Kroders.lv 12.07.2021

“Kur un kā Jūs pavadījāt vasaru?” Atbild Latvijas teātra mākslinieki 1929. gadā

Aktrise Anta Klints savā zemeņu plantācijā Inčukalnā // Foto: žurnāls "Daile" 1930. gadā

Kā Latvijas teātra mākslinieki pavadījuši brīvo laiku pirms 92 gadiem? Vasaras plaukumā piedāvājam ieskatīties 1929. gada 1. un 8. septembra laikraksta “Teātra Nedēļa” lappusēs.

 

Kur un kā Jūs pavadījāt vasaru? Ar šādu jautājumu mēs griežamies pie mūsu teātra māksliniekiem. Sniedzam dažas ienākušas atbildes.

Anta Klints, A[freds] Amtmanis-Briedītis

Mūsu vasara? Inčukalna mākslinieku kolonijā. Mēs tiešām jūtamies tur labi, un mums itin nemaz nav garlaicīgi. Gar mums tek Gauja, mums ir neizstaigājami skuju meži, mēs peldamies un sauļojamies. Nu, un beidzot mums ir “savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”, pat savas “villas”; jāapkopj savs augļu dārziņš, zemeņu plantācija. Kad vēlamies, apmeklējam viens otru. Kurp iet? Pie Ellas Jēkabsons, kur satiksim arī Jūliju Skaidrīti? Vai pie Lilijas Ērikas, kas dzīvo kopā ar savu māsu, Nac[ionālās] operas dejotāju Vilmu Freimans? Vai varbūt pie Ludmilas Špīlbergs un Jāņa Simsona, kas gan vēl ir īsti “jaunsaimnieki” – tikko aptaisījuši sētu ap savu zemes gabalu, iestādījuši zemenes, un – šovasar vēl bez sava pajumta – dzīvo pie vecā skolotāja Dreiberga tēva?... Mūsu “kolonistu” saime sāk paplašināties arī skaņu mākslas virzienā – pie mums sācis būvēties Jānis Eķis, no operas.

Mēs paši dzīvojam divi vieni; ak jā, veseli trīs: arī Lūsis, kas pēc sava mazā drauga nāves apmēram pusgadu atpakaļ visu savu mīlestību atdod savai saimniecei un kas arī ir vienīgais mājas saimnieks un sargs. Viņa “vau, vau!” mūs i priecina, i skumdina.

Lielāko šās vasaras ekskursiju taisījām uz Toskānu, tas ir, uz Latvijas Toskānu. Esam pārliecināti, ka pašā Itālijas Toskanā nav tik skaistu ezeru kā Inesis. Alauksts un Tauns, un piebaldzēnus pašus es nemainītu ne pret vienu citu.

Režisors un aktieris Alfreds Amtmanis Briedītis šķetina spininga spoli Gaujmalā // Foto: žurnāls "Daile" 1930. gadā

Ludmila Špīlberģe

– “Vai Jūs mums kaut ko nepastāstītu par savu vasaru?” jautā mūsu līdzstrādnieks daiļai māksliniecei pa tāļruni. – “Nekā jau nava, ko stāstīt,” atbild dzidra, sudrabaina balss. – “Bet Jūsu ceļojums, Vīne?” – “Ai, jā, tur bija brīnumjauki, neizteicami! Tik daudz iespaidu!... Bet atbraucu tomēr nogurusi, garīgi un fiziski.” – “No Jūsu balss to tomēr nevar iedomāties.” – “Jā, pēc tam, mēnesi, nodzīvojām Inčukalnā – tur var atpūsties. Nekā sevišķa jau nebija... bet bija tomēr atkal burvīgi...”

