***

11. oktobris 2012 / komentāri 0

Pasaulei būs jāiztiek bez viņa...

Pirms apmēram sešiem gadiem kādā Valmieras teātra Lielās zāles izrādē Oļģertam Kroderam un Lilijai Dzenei bija ierādītas blakus vietas 6. rindas vidū. Leģendārā teātra zinātniece bija ieradusies pirmā un, zālē ienākot Kroderam, apsveica savu blakussēdētāju ar pašironisku sveicienu: „Nu mēs tagad būsim kā divi kalnu gali līdzenumā!” Oktobra vēji nu izdzenājuši līdzenumu gluži tukšu. Bet Krodera vārds paliek kā sinonīms dzīvot un radītpriekam, demokrātismam un inteliģencei. Teātrim.

Lai viegls ceļš!

Līga Ulberte

 

Ligita Dēvica, aktrise:

Ir smaguma sajūta, kaut arī pa ilgo Krodera slimības laiku it kā bija iespēja iekšēji sagatavoties nenovēršamajam. Pēdējā dienā es paspēju aiziet pie viņa. Viņš vairs negribēja runāt, bet visu dzirdēja un saprata, un kādas trīs reizes pasmaidīja. Man joprojām prātā ir šis viņa smaids. Notikums ir tik bēdīgs, ka patiesībā jau to tukšumu varēs apjaust tikai pēc kāda laika, bet viņa smaids it kā mazina šī brīža smagumu. Parasti jau šādos brīžos mēs raudam par sevi, es arī raudu par sevi, jo nekad vairs viņu neredzēšu, nekad viņš vairs nenāks pretī pa teātra koridoru, nejokos… Bet par viņu pašu faktiski ir jāpriecājas, jo Krodera mūžs, ar visu slikto un labo, ir bijis tik garš un brīnišķīgs.

 

 

Rihards Rudāks, aktieris:

Šajās dienās par Kroderu ir pateikts ļoti daudz, bet galvenais, ka viņš pats par sevi ir pateicis ļoti, ļoti daudz. Viņa dzīves gājums ir bijis tik raibs un tik spožs, ka atstājis aiz sevis milzīgi lielu radošu bagātību. Garīgo testamentu tiešā nozīmē viņš nav uzrakstījis, bet to veido viss, ko viņš teātra mākslā ir darījis, ne tikai kā režisors, bet arī kā aktieris un rakstnieks. Lai cik sāpīgi tas nebūtu, jāsāk pierast pie domas, ka tāds Latvijas teātris, kāds bijis piecdesmit gadus, pateicoties Krodera koeksistencei režisoru plejādē, vairs nekad nebūs. Kroders faktiski bija tāds self made man, viņš pats sevi, pamazām, pašmācības ceļā izveidoja par izcilu režisoru. Viņa izcilība līdz galam vēl nav novērtēta, jo viņā bija uzkrāts tik daudz, kas jau tuvināja viņu ģenialitātei. Strādājot pie iestudējumiem, Kroderam bija ļoti, ļoti nepieciešams domubiedru pulks, kas viņa izdomātās idejas palīdzētu iedzīvināt. Tāpēc Krodera izrādes vienmēr tapa līdzautorībā gan ar scenogrāfu, gan kostīmu mākslinieku, gan aktieri, viņš pats sevi nekad neizcēla ārpus šī domubiedru kolektīva nedz veiksmēs, nedz neveiksmēs. Krodera personība bija unikāla, un arī viņa radītais teātris Latvijas kontekstā bija unikāls, kaut arī Kroders to veidoja, uzsūcot pasaules teātra impulsus.

 

 

Ieva Puķe, aktrise:

Olim nu ir labi, un visai šai štrunta pasaulei nāksies kulties tālāk bez viņa. Varbūt pat labi, ka viņš neredzēs, kur tā aizkulsies, jo, kaut arī Kroders neizrādīja, viņš pārdzīvoja par visu, kas Latvijā notiek, par šo zemi un mums visiem, kas tajā dzīvojam. Grūti noticēt, ka viņš pats no savas istabas vairs neiznāks, bet viņa gariņš jau tepat vien pa teātri staigās. Olis taisīja normālas, klasiskas izrādes pēc vislabākās sirdsapziņas, pieradinot mūs, aktierus, strādāt profesionāli un ar atdevi, iemācot būt atbildīgiem pret sevi, partneri un autoru, neatkarīgi no tā, vai tiek spēlēts Šekspīrs vai Evita Sniedze. Kroders vienmēr uzsvēra, ka aktierim uz skatuves galvenais ir nevis viņš pats, bet partneris un skatītājs. Krodera teātris bija īsts teātris šī vārda vislabākajā nozīmē.

 

 

Elīna Vāne, aktrise:

Valmieras teātrī šobrīd ir neizskaidrojama miera, gaišuma un gaismas sajūta, jo nekur jau Kroders nav pazudis. Mīlestība jau nekad nebeidzas. Tepat vien viņš ir un, šķiet, vienmēr būs – teātra sienās un mūsu domās. Liels prieks, ka Kroderam ļoti patika pēdējā izrāde, ko viņš Valmierā redzēja, – Zojkina kvartira, jo mākslinieciskajā ziņā viņš līdz ar to šķīrās no teātra uz labas nots. Ar jebkura režisora aiziešanu kaut kas beidzas, un arī tagad noteikts posms ir noslēdzies, bet ļoti daudzas Krodera izrādes vēl ir repertuārā un mēs priecājamies par iespēju tās spēlēt. Krodera klātbūtnes, esības sajūta teātrī ir neaprakstāma. Mūsu teātris ir kā ģimene un viens Vecais, Viedais, Gudrais ir aizgājis, bet katrā no mums viņš ir atstājis savu artavu, līdz ar to viņš nemaz nevar pazust. Tāpēc ir labi, ka Kroders gulēs Valmieras kapos, jo, ja vajadzēs aprunāties, būs, kur aiziet. Lai gan es ar viņu sarunāšos tāpat. Kroderam bija izcila humora izjūta, un par šo visu, kas tagad notiek, viņš pats noteikti krietni pasmietos.

