Starptautiskā teātra diena 2025: autoritārisma ēnā

Starptautiskās teātra kritiķu asociācijas AICT/IATC prezidenta Džefrija Ērika Dženkinsa (Jeffrey Eric Jenkins) sveiciens Starptautiskajā Teātra dienā

Sākot no pirmās Starptautiskās Teātra dienas 1962. gadā, Starptautiskais Teātra institūts (International Theatre Institute/ ITI) ik gadu aicina kādam starptautiski pazīstamam jomas profesionālim sagatavot ziņojumu par tēmu “Teātris un miera kultūra”. Pārskatot ziņojumus, kas tapuši vairāk nekā sešās dekādēs, atrodams daudz jauku un uzmundrinošu tekstu, kas cildina ideālus, kādus pasaules kultūras tomēr nav spējušas uzturēt.

2025. gadā grieķu režisors Teodors Terzopoluss (Theodoros Terzopoulus) uzdod virkni neērtu jautājumu par pašreizējo krīzi, un viņa jautājums caurstrāvo bažas, jo teātris visā pasaulē nespēj uz tiem sniegt atbildes (Starptautiskā Teātra institūtu sagatavoto uzrunu Starptautiskajā Teātra dienā var izlasīt šeit – red.).

Uz aktuālās politiskās drāmas fona teātris ir ārkārtīgi svarīgs. Kamēr autoritārie režīmi konsolidē varu un izkropļo kultūras naratīvus atbilstoši saviem mērķiem, teātra kā patiesību vēstoša instrumenta loma kļūst arvien būtiskāka. Cilvēcības vārdā skatuves māksliniekiem nākas atzīt, ka mākslas prakse ir kas vairāk par māksliniecisku radīšanu – tā var būt arī pretošanās akts.

Padomājiet par Ukrainu, kur agresija ne tikai apdraud valsts suverenitāti, bet tiek arī mērķtiecīgi vērsta pret kultūridentitāti. Ukrainas mākslinieku kopienas izturētspēja ir spēcīgs atgādinājums par mākslu pretošanās kontekstā. Piemēram, grupa Dakh Daughters, apvienojot muzikālu virtuozitāti ar trāpīgiem politiskajiem komentāriem, pārvērš savu priekšnesumu protestā.  Mākslinieces riskē ar savām dzīvībām, lai atgādinātu pasaulei, ka kultūras izpausmes nevar izdzēst ar vardarbību vai manipulācijām. Ukraiņu dramaturgi rada naratīvus, kas grauj  imperiālistiskos mītus un pārliecinoši pieprasa cienīt savu nāciju.

Demagogi pieliek visas pūles, lai deformētā valodā un ar safabricētu mitoloģiju palīdzību vienkāršotu realitāti līdz primitīvam ienaidnieku un glābēju naratīvam. Tieši tādēļ skatuves mākslinieki kļūst par mērķi – dramaturgs, kurš parāda varas šķērsgriezumu, aktieris, kurš to iemieso, scenogrāfs, kas vizualizē citādu nākotni. Katra radoša darbība sniedz savu ieguldījumu kopējā pretstāvē propagandas svētajai viengabalainībai.

ASV apspiešanas draudi izpaužas nedaudz citādāk. Mākslinieki reti saskaras ar tiešu apdraudējumu, tomēr mākslinieciskā brīvība tiek mērķtiecīgi grauta, jo tiek atņemts finansējums, māksla tiek pakļauta sabiedrības spiedienam, bet ideoloģiskā cenzūra izraisījusi pašcenzūras vilni. “Samazinot” mākslu, tiek samazināta sabiedrības spēja uzdot jautājumus, iztēloties un reflektēt. Mums jāatzīst, ka autoritārismam nemaz nav nepieciešama vardarbība, lai gūtu panākumus. To pašu var panākt, iespiežoties kultūrā, panākot ērtuma un ārišķību uzvaru pār konfrontācijām un ieskatīšanos sevī.

Teātrim jāceļas un jāstājas pretī šiem izaicinājumiem, kļūstot redzamākam. Tam ir vajadzīga drosme. Drosme veidot tādus naratīvus, kas izgaismo pretrunas un vājās vietas varas struktūrās. Efektīva pretošanās nozīmē arī pretošanos sensācijām. Teātra spēks ir nevis kliegt skaļāk par demagogiem, bet spējā ievilkt skatītājus tādā domāšanas telpā, kur uzplaukst empātijā un sarežģītais kļūst vienkāršs.

Dezinformācijas pārpildītajā pasaulē teātrim nevis jāmierina skatītājs, bet jāuzdod neērtie jautājumi. Tas nozīmē doties ārpus tradicionālajām teātru skatuvēm, iesaistīt kopienas skolās, publiskajā telpā un digitālajos forumos, kur visasāk iespējams stāties pretī uzspiestajiem naratīviem. Ar sludināšanu no skatuves vairs nepietiek – mums jātiekas ar auditoriju tās teritorijās, apgāžot dažādus pieņēmumus un raisot sarunas.

27. martā tiek svinēta Starptautiskā Teātra diena, atgādinot par spēku, kas vieno pāri robežām. Atcerēsimies un apliecināsim savu apņemšanos padarīt skatuvi par  vietu patiesībai. Teātris vairs nav tikai kultūras izpausme – tas ir izturētspējas simbols pasaulē, ko pārāk bieži apklusina bailes.

Vēsture ir pierādījusi, ka autoritāri režīmi nespēj apklusināt teātra pretestību. Vaclavs Havels uzrakstīja satīru par padomju okupāciju, Atols Fugards dramatizēja aparteīda zvērības, ukraiņu mākslinieki šodien veido izrādes drupās, deklarējot nācijas pastāvēšanas tiesības. Šie piemēri pierāda, ka teātra spēks slēpjas spējā padarīt patiesības balsi skaļāku.

Šai rīcībai vajadzīga  drosme, kas allaž bijusi raksturīga teātrim. No Līra vētrainajām dusmām līdz pat Hamletam, kurš uzdrīkstas atklāt nodevību, teātra vēsture atgādina, ka varas konfrontēšana nav nekas jauns, un tas nav izvēles jautājums. Tas ir pienākums.

Ukraiņu piemērs parāda universālu patiesību: teātris neaprobežojas ar greznām skatuvēm un luksusa izklaides vietām. Teātris plaukst bumbu patvertnēs, pagalmos un tādu cilvēku prātos, kuri uzdrīkstas iztēloties brīvāku pasauli. Katra izrāde, kas apliecina šo brīvību, pretojas spēkiem, kuri grib satriekt pīšļos individualitāti un aizvietot to ar dogmu.

Kamēr vien būs stāsti, ko stāstīt, mums tas jādara. Katra radoša darbība ir iesaistīšanās akts, un katra aktīva iesaistīšanās ir cerības vēsts.

Džefrijs Ēriks Dženkinss ir Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas (AICT-IATC) 14. prezidents, Ilinoisas Urbana-Champaign Universitātes Teātra studiju departamenta vadītājs un profesors un Čikāgas Discovery Partners Institute institūta akadēmiskais prorektors. (Email: jej@illinois.edu)