Brīvības mācība

Teātra direktora Ojāra Rubeņa saruna ar režisoru Kirilu Serebreņņikovu 

Ir vēls vakars pēc “Tuvās pilsētas” mēģinājuma, tomēr mēs abi saprotam, ka vairāk iespējas parunāties mums nākamajās dienās nebūs. Es uzdodu jautājumu, vai  Meistars  spēs saņemties sarunai, un Kirils atbild: vai tad man ir izvēle? Un mūsu saruna turp arī 
aizved – par izvēles brīvību mūsdienu pasaulē un mūsdienu mākslā. 

Ojārs Rubenis: Mēs ar tevi satikāmies pirms desmit gadiem. Ja tagad paskatītos uz pasauli šajā laika nogrieznī – pasaule ir mainījusies?

Kirils Serebreņņikovs: Protams, bet nedomāju, ka tas ir slikti. Lai mainās! Pats sliktākais, ja nekas nemainās. Tā ir tumsa un nāve arī mākslā. Ir tik daudz savdabīgu, interesantu sižetu, un tas man liekas lieliski! Galvenais ir tajā nepazust un nesabrukt un lai nebūtu liela kara. Viss pārējais…

Smieklīgi, ka manas jaunības frāze “Lai tikai nebūtu kara!” atkal ir aktuāla…

Tā frāze ir Volodina “Piecos vakaros”. Galvenais, lai visas pārmaiņas, kas šodien pasaulē notiek, nenovestu pie liela kara, jo mazie kari jau tāpat ir visur. Viss pārējais – lai mainās! Tā ir kā noteikta pārbaude, un es pret to izturos mierīgi. 

Mēs zaudējām uzticību sociālismam, komunismam...

Un tas ir labi!

...tagad ir kapitālisms.  Demokrātija – nav labi, diktatūra – arī nav labi…

Nu, pagaidi, kapitālisms brūk nevis tāpēc, ka esam zaudējuši tam ticību, bet objektīvu iemeslu dēļ, kas, manuprāt, saistīts ar jaunajām tehnoloģijām. Kā teicis Markss – kapitālisms ir pievienotā vērtība un tas, ka kādam rokās ir ražošanas ierocis. Bet kur tagad ir šis ierocis un ražošana, ja visiem viss ir mājās datorā? Nav strādnieka, kam būtu jāpārdod savs darbs, nav, kas to pērk un pārdod, nav pievienotās vērtības. Tāpēc lietas, kas saistītas ar kapitālisma bāzi, pazudīs, jo cilvēki ražos pavisam citādāku produkciju. Rūpnīcu nebūs, jo roboti darīs to, ko agrāk darīja cilvēki. 

Un kur būs cilvēka vieta?

Lūk, tas ir jautājums! Cilvēkam būs daudz laika. Pašlaik viņš ir aizņemts kaut kādā savdabīgā “ofisa ražošanā”, bet tālāk arī tā nebūs. 

Un kas tad būs? Atkal komunisms?

Nē! Visa šī sistēma, kas balstīta uz tradicionāliem ražošanas cikliem un attiecībām, plīst pa visām vīlēm. Man šķiet, cilvēkam tas nemaz nav slikti, bet saprotams, ka būs jāatrod viņa vieta jaunajā sistēmā un būs jādomā, ar ko turpmāk aizpildīt šā cilvēka laiku. Jau tagad runā par to, ka valdībām un firmām ir izdevīgi, ja cilvēki nestrādā, viņiem vienkārši mēnesī tiek maksāti, piemēram, 
3000 eiro – par to, lai viņi neko nedarītu. Jo tas ir izdevīgāk. Lūk, tā pasaule mainās mūsu acīs. 

Tev patīk, kā mainās pasaule?

Man patīk. Putins un Tramps nav galvenais, jo viņi ir tikai cilvēki, 20. gadsimta cilvēki. Tā ir paaudžu maiņas problēma, un tā ir bijusi vienmēr. Piemēram, Krievija nevarēja attīstīties, jo to vadīja veci cilvēki – Brežņevs un citi, kam bija iedota vara. Tikko kā parādījās salīdzinoši jaunāks cilvēks – Gorbačovs, viss mainījās. Mēs neapspriežam, vai tas bija labi vai slikti, bet pasaule mainījās. Tagad pie varas jānāk citai paaudzei, taču vecā paaudze šo varu nevēlas atdot, viņi –
Putins un Tramps – ir viena kaluma cilvēki. Cilvēki, kam ir pāri sešdesmit, nezina, kā veidot jauno pasauli, tāpēc viņi visu laiku turas pie vecās koncepcijas. 

