Ieskats Krodera mēģinājumos

Oļģerta Krodera ceturtais Šekspīra „Hamleta” iestudējums pirmizrādi piedzīvoja Valmieras teātrī 2008. gada 25. janvārī. No 2007. gada oktobra līdz janvāra vidum man, tolaik teātra zinātnes bakalaura studentei, prakses ietvaros bija tā iespēja vērot mēģinājumus... ... un fiksēt tajos notiekošo – režisora un aktieru sarunas par cilvēka dabu, savstarpējām attiecībām, arī politiku, tādējādi meklējot ceļu uz lomu un kopējo izrādes tēmas interpretāciju. Šeit lasāmi divu ainu pierakstu fragmenti, kas tapuši dažādos mēģinājumu procesa posmos un ļauj kaut nedaudz iepazīt to atmosfēru, kāda valda Oļģerta Krodera izrāžu mēģinājumos.

________________________________________________________________

Trešais cēliens. Pirmā aina, sākot ar Hamleta „Būt vai nebūt” monologu. Turpinājumā Hamleta un Ofēlijas dialogs, kura laikā Hamlets saprot, ka Ofēlija viņu nodevusi, jo ļāvusies Klaudija un Polonija iecerei noklausīties abu sarunu.

Darbojošās personas:

Oļģerts Kroders – režisors

Ivo Martinsons – Hamlets

Ieva Puķe – Ofēlija

Ainā paredzēts, ka Ievas Puķes Ofēlija sēž uz bibliotēkas kāpnītēm.

5. 10. 2007.

KRODERS (Martinsonam). “Būt vai nebūt” var būt tikai agrā jaunībā. Hamletam nav vairāk par divdesmit pieci. Labāk, ja pašam ir konkrētība, cik vecu vīrieti tēlo – vai jau pieredzējušu vīrieti vai čali.

Hamlets nezina, ka noklausās, domā, ka tā ir Ofēlijas īstā uzvedība. Ofēlijas apziņā ir tas, ko Laerts un Polonijs teicis. Ofēlija pārbauda Hamletu un tas ir muļķīgs gājiens.

PUĶE. Ofēlija ir nodevusi Hamletu. Ja viņa būtu normāls cilvēks, izvestu Hamletu kaut kur dārzā un parunātos. Viņa varbūt nesaprot visu, ko Hamlets saka, bet intuitīvi saprot, ka viņš saka: “Es saprotu, ka tu mani nodevi.” Ofēlija ir izmisusi par to, ka Hamlets nesaprot, ka viņa ir piespiesta, viņai nav izvēles. Tas ir kā uzskatīt par krāpšanu situāciju, kurā sieviete patiesībā ir izvarota.

Hamlets izlikšanos saprot brīdī, kad Ofēlija saka, ka tēvs ir mājās [,bet patiesībā slēpjas turpat un noklausās]. Viņš lād Ofēliju – visas sievietes ir pērkamas.

KRODERS. Hamlets kļūst nederīgs gan privātajai dzīvei, gan sadzīviski. Viņš saprot, ka šajā valstī notiek cūcības un ir nobriedis revolūcijai.

20. 11. 2007.

KRODERS (Martinsonam par „Būt vai nebūt” monologu). Varbūt vajag sākumā nofiksēt skatienu uz publiku. Jautājums publikai – ko man darīt? Jo principā tas ir dialogs. Ja tu paliec viens pats, tad monologs kļūst tāds jocīgs. Valstsvīru nekaunību var ar mājieniem uz Latviju. (Martinsons ierauga Puķi, dodas pie viņas.)

KRODERS. Vai nav foršāk, ka Ofēlija viņu pārtrauc? Vīrietim mūždien kaut kas jāfunktierē, sievietei tāpat viss skaidrs.

PUĶE. Nu, nezinu.

MARTINSONS. No pirmā Ofēlijas teksta man liekas nedaudz neadekvāti, ka es viņu iztraucēju.

KRODERS. Man gan liekas, ka viņa bišķi koķetē, jo viņa ir sieviete, viņš – vīrietis. Citādi jau viņa tāda zilā govs sanāk. Sievietēm nav tādas globālās domāšanas.

PUĶE. Es gribētu teikt – kā kurai. Arī visi vīrieši par “būt vai nebūt” nedomā. Es kaut ko tādu pirmo reizi dzirdu. Mans tēvs un brālis ar tādiem jautājumiem nenodarbojas. Man tas ir brīnums.

