Recenzijas

28. maijs 2012 / komentāri 0

Cilvēciskums Šveika gaumē

Jaroslava Hašeka radītais varonis Šveiks pieder arhetipiskajai „tautas varoņu” galerijai līdzīgi kā Tils Pūcesspieģelis, Hodža Nasredins vai Dons Kihots. J. Hašeka romānā „Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā” (1923), izsekojot necilā, „no tautas nākušā” varoņa gaitām, atklāta ne tikai čehu nacionālā identitāte, bet arī pausta asa sociāla satīra par sava laika sabiedrības hierarhiju - gan satrunējušo Hābsburgu dinastiju, gan katoļu baznīcu. Maija Treile recenzijā par Dailes teātra izrādi „Tils Pūcesspieģelis” raksta: „Leģenda par radošas izdomas un patiesi redzīga skata spēku .. ļauj mazai, apspiestai tautai sapurināt pašapziņu un piecelties kājās .” Tas, šķiet, ir arī Vara Braslas mērķis, iestudējot „Šveiku” Valmieras Drāmas teātrī. Režisors uz skatuves nosacītā spēles tehnikā dramatizējis Jaroslava Hašeka romānu, attēlojot atsevišķus spilgtus mirkļus, tēlus, notikumus no Šveika piedzīvojumiem.

Dinamisks skatupunkts

Varis Brasla sadarbojies ar domubiedru scenogrāfu Kristapu Skulti, kas uz skatuves izveidojis estētiski nosacītu un daudzfunkcionālu scenogrāfisku objektu, kuru veido savā starpā sakrustotas slīpas koka platformas ar metāliskām siju konstrukcijām un pakāpieniem. Īpašu dinamismu izrādē rada veiksmīgi izmantotā grozāmā skatuves ripa, kas ne tikai maina skatupunktu un tādējādi attēlo darbības vietas maiņas, bet arī piešķir uzvedumam nepieciešamo ritmu – pat tad, kad uz skatuves notiek pārbūves un pārejas no vienas epizodes uz otru, darbība (vismaz – fiziskā) uz skatuves neapsīkst. Radošu vizuālo zīmējumu radījis gaismu mākslinieks Igors Kapustins, pustumšajā skatuvē no lejas izgaismojot metāliskās sijas un veidojot spēles ar izēnotiem siluetiem un stilizētiem Čehijas kartes motīviem skatuves prospektā un sānos. Izrādē izmantoti pavisam minimāli rekvizīti, kas kopā ar K. Skultes veidoto scenogrāfiju rada nosacītu darbības vidi un stilistiski saskan ar režisora veidoto ainu montāžu, ko brīžiem pārtrauc aktieru izpildīti muzikāli numuri. Dinamiku iestudējumam piešķir arī kustību mākslinieka Alberta Kivlenieka izstrādātā horeogrāfija, organizējot masu ainas. Uz skatuves organiskā jautrībā, izmantojot iestudējuma tautiskajam garam atbilstošus tautisko deju elementus, tiek attēlotas spilgtas krogus ainas, pārdomāta kustību motivācija piešķirta arī individuālajiem muzikālajiem numuriem.

Izrādē izmantoti ne tikai episkā teātra (stilizēti songi), bet pat leļļu teātra elementi. Epizodē, kur Tālivalža Lasmaņa Šveiks parkā satiek Regīnas Devītes pulkveža kalponi, aktrise vada imitētu foksterjeru, kas izveidots no spurainas grīdas lupatas.

Atsvešināta izklaide

Latvijas teātra vēsturē „Šveika” uzvedumiem veidoti spilgti muzikālie noformējumi: Valsts Leļļu teātrī 1974. gadā režisora Arvīda Cepurīša iestudētajam „Šveikam” tapušas Ivara Vīgnera sacerētās dziesmas (piemēram, „Šveiks dodas karā”, pazīstama kā „Spraud man puķi”), Kaspara Dimitera radītā mūzika Liepājas teātra izrādei "Šveiks" 1986. gadā Valda Lūriņa režijā, 1998. gadā Dailes teātrī Kārļa Auškāpa un Dž. Dž. Džilindžera režijā tapušajā „Šveikā” Valta Pūces sacerētās melodiskās dziesmas ar Pētera Brūvera ironiskajem vārdiem izpildīja grupa „Prāta vētra”.