Jānis Lejiņš

Bez šaubām, ir jau ļoti vērtīgi un ierosinoši braucieni uz ārzemēm, tā garīgā, kā kulturālā ziņā. Bet vai mūsu pašu dabas krāšņumā un dzīvē māksliniekam trūkst jau bagātības, ko rosināt garu un sirdi?... Un laimīgs esi, ja vari savās brīvajās dienās iekrāt kaut kripatu no lielā zemes spēka. Vienmēr esmu juties daudzkārt bagātāks starp veseliem un sirdsskaidriem lauku cilvēkiem, fiziski spēcīgāks un veselīgāks pēc lauku darbiem un rūpēm. Vai tā nav īsta atpūta no neirastēniskās, asās un neiecietīgās pilsētas, pēc nervozās, drudžainās, raižu pilnās teātra sezonas? Vienmēr esmu guvis lielāku dzīves prieku lietū un vējos, pļavās un mežos, zem klajas debess, saules un mākoņiem. Ar kailu galvu, vaļēju kaklu un plikiem ceļiem – (pēc jaunākiem angļu modes fasoniem!) un ja vēl uz bikšu dibena pāris latvju vadmalas ielāpu, un uz Jāņiem atbrauc aplīgot tāds mīļš draugs kā Šanteklers [rakstnieks un aktieris Ludvigs Šanteklers – red.], vai Kalniņu Jānis [komponists Jānis Kalniņš – red.] – rodas humors.... smej! Un pēc tam, tad tik īsti gribas strādāt.

Aktrise Ludmila Špīlberģe laista savu dārzu Inčukalnā // Foto: žurnāls "Daile" 1930. gadā

Emīlija Viesturs

Šī vasara man ir bijusi viena no jaukākām, jo laimīgi izdevās “sakombinēt" līdzekļus ārzemes ceļojumam. Nodzīvoju ārzemēs drusku vairāk par mēnesi un – esmu ļoti apmierināta ar gūtiem iespaidiem. Vispirms Vīne! Kas tā par dzīves priecīgu, jauku pilsētu! Un tad vīnieši ar savu apburošo laipnību, sirsnību un saulaino jautrību, viegli rotaļīgo grāciju. Man laimīgi izdevās vēl aizķert Vīnē Joh. Štrausa svētku beigas. Tā dabūju redzēt vienu otru ļoti labu sastāvu vietējos teātros. [..]

No Vīnes devos līdzi mūsu katoļu ekskursijai uz Itāliju. Bijām Venēcijā, Romā, Florencē. Tik daudz skaistuma, tik daudz dziļi estētisku iespaidu tur ir mantots. Ieteicu katram, kam tik ir iespēja, reižu reizēm paskatīties, kas notiek ārpus Latvijas robežām. Tas ierosina, atsvaidzina un dara garīgi bagātāku...

Aktrise Jūlija Skaidrīte labprāt atpūšas šūpuļtīklā ar labu romānu // Foto: žurnāls "Daile" 1930. gadā

Herberts Līkums

Ziņģe par dekoratora Herberta Līkuma ārzemju ceļojumu:

Ārzemes nav nekāds sīkums
Turpu dodas Herberts Līkums
Nokāpj apakšzemē knaši
Brauc ar apakšzemes bāni
 
Parīzē kā debessfērā
Plats kļūst smaids “Folie Beržērā”
Tavas daiļas figūriņas
Ak, kaut Rīgā būtu viņas!
 
Luvru skatot jātirpst tīri
Lūk, ko taisa lieli vīri
Laikam “Bordo” vīns tiem talkā
Nācis kārtā laipni smalkā
 
Spānijā, tur traka kvēle
Sausa kļūst kā žagars mēle
Saule mirdz kā zivju zvīņa
Un ar mušām vēršu cīņa
 
Dodžu pilis Venēcijā
Cietumi kā Bastīlijā
Šķiet, līdz čukstēsi kaut vārdu
Bende nāks ar lielu bārdu
 
Gondolas slīd, viļņiem skautas
Serenādēm pilnas krautas
Un ar savu otru pusi
Steidz viņš tajās sapņot klusi
 
Bet, kad pārbraucis nu mājās
Velk tad vecās kurpes kājās
Tērpjas atkal darba frakā
Tukšums smeļas naudas makā
 
 
Publikācijas avots: www.periodika.lv
Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt