Mans rokraksts ir dažādība

Ar Moniku Pormali sarunājas Līga Rimšēviča

Monika Pormale šobrīd ir starptautiski atpazīstamākā un pieprasītākā latviešu scenogrāfe. Neskatoties uz to, ka vecuma ziņā viņa ir pašā sievišķības un radošo meklējumu zenītā, profesionālajā vidē viņai jau tiek piedēvēts tāds kā scenogrāfijas granda statuss. Māksliniece, kas spēj nemitīgi mainīties, bet nezaudēt savu patību. Māksliniece, kurai vitāli nepieciešami izaicinājumi, bet šobrīd arī Lielums – ne tikai dramaturģiskajā materiālā, bet arī idejās un personībās.

Līga Rimšēviča: Ar ģeogrāfiskajiem nosaukumiem, kur tapuši tavi darbi, varētu pierakstīt pusi lapas. Vai tas, ka tagad Latvijas 100. dzimšanas dienas gadā veido Latvijas Nacionālā teātra 100. sezonas atklāšanas izrādi vietā, kur dibināta Latvijas valsts, turklāt tas ir Rainis, ir nejaušība vai likumsakarība?

Monika Pormale: Tā ir likumsakarība. Varbūt ar nejaušības elementiem, bet likumsakarība. Nacionālajā teātrī esmu strādājusi tikai vienu reizi, bet arī toreiz tas bija ļoti īpaši, jo tā bija pirmā izrāde atjaunotajā teātrī. Un arī toreiz tie bija “Pūt, vējiņi!” – Gaļinas Poliščukas režijā. Tad mēs atradām izrādes īpašo formu, veidojot to kā “muzeju”, kaut pati izrāde bija sadzīviska. Visi skatītāji sēdēja uz skatuves.

Man jāatzīst, ka Rainim ir nozīmīga vieta manā dzīvē. Raiņa dzimtās mājas Jēkabpils novada Tadenavā ir tikai 25 km no manām dzimtas mājām. Mana pirmā izstāde bija veltīta Raiņa “Fausta” tulkojuma simtgadei. Tas bija 90. gadu beigās, un es biju Mākslas akadēmijas otrā kursa studente, kad Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja darbinieki man to piedāvāja sarīkot Talsu ielā 1.
Izstāde izdevās, jo īpaši tā patika jauniešiem. Tie, kas tur bija bijuši, ieteica citiem un aicināja savus draugus. Visas izstādes sienas bija aprakstītas ar viņu pašu sacerējumiem un Raiņa citātiem. Savukārt tad, kad es pirms pāris gadiem pēc Andra Freiberga uzaicinājuma sāku pasniegt kompozīciju Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļā, bija Raiņa gads, un mēs iekļāvāmies labajā meinstrīmā, runājām par Raini un analizējām viņa darbus. Man, protams, bija vieglāk runāt tieši par “Pūt, vējiņi!”, jo šo darbu es zināju. Bija daudz ideju, taču pats tapšanas process nebija viegls, jo Raiņa teksts ir tik piesātināts ar simboliem un metaforām. Atkalsatikšanās studentu sakarā ar “Pūt, vējiņi!” man lika paskatīties uz lugu no jauna skatpunkta, kam par iedvesmu kalpoja arī kāda studenta komentārs paguruma brīdī: “Kā to lielumu lai ieliek tajā mazajā maketa kastītē!” Sapratu, ka gribētu mēģināt vēlreiz strādāt pie “Pūt, vējiņi!”. Uz sarunām akadēmijā mēs aicinām arī režisorus, lai viņi pastāstītu savu redzējumu, kā studentu idejas varētu īstenoties uz skatuves. Uz nobeiguma darbu skati bija uzaicināts Elmārs Seņkovs. Izrādījās, ka viņš vēl ne reizi nebija strādājis ar Raiņa lugām, un pēc mana jautājuma, vai tas neietilpst viņa radošajos plānos tuvākiem gadiem, viņš sāka par to domāt. Nu varam uzskatīt, ka šī sēkla ir bijusi auglīga un rezultējusies izrādē.

