Kad izrāde kļūst par skandālu. I
Pētījums par provokatīvu skatuves darbu uztveri Latvijas teātrī. I daļa
Kad jauns iestudējums izraisa asu viedokļu vētru, neizbēgami rodas jautājums – kāpēc tieši šis darbs sabiedrībai šķiet tik nepieņemams? Vainīga mākslinieciskā pārgalvība vai skatītāja nespēja to saprast? Šajā rakstu diptihā vispirms aplūkosim nesenus gadījumus, kad provokatīvas izrādes izraisīja sašutuma vilni un pievērsa mediju uzmanību, bet pēc tam centīsimies noskaidrot, kā Latvijas skatītāji uztver teātri un kāda nozīme šajā procesā ir teātra pratībai.
Teātris ir ne tikai izklaides veids, bet arī spēcīgs kultūras elements, kas spēj ietekmēt sabiedrības domāšanu un vērtības. Tomēr tas, kas vieniem šķiet inovatīva mākslinieciska izpausme, citiem var būt nepieņemams pārkāpums pret tradīciju, morāli vai estētikas normām. Dailes teātris un Latvijas Nacionālais teātris, kas pēc Kultūras ministrijas 2023. gada datiem [1] bija Latvijas skatītāju visapmeklētākie teātri, salīdzinoši nesen pievērsa mediju uzmanību ar izteikti provokatīviem iestudējumiem.
Gan Dailes teātra 2025. gada janvārī iestudētā Šekspīra klasiskā luga “Sapnis vasaras naktī” (rež. Viesturs Kairišs), gan jau mazliet piemirstā Latvijas Nacionālā teātra izrāde “Suņu ciema Nelaimes lācis”, kas Regnāra Vaivara oriģināldramaturģijā un režijā piedzīvoja savu pirmizrādi 2023. gada oktobrī, skatītājos izsauca ļoti pretrunīgas reakcijas – no atzinības līdz publiskam nosodījumam. Šo iestudējumu vērtējumā tika izmantoti ne tikai mākslinieciski, bet arī estētiski un morāli argumenti, ļaujot diskusijām pārsniegt teātra vides robežas un sasniegt plašāku sabiedrību, pievēršot pastiprinātu mediju interesi un nodrošinot iestudējumiem skandalozu publicitāti.
Šo gadījumu detalizētāka analīze atklāj būtiskus jautājumus par teātra uztveri Latvijā, sabiedrības reakciju uz provokatīviem mākslas darbiem un teātru stratēģijām attiecībā uz publisko tēlu un skatītāju piesaisti.
Mākslinieciskās provokācijas vai neveiksmīgi eksperimenti?
Dailes teātra “Sapnis vasaras naktī” izraisīja pretrunīgas reakcijas galvenokārt sava vizuālā un mākslinieciskā risinājuma dēļ, vienu no Šekspīra pazīstamākajām lugām pārvēršot skarbā un provokatīvā iestudējumā. Izrādes režisors un Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs gan uzsver: “Skandāli bija tikai dzeltenajā presē un sociālos tīklos. Klasiskajos medijos bija daudz izvērstu rakstu, interviju un pārrunu, taču nebija nekā skandaloza.” Tomēr teātrim nācies rēķināties ar sabiedrības reakciju, jo jebkura šāda veida uzmanība ietekmē arī biļešu pārdošanu un repertuāra politiku. “Dailes teātrim ir svarīgi, kā šis troksnis dzeltenajā presē un citur ietekmē biļešu pārdošanu. Tas var ietekmēt vēlmi būt piesardzīgākiem pret provokatīviem iestudējumiem. Tāpat jau tādi nesanāk pārāk bieži, svarīgs ir repertuāra balanss. Skandāli gan ir ļoti vajadzīgi,” atzīmē Kairišs, taču arī norāda: “Bet tas, ka dzeltenā prese uzstājas kā tikumības policija, ir farss.”