Bet vai, no vienas puses, tas tomēr nav labi? Mēs zinām, kas varētu notikt, un tas ūdens neviļņojas pārāk neprognozējami…

Tie cilvēki, kuri ar veselu ādu ir izmukuši no 20. gadsimta, mums piedāvā tās pašas 20. gadsimta koncepcijas. Viņi runā par revolūcijām, viņi runā par opozīciju, par politiku, bet tieši tāpat, kā viņi to iedomājas no savas pieredzes. Tomēr man liekas, ka 21. gadsimtā būs cita apziņa, ko jau demonstrē politiķi mazajās 
zemēs – Islandē, Somijā, Igaunijā. Tie visi ir jaunās paaudzes cilvēki, kam ir pilnīgi citāda izpratne par politiku.

Kam jānotiek, lai domāšana, par ko tu runā, sāktu darboties visā pasaulē, arī lielajās zemēs?

Ir nepieciešams laiks. Vēl pirms neilga laika taču nebija tik daudz sociālo un humāno iniciatīvu, mēs bijām pieraduši, ka ar nabadzīgo cilvēku un suņu problēmām nodarbojas valsts un ka tas ir jādara tieši valstij. Bet tagad visa pasaule – liels skaits sabiedrības, cilvēku, sociālo grupu – nodarbojas ar palīdzēšanu citiem: ar palīdzēšanu dzīvniekiem, ekoloģijai, ar ekoloģiskās domāšanas attīstīšanu, virsvalsts institūciju attīstību.

Tu uzskati, ka tas ir pareizi un ka ar to nav jānodarbojas valstij?

Es principā esmu pret valsts institūciju. Es kā anarhists – protams, labā nozīmē – uzskatu, ka valsts kā represīvā institūcija arī ir pagājušais gadsimts. Tehnoloģijas ar vienu klikšķi ļautu atrisināt visas funkcijas, kuru risināšanu uzņēmusies valsts. Kāpēc man ir vajadzīgs notārs, kāpēc man ir vajadzīgas bankas, ja es tev varu naudu pārsūtīt bez visādiem starpniekiem? Kāpēc man nepieciešama armija, ja man nav no kā aizsargāties? 

Bet tagad tieši otrādi – saka, ka armija ir nepieciešama…

Tā ir 20. gadsimta koncepcijas agonija. Kad atlidos citplanētieši, visas armijas būs vienkārši smieklīgas. Kad notiks ekoloģiskā katastrofa, ko ar šīm armijām iesāksim? 

Kādu tu iedomājies pasauli, teiksim, pēc divdesmit gadiem?

Ja pasaule pēc divdesmit gadiem vispār vēl pastāvēs, tā cīnīsies ar savu nepilnību. Rupji sakot, pasaule būs atkarīga no savas nepilnvērtības līmeņa. Es neticu, ka, piemēram, Ķīna pārtrauks rūpniecību, kas piesārņo gaisu. Viņi taču to nedarīs. Tātad globālā sasilšana turpināsies, un tas būs nopietns trieciens mūsu planētas ekosistēmai. 

Vai tevi kā cilvēku tas viss uztrauc?

Protams, uztrauc! Jo man taču gribas dzīvot ilgi un redzēt labas pārmaiņas, nevis pieredzēt katastrofālu scenāriju. 

Vai tu kā mākslinieks jūti, kā pasaule mainās?

Man ir diezgan spēcīga katastrofas apziņa, tāpēc es nevaru melot, ka viss būs labi. Bet, ja mēs cīnīsimies un kaut ko darīsim, lai tas viss nenotiktu ātri un uzreiz, zināmai ļaužu grupai izredzes ir. Tā būs “atliktā” katastrofa. Bet, jā, diemžēl katastrofas notiks, jo cilvēce jau sen dzīvo nepareizi. Piemēram, visas migrantu krīzes – manuprāt, tās ir nepareizi iekārtotas pasaules sekas. Ir bagātas zemes, kur bagātība tiek radīta uz nabadzīgo rēķina. Ir ļoti nabadzīgas zemes, kuru iedzīvotāji labākas dzīves meklējumos ir devušies uz bagātajām zemēm, pasakot: mēs savā zemē vairāk izdzīvot nevaram, tāpēc esam atbraukuši uz zemi, kur vismaz ir ēdiens…

Vai tas velk uz vienlīdzību?

Tā nav vienlīdzība. Tā vienkārši ir atšķirība starp bagātību un nabadzību. Jo nevar uzcelt laimi uz privāta zemes pleķīša.

Bet arī tu, būdams visai labi situēts cilvēks, nevēlies atteikties no bonusiem, kas tev pienākas. Protams, tu ļoti daudz strādā…

Protams, un es nevēlos kļūt nabags. Es saku, ka ir jāpalīdz citiem, lai viņi varētu paēst un nebūtu tik nabadzīgi. Disbalansam pasaulē nav jābūt tik katastrofālam. 

Ko nozīmē būt brīvi domājošam māksliniekam Krievijā? Ar kādiem šķēršļiem un diskomfortu tev ir jāsadzīvo?

