Vasaras grāmatas I
KrodersLV teātra kopienas aptauja par grāmatām vasarā. I daļa
Vasara ierasti ir laiks, kad ir iespējams vairāk laika veltīt kultūras redzesloka paplašināšanai, tostarp grāmatu lasīšanai. Tādēļ KrodersLV redakcijas vārdā aicinājām teātra kopienas pārstāvjus – kritiķus un māksliniekus – piedalīties aptaujā par viņu pēdējām izlasītajām grāmatām un lasīšanas ieteikumiem citiem teātra interesentiem. Savus grāmatu favorītus aptaujā atklāja 36 teātra personības, tādēļ ceram, ka šeit lasāmās atbildes iedvesmos arī citus izlasīt (vēl) kādu grāmatu vasarā.
Pēdējā grāmata, ko esat izlasījis/-usi profesionālām vajadzībām (kādas ir galvenās atziņas, ko no tās guvāt?)
Kitija Balcare, teātra kritiķe un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece: Katherine Steele Brokaw, Elizabeth Freestone “Performing Shakespeare on an Endangered Planet” (Cambridge University Press, 2025). Autores – ne tikai teorētiķes, bet arī teātra praktiķes – raugās uz Šekspīra lugām kā uz daudzslāņainu “augsni”, kurā sakņot skatuviskas sarunas par klimata krīzi. Grāmata ir pavisam svaigs jaunieguvums grāmatplauktā, kas ļauj uz klasiku raudzītes ar ekoteātra “brillēm”, turklāt šajā gadījumā – caur pašu praktiķu piemērītajām. Iedvesma ekorežijas interesentiem.
Agate Bankava, laikmetīgās dejas māksliniece: Andris Caune “Rīgas lībieši un viņu īpašumzīmes” (“Jumava”, 1998). Saistoši caur vēstures faktiem un Rīgas rātes nodevu un īpašumu grāmatām izsekot līdzi pilsētas un lībiešu iedzīvotāju ritmam.
Pamela Butāne, vizuālā māksliniece: Merlin Sheldrake “Entangled life” (2020). Lasīju izpētes nolūkos izrādei par sēnēm. Grāmata parāda sēņu pasauli kā sarežģītu, savstarpēji saistītu dzīves tīklu, kur micēlijs darbojas nevis kā atsevišķs organisms, bet kā dinamiska, izkliedēta sistēma bez centrālas vadības. Sēnes ir vides inženieri un informācijas (un arī vielu) pārnēsātāji, kas veido simbiotiskas attiecības ar augiem un citiem organismiem, piemēram, ķērpji ir sēņu un aļģu simbioze.
Niks Cipruss, gaismu mākslinieks: Margarita Zieda “Monika” (“Neputns”, 2010). Ieguvu domas par to, cik būtiska ir ideja un sajūtas, veidojot skatuves telpu, un to, kas “nostrādā” uz skatuves. Monikas Pormales process, savācot rekvizītus JRT izrādes “Garā dzīve” vajadzībām, vien būtu pelnījis atsevišķu grāmatu. “Scenogrāfijai ir jāspēj izstāstīt stāstu arī bez aktieriem.”
Valda Čakare, teātra zinātniece: Tomasa Manna romāns “Burvju kalns”, pie kura savulaik esmu ķērusies reizes septiņas, bet allaž iestrēgu dzīves filozofa Setembrīni piņķerīgajos prātojumos un tālāk netiku. Profesionālā vajadzība – vēlme noskatīties Toma Treiņa izrādi Valmieras teātrī – piespieda beidzot izlasīt līdz galam. Izrādi vēl neesmu redzējusi, bet lasīt bija vērts. Gan tāpēc, ka Manna vērojumi par cilvēka dabu un sabiedrību 21. gadsimtam “piestāv” tikpat labi kā 20. gadsimtam (MI un “šūnu apraide” neko daudz nav mainījusi), gan arī tāpēc, ka šādi smalki “iztamborēti” teksti palīdz trenēt pacietību un turēties pretī paviršību veicinošajai steigai, ko diktē tēlu un informācijas atlūzu neapturamais plūdums šodienas realitātē.
Toms Čevers, teātra kritiķis: Ežēns Jonesko “Piezīmes par un pret” (“Omnia mea”, 2023) – sarkastisks, asprātīgs un, kā jau absurda meistaram piedien, paradoksāls skatījums uz mākslinieka un kritiķa mūžīgo (ne)saprašanos.
Signe Dancīte, aktrise: Izrādes kontekstā pārlasīju, svaigākā atmiņā – Maijas Miglas-Streičas “Matildes gadsimts” (“Zvaigzne ABC”, 2020) un Elfrīdas Pujēnas “Līdzās stāvēja eņģelis” (“Liepājas muzejs”, 2002). Atziņas – laiki mainās, bet ne cilvēku daba, kaislības. Kas grozīja pasauli kaut pirms simts gadiem, tā arī šobrīd. Un vēl – vienmēr var būt sliktāk, tikai izturēt.
Esmeralda Ermale, aktrise: Man šķiet, ka visas grāmatas, ko lasu, noder arī darbam, ņemot vērā tā specifiku. Ja konkrēti, tad, gatavojoties izrādei “Visas viņas grāmatas”, izlasīju Bernharda Šlinka darbu “Priekšlasītājs”. Tā daru vienmēr, gatavojot lomu – izlasu oriģināldarbu, ja tas pieejams. Aktiermākslas apguves literatūru lasīju studiju gados.
Silvija Geikina, teātra zinātniece: Lauris Gundars “Piga kabatā. Vara Braslas laiks” (“Dienas Grāmata”, 2025). Galvenā atziņa: nopietnas pārdomas par dzīvi, mākslu, teātri, kino un laiku var atklāt, viegli un it kā rotaļīgi sarunājoties. Šajās sarunās labi iezīmējas Vara Braslas personības lielums un pievilcīgums.
Laura Groza, teātra un operas režisore: Pēdējās divas grāmatas, ko izlasīju profesionālām vajadzībām, bija saistībā ar nākamās sezonas jauniestudējumu. Tas ietver divus fenomenus, ko bija svarīgi izzināt, lai tos izvērstu darba saturiskajā un vizuālajā dabā. Carolin A. Day “Consumtive chick” (2020), kas ir veltīta 19. gadsimta fenomenam – romantizēt un apdziedāt jaunas, skaistas sievietes cīņu ar neārstējamu slimību. Kā arī otra, kas veltīta daudz dinamiskākām dzīves lappusēm, kā dzīves svinēšana 20. gadsimta pirmajā pusē/vidū Eiropā un Ziemeļamerikā jeb kustība ar nosaukumu “Café Society”. Abi darbi portretē laikmeta fenomenus un nosacīti pilda ne tikai obligātās literatūras funkciju, bet ir vēsturiska, saturiska literatūra, ar izcili skaistu un arīdzan izaicinošu estētisko klātbūtni.
Laura Jeruma, aktrise: Gatavojot Tatjanas lomu Valtera Sīļa izrādē “Dzīvoklis”, lasīju Svetlanas Aļeksijevičas “Secondhand Time: The Last of the Soviets” (2013). Baltkrievu rakstniece, žurnāliste un Nobela prēmijas laureāte šo grāmatu veidojusi līdzīgi kā citas – teksts salikts no “parasto cilvēku” monologiem, kuri dalās savās atmiņās un sajūtās par dzīvi komunismā, PSRS sabrukšanu un utopiskajiem sapņiem. Šī dokumentālā grāmata ir vēl viens apliecinājums tam, ka homo sovieticus, kurš ir pieradis pie tā, ka viņu vada “stingrā roka”, nav spējīgs pats pieņemt lēmumus un nezina, ko iesākt ar brīvību, tāpēc ir tikai loģiski, kāda ir izaugusi un izveidojusies nākamā, apātiskā un distopijā dzīvojošā Putina paaudze.
Signija Joce, scenogrāfe un kostīmu māksliniece: Caroline Rupprecht “Womb Fantasies: Subjective Architectures in Postmodern Literature, Cinema, and Art” (“Northwestern University Press”, 2013). Strādājot pie scenogrāfijas izrādei “Metamorfoze” (Liepājas Leļļu teātrī, pēc Franca Kafkas noveles motīviem), kuras skatuve ir nosacītas dzemdes formā, pētīju arī citas dzemdes, kas sastopamas postmodernajā mākslā un kino.
Baiba Kalna, teātra kritiķe un žurnāliste: Ievas Strukas grāmata “Kafija un cigaretes. Astrīda” (“Latvijas Mediji”, 2025). Vienlaikus ļoti personisks, emocionāls, un cieņpilni distancēts izcilās aktrises spilgts portretējums oriģinālā formātā, kas ļauj pieskarties viņas savpatīgās, suģestējošās personības talanta noslēpumam.
Justīne Kļava, dramaturģe: Dzīvoju ar pārliecību, ka jebkura izlasītā grāmata agrāk vai vēlāk noderēs profesionālajā darbībā, tomēr pēdējie darbi, ko izpētes ietvaros strikti lasīju tikai dramaturģijas veidošanas vajadzībām, bija Tomasa Manna “Burvju kalns”, Franz-Olivier Giesbert “Dying without God. Francois Mitterand's Meditations on Living and Dying” (“Arcade”, 2012), Artūra Utināna “Romantiskā mīlestība un psihiskie traucējumi” (“Medicīnas Apgāds”, 2009) un citas. Galvenā atziņa – dramaturga profesija dāvā iespēju darba laikā legāli lasīt grāmatas un izdzīvot bezgalīgu daudzumu dzīvju.
Ilze Kļaviņa, teātra kritiķe, pētniece: Rakstu krājums “The Routledge Companion to Theatre and Young People” (edited by Selina Busby, Kelly Freebody, and Charlene Rajendran, 2023). Paver neticami plašu skatu ar negaidītiem aspektiem tajā, ko sauc par teātri bērniem un jaunajiem skatītājiem.
