Kad izrāde kļūst par skandālu. II
Pētījums par provokatīvu skatuves darbu uztveri Latvijas teātrī. II daļa
Kad jauns iestudējums izraisa asu viedokļu vētru, neizbēgami rodas jautājums – kāpēc tieši šis darbs sabiedrībai šķiet tik nepieņemams? Vainīga mākslinieciskā pārgalvība vai skatītāja nespēja to saprast? Šajā rakstu diptihā vispirms aplūkosim nesenus gadījumus, kad provokatīvas izrādes izraisīja sašutuma vilni un pievērsa mediju uzmanību, bet pēc tam centīsimies noskaidrot, kā Latvijas skatītāji uztver teātri un kāda nozīme šajā procesā ir teātra pratībai.
Teātris ir viena no nozīmīgākajām mākslas formām, kas ne tikai izklaidē, bet arī veido sabiedrības domāšanu, kultūras izpratni un spēju uztvert sarežģītus vēstījumus. Tomēr Latvijā joprojām trūkst diskusiju par to, kā skatītāji mācās uztvert teātri – cik lielā mērā viņi spēj analizēt iestudējumus, saprast dažādas režijas valodas un novērtēt mākslinieciskos paņēmienus. Kas veido teātra pratību, kā to ietekmē humanitārā izglītība un skatītāju pieredze, un kāda ir teātra kritikas loma šī procesa attīstībā?
Jēdziens “teātra pratība” līdz šim Latvijā praktiski nav ticis lietots, tomēr tas tieši saistās ar plašāku jautājumu loku par sabiedrības spēju uztvert, interpretēt un kritiski analizēt mākslas darbus, tostarp teātra izrādes. Kamēr lasītprasme un medijpratība jau tiek atzītas par nozīmīgām izglītības sastāvdaļām, teātra un mākslas uztvere joprojām lielā mērā paliek individuālās pieredzes, estētisko priekšstatu un emocionālās reakcijas līmenī.
Tas rada situāciju, kurā daļa sabiedrības teātri uztver tikai kā izklaides formu, pieprasot dramaturģiski un vizuāli atpazīstamas struktūras, kamēr jebkāda sarežģītāka mākslinieciskā izteiksme, konceptuālās pieejas vai avangardiskas formas nereti tiek noraidītas kā nesaprotamas, pretenciozas vai pat provokatīvas. Šāda uztveres problemātika ne vien ierobežo skatītāju spēju izprast, baudīt un interpretēt daudzveidīgākas teātra formas, bet arī ietekmē teātra vidi kopumā, nosakot, kādi iestudējumi tiek veidoti un kāda mākslinieciskā drosme tiek uzskatīta par pieļaujamu vai komerciāli dzīvotspējīgu.
Skatītāja ceļš uz izrādes izpratni
Teātra kritiķe Edīte Tišheizere atzīst: “Lielai daļai skatītāju māksla bija, ir un būs izklaide. Un tās ir viņu tiesības.” Taču tas nenozīmē, ka šāda pieeja nav problemātiska – ja skatītāji pierod tikai pie viena konkrētas teātra estētikas un necenšas paplašināt savu redzesloku, viņiem pietrūkst “instrumentu”, lai novērtētu sarežģītākus darbus. Šī parādība kļūst īpaši izteikta, kad skatītāji saskaras ar nepieredzētu teātra formu vai radikālu režijas pieeju.
Teātra kritiķe Zane Radzobe pauž, ka skatītāju reakciju uz eksperimentāliem iestudējumiem lielā mērā izskaidro pieredzes un zināšanu trūkums. Tāpat viņa atklāj, ka Latvijas sabiedrībai pastāv problēmas ar humanitāro izglītību, kas veido šādas uztveres grūtības: “Mēs humanitārās nozarēs vispār ļoti labi zinām, ka cilvēkiem kopumā ir slikta humanitārā izglītība. Par mākslām parasti tiek domāts, ka tur neko nevajag zināt, ka pilnīgi pietiek vienkārši ar to, kas man patiks, ar to, ko es sajutīšu. Tā gluži nav, ir arī tādi mākslas veidi, kur vienkārši ir jāiemācās cita tipa valoda.”
