Dzīvot bez pelēkās krāsas. IN MEMORIAM. Silvija Radzobe
Ziņa par to, ka Silvijas vairs nav, sastindzina. Ne tikai tādēļ, ka mūžībā aiziet izcila personība, aiz sevis atstājot milzīgu, neaizpildāmu tukšumu, bet arī tādēļ, ka aizgājis tuvs cilvēks. Cilvēks, bez kura ne tikai es, bet, nešaubos, daudzi citi nebūtu tur, kur ir šobrīd. Cilvēks, bez kura arī Latvijas teātris nebūtu tāds, kāds tas ir.
Pagājušajā, 2019. gadā, manā redaktores e-pastā cita pēc citas iebira brīnišķīgas recenzijas – garas, virtuozi uzrakstītas, pilnas erudīcijas un arī viegluma, kādā tika pausts autores viedoklis par katru redzēto jauniestudējumu. Lasot šos tekstus, šķita, ka redzu šīs izrādes Silvijas acīm, un, kaut arī manas domas dažkārt nesakrita ar autores viedokli, viņas domāšanas un rakstīšanas veids raisīja apbrīnu. Piesakot Silvijas kandidatūru Normunda Naumaņa balvai mākslas kritikā, cerēju un ticēju, ka šie raksti tiks novērtēti publiski. Un tā arī bija. Bet to, cik Liela personība aizgājusi, pa īstam vēl aptvert nav iespējams.
Ar Silviju iepazinos 2009. gadā. Tobrīd mūs, 1. kursa studentus, pirmā studiju gada noslēgumā aicināja uz sarunu ar teātra moduļa pasniedzējām Silviju Radzobi un Līgu Ulberti. Atceros pasniedzēju viegli ironisko attieksmi, stāstot par teātra zinātnes studiju grūtībām, par to, kā studiju procesā tiks gāzti dažādi mīti par teātra pasauli. Uz pirmo nodarbību Silvija ieradās ar milzīgu arbūzu, ceremoniāli iecirzdama tajā milzīgu nazi. Tā sākās mans ceļš teātra kritikā – ceļš, kurā ieguvu ne tikai izcilu pasniedzēju un zinātnisko autoritāti, bet arī kolēģi un draugu.
Kā pasniedzēja Silvija bija prasīga, katrs studiju uzdevums bija kā jauns posms kalnā kāpšanas maratonā, taču bez šī režīma un disciplīnas diez vai jaunie kritiķi spētu izaugt tā, kā to dara Silvijas vadībā. Pasniedzējas lekcijas bija kā milzu informācijas lauks, kura uztveršana lielā mērā bija atkarīga no rokas veiklības – joprojām plauktos stāv pierakstu klades, kurās sīki un smalki esmu konspektējusi lekcijas par lielajiem 20. gadsimta režisoriem un dramaturgiem, un ar katru semestri rokraksts rakstīšanas ātruma dēļ kļūst arvien nesalasāmāks. Ar īpašu apbrīnu atceros filigrānos lekciju kursus par Krievu sudraba laikmetu mākslā un Mihailu Bulgakovu, Silvijas “sirdstēmas” bija arī Vsevolods Meierholds, Makss Reinhards, Federiko Garsija Lorka... Katra tēma tika pasniegta kā aizraujošs stāsts. Tikpat saistoši Silvija prata pastāstīt par dažādajiem ārzemju ceļojumiem, un tikpat ļoti šis stāstnieces talants jūtams arī viņas recenzijās, rakstos, pētījumos, memuāros.
Dzīvot bez pelēkās krāsas – to Silvija prata vislabāk no visiem man pazīstamajiem cilvēkiem. Silvijas kaislība un enerģija izpaudās ne tikai akadēmiskajā vidē, iesākot un līdz galam aizvedot monumentālus projektus, kuru nozīme Latvijas kultūrvēsturē patiesībā būs novērtējama tikai ar laika distanci. Viņa bija arī kaislīga dārzniece, basketbola un detektīvromānu fane. Par ikgadēju tradīciju gan man, gan citiem Silvijas draugiem kļuva vizīte uz Kuivižiem – slavenie salāti no pašaudzētiem tomātiem, ekskursija uz dārzu, kur augošās dālijas jau kļuvušas par leģendārām, prieks Silvijas acīs, izrādot savu šīgada ražu, un pārgājiens gar jūru. Sarunas par dzīvi un teātri, patiesībā vairāk par dzīvi, jo, gribētos teikt, Silvija teātri neuztvēra kā abstraktu, attālinātu mākslas veidu, bet gan kaut ko ļoti tuvu. Šajā pasaulē viņa dzīvoja, un šajā pasaulē viņas ļoti, ļoti pietrūks.
Gan kā kritiķe, gan kā cilvēks Silvija bija ļoti tieša un godīga. Jā, iespējams, šis tiešums brīžiem sāpināja, taču vienmēr visas domstarpības tika izrunātas, un tieši Silvijas godīgums un atklātība bija īpašības, ko viņā visvairāk cienīju. Viena no pirmajām mācībām, ko guvu kā Silvijas studente, bija – vienmēr raksti SAVAS domas, lai arī cik nepopulāras tās būtu. Pirms kāda laika, dzirdot apgalvojumu, ka Silvija savām bijušajām studentēm diktē priekšā recenziju tekstu, abas kopīgi pasmējāmies. Mūsu domas un redzējums par izrādēm bieži sakrita, taču tikpat bieži bija gadījumi, kad sazvanījāmies vai sarakstījāmies, pārmijot radikāli atšķirīgus viedokļus.
Neizsīkstoša šķita Silvijas enerģija, harismātiskums, darba spējas, erudīcija un personiskā kaislība pret visu, kam viņa pieķērās. Grāmatplauktā rindojas Silvijas vadībā tapušo grāmatu muguriņas, kurās ar autores plašo, kaislīgo rokrakstu ierakstīts: “Mīļā Ieva, paldies par jauko sadarbību!” Šajā brīdī gribu teikt: paldies par kopīgi noieto ceļu, un lai viegls ceļš mūžībā!