KRODERS. Ofēlijai ir mērķis iekustināt Hamletu uz savu pusi, tāpēc labāk, ja viņa sāk.

MARTINSONS. Bet es vēl labprāt pastrīdētos.

KRODERS. Strīdamies!

MARTINSONS. Ja pēc pārdomu brīža es atklāju, ka mīļotā meitene ir šeit, labi jūtos, godīgi turpinu, kas man šeit. (Pieliek roku pie sirds.)

PUĶE. Bet varbūt es nodarbojos ar šādām problēmām. Kāpēc tad es vēlāk sajūku prātā? Tā ir tipiska vīriešu domāšana, ka sievietes ir zemāki radījumi. Es vēlētos noskaidrot, bet mani noklausās.

KRODERS. Viņai jāpilda divas funkcijas. Tas, kas ir viņā, un otrs – tas, kas ir uzdots. Bet sākums ir vienkāršs, latviski tas būtu – “Ko tu mokies!” Nevis viņa kāpj lejā, bet viņš nāk klāt. Ofēlija – no augšas uz leju (Hamletu). To ir ļoti grūti izstāstīt.

MARTINSONS, PUĶE. Ir jādara!

KRODERS. Tā balss no augšas ir tiešām gandrīz kā kāds glābējs eņģelis.

PUĶE. Bet šādā brīdī es taču neatdotu dāvanas.

KRODERS. Tur jau tas joks, jo viņu taču noklausās, viņa to atceras. Šajā brīdī Hamlets tiešām uztver viņu kā eņģeli no debesīm. Bet seko vilšanās. Šajā brīdī ir visa vīrieša traģēdija. Viņš ir dziļi vīlies šajā sievietē.

MARTINSONS. Bet varbūt viņa koķetē?

KRODERS. Tas Hamlets jau ar neko daudz no sievietēm nezina. Tas ir kā saderināšanās gredzenu atdot atpakaļ. (Martinsonam.) Neskrien prom no viņas, jo Hamlets tagad vērtē, kas viņa ir.

PUĶE. “Ja maiguma vairs nav…” Kā nav?! Tikko bija!

KRODERS. Viņa tevi atraidīja, tagad nāk atvainodamās. (Kroders ar Puķi runā dialogu.) Hamlets pēta, redz, ka acis raustās, ka viņa melo. Hamlets saprot, ka te nekas nesanāks – ne viņa kā nimfa glābs, nekā. “Ej klosterī!”

“Es jūs kādreiz mīlēju” – toreiz, kad teicu “daiļā nimfa”. Bet te ir kaut kāda apziņa, ka es arī esmu cūka. Tas, ka viņa saka “tātad esmu pievilta”, faktiski ir taisnība, jo kas tad Hamlets par mīlētāju. Viņam citas domas ir svarīgākas. Pamats ir tas, ka viņš saprot, ka nekāds pāris no viņiem nesanāks.

KRODERS (Puķei par tekstu “Kur tēvs? – Mājās.” ). Tev tagad vajag līdz ģībienam – atiet pie trepēm, just, ka beigas klāt un tad izdvest – “mājās”.

“Ej klosterī!” – Hamlets ir sašutis un līdz ar to nedomā par Ofēliju.

(Martinsons staigā šurpu turpu pa skatuvi – iet prom un atkal atgriežas.)

KRODERS. Ja viņš trīs reizes atgriežas, tad viņš ir ļoti savārījies. Beigu beigās arī Ofēlijai rodas sajūta, ka viņš ir uz trakuma robežas. Labi, ka Hamletam pašam ir tekstā, ka viņš jūk prātā. Katrā ziņā viņš ir viens nesavaldīgs, histērisks jauneklis.

Glābējs eņģelis izrādās nopirkts blēdis. Ģertrūde jau piešmaukusi, izrādās – Ofēlija tāda pati. Vienā skatā vīrieša ilūzijas, vilšanās un egoistiski cūciska izrīcība. Cits par to veselu lugu uzrakstītu, bet Šekspīrs to visu ieliek vienā skatā.

2. 12. 2007.

KRODERS. Runa absolūti par Latviju, citādi tur vispār nav ko spēlēt. “Vai ciest…” attiecināt uz esošo sistēmu.

MARTINSONS. Skaidrs.