Kristaps Kramiņš, scenogrāfs: Erihs Kestners “Mazais cilvēks”. Katram ir dota iespēja atrast savu vietu un lomu pasaulē, esot patiesam pret sevi un pietiekami mērķtiecīgam.
Agnese Laicāne, aktrise: Lauris Gundars “Dramatika jeb Racionālā poētika” (“Darbnīcas”, 2009). Sapratu to, ka tā ir liela atbildība – izveidot pasauli un cilvēkus, kuri tajā dzīvos, kuri klausīs katram tavam fantāzijas lēcienam.
Vēsma Lēvalde, teātra zinātniece: “Igauņu mūsdienu lugu izlase” (“Mina Ise”, 2025) – biju jau lasījusi pāris lugas no grāmatā iekļautajām angļu valodā, tagad izdotas latviski. Domāju – vai un kā [pasniedzējas darbā “RTU Liepāja”] izmantot šīs lugas nākamajā studiju gadā.
Jana Ļisova, aktrise: Melodija Bītija “Pārtraukt līdzatkarību” (Ģimenes un psiholoģijas centrs “Līna”, 2020). Atziņa – aktierim pašam jābūt diezgan pašpietiekamam, spēcīgam, dzīvot gribošam, lai spētu nospēlēt līdzatkarīgu, izmisušu, vāju raksturu.
Pēdējā grāmata, ko esat izlasījis/-usi izklaidei vai savam priekam (lūgums īsi komentēt, kāpēc)
Kitija Balcare, teātra kritiķe un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece: Aldis Bukšs “Bruoli/Brāļi” (“Dienas Grāmata”, 2020). Kriminālromāni ir vienīgais veids, kā piespiežu sevi pārslēgt uzmanību uz citiem domāšanas laukiem, turklāt arī tajos ir ievērojama deva dramaturģijas. Alda Bukša romāns “Bruoli” izgaismo ne tikai noziegumus, bet arī kontekstualizē pierobežas ainavu un šodienu tajā. Turklāt šo grāmatu, vārdu pa vārdam izgaršojot, var lasīt ne tikai latviski, bet arī latgaliski (iesaku izmēģināt – īpaši, ja gribas lasīt lēnāk). Tas ir pirmais latgaliski rakstītais kriminālromāns, klausāms arī radioteātra formātā Rūtas Dišleres dramatizējumā ( https://radioteatris.lsm.lv/lv/radio-teatris/raidijumi/bruoli/).
Agate Bankava, laikmetīgās dejas māksliniece: Italo Kalvīno “Palomars” (“Jāņa Rozes apgāds”, 2022). Ļoti sen biju lasījusi citus šī autora darbus, grāmatnīcā uzdūros šim par ļoti patīkamu cenu. Meistarīgi dzīves novērojumu apraksti, kas it kā nemanāmi pieskaras būtiskajam.
Pamela Butāne, vizuālā māksliniece: Sally Rooney “Beautiful World, Where Are You” (“Farrar, Straus and Giroux”, 2021). Mani uzrunā šīs grāmatas valoda – tā precīzi fiksē dzīves pretrunīgo sajūtu daudzslāņainību. Lasot bieži rodas sajūta, ka viņa ir uzrakstījusi to, ko es pati ikdienā jūtu, bet neesmu skaidri noformulējusi.
Niks Cipruss, gaismu mākslinieks: Džeimss Patersons, Deivids Elliss “Melnā grāmatiņa” (“Zvaigzne ABC”, 2023). Retu reizi gadās uziet kādu detektīvu vai trilleri, kas notur uzmanību līdz pēdējām lappusēm, ļaujot atslēgt domas no visa, kas ir ārpus grāmatas. Kā vakarā paņēmu rokās grāmatu, tā ap agra rīta pusi to noliku malā.
Valda Čakare, teātra zinātniece: Britu detektīvu rakstnieces Annas Klīvzas bestsellers “Niknā vētra” (Anna Cleeves “The Raging Storm”; “Pan”, 2023), ko pērnvasar iegādāju lidostā laika īsināšanai. Kāpēc tieši to? Esmu LTV daudzkārt rādīto seriālu “Vera” un “Šetlenda” skatītāja. Stāstus šiem seriāliem, kuru centrā ir dzīves līkločos kādu laiku maldījušies un ar dažu labu rakstura dīvainību apveltīti detektīvi, sacerējusi tieši Klīvza. Niknā vētra gan plosījās ļoti paredzami, tomēr viedajam un maķenīt sagurušajam izmeklētājam Metjū Vennam veiksmīgi izdevās nepamanīt to, kas ļautu slepkavu notvert ātrāk nekā 380. lappusē.
Toms Čevers, teātra kritiķis: Timotijs Gārtons Ešs “Tēvzemes. Personīga Eiropas vēsture” (“Jāņa Rozes apgāds”, 2023) – uzcītīga Eiropas politiskās vēstures aculiecinieka personisks skatījums uz izaicinājumiem, kas apdraud Eiropas vienotību un eiropiešu savstarpējo uzticību. Britu autors nezaudē optimismu, kas atgādina par to, cik atšķirīgi esam un cik atšķirīgās pieredzes telpās dzīvojam.
