Jansons, dramaturgi Aleksandrs Barons un Patrīcija Marija Keiša, horeogrāfe Sintija Skrabe un, protams, dziedošā un dejojošā Dailes teātra 10. studija. Un nevar nepieminēt izrādes muzikālo vadītāju Juri Vaivodu, kurš komponista Jāņa Lūsēna 80. gados radīto mūziku Operetes teātra iestudējumam “Runcis zābakos” apvienojis un papildinājis ar leģendārās grupas “Zodiaks” nu jau par ikonisku saucamo instrumentālo mūziku. Par muzikālo aranžiju autoru pieaicināts taustiņinstrumentālists un komponists Miķelis Dzenuška, kas izrādei radījis ausij neierastus, mūsdienīgus, vietām pat Lūsēna oriģinālmelodiju kontekstā grūti atpazīstamus aranžējumus.
Vecumvecā pasaka “Runcis zābakos”, Aleksandra Barona un Patrīcijas Marijas Keišas pārradīta, ieguvusi jaunu, mūsdienīgu, daudzviet asprātīgu skanējumu – dramatizējums veidots kā “teātris teātrī” (varbūt šaubas izsauc no operas “Turandota” aizgūtās Princeses mīklas, jo liekas, ka šādā izrādē vairāk iederētos mīklas no “Sprīdīša”, ja nu bija tāda nepieciešamība kaut ko citēt). Draugi sanākuši svinēt kaķa dzimšanas dienu un vārds pa vārdam nolemj izspēlēt kādu ludziņu par kaķi. Izvēle krīt uz “Runci zābakos”. No viesu vidus tiek izvēlēti galvenie personāži – Runcis, trīs brāļi, no kuriem jaunākais Pjērs, Princese, Karalis un briesmonis Bikibraks. Un spēle var sākties.
Viss aktieru kolektīvs tērpts melnos bikškostīmos ar baltām blūzēm/ krekliem, un kā akcents katram no viņiem kājās dažādu krāsu zeķītes. Kā jau nosacītības studentiskā spēlē, izņemot galvenos personāžus, aktieri darbojas kā vienots ansamblis – visi spēlē visus, pārtop par visiem. Kāda galvassega, kronis vai briesmoņa veste kļūst par teatrālās spēles “aksesuāriem”.
Skatuve telpa maksimāli atbrīvota no rekvizītiem vai lietām, vien spēles telpas organizācijai ik pa brīdim tiek pacelta vai nolaista gremdētava, kurā var ieraudzīt nosacītu dzirnavu vai kurpnieka/ zābaknieka kambari, krodziņu vai vienkārši aizklātas gremdētavas daļas. Acīmredzot telpas koncepcija paredz attīrītu un minimalizētu izrādes estētiku, radošā komanda balstījusies uz bērnu fantāzijas lidojumu, lai iztēle katra skatītāja galvā spētu radīt paralēlo iedomu pasauli. Taču liekas, ka tieši telpas izveidē pat ar minimāliem līdzekļiem būtu bijusi iespēja vairāk pielietot scenogrāfa fantāziju…
Prieks par pirmizrādes Runci Sintiju Ceplausku, kura ir viegla un gracioza, precīza un atraktīva saspēlē ar Domenika Slišāna Pjēru un izrādes personāžiem. Turklāt Runcis ticis ne tikai pie jaukas austiņu cepurītes, bet arī pie krāšņiem zābakiem. Arī bērnu vecākiem šajā izrādē tikusi kāda asprātīga aina Princeses – Katrīnas Altenburgas precinieku vizītes, kurās iespējamajiem kandidātiem liek aizpildīt pieteikuma anketas un salikt kaudzītē izskatīšanai…
Priecīgs un satraucošs ieguvums vismazākajiem skatītājiem ir pirms izrādes teātra foajē piedāvātā iespēja uzkrāsot kaķa ūsiņas un tādējādi kļūt par izrādes līdzdalībniekiem.
