Kitija Balcare

Teātra kritiķe

Vēstule pašam sev

Prast stāstīt stāstus ir talants. Tā ir smalku metožu un personības harismas sinerģija. Savukārt monoizrāde ir liels izaicinājums gan aktierim, gan radošajai komandai, jo jāspēj noturēt klausītāja/skatītāja uzmanība un jāpiepilda telpa ar emocionālu dinamiku, lai auditorija neatslābst. Tieši pretēji - lai uzķeras uz āķa, dzīvojot līdzi.

11. aprīlī Goda teātris no Liepājas uz „Dirty Deal Teatro” kā viesizrādi Rīgas skatītājam atveda vienu savu stāstu interpretāciju. To uzdrīkstējās stāstīt Goda teātra jaunais aktieris Gatis Maliks monoizrādē „Nelegālais”, kam pirmizrāde notikusi Liepājā pērnā gada 24. novembrī. Par pamatu režisors Leons Leščinskis izrādei ir izvēlējies krievu jaunā dramaturga Viktora Teterina lugu „Nelegālais” („Нелегал”, 2003), kas atzinīgi novērtēta dramaturģijas konkursā „Darbojošās personas” („Действующуе лица”) Krievijā.

Eksistenciāla pašrefleksija

Krievu jaunās paaudzes dramaturgs Viktors Teterins lugu „Nelegālais” radījis 2003. gadā, kad pats bija vien 22 gadus vecs, bet savā darbā jau izvēlējās runāt trīsdesmitgadnieka balsī. Tādā, kurā izskan gan identitātes pretrunīgie meklējumi, gan vientulības smeldzīgums, gan sociālās netaisnības raisīts aizvainojums. Kopumā – tās ir eksistenciālas refleksijas pašam par savu Vīrieša dzīvi. Vērstas uz iekšu. Turklāt trīsdesmit - tas ir vecums, kad aizvien biežāk prātā ienāk epizodes no bērnības, kas pašiem sev mums atgādina par to laiku, kad krāsas bija spilgtākas un sajūtas svaigākas.

Pirms izrādes, nepārzinot dramaturga oriģināldarbu, jau no pirmajiem izrādes teikumiem, šķiet, ka klausos krievu rakstnieka, režisora, aktiera, dramaturga, mūziķa (nezinu, kādā secībā šos „titulus”, lai uzskaita) Jevģēnija Griškoveca performanci ne tik intensīvā formā, kā tas šim radošajam cilvēkam ir ierasts. Izrādes vidū arī pats dramaturgs Viktors Teterins neslēpj savas simpātijas pret Griškovecu, tekstuāli atsaucoties uz viņu un viņa lidotājiem, drednautiem un citiem, kam šai dzīvē arī mēdz neiet. To var uzskatīt par godīgu jaunā dramaturga Viktora Teterina atzīšanos, neslēpjot iespējamo iedvesmas avotu. Savukārt pēc izrādes, izlasot lugu, ir patīkami vēlreiz izdzīvot šo monologu, pašgribēti iestarpinot klusuma epizodes un mazliet palēninot notikumu atstāstījuma gaitu. Atkal sadzirdot to, kā lugas galvenais varonis - vārdā nenosauktais Vīrietis, laiku pa laikam uzdod pašam sev jautājumu par to, kas ir nepieciešams, lai sajustos laimīgs.

Goda teātra versijā šim bija jābūt stāstam, kas sasaucas ar mūsdienu Latvijā novērotajiem un demogrāfijas ekspertu tik bieži piesauktajiem emigrācijas viļņiem, kas plūst uz citām zemēm labākas dzīves meklējumos. Arī aktiera Gata Malika iemiesotais Vīrietis ir devies prom vai drīzāk ir ieradies citur, ieceļojot bez atļaujas. Iespējams, labākas dzīves meklējumos. Iespējams, bēgot pats no sevis. Iespējams, iekšējās disonanses dēļ. Identitāte šim puisim ir, vismaz pašuztveres līmenī. Turpretī saknes tam ir kā viengadīgam augam, kas cenšas pielāgoties tai zemei, kurā tās tiek laistas dziļāk. Šis stāsts ir kā spogulis virtualitātes laikmetam, kurā viss ir tuvu, bet blakus nav neviens. Vien vientulība paģirainos pārdomu rītos.