Signe Dancīte, aktrise: Es, šķiet, lasīšanu tomēr neuztveru kā izklaidi. Pieļauju, ka var arī tā, bet tas atkarīgs no izvēlētās literatūras. Man tas ir pietiekami intensīvs process, bieži kaut ko spilgtu pierakstu. Profesionāla interese bija, lasot Ērika Vilsona “Pēc otrā zvana” (“Dienas Grāmata”, 2024), Normunda Naumaņa “Kultūrniezi 2” (“Dienas Grāmata”, 2025), Marjusa Ivaškeviča grāmatu “Tomass Mūrs” (“Jāņa Rozes apgāds”, 2023), Ilmāra Šlāpina “Never” (“Neputns”, 2023). Katrs savā veidā saistīti ar teātri. Mani saista asredzība, domu esences. Mani interesē konkrētā laika tvērums. Protams, daudz pārdomu pēc izlasītā.
Esmeralda Ermale, aktrise: Lasīšanu neuztveru kā izklaidi. Tā ir manas dzīves nepieciešama un pastāvīga sastāvdaļa. Nupat izlasīju Elizabetes Gilbertas grāmatu “Visu lietu nozīme” (“Zvaigzne ABC”, 2015). Interesējos par uzmanības vērtām grāmatām dažādās interneta lasītāju grupās. Tur arī piefiksēju, kādas grāmatas mani varētu saistīt.
Silvija Geikina, teātra zinātniece: Inguna Daukste-Silasproģe “Balsis pār jūru” (“Dienas Grāmata”, 2023). Ļoti interesanta monogrāfija par Gunara Janovska dzīvi, laiku un daiļradi. Dziļš un nopietns pētījums, ko var lasīt ar baudu.
Laura Groza, teātra un operas režisore: Pēdējā grāmata, ko izlasīju tikai un vienīgi savas privātās kaislības dēļ, bija tikko iepazītā Ian Leslie grāmata par kādu citu 20. gadsimta fenomenu jeb mūziķu apvienību, kas izmainīja pagājušā gadsimta mūzikas vēsturi – “The Beatles”. Man šī mūzika ir bijusi svarīga, un es šad tad atgriežos pie šīs grupas stāsta. Esmu lasījusi vairākas grupas biografijas, bet šoreiz iegādājos grāmatu, kas veltīta tieši Lenona un Makārtnija attiecību dinamikai – “John and Paul. A Love Story in Songs” (“Celadon Books”, 2025).
Laura Jeruma, aktrise: Es vislabāk atpūšos, lasot detektīvus, tāpēc šovasar beidzot esmu pieķērusies Roberta Galbraita detektīvsērijai par izmeklētāju Kormorānu Straiku un viņa partneri Robinu Ellakotu. Šobrīd lasu sesto romānu “Piķamelnā sirds” (“Zvaigzne ABC”, 2023). No citām kriminālromānu sērijām šī atšķiras ar to, ka paralēli slepkavību izmeklēšanai abiem varoņiem jātiek galā arī ar savu privāto dzīvi un sarežģītajām romantiskajās attiecībām. Ja Jū Nesbē detektīvromāni par Hariju Holu šķiet pārāk tumši un drūmi, tad šī sērija būs īstā – aizraujoša nozieguma izmeklēšana, nedaudz romantikas, lieliska valoda un burvīgs Silvijas Brices tulkojums.
Signija Joce, scenogrāfe un kostīmu māksliniece: Hanja Janagihara “Mazliet dzīvības” (“Zvaigzne ABC”, 2021). Sāpīgi, smagi, emocionāli iznīcinoši, bet noteikti tā vērts. Aizkustinošs darbs par cīņu ar dzīves grūtībām un visu skaisto, kas gadās pa ceļam.
Baiba Kalna, teātra kritiķe un žurnāliste: Melisa Dakosta “Visa debesu zilgme” (“Zvaigzne ABC”, 2025). Autore bija zināma, tāpēc pievērsu uzmanību viņas latviski izdotajai grāmatai, kas ir poētiski filozofisks stāsts par smagi slimā Emīla izvēli savu atlikušo laiku pavadīt nevis slimnīcā, bet dodoties neparastā ceļojumā.
Justīne Kļava, dramaturģe: Pagājušajā nedēļā, neatceros, kāda secībā, izlasīju Svena Kuzmina “Brīvībeni” (“Orbīta”, 2024) un Elizabetes Lukšo-Ražinskas “Netīro matu dienu” (“Ascendum”, 2025). “Brīvībeni” lasīju tādēļ, ka to rekomendēja prozaiķe Dace Vīgante, bet “Netīro matu dienu” – bijušais skolasbiedrs. Tā kā šie divi mani draugi literatūru patērē tādā pašā ātrumā un daudzumā kā dzīvas būtnes patērē skābekli, vienmēr pievēršu uzmanību tekstiem, ko viņi atzinuši par labiem esam.
Ilze Kļaviņa, teātra kritiķe, pētniece: “Igauņu mūsdienu lugu izlase” (“Mina Ise”, 2025). Vienkārši asprātīgi un svaigi teksti.