Emīla Zilberta sacerētā mūzika iezīmē estētiski vienveidīgu motīvu, kurā mijas romantiski liriskas noskaņas (flauta) ar militāra marša ritmiem, pretstatot dzīvi karam, cilvēcību – disciplinētai nežēlībai. Tomēr mūzikas kopnoskaņa atmiņā nepaliek. Arī dzejnieka Jāņa Petera radītajiem dziesmu tekstiem trūkst Šveikam pierastās asprātības un asuma, tie, salīdzinot ar paša T. Lasmaņa Šveika izspēlētajām vārdiskajām spēlēm, brīžiem izskan neveikli, neraisot plašākas literāras asociācijas. Piemēram, neizdevusies (un arī no organizatoriskā viedokļa lieka) ir baznīcas aina, kurā karavīri kopā ar mūķenēm dzied par to, kā „kreisajā pusē karavīra pumpītis pukst”. Par veiksmīgāko songu, kas veido vienu no izrādes emocionālajām kulminācijām, kļūst M. Meiera virsleitnanta Lukaša un T. Lasmaņa Šveika kopīgi izpildītā dziesma par ģēniju un idiotu, kas iezīmē gan lirisku laikmeta traģisma noskaņu, gan izteiktu čehu nacionālās identitātes kodu, kas uzsvērts pārējā izrādē.

Kopumā Vara Braslas „Šveiks” balstās nevis uz muzikāliem numuriem, kuriem piešķirta notikumus / personāžu komentējoša vai sižetu virzoša funkcija, bet gan uz anekdotiskām tekstuālām ainām, kuras aktieri izspēlē, mijot psiholoģiskā reālisma un groteskas spēles stilus, muzikālajiem numuriem kļūstot tikai par izklaidējošiem iespraudumiem iestudējuma kopējā plūdumā. Tādējādi par izrādes mugurkaulu kļūst Šveika dzīves ainas, kas precīzi pārņemtas no Jaroslava Hašeka romāna un vēsta par Šveika dēkām pirms kara un frontē. Jaunajā „Šveikā” ir daudz traģikomiska dzīves patiesuma.

„Tīrradnis” Šveiks

Varis Brasla, iedalot Šveika lomu Tālivaldim Lasmanim, kuram piemīt spēja dvēseliski niansēti izjust traģikomisku līdzsvaru pat psiholoģiski sarežģītākajos raksturos, kopā ar aktieri izstrādājis Šveika koncepciju, kas daudz tuvāka Jaroslava Hašeka romānā tēlotā varoņa būtībai, nekā tas bija Dailes teātra postmodernajā spēlē ar Artūru Skrastiņu titullomā 1998. gadā. Silvija Radzobe par aktiera tēlojumu raksta: „A.Skrastiņa Šveiks, lai izdzīvotu totālajā haosā, uzņemas klauna lomu un spēlē līdzi „dzīves gudrajiem”. [..] A.Skrastiņš ar Šveiku piedāvāja konsekventu laikmeta varoņa formulu – izdzīvot un sevi saglabāt var, tikai nēsājot masku jeb dodoties iekšējā emigrācijā. [1]” Savukārt Tālivalža Lasmaņa Šveiks nav aktieris, kas spēlē citiem līdzi, lai izdzīvotu nežēlīgajā pasaulē. Viņš ir tīrradnis – cilvēks ar gaišu, nesamaitātu dvēseli, kurš nav notrulinājis savu cilvēciskumu un ir spējīgs ne tikai just līdzi citu nelaimēm, bet arī ziedoties augstāka mērķa vārdā. Vienlaikus Šveikā ir arī daudz cilvēcisku vājību – viņam patīk laiski gulēt, iedzert, komandēt citus, zemāk stāvošus, un viņš, iespējams, mīl pārāk daudz runāt brīžos, kad vajadzētu izmantot iespēju paklusēt.

Izrādē Šveiks ir cilvēks, kas runā visu, ko domā, un nekad nepaliks atbildi parādā, tomēr vienlaikus ir apveltīts ar pietiekami augstiem morāles un ētikas standartiem. Pat ierodoties ārstu komisijā, kur Šveiku atzīst par „vājprātīgu simulantu”, viņš paraksta visu, ko liek parakstīt, jo „kārtībai jābūt”. T. Lasmaņa Šveiku vada cilvēciska vēlme pēc kārtības, pēc vienkāršām, cilvēciskām vērtībām, kas dzīvi padara stabilu un sniedz mieru trauksmainos laikos, kad katrs krogā sastaptais svešinieks var izrādīties slepenpolicists. Šajā ziņā Šveika tēla koncepcija tik tiešām ir kā „paraugs izdzīvošanai trakos laikos”, kā izrādi pieteicis režisors Varis Brasla.