Jaunais aktieris Gatis Maliks savu lomu būvē, par pamatu ņemot dialogu ar klausītājiem. Vienvirziena komunikācija, bez atbildēm, ar piekrītošu klusumu. Ļaujot skatītājam (lai gan šoreiz izteikti gribas drīzāk teikt – klausītājam) ienākt uz pāris cigaretēm paģiru rītā Vīrieša četrās sienās. Izrāde balstās uz aktiera stāstījumu, tā spējot aptuveni stundu garajā izrādē noturēt klausītāja uzmanību, taču brīžiem pietrūkst atelpas mirkļa. Iespējams, ir vērts padomāt par pāris klusuma brīžiem, kas ļautu gan pašam aktierim noskaņoties nākamajai stāstījuma porcijai, gan arī klausītājam izdzīvot epizodes niansētāk. Turklāt klusuma devas mēdz būt tikpat jaudīgas, cik aizkustinošākais teksts. (To arī apstiprina pats izrādes varonis, vienā brīdī aicinot jautrās mūzikas vietā klausīties klusumu.)

Iedomātais jandāliņš un gulta, kurā neguļ

Lai arī scenogrāfs Varis Siliņš ir iekārtojis improvizētu kopmītņu tipa istabas interjeru un lugas autors Viktors Teterins Vīrieti ik pa brīdim nogulda metāliskā gultā, kurā tas nododas pārdomām, aizlicis rokas aiz galvas un skatoties griestos, tomēr ne režisors, ne aktieris to neizmanto. Gulta paliek kā fons, bet aktieris savu stāstu izvēlas vēstīt, skatoties klausītājiem acīs, nevis klaiņot atmiņās, atsaucot bērnības mirkļus, guļot uz muguras un skatoties griestos. Saikne un acu kontakts ar skatītāju rindām netiek pārtraukti.

Tas netieši pārnes visu izrādes darbību uz improvizēto centru, kur atrodas viens krēsls. Uz tā sēžot, aktieris pavada lielāko daļu izrādes, ik pa brīdim pieceļoties, lai paņemtu cigareti, atvērtu alus pudeli, sameklētu slepeno iedomātās mīlestības fotogrāfiju no žurnāla plakāta, ieslēgtu kādu jautru muzikālu gabalu portatīvajā datorā, kas lepni stāv uz elektrotehnikas kartona kastes. Emocionālo stāvokļu maiņu gribējās redzēt arī kustību dinamikā.

Tāpat arī paģiru rīta apģērbs Vīrietim ir aizdomīgi kārtīgs, bez saburzīta uzvalka, ar pārāk simetriski uzvilktām zeķēm. Skatītājs nenotic, ka šajā telpā iepriekšējā vakarā bijis jandāliņš. Lai arī ir izdzertas alus pudeles, tomēr pat tās ir pārāk kārtīgi sarindotas vienuviet. Nosacīti kārtīgā vide mulsina un kontrastē ar izteiktajām domām par dzīves jēgu. Atliek ticēt, ka Vīrieša iespējamie viesi ir itin kārtīgi ļaudis, kas neārdās un neizmētā cigarešu izsmēķus, kur pagadās. Pat (visticamāk) nejauši izrādes gaitā izgāztā alus pudele paaugstina izrādes ticamības efektu, izceļot Vīrieša paģiru rīta morālo spriedzi un nejaušo lempīgumu, ko raisījušas tīri fiziskas paģiru izpausmes formas.

Veiksmīgs risinājums ir kaleidoskopa tipa zilganās gaismas stari un to vēršana griestos mirkļos, kad Vīrietis atstāsta bērnības iespaidus. Tādas bērnu dienu tālās noskaņas ar pasakainu mirdzumu un tikpat skumji priecīgu Vīrieša balsi. Bez izrādes gaismotāja, pats varonis pārtop par rotaļīgas scenogrāfijas veidotāju, gaismotāju un arī skaņu inženieri jeb aktieri-diskžokeju (ar ko pats Gatis Maliks aizraujas īstenajā dzīvē) vienlaikus. Tas tiek paveikts bez piepūles un pārliecinoši. Ņemot vērā laikmeta tendences, šķiet, ka skatītājam ir ļauts vērot kāda realitātes šova tiešraidi rītā pēc pasākuma, kad runā tas, kurš, skatoties kamerā, pamodies visagrāk vai nav gājis gulēt nemaz.

Par detaļu precizitāti un atbilstību stāsta kontekstam bija jāpadomā, arī adaptējot Krievijā uzrakstīto lugu latviešu valodā. Lai arī uz skatuves ir eksporta alus pudeles un stāstā pavīd metro biļetes, Vīrietis stāsta par „Panorāmas” skatīšanos vakaros. Pie mums nav metro, bet ir „Panorāma”. Kur ir „Panorāma”, tur nav (vismaz nav uzbūvēts) metro. Ja jau puisis ir nelegālais imigrants, tad, iespējams, „Panorāma” bijusi savā izcelsmes zemē (vai internettelevīzijā). Tomēr tādas mazas detaļas liek klupt stāstījumam, meklējot izskaidrojumu, kāpēc izmantoti tieši šādas atsauces uz dokumentālo realitāti, kurā lugas varonis dzīvo(-jis). Nekas cits, izņemot „Panorāmu”, nenorāda uz varoņa saistību ar kādu konkrētu valsti vai tautību, atstājot Vīrieti kosmopolīta ādā un pārdzīvojot māju sajūtas trūkumu kā vārdos, tā domās. Savukārt oriģināllugā Viktors Teterins drosmīgi ievij monologā atsauces uz pazīstamām personām, kultūrtelpā zināmiem ļaudīm, Krievijas populārās kultūras ikonām, tai skaitā, Visocki, Glukozu, Lindu, Kantu, Frommu, tādēji gan ieskicējot aktuālo lugas rakstīšanas laikā, gan padarot stāstu dokumentālāku. Leona Leščinska režijā dokumentālisms ir, bet bez konkrētiem faktiem, kurus skatītājs var nolasīt stāstā.