Kristaps Kramiņš, scenogrāfs: Banana Yoshimoto “Kitchen” (1988). Biju pasen lasījis citu šīs autores grāmatu “Hardboiled & Hard Luck” (1999). Arī šī nelika vilties. Patīk japāņu literatūra.
Agnese Laicāne, aktrise: Jusi Adlers-Olsens “Lieta Nr. 64” (“Zvaigzne ABC”, 2021). Nesen sāku lasīt šī autora visas “Q nodaļas” grāmatas. Ļoti patīk tas, kā viņš veido cilvēku raksturus šajos romānos. Kā arī tieši nesen parādījās pirmās grāmatas (“Sieviete būrī”) ekranizējums “Netflix”.
Vēsma Lēvalde, teātra zinātniece: Viks “Santamonika, Arhangeļskas apg.” (“Jumava”, 2015). Nezinu, kā tas nākas, bet nebiju pamanījusi šīs grāmatas eksistenci. Imanta Kalniņa biogrāfe Linda Apse aizdeva izlasīt, un es atklāju ļoti interesantu skatpunktu uz padomju realitāti un daudz jaunu faktu. Grāmata ir dokumentāla, bet tajā pašā laikā – literāri izkopta un savdabīga autora balss, kas stāstījumu izvērš vārda mākslā. Šķiet, ka skaties filmu.
Jana Ļisova, aktrise: Moriss Māterlinks “Zilais putns” (“Zvaigzne ABC”, 2023). Lasīju pirms daudziem gadiem un nesen radās vēlme pārlasīt.
Grāmata, ko jūs ieteiktu izlasīt katram teātra interesentam šajā vasarā (lūgums īsi komentēt, kāpēc)
Kitija Balcare, teātra kritiķe un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece: Tanja Beer “Ecoscenography: An Introduction to Ecological Design for Performance” (“Palgrave Macmillan”, 2021) Tanja Bīra ir ne tikai teātra teorētiķe un pētniece, bet arī praktiķe scenogrāfijā. Grāmata ir šī laikmeta scenogrāfijas “bībele”, kas rosina paraudzīties uz scenogrāfijas radīšanu ne tikai kā kalpošanu lugai vai dramaturģiskajam materiālam, bet arī kā iespējai izmantot visatjaunojamāko resursu scenogrāfijas radīšanā – radošumu –, veicinot skatuves praktiķu ilgtspējīgu domāšanu. Autore pievēršas ekomateriālisma idejām, apritīgam scenogrāfijas dzīves ciklam un iedvesmo ar vairākiem piemēriem no savas prakses, kas īstenoti dažādos kontinentos.
Agate Bankava, laikmetīgās dejas māksliniece: Sjū Stjuarte-Smita “Rūpīgi kopts prāts” (“Zvaigzne ABC”, 2024). Par mūsu un dabas saiknes nozīmību. Noteikti iesaku, īpaši tiem, kas ir pārdomās, vai šovasar vēl paspēt iekopt kādu dobi sev.
Pamela Butāne, vizuālā māksliniece: “Let’s Become Fungal! Mycelium Teachings and the Arts” (“Valiz”, 2023). Grāmata apšauba dominējošos Rietumu priekšstatus par konkurenci un produktivitāti, akcentējot procesa (nevis rezultāta) vērtību, kā arī izceļ sadarbošanās, ieklausīšanās, decentralizācijas un abpusēja labuma svarīgumu.
Niks Cipruss, gaismu mākslinieks: “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” (2024). Jaunā Rīgas teātra aktieru un darbinieku stāsti par to, kā radās teātris, kā tas auga līdz ar skatītāju un nokļuva tur, kur tas ir tagad. Ļoti dzīva grāmata, kas nenovecos un paliks kā būtisks materiāls teātra vēsturē. Nenāk prātā neviena cita grāmata, kas šādi atspoguļotu būtisku laika periodu Latvijas teātru kopainā.
Valda Čakare, teātra zinātniece: Neesmu pārliecināta, vai akurāt teātra interesentam, drīzāk jau katram, kurš vēl zina, kas ir grāmata, ieteiktu izlasīt Nila Saksa stāstus un dzejoļus par pieaugšanu “Augstāk” (“Zvaigzne ABC”, 2025). Grāmatiņa maza, bet “pēcgarša” – ilga. Ekonomisks izteiksmes veids, cilvēciski smalkjūtīgs saturs un vieglas pašironijas apvējota humora izjūta. Ļoti patika.
Toms Čevers, teātra kritiķis: Olga Tokarčuka “Dzen savu arklu pār mirušo kauliem” (“Latvijas Mediji”, 2024) – lai vēlreiz pārliecinātos par to, kā skatuves valodā gan estētiski, gan saturiski ir iespējams mainīt oriģinālo tekstu, jo aizvadītajā sezonā Dailes teātrī veidotais šī romāna iestudējums, kaut arī Latvijas teātra telpu atsvaidzinošs un dzīvs, dod visai maz priekšstata par autores varoņiem un viņu raizēm. Romāns motivē pieņemt lēmumus un rīkoties tālāk jau katram savā dzīvē. Un beigās ietverto sinepju zupas recepti arī ir vērts izmēģināt katram pašam savā virtuvē.