Teātra kritiķe Zane Radzobe, vērtējot izrādi, uzsver, ka tās estētika ir augstā līmenī, taču kopējā pieredze skatītājam varētu būt mokoša: “Ar šo konkrēto izrādi ir tā dīvaini – man izrāde arī neliekas laba, kaut arī estētika liekas ļoti kvalitatīvi uztaisīta un pret to man nekādu iebildumu nav, un pret plikajiem dibeniem arī man nav iebildumu, kaut arī man jāatzīst, ka viens no diviem plikajiem dibeniem izrādes stāsta ziņā ir sakarīgāks nekā otrs.” Viņa arī norāda – lai gan pašas izrādes skatīšanās process var būt izaicinošs, tās analizēšana pēc tam ir “ļoti, ļoti interesanta un vērtīga”.
Savukārt Latvijas Nacionālais teātris iestudējumā “Suņa ciema Nelaimes lācis” ar uzsvērti vardarbīgām un seksuālām ainām pievērsās skarbiem tematiem, kas Latvijas sabiedrībā bieži tiek uztverti kā “tabu”, taču nespēja piesaistīt pietiekamu skaitu interesantu, un šī izrāde no teātra repertuāra drīz vien nozuda. Izrādes režisors Regnārs Vaivars nevēlējās atskatīties uz šo iestudējumu un no komentāriem atteicās, bet Latvijas Nacionālā teātra direktors Māris Vītols uzsver, ka viņa vadītā teātra misija ir “rūpēties par Latvijas kultūridentitātes saglabāšanu un nodrošināt jaunu nacionālo kultūras vērtību radīšanu”, tāpēc repertuārā nonāk gan klasiskie darbi, gan mūsdienīgi meklējumi. Tomēr atskatoties uz “Suņu ciema Nelaimes lāci”, Vītols atzīst: “Izrādei netika piešķirtas teātra kritiķu nominācijas un balvas. Arī skatītāju kopējā atsaucība liecināja, ka šī izrāde uzrunā vien nelielu auditorijas daļu.”
LTV Kultūras ziņu žurnāliste un raidījuma “Kultūršoks” vadītāja Zane Brikmane vērtē, ka šis iestudējums nav atbildis attiecīgā teātra auditorijas vēlmēm: “Manuprāt, “Suņu ciema Nelaimes lācis” bija neveiksmīgs eksperiments, Nacionālā teātra skatītājam piedāvājot ko tādu, kam tas nebija gatavs, un par šāda veida materiālu nebija arī intereses. Citiem vārdiem – saldumu mīļotājiem konfekšu vietā tika piedāvāti sīpoli ar dubļiem.” Tāpat viņa norāda, ka šāds iestudējums varbūt būtu bijis veiksmīgāks mazākā un eksperimentālākā teātrī: “Vai līdzīgi ar šo izrādi būtu noticis Ģertrūdes ielas teātrī vai Dirty Deal Teatro – iespējams, ka nē.”
Nacionālajā teātrī arī atzīst, ka turpmāk šādus eksperimentus iecerēts atstāt mazākām skatuvēm. Vītols uzsver, ka “programmatiski un saturiski atšķirīgi iestudējumi” nākotnē tiks veidoti, taču “īpaši teātra mazajos skatuves laukumos”. Tātad – uz lielās skatuves atkārtoti riskēt ar līdzīgām provokācijām Nacionālais teātris vairs nevēlas.
Radzobe pauž, ka “Dailes teātris var atļauties savus skatītājus izaicināt un varbūt pat apvainot”, kamēr Nacionālajam teātrim šāda pieeja ir daudz riskantāka. Viņa skaidro: “Dailes teātris pozicionē sevi kā teātri, kas piedāvā jauno. Ja jūs ejat, jūs būsiet vienā vilnī ar Eiropu, jums piedāvās jaunas idejas, jums var nepatikt, bet tas būs kaut kas vērtīgs. Savukārt Nacionālais teātris savam skatītājam piedāvā to pieredzi, ka jūs aiziesiet – tas būs kvalitatīvi, tas būs atbilstoši Latvijas valsts vērtībām, mūsu sabiedrības vērtībām un tas, varētu teikt, arī jūs neapvainos.”
Teātra kritiķe Edīte Tišheizere norāda, ka šādi skandāli ir pilnīga normāli parādība demokrātiskas sabiedrības apstākļos un skatītāji drīkst spriest atšķirīgi: “Domāju, ka šajos gadījumos abi režisori ļoti apzināti rīkoja māksliniecisku provokāciju, lai izsistu skatītājus no komforta zonas. Man liekas, ka Vaivars būtu apvainojies, ja izrādi uzņemtu ar kopēju entuziasmu.”
