„Tikai naktīm nav māju miera”

Imantam Ziedonim aizejot

Iztēle ļauj mums kļūt par jebko un nokļūt jebkur, tāpēc nav grūti iztēloties 1929. gadu un Raiņa aiziešanu mūžībā. Tūkstoši skumst, un desmiti priecājas, gribas ticēt, ka ne otrādi. Lugu iestudējumi palīdzējuši Raiņa vārdiem iesakņoties tautā, un dzeja iedvesmojusi ticībai uz vienlīdzīgu un taisnīgu jaunu pasauli. Un tomēr - par Tautas dzejnieku Raini padara laiks un izglītības sistēma, kas vieniem uz mūžu viņu padara par klasiķi, ko nevajag lasīt, bet otriem liek visu mūžu gaidīt Raiņa laiku atnākam, jo viņš pareģojis nākotni un viņa idejas vien tad būs pa īstam saprotamas.

Kaut arī latvieši acīmredzamā, laikam tāpēc neticamā ātrumā izmirst, asimilējas lielākās nācijās vai pagriež muguru kultūrai, unificētie un sakārtotie padomju izglītības standarti vairākas paaudzes ir padarījuši zinošākas par iepriekšējām un nākošām tieši humanitārā jomā. Tāpēc Imanta Ziedoņa aiziešana mūžībā 2013. gada 27. februārī skar desmitkārt lielāku Latvijas iedzīvotāju loku, nekā 1929. gada 12. septembris, kad mirst Rainis. No vienas puses, Imants Ziedonis ir Tautas dzejnieks tāpēc, ka ir izcils mākslinieks, unikāla personība ar renesansei raksturīgu interešu daudzpusību. No otras puses, laikmets viņa daiļrades brieduma gados viņu padarīja savai tautai pieejamu, sasniedzamu, arī saprotamu, turklāt jau gandrīz no paša sākuma – visām paaudzēm. Pat ja cilvēku dzīve aizved iespējami tālu no literatūras, viņš ir saņēmis pirmo Ziedoņa devu ar Krāsainajām vai Blēņu pasakām un zina, ka vienudien mežs ienāks pilsētā mūs glābt, ka ķeburkājim ir ķemme un skumjas, bet dzērājam lillā deguns un jautrs prāts. Pat ja cilvēks pagriež muguru grāmatām, viņš dzird radio „Dziesmiņu par prieku” vai „Latviešu jūrniekiem”, kur Ainažu vecajā skolā spokojas vectēva gars... Pat ja televizoru gribas izslēgt, kad tur Paukštello runā „Poēmu par pienu” un „Motocikls” Dailes teātrī nav paticis, cilvēks pats var kļūt par varoni Ziedoņa „Kurzemītē” vai sastapt Ziedoni pie kaimiņa atbrīvojam kādu dižkoku. Un kur vēl Kultūras fonds, un balsojums par Latvijas neatkarību, un domas par Latviju, kas izskan radio, televīzijā, rakstos... Ir vieglāk zināt, kas ir Imants Ziedonis, nekā to neuzzināt. Vismaz reiz tā bija.

Ziedonim pieder daudz izteicienu, kas, pazaudējuši savu autoru, dzīvo pasaulē. Viņš ir garainis, kas veicina vārīšanos un uzstāda domāšanas latiņu līdzcilvēkiem. „Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās”, arī tā viņš teicis. Bet pats nenojuka. Un neapmaldījās, starp dzeju, ceļojumu aprakstiem, epifānijām, scenārijiem, tulkojumiem, esejām, publicistiku, ieklīzdams arī teātra teritorijā.