Signe Dancīte, aktrise: Ja neesat pazīstami ar japāņu autoru Rjūnoski Akutagavu, es ieteiktu viņa stāstus. Šis fascinējošais autors atklāj cilvēku – miesiski un dvēseliski tik dziļi, ka tas satricina. Tas ir tas, ko es vēlos piedzīvot literatūrā, – just!
Esmeralda Ermale, aktrise: Tādu ir daudz. Ābrahams Vergēze “Ūdens vēstījums” (“Zvaigzne ABC”, 2024), Žaume Kabrē “Es atzīstos” (“Mansards”, 2019), Nino Haratišvili “Astotā dzīve” (“Zvaigzne ABC”, 2024), Karlosa Ruisa Safona grāmatas. Tās ir grāmatas- sāgas, kas aptver veselu paaudžu dzīvesceļus, rada priekšstatu par laikmetu, likteņu līkloču apstākļiem un iemesliem un paliek prātā un sirdī vēl ilgi pēc izlasīšanas. Tās ir grāmatas- notikumi.
Silvija Geikina, teātra zinātniece: Ieva Struka “Kafija un cigaretes. Astrīda” (“Latvijas Mediji”, 2025). Oriģināls, lielisks un smalkjūtīgs darbs par izcilu aktrisi, sarežģītu personību Astrīdu Kairišu, par teātra spožumu un postu.
Laura Groza, teātra un operas režisore: Man ļoti patīk lasīt biogrāfijas vai autobiogrāfijas, tāpēc es ieteiktu teātra interesentiem iepazīties ar to personību grāmatām, kas ir saistītas ar teātri vai kino un ko tie ciena, lai kaut ko, iespējams, paņemtu savam ceļam.
Laura Jeruma, aktrise: Ja nu kāds vēl nav lasījis, tad iesaku vasarā izlasīt Tenesija Viljamsa “Atmiņas” (“Atēna”, 2008). “Stikla zvērnīca”, “Ilgu tramvajs”, “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta”, “Tetovētā roze”... Bet kāda personība ir radījusi šīs lugas? Dramaturgs, kura paša dzīve var sacensties ar viņa vislabākajām lugām.
Signija Joce, scenogrāfe un kostīmu māksliniece: Rainera Marijas Rilkes “Vēstules kādam jaunam dzejniekam” (“Zelta Ābele”, 1942). Kā man reiz teica kāds draugs režisors – visu mākslinieku “bībele”. Citāts no grāmatas: “Jūs esat tik jauns, viss vēl ir priekšā, un es gribētu jūs lūgt, cik vien labi varu, dārgais kungs, būt pacietīgam pret visu, kas jūsu sirdī vēl nav atrisināts, un censties mīlēt pašus jautājumus kā aizslēgtas istabas, kā grāmatas, kas rakstītas svešvalodā.” Pārlasu pēc nepieciešamības, īpaši iedvesmas krīzes brīžos.
Baiba Kalna, teātra kritiķe un žurnāliste: Iesaku izlasīt Ievas Strukas grāmatu “Kafija un cigaretes. Astrīda” (“Latvijas Mediji”, 2025), kā arī grāmatu “Ceļš uz profesionālās aktiermeistarības pamatiem. Anna Eižvertiņa” (“Zinātne”, 2025), kurā apkopota viņas ilgā pedagoģiskā darba teorētiskā un praktiskā pieredze. Grāmata tapusi ar viena no viņas daudzo audzēkņu – aktiera un pedagoga Daiņa Bērziņa – gādību un piedāvā uz teātra mākslu paraudzīties no praktiķu skatupunkta.
Justīne Kļava, dramaturģe: Nils Sakss “Augstāk. Stāsti un dzejoļi par pieaugšanu” (“Zvaigzne ABC”, 2025). Šo brīnišķīgo darbu, nesen ar bērnības draudzeni automašīnā ceļojot pa Latviju, vienā piegājienā skaļi izlasījām viena otrai priekšā. Nila Saksa darbs precīzi ataino ne vien jauna cilvēka pieaugšanu absurdā pasaulē un viņa centienus izprast, kas te vispār notiek, bet atpazīstami un godīgi attēlo arī ne tuvu ne perfektos un ne ideālos cilvēkus mums apkārt, tajā pašā laikā nezaudējot patiesu mīlestību pret viņiem. Aprakstītās ainas ir dramaturģiski precīzi veidotas. Katras ainas centrā atrodas viens konkrēts notikums un ļoti konkrēts konflikts, ko neaizēno “literārās mežģīnes” vai autora paštīksmināšanās par uzrakstīto. Šī grāmata lasītājam sniedz, bet neuzspiež iespēju nepastarpinātā veidā izdzīvot cita cilvēka pieredzi. Īpaši iepriecina dzirkstošais humors, kas traģiskas varoņa dzīves epizodes pārvērš personiskajā pieredzē, nevis traumā.