Tas viss tika atrisināts ļoti ātri – mums, cilvēkiem ar zināmu vērtību sistēmu, pateica: jūs mums neesat vajadzīgi! Negribat strādāt? Brauciet prom! Ja gribat strādāt, aizverieties un dariet to, kas jādara. Nelieniet valsts vadīšanas sfērā, un viss.

Bet tu ielīdi…

Es līdu, bet pēc tam pārtraucu to darīt. Mēs centāmies kaut ko ietekmēt, demonstrējot pilsonisko, sociālo un politisko patosu, bet mums pateica – nevajag to darīt! Un ne jau politiķi, bet cilvēki: tas, ko jūs piedāvājat, mums nav vajadzīgs. 

Un kāpēc?

Jo viņiem ir vajadzīga “stingrā roka”. 

Bet Krievijā jau tas vienmēr ir bijis vajadzīgs, īpaši pēdējos 20 gados…

Man, piemēram, šī koncepcija nav nepieciešama.

Un tu kā mākslinieks ar savu teātri padodoties pacēli rokas un teici – labi, es nodarbošos tikai ar savu mākslu?

Jā, tikai es neatsakos no tā, ko domāju un ko uzskatu par pareizu, un man ir teātris, ar kura palīdzību es varu runāt. Bet, piemēram, daudzus žurnālistus, publicistus, kam ir zināma vērtību sistēma, kas ir godīgi, labi cilvēki, izmeta no Krievijas. 

Un ar ko viņi nodarbojas?

Viņi vai nu raksta internetā, vai ir izbraukuši no valsts.

Bet tu pagaidām neesi izbraucis.

Neesmu, jo es nodarbojos ar teātri, un tas pagaidām strādā iepriekšējā režīmā. Protams, man naudu vairs nedod un saka: jūs mums neesat vajadzīgi. Jums palīdzēja citi, tagad ir jauna koncepcija, jauni noteikumi, tāpēc mēs jums nepalīdzēsim. Nomirsiet – nomirsiet, izdzīvosiet – izdzīvosiet. Nost jau nešausim, ir cits laiks, nav 1937. gads. 

Vai tev kādā brīdī bija bail?

Bija nepatīkami un zināma vilšanās, jo man tas šķita negodīgi. Pēc tam es padomāju, ka visā tajā ir zināma pozitīva iezīme – tu kļūst stiprāks, neatkarīgāks un rēķinies tikai ar to, kas tev ir. Un, ja mūs pārstās atbalstīt publika, pie tā būsim vainīgi tikai paši. Mēs izdzīvojām, tikai pateicoties publikas atbalstam. Mums bija auditorija, kas nāca, maksāja augsto biļešu cenu; protams, publikā bija bagāti cilvēki, kas arī deva naudu; bet cilvēki dod naudu tikai tad, ja viņiem patīk tas, ko darām. Pasūtītājs ir zināma sabiedrības daļa, un šī daļa nav maza. 

Jo līdz šim jau Maskavā nav bijis tāds teātris.

Jā, jauns centrs, ap kuru notiek dzīve, kur ir jauna domāšana, kas piedāvā brīvību un sarunas par kaut ko citu nekā to, ko rāda TV un citos teātros. Mums ir anšlāgi, un daudz ko mēs pat nemaz nepaspējam izdarīt.

Bet tu taču arī varēji aizbraukt? Pusi laika tu pavadi Maskavā, pusi – Vācijā, Berlīnē, daļu laika – Latvijā, tātad darbojies trīs valstīs. Kāpēc tu neesi aizbraucis [no Krievijas]?

Teātra dēļ, jo tas bija mans sapnis – radīt teātri, un ne katrs var lepoties ar to, ka kaut ko būtu uzcēlis no nulles. Bet pašlaik Gogoļa centrs, lai gan pastāv, juridiski neeksistē. Ir vecais –
Nikolaja Gogoļa vārdā nosauktais teātris, kas pastāv arī juridiski, bet Gogoļa centrs nav minēts nevienā dokumentā. 

Tu esi mākslinieks, ar kuru beidzamajos gados ikviens ir laimīgs sadarboties: tu iestudē operas Vācijā, tevi aicina uz Franciju un Ameriku… Bet tev ir teātris! Tu noteikti būtu brīvāks, ja iestudētu izrādi un tad varētu doties tālāk.

Var iestudēt izrādi, un, kā to izdarīt, es zinu. Bet uztaisīt teātri – tas ir interesantāks projekts. Tā bija iespēja, arī finansiāla, un to ne visi var atļauties. 

Vai ir robeža, par kuru tu zini, ka to nepārkāpsi un tavs darbs Krievijā beigsies?

Vardarbība. Ja tas viss pāraugs vardarbības fāzē, tad nav nekādas jēgas.

Visu rakstu lasiet Latvijas Nacionālā teātra žurnāla "Būs!" 2017. gada pavasara numurā