KRODERS. Skaidrs vēl nav nekas, bet uz to pusi. “Būt vai nebūt” – tas ir jautājums un prasa atbildes no skatītājiem. Tas nav – mirt vai dzīvot. Konkrēti attiecas uz situāciju – vai piedalīties bardakā vai atkāpties maliņā. Tā latviešiem ir jau sena problēma – stāties vai nestāties partijā. Latvieši nestājās, un krievi mūs apdirsa. Leiši sastājās un apdirsa krievus. Lietuviešiem Mindaugs aizgāja līdz Melnajai jūrai, latviešiem Viesturs izrāva no ugunskura pagali un sita Meinardam. Nekas vairāk mums arī pagaidām nav. (Kroders Martinsonam norāda, ka jārunā stāvus, pamazām, kā zivi ķerot, lai paņemtu publiku.) Un necenties visu izdarīt baigi labi, jo nekas vēl nebūs. Mēģini priekš sevis.

Te ir tipiska latviešu domāšana – ja es nomiršu, man nekas vairs nebūs jādara. Lai visu dara valdība. Bet – kas tur būs pēc nāves? Vai vienkārši sapūsi, vai tur eņģelīši plikiem stilbiem Pidriķ’ biksēs noskatās… Latvieši ir bailīgi. Izrādē būtiski, ka viņš ir kā stīga uzvilkts, neko vairs nesaprot – nogalināt, nenogalināt, vai tas bija tēva rēgs vai kas cits? Viņš staigā pa pili un meklē, kur piesiet domu. Ienāk šeit un redz, ka sēž publika, un domā, varbūt viņi pateiks. Svarīgi – kur tu tikko biji, ko darīji? Tāpat jau staigāji un lauzīji galvu.

(Martinsons runā monologu, Kroders atļauj norunāt, tikai vienā brīdī pasaka – forši.)

Tā ir tava personīgā problēma, kas moka. Šobrīd domu gājiens ir pareizs, bet tas it kā attiecas nevis uz tevi, bet citiem. Beigās Hamlets sašļūk kā tukšs maiss. Tev nav bijis, ka tu apsēdies un truli blenz grīdā?

MARTINSONS. Jā, jā.

KRODERS. Nu, kam tad tā nav, īpaši uz vecumu. Bet tad tu jūti, ka telpā vēl kāds elpo. Ofēlija ir kā “nomirt, aizmigt..” vietā. Ne tur kāda mīlestība, ne kas! Viņa tam kā kruķis vajadzīgs.

Monologs beidzas ar atmešanu ar roku. Var apsēsties pēc jušanas tad, kad jūti, ka esi iztukšojies. Nākošā fāze – tā kā kaķis, tā kā suns, kaut kas te vēl ir.

Ofēlija ir kā glābiņš. Tūliņ paņems savās aizlūgšanās, un viss būs labi.

Tekstu par nimfu vajag kopā ar darbību, tad arī izrāde ātrāk beigsies, varēs iet mājās.

Viņa gandrīz jau atsaucas, tūliņ būs lielais skūpsts, bet tad viņa atceras. Viņa uz Hamletu iedarbojas kā putukrējums ar ievārījumu badu cietušam – vai, es tūliņ saēdīšos, tad gulēšu un bojāšu gaisu! Kam tad sieviete ir vajadzīga? Lai izdarītu visu tavā vietā.

KRODERS (Puķei). Ieva, tev tās trepes ir ērtas? Pat, ja viņas būs lielākas? Varbūt tevi vajag dabūt nost. Ivo tevi varētu nocelt. (Kroders pie viņiem, domā, kurā brīdī celt nost.) Pie “Vai jūs esat tikla?” noceļ, lai eksaminētu. Šinī gadījumā viņa nav sieviete, ko tu iekāro. Viņa ir eņģelis glābējs. Tā kā Edgars lien pie Kristīnes, jo cer, ka viņa to atradinās no dzeršanas. (Martinsonam galva Puķei klēpī.) To bučošanos nemaz nevajag. Šitā ir labāk. Tev vajag pilnīgi atsprāgt atpakaļ. Tikko pasaka “Šīs rotas ņemiet atpakaļ..” sākas pavisam cits process. Tā lieta kļūst aizdomīga. (Martinsons runā, Kroders pārtrauc.) Nu ir kaut kas gatavs! Bet tur nekā gatava nav, notiek pētīšana. Tad ir jautājums “Kur tavs tēvs?”, un tu saproti, ka viņa melo. Glābējs eņģelis izrādās maita, kas strādā ar pretiniekiem – ar policiju, ar miliciju –, čekas aģents. Un tad ir jādod pa purnu. (Kroders uziet uz skatuves.) Arī ķermeniski var – skatās no vienas puses, no otras, meklē, kur vieglāk atšķetināt. “Es jūs kādreiz mīlēju…” – tā ir makšķere, pārbaude, kā reaģēs. Kad teica “Ņem savās aizlūgšanās manas domas…”, viņa atdeva sūda rotas. (Kroders runā Hamleta tekstu.) “Es jūs mīlēju…”

PUĶE. “Man bija pamats tam ticēt.”