 

 

Mārtiņš Vilkārsis, scenogrāfs:

Visspilgtāk no Krodera man palikušas atmiņā divas epizodes. Vispirms, kad viņš man pirmo reizi piezvanīja. Es atbildēju nezināmam numuram, un otrā galā atskanēja: „Čau, te Kroders. Teātri taisīt negribi?” Un otra reize bija viena no pēdējām. Bija beidzies „Līgavas bez pūra” ģenerālmēģinājums, un Kroders teica: „Šī ir mana pēdējā izrāde, man vienalga, ko un kā pēc tam kāds teiks, es tikai gribētu, lai jūs visu izdarītu tā, kā es domāju un saprotu teātri.” Toreiz palika tik skumji, jo sapratu, ka šī tiešām ir pēdējā reize un vairāk nebūs. Kroders man nozīmē ļoti daudz, viņš ir viens no maniem skolotājiem. Vispatīkamākā vienmēr bijusi komunikācija ar viņu. Vienmēr esmu apbrīnojis viņa fenomenālo spēju sarežģītas lietas, izrādes esenci noformulēt vienā teikumā, it kā asociatīvi, piemēram, sākot strādāt pie „Idiota” viņš tikai pateica: „Man visu vajag mellu”. Un viss. Teātris bija Krodera komunikācija ar pasauli, kurā saturs vienmēr bija būtiskāks par formu.

 

 

Leons Leščinskis, aktieris:

Līdz ar Krodera aiziešanu ir beidzies vesels laikmets latviešu teātrī. Sajūta ir dīvaina, jo tāpat kā ir jūra, kā ir zeme, tā ir Kroders. Un tagad pēkšņi vairs nav. Es vispār esmu teātrī, tikai pateicoties Kroderam, kaut nopietna loma pie viņa man bijusi tikai viena – Trepļevs „Kaijā”. Kroders oficiāli bija mūsu Liepājas aktierkursa vadītājs, kaut parādījās pie mums tikai reizi mēnesī. Bet, kad mēs beidzām mācīties, Kroders teica, ka par savu galveno nopelnu uzskata to, ka viņam izdevies neuztaisīt divpadsmit vienādus cilvēkus, ka mēs esam palikuši atšķirīgi. Krodera teātris bija dzīvs teātris, un tas turpināsies, pateicoties Krodera skolai. Bet tādi cilvēki kā Kroders gan vairs no jauna neradīsies, jo nekad vairs nebūs tā laikmeta, no kura viņš nāca, kas veidoja viņa personību. Nezinu otru cilvēku ar tādu profesionālo intelektu, kāds bija Kroderam. Paldies Valmieras teātrim, kas atrada vietu viņa unikālajai bibliotēkai, jo tā ir paliekoša. Izrādes tomēr ir neizbēgami zūdošas.

 

 

Intars Rešetins, aktieris:

Ir neizsakāmi skumji, uzzinot šo ziņu, bet, zinot Oli, ticu, ka viņš smaida, sēžot uz mākoņa maliņas. Paldies par mirkļiem, kurus bija iespēja baudīt, mēģinot un spēlējot Tavās izrādēs. Tas gaišums un miers, kas nāca no Tevis, Meistar, paliks vienmēr manā atmiņā. Spilgta epizode, kas iespiedusies atmiņā, bija laikā, kad mēs tikko bijām iestudējuši Dostojevska “Idiotu” Valmierā. Pie mums bija atbraukuši teātra kritiķi vērtēt izrādi un, protams, visi bijām uztraukušies, kā jau tādās reizēs. Mājupceļā zvanīja Olis un teica: “Inci, nesatraucies. Viss ir kārtībā! Visiem ir paticis.” Viņa cilvēkmīlestība, vienkāršais dzīves skatījums un tas, kā viņš domāja un rūpējās par aktieriem, bija tas, kas padarīja viņu par Režisoru ar lielo burtu.

 

 

Valda Čakare, teātra zinātniece:

Oļģerts Kroders Latvijas teātrī, iespējams, bija vienīgais aristokrāts ar demokrātisku gestus: viņš darīja tikai to, kas viņam likās interesanti, un spēja saprast vai ikviena cilvēka rīcības motīvus; vecums apgrūtināja viņa miesu, bet neskāra garu, jo Kroderam piemita pašironija, humora izjūta un aizrautība ar teātri, kas viņa izpratnē nozīmēja to pašu, ko dzīve. Tie, protams, ir tikai vārdi, bet tā, kas ir aiz vārdiem, pietrūks.

 

 

Māra Ķimele, režisore:

Kroders miris? Ko nozīmē šis savādais vārdu salikums? Vienīgi to, ka nevarēsim viņam pieskarties. Ka tad, kad runāsimies ar viņu, savas aprobežotības dēļ nebūsim pārliecināti, vai viņš dzird. Un katrs pēc savām spējām saklausīsim (vai nesaklausīsim) atbildi. Viņa izrādes paliks atmiņā tiem, kas tās redzējuši. Tāda ir teātra daba – mirstīga. Paldies tev, Kroder! Gaišu turpinājumu!

 

Rakstīt atsauksmi