Liels paldies arī Nacionālajam teātrim, kas Raiņa gadā ir tik veiksmīgi strādājis ar Raiņa darbiem, ka arī simtajā sezonā var pie tiem atgriezties. Būs gan “Pūt, vējiņi!”, gan “Zelta zirgs” [“Antiņš. Zelts. Kalns” – L. R.] LMT Jaunajā zālē.

Es šo vasaru esmu pavadījusi, lasot Gundegas Grīnumas grāmatu par Raiņa un Aspazijas dzīvi Šveicē, tāpēc gribu apgalvot, ka ļoti dzīvi jūtu to laiku, kad “Pūt, vējiņi!” radās, bet kā, pēc tavām domām, ir ar Raiņa idejām, atziņām un darbiem, ar to uztveri šodien?

Es varu runāt tikai par sevi un saviem novērojumiem. Man ir tā labā pieredze, ka es ne no viena cilvēka sev apkārt neesmu dzirdējusi, ka Rainis nav mūsdienīgs. Turklāt, runājot par Raini, es nevaru būt objektīva, jo, lasot viņa lugas, vienmēr sajūsminos – tas blīvums, kas ir Raiņa tekstā, cilvēkiem ar asociatīvo redzējumu ir ļoti pateicīgs un rosinošs. Raiņa tekstos ir kāds neaprakstāms lielums, pat ja varbūt atsevišķas vietas, no mūsdienu viedokļa raugoties, šķiet ar pārāk lielu patosu vai naivumu. Raiņa darbos vienmēr ir virzība uz priekšu, uz augšu, uz kaut ko lielāku, nekā piedāvā mūsu ikdiena, un tas manī atbalsojas. Tas rezonē arī jaunos cilvēkos, jo viņi a priori ir tendēti domāt plašāk un drosmīgāk. Pagājušajā gadā mēs strādājām ar “Zelta zirgu”, un bija vairākas spēcīgas scenogrāfisko risinājumu idejas. Tas nozīmē, ka cilvēki Raini ielaiž savā asinsritē, ka viņiem ir bijis interesanti to lasīt, domāt. Jaunajos cilvēkos ir tie paši Raiņa jautājumi. “Zelta zirgs”, manuprāt, vispār ir jauna cilvēka ābece. Par “Pūt, vējiņi!” studenti saka, ka tas ir latviskais Romeo un Džuljetas stāsts, viņi dzīvi redz mīlestības līniju. Tātad teksts ir saucams par mūsdienīgu, jo mūsdienās tiek patērēts daudz, un, ja tas tāds nebūtu, vai tad būtu tik liela teātru un režisoru ieinteresētība to iestudēt?

Es ar lielu prieku klausos par taviem studentiem, bet tajā pašā laikā pastāv kursi “Kā apprecēt miljonāru”, savukārt viena no centrālajām sieviešu žurnālu tēmām šodien ir, kur dabūt un kā piesaistīt kaut jel kādu vīrieti. Vai šī sabiedrības daļa sapratīs, kāpēc Baiba, kas necerēti ieguvusi visiekārojamāko puisi, ielec Daugavā?

(Pauze) Pirmā jautājuma daļa vedina domāt par izvēlēm. Mana izvēle ir šo sabiedrības daļu redzēt, no tās nenovērsties, tomēr uzskatīt, ka tas ir mazākums. Es lieku sev saskatīt arī sabiedrību pozitīvi raksturojošas tendences. Runājot par Raini – man Baiba ir meitene ar pašcieņu, godīgumu pret sevi un citiem. “Pūt, vējiņi!” ir stāsts par notikumiem vienas dienas laikā. Tas, kas notiek šajā dienā, ir neticami. Tas ir kaut kas tik spējš, straujš, stihisks, kas maina visu. Es domāju, ka Baibai atteikties no Ulda un savas laimes liek viņas krietnums un godīgums, jo cietīs citi. Ja cilvēkiem šīs rakstura īpašības vēl kaut ko izsaka, tad viņi sapratīs.

Lugā Uldis par Zani saka: “Man netīk, kad pati nāk”...