KRODERS. “Es jūs nemīlēju.”

PUĶE. Dirsa.

KRODERS. Hamlets sāk apjaust, ja ne saprast, ka faktiski viņa ir upuris šajā situācijā. Viņam tā kā žēl. Pēc “Kur jūsu tēvs? – Mājās…” viņš sāk viņu iznīcināt, šito maitu. “Kur jūsu tēvs?” – te ir “būt vai nebūt” Ofēlijai. Viņš reizē gānās un lamājas – soda Ofēliju – un raud, jo zaudēts glābējs eņģelis. Nav jau Hamlets nekāds varonis cīnītājs. (Kroders koriģē, kad Martinsons par tālu aizskrien.) Nesāc tikai viņu pamācīt! Ar katru reizi tie teksti arvien riebīgāki paliek. Viņa dziļākajā būtībā to zemtekstu nemaz nesaprot. Viņai nav tik maucīga domāšana. Galvenais, lai būtu personīgi, bet tas tā uz ģenerālmēģinājumu.

Krišjānis Salmiņš (Klaudija lomas atveidotājs) personīguma radīšanai iesaka Martinsonam ielikt papēdī adatu.

________________________________________________________________

Piektā cēliena pirmā aina, kurā kaprači rok Ofēlijas kapu, spriež par viņas nāves apstākļiem un kaprača aroda specifiku. Ierodas Horācijs un Hamlets, kurš atrod galvaskausu, kas reiz piederējis karaļa jokdarim Jorikam, ar kuru Hamlets bērnībā rotaļājies.

Darbojošās personas:

Oļģerts Kroders – režisors

Aigars Vilims un Arnolds Osis – Pirmais kapracis

Regīna Devīte – Otrais kapracis

Ivo Martinsons – Hamlets

Elīna Vāne – Horācijs

Ainas darbība iecerēta, apvienojot kapa rakšanu ar sava veida kapraču pikniku.

23. 10. 2007.

KRODERS. Kapracis ir domājošs cilvēks, bet nodzēries, tāpēc vairs nevar labākā darbā strādāt. Pārinieks ir padebīls. Kapracim ļoti gribas runāt, paust savas inteliģentās domas.

OSIS. Kā cilvēki, kas padomju laikos savu protestu pauda nevis disidentiski, bet noejot malā.

KRODERS. Bet tajā pašā laikā arī nodzēries. Tikumīgu dzīvi ar’ nav dzīvojis. Kaprača darbs nevarētu būt īpašs sapņu piepildījums. Tukšumu aizpilda ar it kā filozofiska satura muldēšanu.

4. 11. 2007.

KRODERS. Tā kā otrais kapracis ir sieviete, tad galdu klāj kā augstākās klases restorānā. Arī gurķi var sagriezt dažādi.

(Vilims un Osis dzied. Devīte klāj piknika vietu. Pirmais mēģina Vilims.)

KRODERS (Vilimam). Tagad tavs mīļākais paņēmiens – runāt ar pilnu muti.

Taisām krievu variantu, ka tai sievietei nemaz nedod.

(Vilims stāstot darbojas ar piknika priekšmetiem: „Te ir ūdens, labi. Te stāvēs cilvēks. Ja nu cilvēks metas ūdenī un noslīcinās, tas ir, gribējis vai negribējis, bet noslīcis ir. To tu iegaumē! Bet, ja ūdens nāk pie viņa un viņu noslīcina, tad viņš pats noslīcinās. Tātad – cilvēks pats nav vainīgs pie savas nāves.” – K. Egles tulkojums ar O. Krodera labojumiem.)

KRODERS. Bišķi par gatavu notiek. Filozofēšana uz vietas, tāpēc arī tās glāzes palīdz. Vispār nevajag vairāk kā divas reizes dzert. Vienu sākumā, otru – tad, kad „ūdens nāk pie cilvēka”. Patiesībā tavs stāsts ir par to, kā cilvēks kļūst par alkoholiķi.