Dažādas sejas, viena un tā pati sieviete

Šo laikmetu par „bezsakņu laiku” padara arī saraustītās attiecības, ko mūsdienās indivīdi būvē, izmantojot interneta pieslēgumu. Dienasgrāmatu laiks ir pagājis, tagad katrs pats savu psihoterapeitu uzmeklē virtuālajā pasaulē un ļauj dīgt nepamatotai uzticībai pret to personu, kas gatava uzklausīt. Neprasme veidot attiecības reālajā dzīvē un vilšanās, kas piedzīvotas virtuālās pasaules ārēs, ir spilgtāk saskatāma problēma par izrādes nosaukumā piesaukto nelegālo dzīvošanu svešā valstī. Akcenti mainās, skanot stāstam.

Vīrieša stāstā pavīd skumjas, ko rada neveiksmīga pieredze, cenšoties izveidot ilgstošas attiecības ar sievietēm. Arī pēc pāris it kā veiksmīgiem randiņiem Vīrietis atzīst, ka sieviete esot nobijusies, ka šamējam būšot vajadzīgs viņas dzīvoklis. It kā šī iemesla dēļ sieviete atsakās satikties ar Vīrieti. Šī epizode izrādes laikā izklausās aizdomīga, liekot apšaubīt, kā tad radies tāds secinājums. Apjukumu kliedē oriģināllugas konteksts, kurā atklājas, ka sieviete Vīrietim pārmet, ka viņš vēloties tikai dabūt „pierakstu kādā dzīvoklī un dzīvojamo platību”. Šis skaidrojums ciešāk sasaucas ar izrādes pamatproblēmu - nelegāli iebraukušā vēlmi integrēties konkrētā vidē, apzinoties pagātni un mācoties veidot savu dzīvi ilgstošajā tagadnē.

Lai arī pats Jevģēnijs Griškovecs savās monoizrādes iekļauj gaisīgu sievietes tēlu, kas nerunā, bet atrodas tuvu, tomēr šai izrādei, iespējams, pietiktu, ja izrādes vidū atnākošais meitenes tēls būtu vizualizēts tikai iedomās, bez fiziskas klātbūtnes. Režisors Leons Leščinskis tomēr izvēlējies gaišzilā kleitā tērptai meitenei piešķirt tumšmates vaibstus, lai jaunā dāma Anna (oriģinālā lugas versijā – Tatjana), ko atveido Agnese Jēkabsone, riņķotu ap Vīrieti un atsauktu atmiņā 10. klases mīlestības vēsmas. Arī izrādes izskaņā stāstā atkal ienāk sieviete. Šoreiz tā ir rītatērpā ģērbusies Vīrieša kaimiņiene, arī Agneses Jēkabsones veidolā. Turklāt vienas un tās pašas aktrises parādīšanās abās monoizrādes epizodēs liek domāt par to, ka Vīrietim ir neapzināta vēlme katrā savā dzīves sievietē saskatīt līdzīgo, ieraudzīt sievišķā izpausmes līdzīgā gaismā.

Izrādes izskaņā klauvējiens pie durvīm pārtrauc melanholisko dzīvesstāsta translāciju, atgriežot ikdienā gan Vīrieti, gan skatītāju. Parādās sieviete, uzzib un nozūd durvīs. Dzīve turpinās. Droši vien rīt jāiet uz darbu.

Lai arī izrādes skrejlapā pieteikts, ka izrāde būs par tādas esības smagumu, kad cilvēkam pietrūkst „sakņu”, pēc monoizrādes „Nelegālais” noskatīšanās šķiet, ka tā drīzāk ir vēstule Vīrietim pašam sev. Tas ir atmiņu un pārdomu sakausējums, kur dokumentāli fakti saplūst ar romantiskām vīzijām, kas reiz piedzīvotas vai iedomātas. Robežšķirtne starp patieso un iedomāto ir smalka. Iespējams, ka šo raustīto līniju patiesībā vairs neviens pats nevar uzvilkt arī savam dzīvesstāstam.