Tas ir spēcīgs arhetips. Un tas piemīt ne tikai vīriešiem, bet arī sievietēm. Arī man to skaitā. Piemēram, teātrī – jo lielāki izaicinājumi, jo grūtāks ir uzdevums, jo tas ir interesantāk un rezultāts liekas pilnvērtīgāks. Tas, kas uzreiz nedodas rokā, ir tas dzinējspēks. Manuprāt, tas, ko Uldis saka, ir vienkārši un cilvēciski saprotams.

Kas ir tas, ko tu gribētu, lai skatītājs šajā izrādē ierauga?

Lai viņam ir piederības sajūta. Ne tikai kā gaidītam šī teātra skatītājam, bet piederības sajūta Rainim un arī Latvijas ļoti īpašajam gadam. Es nenogurstoši par to runāju. Esmu iztēlojusies, ka mēs izrādē rādām mazu daļiņu no mūsu visu Latvijas un ka mēs esam kopā. Rainim mūsu izrādē ir uzlikts Dziesmu un deju svētku filtrs – piederības sajūta, ko visi piedzīvo Dziesmu svētkos, vienalga, vai viņi piedalās vai vēro klātienē vai caur televizora un datora ekrānu. Tas ir fenomens. Es arī biju, piedalījos tādējādi, ka staigāju pa pilsētu, gāju uz koncertiem savā Krustpils tautastērpā un priecājos no visas sirds. Tāds beznosacījumu prieks. Vismaz vairākas nedēļas visi dzīvoja ar šo sajūtu. Un ļoti gribas, lai šo sajūtu cilvēki gūst atkal, skatoties izrādi. Sajūtu, ka mēs esam kopā. Tā ir piederība visos līmeņos. Mūsu ikdiena ir balstīta uz dažāda lieluma kopābūšanas modeļiem, sākot jau ar ģimeni, tad tas plašinās līdz kādai interešu vai darba kopienai un aiziet līdz valsts mērogam. Viens var daudz, bet divi vai vairāki var vairāk. Tik vienkārši. Ja cilvēki ieraujas katrs savā stūrī, tad nav sarunu, nav dialoga un tad mēs nevaram balstīt vienu kopēju lietu, kas viennozīmīgi mums ir un no kā mēs nedrīkstam distancēties, – mūsu valsts. Mēs esam atbildīgi ne tikai par sevi, lai cik tas izklausās rainiski lieli un nedaudz pēc pirmsvēlēšanu aģitācijas runas.

Akcents uz kopību? Tad varētu teikt, ka mīlestības līnija šajā stāstā paliks otrajā plānā?

Neteiksim – otrajā plānā, bet blakus. Man “Pūt, vējiņi!” saistās ar Gunāra Pieša filmu, kurā redzami visi mums zināmie aktieri. Tie ir mani “Pūt, vējiņi!”, jo es piederu pie paaudzes, kas ar to uzauga. Arī pavisam jauni cilvēki šo filmu zina, un mēs varam brīnīties un koķetēt ar to – kā tad jūs to varat zināt, bet vienlaikus justies patīkami pārsteigti, jo tās ir arī Raiņa gada sekas, kad skolā par to daudz runāja, bija dažādi pasākumi. Tādēļ es vēlreiz atgriežos pie Latvijas simtgades gada: jo mēs vairāk runāsim par mūsu vēsturi visdažādākajos aspektos – par valsts veidošanos, pastāvēšanu, problēmām un šo brīdi –, jo lielāka rezonanse būs turpmākajos gados. Es zinu, ka daudziem ir mērķis izdarīt šajā gadā ko īpašu. Nevienam no tā taču nepaliks sliktāk (smejas). Laukos kaimiņi, piemēram, sakopj savam īpašumam blakus esošo teritoriju, iestāda akāciju pie mājas, kam nav saimnieku. Mans ieguldījums ir šī izrāde. Katram tas ir savs, un nav vienas mērauklas, cik lielam tam jābūt.

Visu rakstu lasiet Latvijas Nacionālā teātra žurnāla "Būs!" 2018. gada rudens numurā