Dailes teātra 10. studijas jauniešu galvenais trumpis ir ansambļa kopspēle – rotaļāšanās, atļaušanās, brīvības sajūta. Viss notiek azartiski un dinamiski, ir interesanti vērot jauniešu kustību etīdes, kopdziedāšanu, kurā parādās enerģija, jauda un dzīvīgums. Un var pievērt acis, uz to, kas vēl tikai procesā un kas aktiermeistarības jomā vēl tikai taps, jo kādā citā zināmā pasakā viens no tēliem saka: “Es neesmu burvis, es vēl tikai mācos…”
Laužot pasaku stereotipus
Signija Joce: Kaķa tēls turpina iekarot Latvijas kultūras laukus. Dailes teātrī jaunu un daudzsološu mākslinieku kompānijā tapusi izrāde “Runcis zābakos”, kas par galveno vērtību izvirza drosmi un uzdrīkstēšanos. Pjērs, jaunākais no trim brāļiem, mantojumā saņem apķērīgu un viltīgu antropomorfizētu kaķi, kurš dara visu, kas vien ir viņa spēkos, lai sev un saimniekam paceltu sociālo statusu.
Dramaturģisko materiālu – Džovanni Frančesko Straparolas un Šarla Pero pasakas par kaķi – Aleksandrs Barons un Patrīcija M. Keiša dekonstruē, ieviešot dažas mūsdienīgas izmaiņas, un patīkami pārsteidz, laužot sterotipus – lai pasaka laimīgi beigtos, nevienam nav jāapprecas, pietiek ar to, ka briesmonis ir uzvarēts, un, ja meitene saka nē, tas nozīmē nē – kultūra audzina jauno paaudzi respektēt (princeses un ne tikai) robežas. Aleksandrs Barons uzrakstījis arī lipīgus dziesmu tekstus, kurus mazie skatītāji turpina atkārtot arī starpbrīdī (“Drosmes dziesmiņa”, kurai vārdus sarakstījusi Patrīcija M. Keiša, ir hits).
Jāņa Lūsēna 1988. gada Operetes teātra “Runča zābakos” notis ir saglabātas, taču ieguvušas pavisam jaunu skanējumu Miķeļa Dzenuškas reinterpretācijā. Eklektiskajā skaņu partitūrā līdzās instrumentiem, kas tradicionāli saistās ar bērnu auditorijai paredzētu mūziku (piemēram, ksilofonam), integrēti popmūzikas un hiphopa ritmiskie elementi, kā arī visdažādākie mūzikas instrumenti “dzīvajā” (piemēram, veļas dēlis), radot rotaļīgu skaņas ainavu.
Izrādes struktūru režisors Mārtiņš Meiers balsta fiziskā teātra principos, naratīvu atklājot caur Dailes 10. studijas aktieru ķermeņiem, kuri arī tieši komunicē ar auditoriju, aicinot skatītājus līdzdarboties un minēt mīklas. Nozīmīgs ir horeogrāfes Sintijas Skrabes veikums, kuras nepārtrauktajā, daudzslāņainajā kustību partitūrā aktieri top te par mēbelēm, te dzīvniekiem, te mežu – paši veidojot dzīvo skatuves scenogrāfiju. Aktieri savukārt demonstrē gan precizitāti kustībās, gan labu saspēli, gan muzikalitāti – jaunā enerģija uz skatuves sprakšķ un dzirksteļo.
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Emīls Jansons spēlējas ar kaķa tēlu, to dekonstruējot un rekonstruējot – kaķis no dāvanu kastēm, kaķis kā pūkains kamols. Kostīmi semiotiski minimizēti līdz stilizētām atpazīšanas zīmēm – lai iedarbinātu iztēli un noticētu galvenajam varonim, pietiek ar spurainu žaketi un kaķausu cepuri, bet lērums ar metāla sprādzēm kļūst par princeses kroni. Kā sapņi uznirst dažādi iekārtotās liftu istabiņas kaķa ceļā, un vienkāršie porolona rekvizīti iedrošina radoši eksperimentēt arī bērnus auditorijā, teātra pasauli atklājot kā ļoti piekļūstamu.
Izrādes sākumā nostiprinātie metateātra principi (aktieri sarunā, kuram būs kura loma šovakar), atklāj visas izrādes kodu, un pēdējā ainā šo līniju turpina kaķis, aicinot Pjēru kā savu dēlu pirms gulētiešanas iztīrīt zobus, atklājoties kā mātes tēls. Par to arī izrāde – par spēlēm, iztēli un fantāziju kā veidu, kā atrast savu vietu pasaulē.
Rakstīt atsauksmi