Ilze Kļaviņa, teātra kritiķe, pētniece: Guna Bīriņa “Ansis Rūtentāls. Ceļojums” (“Neputns”, 2025). Uzbūvē sajūtu tiltus uz pagātni, un starp šodienas cilvēkiem – horizontāli un vertikāli.
Kristaps Kramiņš, scenogrāfs: Homērs “Odiseja”. Jo ir atvaļinājumu laiks, cilvēki labprāt brauc ceļojumos.
Agnese Laicāne, aktrise: Hanja Janagihara “Mazliet dzīvības” (“Zvaigzne ABC”, 2021). Drosmīga grāmata, kas nekautrējas runāt par dzīves netaisnībām.
Vēsma Lēvalde, teātra zinātniece: Es domāju, ka ir milzumdaudz grāmatu, kas jāizlasa. Tomēr, ja grib saprast teātra pasauli, es ieteiktu Ulda Pūcīša dienasgrāmatas (2018). Ielūkojoties teātra vēsturē no iekšpuses, var sajust laika pulsāciju, kas maina formu, bet ne īsteno kodolu.
Jana Ļisova, aktrise: Ernest Mathijs, Xavier Mendik “100 Cult Films” (“British Film Institute”, 2011). Jo vasarā ir vairāk laika skatīties filmas, vismaz man personīgi.
Grāmata, ko vēlaties/plānojat izlasīt šovasar (lūgums īsi komentēt, kāpēc)
Kitija Balcare, teātra kritiķe un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece: “All Good Things Must Begin: Short Plays Imagining the Future”, red. Chantal Bilodeau (2024). Starptautisks piecdesmit dažādu autoru īso lugu krājums, kas pievēršas vides un klimata problemātikai un kas ir papildināts ar teorētiķu un praktiķu esejām par teātra un ekoloģijas attiecībām. Krājumu sakārtojusi kanādiešu izcelsmes dramaturģe Šantala Bilodo, kas nupat, reaģējot uz ASV politisko “apokalipsi”, mērojusi atpakaļceļu uz dzīvi un turpmāku profesionālo darbību Kanādā. Pieļauju, ka krājums (kurā ir daudz īsu viencēlienu) būs noderīgs arī topošajiem praktiķiem studiju darbiem.
Agate Bankava, laikmetīgās dejas māksliniece: Anšlavs Eglītis “Lielais mēmais. Filmu žurnālista piezīmes” (“Zvaigzne ABC”, 2024). Kad biju salīdzinoši maza, kad Anšlavs bija zināms, bet ne tik ļoti populārs kā pēdējos gados, vienā rāvienā izlasīju “Pansiju pilī”. Uzzinot vairāk par rakstnieka dzīvi, tagad urda vēlme uzzināt vēl. Arī man profesionālajā jomā sanāk saskarties ne tikai ar mākslas darbu veidošanu, bet arī dejas kritiķa, recenzenta pozīciju.
Pamela Butāne, vizuālā māksliniece: James Gleick “Chaos” (“Penguin Books”, 2008). Vai pastāv nejaušības un haoss, vai arī visu caurauž iekšējā kārtība un likumsakarības?
Niks Cipruss, gaismu mākslinieks: Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma” (“Zvaigzne ABC”, 2016). Daiļliteratūras izvēlē uzticos tuvo cilvēku atsauksmēm, un šī man ir ieteikta vairākkārt. Vasaras gaišajiem vakariem šī ir viena no daudzajām grāmatām, kas gaida plauktiņā, bet vienīgā, kurā ir “gaisma”. Lai mums visiem ir gaisma!
Valda Čakare, teātra zinātniece: Nevēlos un neplānoju lasīt kaut jelkādu grāmatu. Ja nu vienīgi dzīve ko neparedzēti “piespēlēs”...
Toms Čevers, teātra kritiķis: Marjus Ivaškevičs “Tomass Mūrs” (“Jāņa Rozes apgāds”, 2023) – lai noķertu pulsējošas un apjēgtas dzīves izjūtas piestrēdzinātu atmosfēru, ko var atcerēties no lietuviešu autora darbu iestudējumiem Latvijas teātros un jo sevišķi no ārkārtīgi piesātinātās un daudzslāņainās lugas “Totalitārais romāns” lasījuma.
Signe Dancīte, aktrise: Šobrīd lasu Hanjas Janagiharas “Mazliet dzīvības” (“Zvaigzne ABC”, 2021). Cilvēks, kura domas man ir interesantas, pieminēja šo grāmatu reizes trīs sarunā, pēc kuras bija skaidrs, ka šīs grāmatas lapaspuses vērsies smagi, bet tieši tāpēc, manuprāt, vērtīgi.