Zane Radzobe vērtē, ka Latvijas teātros ir iespējas redzēt ļoti dažādus iestudējumus, tomēr, ja cilvēkam, kurš vairāk nekā 20 gadus ir uzticīgs tikai vienai teātra ēkai, piedāvā ko tādu, kas varbūt citur ir pat ļoti pieņemams, bet viņa pieredzē nav sastopams, rezultāts bieži vien nav pozitīvs. Situāciju teātros Zane Radzobe salīdzina ar laikmetīgās mākslas muzeja neesamību: “Mums vēsturisku iemeslu pēc ir izveidojusies situācija, ka mūsu cilvēkiem īsti nav bijis iespējas dzīvā pieredzē piedzīvot, ko nozīmē postmoderna māksla, ko nozīmē dažādi 20. gadsimta otrās puses mākslas virzieni un tamlīdzīgi. Mums tas viss ienāca vēlāk, kad pasaulē jau bija beidzies, jo mums vienkārši bija Padomju Savienība. Tāpēc mums ir šādi tādi paradoksi.”
Šī vēsturiskā nobīde ir radījusi situāciju, kurā skatītāju dominējošais priekšstats par teātri ir veidojies caur padomju reālisma tradīcijām, kas daudzējādā ziņā joprojām nosaka sabiedrības gaidas. Latvijas sabiedrībā teātris bieži vien tiek vērtēts nevis pēc tā, cik tas ir inovatīvs vai mākslinieciski spēcīgs, bet gan pēc tā, cik tas ir emocionāli uzrunājošs vai viegli saprotams. Viens no iespējamajiem veidiem, kā uzlabot sabiedrības teātra pratību, ir kvalitatīvas kritikas un diskusijas par teātri. “Mēs jau, protams, ļoti cenšamies, mēģinām skaidrot to, kas notiek, mēģinām parādīt, kāds tas ir domāšanas formāts un kā saprast dažāda tipa izrādes, bet, protams, to var izmantot tikai tad, ja kritiku reāli lasa,” norāda Zane Radzobe, piebilstot: “Kritika ir salīdzinoši nišas produkts, respektīvi, kritiku lasa cilvēki, kas jau padziļināti interesējas par mākslām. Bet tiem cilvēkiem savukārt parasti tādu milzīgu uztveres grūtību nav.”
Šai problēmai Zane Radzobe konkrētu risinājumu neatrod, taču norāda, ka arvien efektīvāks, īpaši jauniešu vidū, kļūst “viedokļu līderu” fenomens. Gan digitālajās platformās, gan viedokļu apmaiņas grupās arvien biežāk var sastapt viedokļu līderus, “par kuriem cilvēks teiktu, ka tas nav kritiķis vai mākslinieks, bet tas ir tāds cilvēks kā es”. “Latvijā, man liekas, arī darbojas šāda tipa teātra interesentu pulciņi, forumi, kuros cilvēki dalās [teātra pieredzē], sociālajos tīklos atrod cilvēkus, kas ir līdzīgāki viņiem un tad ar viņiem runājas. Bet tā ir tāda nevadīta forma – kritiķis ir speciālists, savukārt šāds viedokļu līderis, ja tā var teikt, visbiežāk vienkārši veido ap sevi līdzīgi domājošu cilvēku pulciņu,” spriež Zane Radzobe.
Tāpat viņa atminas pirms dažiem gadiem tapušo Dailes teātra virtuālo projektu “#Skatītājs vērtē”, kur par izrādēm rakstīja skatītāji: “Laikam tas nebija projekts ar ārkārtīgi paliekošu vērtību, bet tas, ka par to tika domāts… Iespējams, tur kaut kāds potenciāls ir un, iespējams, var izdomāt veidu, kā kaut ko tādu izmantot.”
Vērtējot teātra pratību, medijpratības speciāliste Klinta Ločmele uzsver: “Tas, ka informācijas vidē šobrīd daudz kas tiek sensacionalizēts un aplūkots pavirši, tā ir cita lieta, taču domāju, ka attiecībā uz teātra izrāžu izvērtējumu ļoti svarīga ir arī paša skatītāja pieredze un sagatavotība.”
Teātra pratība ir cieši saistīta ar kritisko domāšanu, kas nozīmē ne tikai spēju izvērtēt informāciju, bet arī spēju apšaubīt savus pieņēmumus un uztvert mākslas darbus daudzdimensionāli. Klinta Ločmele norāda: “Spēja kritiski domāt un analizēt ir kontekstuāla – proti, lielā mērā atkarīga no tematiem. Piemēram, cilvēks var būt kritiski domājošs attiecībā uz ticēšanu horoskopiem, taču var ļauties naudas izkrāpšanas shēmām.” Tātad skatītājs, kurš, iespējams, ikdienā spēj būt kritisks un analītisks kādā citā jomā, var pavisam nekritiski uztvert teātra izrādes, nemaz neanalizējot tās.