Vispirms viņu teātrī ieveda. Ar motociklu/”Motociklu”, protams. Ieveda avantūristiskā kārtā režisors Pēteris Pētersons, kurš 1965. gada Rakstnieku savienības kongresā no tribīnes paziņo, ka teātros šobrīd valda ceturtās šķiras dramaturģija un dzeja ir soli priekšā drāmai. Uz oponenta Bruno Saulīša saucienu no zāles – „ko tad ar dzeju var uz skatuves”, Pētersons, sava straujā rakstura vadīts, paziņo, ka teātris pierādīs, ka var būt arī citāda dramaturģija un Dailes teātris uzsāk darbu pie „Motocikla”! Un tapa pirmā dzejas jeb poētiskā teātra izrāde Latvijā tobrīd jauneklīgajā Dailes teātrī – ar Uldi Pūcīti un Hariju Liepiņu galvenajā – liriskā varoņa, kam izrādes veidotāji piešķira Piča Granta vārdu – lomā. Rīgas teātru dzīve tika burtiski uzspridzināta, jo visiem to vajadzēja redzēt un dzirdēt. Pa skatuvi grozījās Sniegavīru koris ar baltām bumbām galvu vietā un ironiski rečitēja „Bez mīlestības nedzīvojiet”, pārvērzdami kājām gaisā romantiskās Ziedoņa rindas. Uz skatuves bija Meitene ar kallu ziediem un Nāve. Ziedonis par izrādi pēc trīsdesmit gadiem rakstīja: „Nebija ne jausmas, ko viņš iztaisīs – es lepojos, cerēju un baidījos. Varbūt iznāks vismaz kāds mopēds. Bet iznāca – saksofons! Gaidīju tādus kā „maija zaļos karogus”(kā Ojāram), iznāca zils ilgu blūzs ar sarkaniem pīlādžiem. Gaidīju parūkas, iznāca kaskas un pirmie „metālisti” ādas jakās ar ģitārām. Es jutos tik jauns kā vēl nekad. Es nebiju gaidījis, ka no jau radītā var tā jaunradīt”*

Otrreiz viņš ir tas, kurš ieved teātrī. Proti, Pēteri Pētersonu. Kad, dramatisku sarežģījumu rezultātā zaudējis Dailes teātri un traģiskā nāvē dēlu Uģi, Pēteris Pētersons nīkst Mellužos, pie viņa ierodas Imants Ziedonis un aizdedzina ar ideju par poētiskā teātra turpinājumu – šoreiz ar Aleksandra Čaka dzeju. Ir 1971. gads, un Čaks nav skolu programmās, tieši otrādi, daļa Čaka daiļrades ir pusaizliegta un „Mūžības skartos” nedrīkst ne pieminēt. Abu kopdarbībā dzimst izrādes struktūra, ideja par četriem dzejas metriem, un tālāk jau Pētersons strādā pats, un top leģendārā Jaunatnes teātra izrāde „Spēlē, Spēlmani!”, kas repertuārā ir 16 sezonas. Imants Ziedonis ir atdevis gan latviešu teātrim Pētersonu, gan latviešiem Čaku.

Un tikai pēc tam teātrī ienāk „Kurzemīte” (Jaunatnes teātris), ienāk „Blēņas un pasakas” (Jaunatnes teātris un Valmieras teātris), ienāk „Ziedonis un Visums” (Jaunais Rīgas teātris) ar fascinējošo Kaspara Znotiņa balsi, kad atliek pievērt acis un... runā Ziedonis.

Iztēle ļauj mums kļūt par jebko un nokļūt jebkur, tomēr katra cilvēka iztēlei ir savs horizonts. Skolas beigšanas sacerējumu rakstot par Imantu Ziedoni, es neiztēlojos, ka jau pēc pieciem gadiem – 1997. gada 3. aprīlī mēs satiksimies, lai runātu par poētisko teātri. Tā ir laba mācība, kāpēc vērts mīlēt dzīvi, jo dažreiz tā piedāvā vairāk, nekā iztēle. „Robeža ir mākslinieku līnija.”

* Ziedonis I. Pārgalvīgais nenomaldās// Teātra Vēstnesis, 1993, Nr. 2., 3. lpp.