Bet ko īsti vēlas Latvijas teātra skatītājs – vai tikai komēdijas? “Es neesmu pārliecināta, vai tieši komēdijas ir tas atslēgas vārds, ko cilvēki grib, bet, ņemot vērā, kas ir Latvijas teātra tradīcija, runa ir pamatā par tādu mākslu, kas saistīta ar psiholoģiju. Tur noteikti nozīme būs stāstam, un tas ir arī saistīts ar kaut kādu izklaides elementu, ne obligāti jāsmejas, bet tur būs kāds emocionāls pārdzīvojums,” spriež Radzobe.
Provokācijas nereti tiek pamatotas ar centieniem paplašināt mākslinieciskās robežas un skatītāju uztveri, tomēr jautājums paliek atklāts – vai šīs provokācijas ir pietiekami nozīmīgas, lai attaisnotu iespējamās negatīvās sekas? Tišheizere uzsver, ka provokatīvas izrādes ir vērtīgas tad, ja tās neaprobežojas ar skandālu vien: “Mani interesē cits jautājums – vai šādās provokatīvās izrādēs bez ētiskas provokācijas ir estētiska novitāte, kas paplašina mākslinieku radošās robežas. Ja ir, tad viss kārtībā, jo tieši novitāte ir būtiskais kritērijs.” Viņa arī min Viestura Kairiša iestudēto “Hamletu” Mihaila Čehova teātrī kā piemēru tam, kā provokatīva pieeja var sniegt jaunu skatījumu uz klasisku materiālu, kas “ļāva daudz ko ieraudzīt citā gaismā un aktieriem radīt interesantas lomas”.
Sabiedrības spiediens un (paš)cenzūra jeb mākslas brīvības robežas
Pēc šādiem skandāliem paliek jautājums – vai tie ir dabiska mākslinieciskās provokācijas sastāvdaļa, vai tomēr signāls, kas atgādina par sabiedrības gaidām un trauslām robežām, kuras nevajadzētu pārkāpt?
Mākslinieciskā brīvība ir būtisks nosacījums veiksmīgai teātra eksistencei, tomēr vienlaikus jebkurš teātris darbojas noteiktā sociālajā un ekonomiskajā vidē. Tas nozīmē, ka tā repertuārs tiek veidots ne tikai pēc radošās un mākslinieciskās vīzijas, bet arī rēķinoties ar potenciālo skatītāju interesi un teātra iespēju nopelnīt ar biļešu pārdošanu. Tomēr – kur šajā situācijā sākas un kur beidzas teātra neatkarība? Vai skatītāju prasības un sabiedrības spiediens var kļūt par teātra cenzūras formu?
Kairišs atzīst, ka sabiedrības spiediens ir izjūtams pastāvīgi: “Par sabiedrības spiedienu kā cenzūru varam runāt. Tā vienmēr ir problēma, jo skaidrs, ka sabiedrība vairākumā pieprasa salkanu patriotismu, melodrāmas vai komēdijas. Sabiedrības spiediens vienkārši ir jāiztur. Tam nedrīkst pakļauties.” Turpretī Vītols norāda, ka “Latvijas Nacionālais teātris pilnībā respektē mākslinieku radošo brīvību un noraida jebkādu cenzūras iespējamību jebkuros apstākļos”.
Tišheizere cenzūras iespējamību vērtē pragmatiski, uzsverot, ka šobrīd teātros pastāv tikai viens nosacīts cenzēšanas mehānisms – skatītāju balsojums ar biļetēm: “Protams, ka izrāde, uz kuru nenāk, ilgi nenoturēsies repertuārā. Bet tas ir labāk nekā padomju laikā, kad repertuārā bija jātur ideoloģiski pareizas izrādes, ko neapmeklēja.” Tomēr, ja atklāta cenzūra mūsdienu Latvijas teātros nepastāv, tad pašcenzūra jau ir krietni diskutablāks jautājums. “Tā ir iekšēja nepārtraukta rēķināšana un spēle, jo Latvijā situācija ir tāda, ka neviens mākslinieks tikai ar to vien, ka viņš ir skandalozs, uzturēt savu mākslas veidu īsti nevarēs,” pauž Radzobe.