Teātra pratība sākas bērnībā, jeb kā tiek veidota nākamā skatītāju paaudze
Ņemot vērā, ka pieaugušo skatītāju uztveri mainīt ir sarežģīts process, teātra pratības veicināšana jau bērnībā varētu būt efektīvāka stratēģija. Klinta Ločmele pauž, ka teātra pratību var veicināt, “sākot ar kultūras pasākumu apmeklēšanu bērnībā, piemēram, leļļu teātra izrādes, turpinot ar aktivitātēm ārpus ģimenes – skolas teātra pulciņos, arī literatūras stundās, kad tiek pārrunāti dramaturģijas darbi, utt.” “Taču, tāpat kā ar medijpratību, daudz kas atkarīgs no ģimenes, pašmācības (piemēram, recenziju lasīšanas u.tml.) un kopējā konteksta, kurā cilvēks atrodas,” viņa norāda un piebilst: “Tiesa, nedaudz bažas par to, ka ar pašreizējām biļešu cenām uz teātra, operas vai baleta izrādēm un atalgojumu daļai ģimeņu ar vairākiem bērniem (un pat bez bērniem) tas var nebūt biežs notikums.”
Teātra izglītība skolās varētu sniegt pamata zināšanas un iemaņas, kas nepieciešamas, lai nākamās skatītāju paaudzes būtu atvērtākas dažādām teātra formām, prastu analizēt iestudējumus un izprastu daudzveidīgas mākslas valodas. Tomēr – cik lielā mērā teātra izglītība skolās šobrīd veido reflektējošus skatītājus, kas spēj saprast un novērtēt mākslinieciskos paņēmienus? Kādas metodes tiek izmantotas, lai skolēni ne tikai izprastu teātri kā mākslas formu, bet arī attīstītu prasmi uztvert un analizēt dažādas izrādes?
Latvijas Kultūras akadēmija (LKA) ir izdevusi vairākus metodiskos materiālus, kas veltīti teātra izglītībai skolās un interešu izglītībā. Šie materiāli ir publiski pieejami LKA mājaslapā [1] un var kalpot kā nozīmīgs resurss teātra pedagoģijā. Taču tie galvenokārt koncentrējas uz teātra radīšanas procesu un tehnikām, nevis uz teātra uztveres un kritiskās domāšanas attīstīšanu skatītāju vidū. Tāpēc, lai gan šie materiāli veicina teātra izglītību, tie tieši nerisina jautājumu par teātra pratību kā skatītāju spēju analizēt un interpretēt dažādus mākslinieciskos vēstījumus.
Skolās, kur tiek piedāvātas teātra mākslas stundas, programmu saturs var būt atkarīgs no konkrētā pedagoga pieejas, jo teātra izglītības metodoloģija ir plaša un elastīgi interpretējama. Aktrise un teātra mākslas skolotāja Ance Kukule-Sniķere skaidro, ka mācību programmā nosauktās tēmas, piemēram, “etīde” un “runa”, var būt ļoti plaši interpretējamas un atkarīgas no pasniedzēja pieejas: “Prasmes jau vieglāk uzskaitīt: prot asociatīvi domāt, radot vizuālus un praktiskus mākslas darbus, prot izmantot iedvesmas treniņus mākslas darba radīšanas procesā, prot veidot publiskas uzstāšanās, pielietojot zināšanas par psihofizisko ķermeni, interpretē un aktualizē sen radītus mākslas darbus, iestudē tos ar teātra mākslas līdzekļu palīdzību.”
Lai labāk izprastu teātra iespēju daudzveidību, tostarp māksliniecisku provokāciju pielietojumu un padziļinātākas analīzes nozīmi, jaunieši tiekot aicināti veidot arī anti-runas, simboliski ietilpīgas etīdes, asociatīvās bildes. “Esam strādājuši arī pie performancēm, kurās ir tiešs uzdevums sev sāpošu jautājumu pārvērst mākslas valodā, lai provocētu aizdomāties skatītāju,” atklāj Ance Kukule-Sniķere. Teātra mākslas stundās izmantotās metodes esot daudzveidīgas un visbiežāk balstās pasniedzēja pieredzē un uzskatos par to, kā vislabāk nodot zināšanas par teātri. Kukule-Sniķere uzsver – lai teātra izglītība būtu efektīva, tai vienmēr jābūt balstītai praksē: “Man šķiet, ka jebkurai metodei teātra stundās, pat ja tēma ir teorētiska, jārod praktisks apgūšanas process un metodes, jo teātris ir darbības māksla.”