(Kroders iesaka gurķi ņemt par cilvēku. Osis neapmierināts, ka viņa izdomātās darbības saka priekšā Vilimam.)

KRODERS. Visu laiku sēdēt un dzert, un runāt būs garlaicīgi. Viņš aiziet vēl kaktiņā pačurāt, citādi nav ko darīt, šņabi jau vajag kaut kā izvadīt. Visu laiku jābūt konkrētām darbībām. Filozofija ir garlaicīgas dzīves aizpildīšana.

Pirmajā Valmieras “Hamletā” nebija abu kapraču sarunas, sāka no brīža, kad atnāk Hamlets. Būtībā šī aina lugā nav vajadzīga. Tā ir kā simfonijas trešā daļa “trallallā hopsasā”. Nevar visu drūmi bliezt.

(Mēģināt sāk Osis.)

KRODERS. Ir tikai 250 grami šņabja. Tos 50 atdod otrajam kā žēlastības dāvanu, jo tur jau nav ko dzert. Katram riktīgam dzērājam ir stils, ko viņš dara pirms un pēc, kā viņš to glāzi dzer. Ainu vajag spēlēt tā, lai rodas iespaids, ka publika nākusi speciāli uz šo ainu, viss pārējais ir priekš muļķiem – Hamlets un pārējie.

OSIS. Nolūks (paņem glāzi), norise (ielej), izpildījums (iedzer). Es uzskatāmi parādu idiotam, kas ir darbība!

KRODERS (Devītei). No tava viedokļa viņš ir muļķis, jo daudz pļurkst, no viņa – tu esi muļķe, jo nefilozofē. Mūža konflikts.

(Kroders aprauj Devītes darbību, kad Otrais kapracis cenšas atminēt Pirmā kaprača uzdoto mīklu: „Kas ceļ stiprāk par mūrnieku, kuģu būvētāju vai namdari?”) Nē, ja tev ir jārisina mīkla, neko citu nevari darīt. Tu ļoti iespringsti. Kas tas ir – mazs, mazs vīriņs, kaula kažociņš?

(Vilims ierosina ainu veidot uz revolucionāri seksuālas bāzes – sieviete un vīrietis kā nekā.)

KRODERS. Tas jau aiziet uz blakus tematiku. Tagad tas jau ir visur un bišķi apriebies. Bet ir līdzība ar pāri Miziša “Tārpā” [Andra Miziša dokumentālā filma].

Pēc Hamleta un Horācija parādīšanās.

KRODERS. Hamleta teksts [„Vai tiešām šis vīrs nesaprot, kādu darbu dara, ka kapu rok dziedādams?”] apmēram tā, kā zupā atrodot mušu.

Ap galvaskausu varētu ar kāju padarboties. Te tu stāvi dzīvs Ivo Martinsons, bet pēc gadiem tu būsi kauli. Te nevar ne ar kādu nopietnību pieiet.

Horācijs uz Hamletu skatās kā uz mazu bērnu, kurš vēl mēģina saprast, kas ir dzīves jēga. Horācijam jau sen skaidrs, ka tādā nozīmē nekādas jēgas nav. Horācijam dzīves jēga – pēc iespējas patīkamāk nodzīvot.

(Risina jautājumu, vai kapracim vajag tīt papirosu. Kroders saka, ka var jau arī zābakus spodrināt un zeķes lāpīt.)

KRODERS. Kapracim īpašas attiecības ar Jorika galvaskausu. [Kaprača augstākais dzīves punkts, ka Joriks viņam uzlējis vīnu uz galvas. Galma āksts – ideoloģiskais sekretārs. Kroders, 5. 10. 2007.] Ja atradis jau senāk, tad vazā līdzi lakatiņā, polietilēna maisiņā. Baigi pulē, krata smiltis ārā, ja tikko atradis. Hamlets, skatīdamies uz galvaskausu, mēģina atjaunot viņa izskatu (kā modelē senču portretus pēc atrastiem galvaskausiem). Sākas ar to, ka tas bija Joriks, beidzas ar to, ka tas vairs nav nekāds Joriks, tāpēc var mierīgi mest atpakaļ kapā. Vieglprātīga forma. Šausmīgi sūdīgs garastāvoklis, un tu mēģini jokot.