Līdz ar to mākslinieki arī paši cenšas rast robežu starp savu māksliniecisko brīvību un iespēju turpināt strādāt. “Patiesi profesionāli mākslinieki, kas strādā regulāri, domā par to, ko viņi dara un kāda būs reakcija, un mēģina arī saprast, cik tālu viņi var iet un kā viņiem pielāgoties tam, ko publika grib,” norāda Radzobe un piebilst, ka “tā būtībā ir pašcenzūra un normālā situācijā māksliniekam absolūti nevajadzētu sevi ierobežot”. Tāpat viņa atklāj: “Mēs nozarē neoficiāli zinām, ka ir mākslinieki, kas paši jūt, ka viņiem nepiedāvā darbu vai viņu projektus neakceptē tieši tā iemesla pēc, ka viņi ir bijuši, nu teiksim, pārāk skandalozi.” Tomēr Radzobe arī uzsver, ka “jautājums, vai tā ir cenzūra, nav gluži tik viennozīmīgs, jo teātrim nav nekāda pienākuma konkrētiem māksliniekiem kaut ko uzticēt, un tas, ka teātris nepārtraukti izvēlas un mēģina saskaņot mākslu ar komerciju, ir profesionāla nepieciešamība”.
Skandāla loma teātrī un mediju ietekme
Kultūras un mākslas vide nekad neatrodas vakuumā – tā vienmēr ir saistīta ar sabiedrības normām, vērtībām un laikmeta kontekstu. Skandāli teātrī un citos mākslas procesos bieži vien kalpo ne tikai kā izklaides avots, bet arī kā impulss dziļākām diskusijām. Taču ne visi skandāli ir vienlīdz vērtīgi – daži no tiem kļūst par virspusējiem bulvārpreses tenku objektiem, kamēr citi spēj raisīt nopietnas pārdomas. Tieši mediju pieeja un skatījums bieži vien nosaka, vai skandāls kļūs par vērtīgu sabiedrības diskusiju vai arī vienkārši pāries kā īslaicīga sensācija.
Mūsdienu pārpildītajā informatīvajā telpā uzmanība ir kļuvusi par vērtīgāko resursu. “Skandāls noteikti palīdz pievērst sabiedrības uzmanību,” atzīst Zane Brikmane, “un laikmetā, kad par skatītāja uzmanību cīnās neskaitāmi daudz “spēlētāju” – ziņu žurnālisti, izklaides satura veidotāji, influenceri, reklāmisti, kino, teātris, mākslas galerijas utt., katram no “spēlētājiem” svarīgi, lai tieši viņu balsi šajā bieži vien informatīvajā troksnī sadzirdētu.”
Brikmane atsaucas arī uz gadījumu, kurā skandāls patiešām ir devis ieguldījumu dziļākai mākslas izpratnei: “Pirms dažiem gadiem Rotko centrā Daugavpils pašvaldība cenzēja atsevišķu mākslas darbu izrādīšanu. Izcēlās skaļš skandāls, daudz bija pievērsta arī mediju uzmanība, un notika diskusijas par mākslas cenzūru. Manuprāt, šis bija tas gadījums, kas palīdzēja iegūt dziļāku izpratni, rosināt par šiem procesiem vairāk lasīt, pētīt, diskutēt.” Tas liecina, ka skandāls var kalpot arī kā instruments sabiedrības attīstībai, liekot tai pārskatīt savas vērtības un normas.
Tomēr ne visi skandāli izraisa nozīmīgas diskusijas – daudz kas ir atkarīgs no tā, kā konkrētais notikums tiek pasniegts dažādos medijos. “Bulvārpresei ir savs redzējums un arī atspoguļojums, kas nodrošina tiem izdzīvošanu mediju konkurencē. Skaidrs, ka bulvārpresē analītika ir stipri ierobežota, un galvenokārt emocijas, sensacionalitāte un nereti arī tendenciozitāte prevalē pār citām kvalitātēm,” uzsver žurnāliste un norāda, ka ir svarīgi nošķirt dažādus mediju veidus: “Kultūras medijos teātra skandāls var būt labs pamats analīzes veikšanai, diskusiju raidījumiem, padziļinātai tēmas izpētei.”