Lai gan teātra izglītība skolās sniedz jauniešiem būtiskas iemaņas skatuves mākslā, jautājums paliek atklāts – vai tā pietiekami labi sagatavo skolēnus arī kā skatītājus, kas spēj kritiski uztvert un analizēt redzētās izrādes? Pēc Kukules-Sniķeres teiktā, skolēni tiek mudināti veidot paši savus darbus un reflektēt par mākslu kā izteiksmes līdzekli, tomēr tas ne vienmēr nozīmē, ka viņi attīsta spēju izprast arī citu radītos, īpaši laikmetīgos vai izteikti provokatīvos, skatuves mākslas darbus.
Teātra kritikas izglītība Latvijā – vai nākotnē pietiks kritiķu, kas veicinās teātra pratību?
Jāatgriežas pie tā, ka teātra kritika ir būtisks instruments teātra pratības veicināšanā, jo to var patērēt jebkurā vecumā. Tā sniedz iespēju analītiski paraudzīties uz iestudējumiem, kontekstualizēt mākslas procesus un veidot dziļāku skatītāju izpratni par dažādām teātra formām. Taču kritikas loma sabiedrībā ir cieši saistīta ar pašu kritiķu sagatavotību – ja nebūs, kas analizē un skaidro, kā skatītāji varēs mācīties uztvert teātri plašākā kontekstā?
Šobrīd iespējas apgūt teātra kritiku augstākajā izglītībā Latvijā ir ierobežotas, un vismaz Rīgā topošajiem kritiķiem praktiski ir tikai viens variants – Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) bakalaura programma “Drāmas un teksta studijas”, kas ļauj specializēties dramaturģijas jaunradē vai mākslas analīzē (kritikā), taču jaunu studējošo kursu uzņem tikai ik pēc 4 gadiem. “RTU Liepāja” piedāvā līdzīgu programmu “Rakstniecības studijas”, tomēr tā tiek piedāvāta tikai maģistrantūras līmenī. Savukārt Latvijas Universitātē (LU), kur daudzus gadus bija pieejama izvēle apgūt teātra zinātnes moduli bakalaura programmā “Baltu filoloģija” (šobrīd pārdēvēta par “Latvistiku”), šādas alternatīvas vairs nav. Kā skaidro LU programmas “Latvistika” direktore Inta Urbanoviča, savulaik teātra zinātnes modulis tika izveidots pēc profesores Silvijas Radzobes iniciatīvas. Tas noticis laikā, kad programmā “Baltu filoloģija”, līdzīgi kā citās LU programmās, tikusi ieviesta moduļu sistēma. Paralēli teātra modulim ticis izveidots arī folkloristikas, lituānistikas un valodniecības modulis, taču tas radījis izteiktu sadrumstalotību un mazu studentu grupu studēšanu ļoti dažādos kursos. Šāda pieeja izrādījusies neefektīva gan no organizatoriskā, gan finansiālā viedokļa, tāpēc no šīs idejas LU pamazām ir atteikusies.
“Pēc profesores Silvijas Radzobes aiziešanas mūžībā programmā “Baltu filoloģija” tika lemts iekļaut mācību kursus, kas tika realizēti teātra zinātnes modulī, lai saglabātu šīs jomas apguvi Humanitāro zinātņu fakultātē (HZF). Tā kā LU ir vienota atalgojuma sistēma un docētāju piesaistes nosacījumi, tad HZF nevar piedāvāt īpašus noteikumus potenciālajiem teātra zinātnes kursu docētājiem, savukārt pašreizējās iespējas nevienam Radzobes bijušajam studentam un programmas absolventam nešķita pievilcīgas,” atklāj Inta Urbanoviča.
Pašreiz kā risinājums programmā “Latvistika” tiekot piedāvāta iespēja vairākus B daļas kursus apgūt no LU Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes piedāvājuma, kur tos docē Zane Radzobe. Iespēju atjaunot teātra zinātnes moduli HZF Urbanoviča vērtē kā tiešā veidā atkarīgu no LU kopējās stratēģijas. Taču, ņemot vērā nepieciešamo teātra jomas profesionāļu trūkumu dažādos akadēmiskajos amatos, tuvākajā laikā tas visdrīzāk nenotiks. Turklāt LU budžetā pašreiz šādas amatu vietas nemaz nav paredzētas.