Komiski izteiksmīgi ir arī aktiera mīmika, žesti, gaita. T. Lasmaņa Šveiks pārējo varoņu vidū izceļas ar teju bērnišķīgu nevainību. Valmieras Šveika naivi vientiesīgā sejas izteiksme precīzi atbilst Jaroslava Hašeka romānā rakstītajam: „Šveika labsirdīgās un nevainīgās acis .. izstaroja lēnprātīgu maigumu, kas liecināja par pilnīgu dvēseles līdzsvaru, it kā viss būtu kārtībā, it kā nekas nebūtu noticis un, ja arī kaut kas noticis, arī tad viss ir kārtībā, jo vispār vienmēr kaut kur kaut kas notiek. [2]” Šveikam piemīt arī nemākslota omulība, ko rada efektīvs, taču nepārspīlēts polsterējums. T. Lasmaņa Šveika iemīļotākā poza ir piesēst ar garo pīpi mutē un roku kabatā, paužot komfortablu apmierinātību ar ierasto dzīves kārtību, kas drīz vien tiek izjaukta. Kostīmu māksliniecei Ievai Kundziņai Šveika ierindas formas tērpam izdevies piešķirt neuzkrītošu individualitāti: aktierim mugurā īsas, platas bikses, nespodras kurpes un izspīlēts trencis, kura vidusdaļa redzami ir par šauru, bet apakšmala – par platu. Tādējādi Šveika fiziskā neatbilsme universāliem mēriem kļūst arī par garīgas atšķirības simbolu.

Gravitācijas spēks

Iestudējumā būtiski mainīta virsleitnanta Lukaša loma Šveika piedzīvojumos. Romānā Lukašs ir piederīgs nosacīti perifēro darbības personu lokam un tiek atmaskots tikpat neglaimojošā tiešumā kā, piemēram, feldkurāts Kacs, kuru arī izrādē tēlam neglaimojoši precīzā tuvplānā attēlo aktieris Januss Johansons, groteski demonstrējot, ka vairāk par kalpošanu Dievam feldkurātu aizrauj pasaulīgās baudas – pat tādā mērā, ka viņš bez lieliem sirdsapziņas pārmetumiem nospēlē kārtīs savu kalpotāju Šveiku. Arī virsleitnanta Lukaša brīvo laiku pēc dienesta aizpilda kāršu spēle un aizrautīga dāmu izklaidēšana. Taču, ja romānā virsleitnants Lukašs ir tikai viens no „satrunējušās” militārās hierarhijas pārstāvjiem, tad izrādē Šveika un virsleitnanta Lukaša attiecību līnija izvērsta teju par galveno, bet pats virsleitnanta tēls daļēji idealizēts.

Mārtiņa Meiera tēlojums virsleitnanta Lukaša lomā ir izstrādāts ar tikpat rūpīgu precizitāti kā T. Lasmaņa Šveiks. Režisors oberleitnanta tēlu izvēlējies padarīt jaunāku, uzsverot viņa jaunības maksimālismu un ideālismu, centienus izpildīt uzdotos pienākumus tikpat pedantiski kā rūpes par ārējo izskatu. Kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa virsleitnanta Lukaša tēlu padarījusi izsmalcinātu: grezno parādes mundieri rotā ordeņi, spožas pogas, virsleitnantam rokās vienmēr ir ādas cimdi un ierasts viņa žests ir sevis aplūkošana mazā kabatas formāta spogulītī. Tomēr virsleitnanta Lukaša centienus visu izdarīt pēc iepriekšparedzamas kārtības atkal un atkal izjauc Šveiks, jo abus saista kāds neredzams gravitācijas spēks. Tieši attiecībās ar virsleitnantu atklājas Šveika rakstura „kvalitātes”, pat sarežģītos apstākļos saglabājot uzticību un taisnprātību.

