Par teātri

18. aprīlis 2018 / komentāri 0

Nebaidīties baidīties

Ar Artūru Dīci un Elmāru Seņkovu sarunājas Māra Bērtaite, www.pudernica.wordpress.com

 

Šīgada 8. martā uz Latvijas Nacionālā teātra Lielās zāles skatuves notiek jaunākās Artūra Dīča lugas “Arī vaļiem ir bail” pirmizrāde Elmāra Seņkova režijā. Artūram šī esot “kāda piektā”, no kurām viena – “Lidojošais Travolta” – pirms gada piedzīvoja debiju uz citas šī teātra skatuves. Savukārt Elmāra iestudējumus neviens vairs neskaita – tik daudz reižu viņš ir pierādījis, ka viņam ir, ko teikt, un ka viņš zina, kā to pateikt. Pirmizrādes finiša karodziņam plīvojot, abus māksliniekus pēc kāda mēģinājuma aicināju uz sarunu par to, kas viņiem šoreiz caur izrādi ir sakāms skatītājiem, par tās tapšanu, varoņiem un viņu smieklīgi nopietnajām problēmām. Pārliecinājos, ka izrādes vēstījums ir tik pārdomāts un izlolots, ka būtu izšķērdīgi atļaut tam pārklāties ar aizkulišu putekļiem. Turklāt dialoga starp izrādes veidotājiem un skatītājiem nekad nebūs gana. Un, kā izrādās, tieši saruna, kas pēc aplausu izskanēšanas turpinās rindā pie garderobes, ceļā uz mājām un arī dīvānā, virtuves krēslā vai gultā, ir iecerēta kā “Vaļu” mērķis.

Māra: Kā Artūra luga nonāca līdz Nacionālajam teātrim, līdz Elmāram? Kā jūs viens līdz otram nonācāt?

Artūrs: Mēs viens līdz otram nonācām bez lugas! Elmārs bija tas, kurš mani uzrunāja un nāca ar sākotnējo ideju.

Elmārs: Es sapratu, ka šoreiz ir jāsāk no tēmas, nevis no materiāla. Un man bija tēma.

Kāda tā bija?

Elmārs: Tēma bija uztaisīt izrādi par trīsdesmitgadnieku paaudzes eksistenciālu sajūtu. Par to, kas šodien patērētāju sabiedrībā 21. gadsimta cilvēkam ir eksistenciālisms. Gribējās taisīt izrādi nevis par marginālām personām vai par kādu īpašu notikumu, bet ieskatīties tieši vienkāršajā cilvēkā: kas ir tas cilvēks, kuru mēs visi paši caur sevi definējam. Es atnācu pie Artūra un teicu: klausies, ir jāraksta! Es, protams, nemīlu rakstīt – es mīlu daudz runāt. (Smaida.) Tad es Artūram stāstīju, stāstīju, un man liekas – viņš tiešām “pavilkās”.

Tātad tas ir kopdarbs?

Elmārs: Jā. Mūsu bariņam ar tēmām un idejām vēl pievienojās Reinis Suhanovs [izrādes scenogrāfs un kostīmu mākslinieks – M. B.]. Mēs esam vienas paaudzes cilvēki, apspriedāmies, kas mūs uztrauc, kas mūs interesē, par ko mēs gribētu runāt. Un Artūrs pēc tam uzrakstīja lugu.

Vai arī aktieri bija izraudzīti pirms lugas tapšanas?

Elmārs: Bija. Es Artūram teicu: ir tādi un tādi aktieri, stāsts ir par to – uzrakstām. Aktieriem katram ir dota iespēja nospēlēt savu raksturu un tēlu, katram ir savs stāsts.

Vai lugā ir ierakstīti jūsu personīgie pārdzīvojumi?

Artūrs: Tā, protams, ir arī personīgā sajūta, tomēr drīzāk tā ir vēlme radīt mūsdienīgu varoni. Vēl pirms gadsimta varoņiem bija citas problēmas, bet mūsdienu varoņi ir tādi, kuriem… kuriem nav problēmu! Ja nerunājam par cilvēktraģēdijām, tādu īstu laikmeta problēmu, par laimi, šodien nav. Mēs tās paši sev saražojam, lai interesantāk dzīvot.

Vai no režisora viedokļa ir interesantāk, vieglāk strādāt ar pilnīgi jaunu materiālu, pirmiestudējumu, vai, teiksim, “Kaiju”?

Elmārs: Strādājot ar jaunu materiālu ir baigā brīvības sajūta, atbildība vienlaikus ir liela un maza. Liela – tu uzņemies krusttēva lomu

Krustneša…

Elmārs: Jā! Man ir uzdevums pierādīt un atdzīvināt. Tas ir autora radīts mākslas darbs, man jāpārliecina citi, ka tas ir tiešām foršs – un tā ir atbildība. Darbs ir iedzīvināts uz papīra, man tas ir jāmaterializē. Vēl precīzāk būtu tēva un mātes lomas: tēvs rada, un māte mēģina izaudzināt. Es laikam šoreiz būšu māte… bet varbūt otrādi? (Artūram) Varbūt tu esi māte?

Artūrs: Māte rada…

 

Visu rakstu lasiet Latvijas Nacionālā teātra žurnāla "Būs!" 2018. gada pavasara numurā

Rakstīt atsauksmi