Tāpat Inta Urbanoviča uzsver, ka programmas “Latvistika” specifika paredzot, ka galvenokārt jāpiedāvā kursi, kas aptver latviešu valodniecības un literatūrzinātnes jomas, tāpēc citām nozarēm šajā programmā atvēlēta sekundāra loma. Lai veidotu īpašu teātra zinātnes moduli, programmas kopējam kredītpunktu skaitam būtu jābūt krietni lielākam, kas savukārt krietni sadārdzinātu programmu un mazinātu kopējo studētgribētāju skaitu. Arī līdzšinējā pieredze liecinot, ka teātra nozares kursus izvēlas apmēram 15 – 20% “Latvistikas” programmas studētāju (vidēji 5 – 7 studenti).
Zane Radzobe, vērtējot LKA pieejamo programmu “Drāmas un teksta studijas”, uzsver tās interdisciplināro pieeju, taču atklāj: “Tādu iegrimi, kādu senākos laikos Latvijas Universitātē tās specifiskās programmas varēja realizēt, mēs vienkārši šobrīd nevaram sasniegt.”
Kā kļūt par teātra kritiķi?
Zane Radzobe norāda, ka pasaulē būtībā kritiķus specifiski māca ļoti reti. Tipiskie ceļi, kā cilvēks nokļūst kritikā, esot divi – zinātnieks sāk interesēties par rakstīšanu plašākām masām vai, piemēram, mākslinieki kādu iemeslu pēc paši nolemj rakstīt. Latvijā iepriekš Silvijas Radzobes radītā skola bija unikāla, jo tā sniedza sistemātisku sagatavotību jaunajiem kritiķiem. Šobrīd šāda pieeja vairs būtībā nepastāv, un tie, kas vēlas kļūt par kritiķiem, paši uzkrāj pieredzi praksē. “Mēs visi saprotam, ka pirmajos gados neko reāli uzrakstīt nevar. Ka tas nāk ar laiku. Un, jā, principā ir tā – jo ilgāk kritiķis strādā, jo labāks kritiķis kļūst,” secina Zane Radzobe.
Viņa uzsver, ka kritiķiem pašiem jāmācās tajā brīdī, kad viņi sāk rakstīt: “Tas nozīmē, ka to iemācīties var, bet tas ir ļoti, ļoti sarežģīts, ilgstošs, pietiekami smags darbs, kā uzkrāj pieredzi un zināšanas.” Tomēr, lai arī kritika ir nopietns darbs un profesija, tas netiek pienācīgi novērtēts un atalgots. Zane Radzobe to salīdzina ar hobiju un pauž: “Es patiešām neesmu pasaulē redzējusi nevienu kritiķi, kas sevi uzturētu, strādājot [tikai] kritikā. Tas ir tāds misijas darbs, ko vienkārši vajag ļoti mīlēt un ļoti gribēt darīt.”
Skatītāju reakcijas uz provokatīviem iestudējumiem, kritikas lomas samazināšanās un humanitārās izglītības vājums norāda uz to, ka mums trūkst teātra pratības kā fundamentālas prasmes. Ja skolās humanitārā izglītība bieži tiek reducēta līdz minimumam, ja kritika sasniedz tikai šauru auditoriju un ja publiskā diskusija par teātri nereti aprobežojas ar skandāliem un klikšķu kultūru, kā lai mēs veidojam skatītājus, kas spēj uztvert un novērtēt mākslas dažādību?
Pašlaik akadēmiskās vides nespēja sagatavot pietiekami daudz kritiķu un mākslas analītiķu rada situāciju, kurā teātra valoda kļūst par slēgtu sistēmu – atvērtu tiem, kas jau ir tajā iekšā, bet grūti sasniedzamu tiem, kas vēl tikai sāk savu ceļu kultūras pasaulē.
Teātra pratība ir kultūras veselības rādītājs. Ja tā attīstās, sabiedrības domāšana kļūst inteliģentāka, daudzslāņaināka un spējīgāka uztvert pasaules mākslas procesus. Ja tā stagnē, mēs riskējam nonākt situācijā, kurā teātris pielāgojas masu gaumei, bet zaudē savu būtisko lomu – radīt jautājumus, ne tikai sniegt gatavas atbildes.
Rakstīt atsauksmi