Esmeralda Ermale, aktrise: Entonijs Dors “Putnu pilsēta mākoņos” (“Zvaigzne ABC”, 2023). Pēc lasītāju atsauksmēm esmu sapratusi, ka tā varētu mani interesēt. Vēl gribētu izlasīt Ievas Strukas grāmatu “Kafija un cigaretes. Astrīda” (“Latvijas Mediji”, 2025), jo Astrīda Kairiša bija ļoti nozīmīga manā dzīvē. Kāroju tikt arī pie Dženas Andersones jaunākās grāmatas “Manzeva nams” (“Zvaigzne ABC”, 2025), jo man ļoti patīk viņas romāni.
Silvija Geikina, teātra zinātniece: Karls Gustavs Jungs “Atmiņas, sapņi, domas” (“Zvaigzne ABC”, 2024). Interesē Junga domas par dzīvi, atziņas par bezapziņu, profesiju u.c.
Laura Jeruma, aktrise: Bibliotēkā rindā esmu pieteikusies uz Irenes Valjeho grāmatu “Papiruss” (2022), jo tā ir par grāmatu vēsturi, un domāju, ka būs aizraujoša lasāmviela katram, kas mīl lasīt. Tāpat ceru, ka vasarā vēl pagūšu izlasīt Kristapa un Kristīnes Liepiņu “Andīnisms. Pirmatnības vilinājums” (“Zvaigzne ABC”, 2025). Lasīju mūsu alpīnistu iepriekšējo grāmatu “PAMIRS mana sirds mīlestībā” (“Zvaigzne ABC”, 2021) un sagaidu, ka jaunā būs vēl labāka un aizraujošāka. Nekas nevar būt labāks, kā lietainā vasaras dienā ietīties sedziņā un doties augstkalnu ekspedīcijās, neizkāpjot no savas gultas.
Signija Joce, scenogrāfe un kostīmu māksliniece: Šobrīd esmu ceļojumā Portugālē, un šeit pasaules vecākajā (vēl aizvien funkcionējošajā) grāmatnīcā iegādājos Fernando Pessoa grāmatu “The Book of Disquiet” (“Penguin Classics”, 2022) – fragmentāru dienasgrāmatas ierakstu kopumu; mani uzrunāja autora citāts grāmatas aizmugurē: “Es sevī radīju dažādas personības. Es tās veidoju nemitīgi. Katru sapni, tiklīdz tas tiek nosapņots, uzreiz iemieso cita persona, kas to sapņo manā vietā. Lai radītu, es iznīcināju sevi; es esmu eksternalizējis tik daudz no savas iekšējās dzīves, ka pat iekšēji es tagad eksistēju tikai ārēji.”
Baiba Kalna, teātra kritiķe un žurnāliste: Grāmata “Spriedzes lauki. Skatuves mākslas tulkojumu antoloģija” (LKA, “Neputns”, 2024), ko plānoju izlasīt šovasar vai ilgākā laika posmā, – iespēja latviešu valodā iepazīties ar nozīmīgākajiem, arī vēl nelasītiem 20. un 21. gadsimta skatuves mākslas teorijas tekstiem.
Justīne Kļava, dramaturģe: Vēlos izlasīt visas grāmatas, ko teātra sezonas laikā esmu iesākusi un sakrāvusi kaudzē uz naktsgaldiņa. Tur atrodas Rvīna Vardes “Kur tu biji” (“Dienas Grāmata”, 2025), “Igauņu mūsdienu lugu izlase” (“Mina Ise”, 2025), Viktora Klemperera “Treišā reiha valoda. Filologa piezīmes” (“AGB”, 2004), Maiju Lasilu “Pēc sērkociņiem” (“Jumava”, 2018), Ērvina Velša “Porno” (“Dienas Grāmata”, 2016), Zanes Daudziņas “Bērnudienas Komunālijā” (“Zvaigzne ABC”, 2024), Ērika Hānberga “Leģendārais Rīgas centrāltirgus” (“Jumava”, 2020) un citas.
Ilze Kļaviņa, teātra kritiķe, pētniece: Zanes Daudziņas “Bērnudienas Komunālijā” (“Zvaigzne ABC”, 2024), lai saprastu milzīgās popularitātes iemeslus.
Kristaps Kramiņš, scenogrāfs: Han Kang “The Vegetarian” (“Granta Books”, 2015). Esmu iesācis lasīt. Ļoti īpatnēja grāmata, interesanta pati grāmatas uzbūve, struktūra. Grāmatas lasīšana izraisa līdzīgas sajūtas, kādas piedzīvoju, pirmo reizi skatoties korejiešu filmu “Parazīts”.
Agnese Laicāne, aktrise: Tieši šovasar kādā brīdī gribētos vēlreiz izlasīt Edvarta Virzas “Straumēnus”, jo dažbrīd pasaule liekas par skaļu, gribas nedaudz klusuma.
Vēsma Lēvalde, teātra zinātniece: Dienaskārtībā ir “Loģika” (aut. Ivans Vedins, “Avots”, 2020), ko neesmu cilājusi kopš pirmajiem studiju gadiem. (Pasaule to strauji zaudē, jāmēģina saprast, kā to atkal atrast. Joks.)
Jana Ļisova, aktrise: Fēlikss Zaltens “Bembijs”. Tā ir mana mīļākā bērnības grāmata.
Turpinājums sekos
Rakstīt atsauksmi