Tāpat Brikmane akcentē, ka mediji būtiski ietekmē to, kā skatītāji uztver konkrētu izrādi: “Tā kā strādāju LTV Kultūras ziņās, tad esmu pārliecināta, ka mediju uzmanība diezgan ietekmē sabiedrības attieksmi pret izrādēm. Cilvēki noskatās sižetu un jau gūst priekšstatu un bieži vien arī interesi par izrādi. Dažkārt radītā interese ir diezgan nepamatota, jo nereti sižetos saspiestajā hronometrāžā stāsti izskatās daudz gaumīgāki, uzrunājošāki un interesantāki. Mēdz būt arī otrādi, protams.”
No teātra perspektīvas skandāls var kļūt gan izdevīgs, gan bīstams. Radzobe skaidro šo dinamiku: “No teātra puses tāda tipa skandāls, kas cilvēkiem raisa interesi un [kura dēļ] viņiem gribas aiziet paskatīties, kā tad tur īsti ir, droši vien ir labi. Bet tāds skandāls, kas vienkārši raisa sašutumu, no teātra viedokļa noteikti ir slikti, jo to nevar pārdot – un līdz ar to nevar atpelnīt izrādē ieguldītos līdzekļus.”
Skandāls kā fenomens ir kļuvis par neatņemamu kultūras sastāvdaļu, taču tā nozīme ir atkarīga no tā, vai tas rada paliekošu ietekmi vai arī vienkārši pazūd informatīvajā telpā. Dailes teātra gadījumā ar “Sapni vasaras naktī” skandāls tika pārvērsts mārketinga kampaņā ar saukli “Lai būtu viedoklis, ir jāredz pašam!”, savukārt Latvijas Nacionālais teātris “Suņu ciema Nelaimes lācim” pievērsto uzmanību nespēja izmantot kā pievilcības faktoru, un izrāde drīz vien tika izņemta no repertuāra.
Tišheizere šādu gājienu vērtē tieši un precīzi: “Izcila mārketinga stratēģija! Uztveri diez vai mainīs, bet popularitāti varbūt.” Šāda pieeja var palielināt skatītāju interesi un biļešu pārdošanu, taču tā ne vienmēr maina sabiedrības attieksmi pret konkrēto iestudējumu vai teātra virzību kopumā. Radzobe, vērtējot šo kampaņu, atzīst, ka Dailes teātris rīkojies ļoti prasmīgi: “Es smējos! Domāju, ka mārketings dara visu pilnīgi pareizi – mārketinga uzdevums ir pārdot izrādi. Ja kritikā, mēģinot bieži vien arī popularizēt teātri, tomēr domā arī par to, ka kritiķis nedrīkst melot un kritiķim ir jāsaka, kāda viņa pieredze ir bijusi, arī tad, ja tā ir bijusi slikta, tad mārketings var atļauties nerunāt par to, kāda tā pieredze būs, bet vienkārši radīt šādu “bumu”.”
Vēl viens būtisks aspekts ir teātra finansiālā atbildība. Kā norāda Radzobe – šādas izrādes kā “Sapnis vasaras naktī” ir ārkārtīgi dārgas, un, ja tās nespēj piesaistīt pietiekamu skatītāju skaitu, finansiālās sekas skar ne tikai konkrēto iestudējumu, bet arī teātri kopumā. Līdz ar to stratēģija izmantot skandālu kā intereses veicinātāju ir ne tikai atjautīga, bet arī finansiāli pamatota – ja tā palīdz pārdot biļetes, tā var būt izrādes un teātra glābiņš.
Dailes teātra komunikācijas vadītāja Agnese Vārpiņa uzsver, ka teātra mārketinga stratēģijas balstās uz rūpīgu sekošanu līdzi auditorijas reakcijām: “Monitorējam gan profesionāļu atsauksmes, gan komentārus, taču vislielākais rezultāts ir redzams izpārdotā izrādē – biļešu tirdzniecībā. Izrāde [“Sapnis vasaras naktī”] ir labi izpārdota.” Šī pieeja liecina par to, ka, lai gan skandāls var izraisīt sašutumu vai diskusijas, tā reālais efekts teātrī tiek vērtēts pēc tā, cik veiksmīgi tas spēj piesaistīt skatītājus.
Šis aspekts ir īpaši būtisks, jo mūsdienu teātros repertuāra lēmumi bieži tiek balstīti ne tikai uz mākslinieciskajām ambīcijām, bet arī uz to, cik lielā mērā konkrētā izrāde spēj nodrošināt ekonomisku atdevi. Līdz ar to izpārdotas izrādes kļūst par tiešu apliecinājumu tam, ka skatītāju interese un vēlme piedzīvot mākslinieciskās provokācijas pastāv, pat ja tās izraisa asu reakciju. Vārpiņa apstiprina, ka Dailes teātris pavisam noteikti arī nākotnē varētu izmantot līdzīgas mārketinga pieejas, lai reaģētu uz diskusijām sabiedrībā un mediju pievērsto uzmanību.
Ja Dailes teātris skandālu pārvērta par mārketinga rīku, tad Latvijas Nacionālais teātris to neizmantoja. Vai teātrim bija iespēja rīkoties citādi, un vai tas būtu ietekmējis izrādes likteni? Vītols no šī jautājuma izvairās, atsaucoties uz teātra iekšējiem procesiem: “Teātra mārketinga aktivitātes un plāni katrai konkrētai izrādei ir komercnoslēpums, tādēļ par tiem komentārus nesniegšu.” Tomēr ir skaidrs, ka Latvijas Nacionālajam teātrim šo skandālu par īpašu mārketinga rīku pārvērst neizdevās – vai tas bijis apzināts solis vai ne, jautājums paliek atvērts. Radzobe gan uzskata, ka teorētiski Nacionālais teātris varēja izmantot skandālu savā labā, taču viņa atsaucas uz jau iepriekšminēto atšķirību abu teātru pozicionējumā. Tāpēc izrāde, kas vienkārši neatbilst teātra paštēlam, tāpat sabiedrībā visdrīzāk tiks uztverta nevis kā drosmīgs solis, bet gan neveiksme.
Taču – vai teātra skandāls, kas pārvērsts mārketinga kampaņā, var stiprināt skatītāju kritisko domāšanu vai tomēr viedokļu polarizāciju? Medijpratības speciāliste Klinta Ločmele uzskata, ka atsevišķs gadījums, kas izskanējis tikai daļā sabiedrības, visticamāk, neizraisīs būtiskas pārmaiņas: “Tas droši vien atkarīgs no katra gaumes un robežām – kāds teiks: “Cik laba ideja!”, cits vēl vairāk iekapsulēsies pārliecībā, ka nekad mūžā nevēlas šo izrādi redzēt.” Viņa arī pieļauj, ka ilgtermiņa ietekme varētu parādīties tikai tad, ja šāda veida stratēģija kļūtu par regulāru praksi kādā no teātriem.
Teātris Latvijā atrodas pastāvīgā mijiedarbībā starp radošo brīvību un sabiedrības gaidām. Skandāli un provokācijas izgaismo to, cik lielā mērā skatītāji ir gatavi pieņemt mākslinieciskos eksperimentus un cik būtiska loma šo procesu skaidrošanā ir kritikai un medijiem. Tomēr, ja mākslas uztveres un teātra pratības līmenis paliek zems, sabiedrība turpina interpretēt provokatīvus iestudējumus vienīgi caur skandālu prizmu, neiedziļinoties tajos kā mākslinieciskos procesos.
Jautājums paliek atvērts: vai skandāli veicina dziļāku izpratni par teātri, vai arī tie vienkārši polarizē skatītājus, nepadarot viņus kritiskākus un atvērtākus dažādām izteiksmes formām? Ja skatītāju gaidas netiek izaicinātas un kritiskā domāšana neattīstās, teātra māksla riskē kļūt nevis par domāšanu veicinošu vidi, bet gan par stagnējošu, iepriekš paredzamu produktu, kas pielāgots visdrošākajām auditorijas vēlmēm. Tādēļ teātra pratības attīstīšana, izglītība un kritikas loma ir ne mazāk svarīgi elementi – jo tikai caur dziļāku izpratni iespējams panākt, ka teātris paliek ne tikai mākslas forma, bet arī domāšanas veicinātājs sabiedrībā.
Rakstīt atsauksmi