Šķībs un greizs kopportrets

Varis Brasla uz Valmieras teātra lielās zāles skatuves izveidojis visai plašu perifēro tēlu zīmējumu. Kolorītus, ar komiskām detaļām apveltītus tēlus izdevies radīt Dacei Eversai gan krogus, gan bordeļa ainā (izrādē viena no smieklīgākajām ainām norisinās tieši bordelī, kur T. Lasmanis kārtības mīlestībā sakrusto D. Eversas jaunkundzes kājas un novēl „veiksmi darbā”), Imantam Stradam pašironiski izspēlētās lomiņās, Jurim Laviņam izteiksmīgi lakoniskā traktiernieka Paliveca lomā, Baibai Valantei nīgrās kalpones lomā. Savukārt teatralizētā ilustratīvismā, dažkārt tuvojoties pat ākstveidīgas kariķēšanas robežām, spēlē Arnolds Osis, Oskars Morozovs, Ivars Vanags, Mārtiņš Liepa, Mārtiņš Lūsis, brīžiem arī Ieva Puķe.

Visvairāk izdomas un detaļu iestudējumā piešķirts kaujas rotas attēlojumam. Ierindas karavīru kopportrets veidots, izmantojot visdažādākos fiziskās deformācijas veidus, tādējādi par vienlīdz komisku elementu kļūst ne tikai groteski veidotie individuālie tēlu portreti, bet arī pati šķībi greizā karavīru rota, kurā nav it neviena nevainojama eksemplāra. Pie spilgtākajām uz skatuves redzamajām karikatūrām pieder Jura Laviņa mūžīgi izsalkušais ierindnieks Baluns; viņa dabas diktētā kaislība uz pastēti, zosu aknām un cepeti atspoguļota apspīlētajā formā – zem garās, iesirmās bārdas redzamas izspiedušās pogas un balts apakškrekls. Aktieris tēlam piešķīris arī cilvēciskas īpašības, kā, piemēram, vainas apziņu par izdarītajiem grēkiem, kad Baluns kā nopērts suns, ierāvis galvu plecos, uzklausa M. Meiera virsleitnanta Lukaša sašutumu par izlijušo cepeti, kas patiesībā  ir apēdies. Izteiksmīgā groteskā veidotas figūras ir arī Imanta Strada kuprainais kalpotājs Kunerts, kurš mēmā padevībā un gļēvulībā ļaujas iepļaukāties gan no augstākstāvošiem, gan kolēģiem; Aigara Apiņa drebelīgais, pusaklais (jo valkā nevis vienu, bet veselus divus briļļu pārus) Mikulašeks, kurš, tikko kā kāds no priekšniecības viņu uzrunā, spēj izdvest tikai neartikulētus pīkstienus; Riharda Jakovela sirsnīgais un drošsirdīgais Vodička, kurš par savas dzīves uzdevumu uzskata ungāru izkaušanu.

Silti cilvēciska intonācija

Uz šī fona Tālivalža Lasmaņa Šveiks ar savu reimatismu izskatās pat dižciltīgi – viņam piemīt gana daudz attapības, lai apvestu ap stūri divkosīgo A.Oša leitnantu Dubu, pierādot, ka viskija vietā izdzēris ūdeni ar dzelzs nokrāsu, un gana daudz sirdsskaidrības, lai apjaustu, ka karš ir tikai dzīves sakāpināta versija, kurā noteicošās joprojām ir tieši cilvēciskās attiecības. Tā nejauši ceļā sastapts karavīrs, uz kuru pavērsts šaujamstobrs, izrādās tas pats Vodička, apliecinot, ka kara shēmas un stratēģijas ir gluži absurdas, ja pretējos ierakumos sēž sens draugs, ar kuru sarunāts tikties vietējā krogā „pēc kara – tieši sešos”.

Iestudējumam kopumā piemīt režisora Vara Braslas (gan teātra, gan kino) darbiem raksturīgā silti cilvēciskā un tādēļ skatītāju tik personiski uzrunājošā intonācija, bet par galveno vērtību izrādē iespējams nosaukt divus izcilus aktierdarbus – Tālivalža Lasmaņa Šveiku un Mārtiņa Meiera Lukašu. Tikpat lieliska kā aktieru individuālais sniegums ir arī abu saspēle, kas parāda pēdējā laika Latvijas teātrī reti redzamu partnerības izjūtas meistarību.


[1] Radzobe, S. Dailes teātris // Latvijas teātris 20.gs. 90. gadi un gadsimtu mija – R., Zinātne, 2007, 139.lpp.
[2] Hašeks, J. Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā – R., Liesma, 1983, 194.lpp.   *LU HZF Teātra zinātnes MSP 1.kursa studente

 

Rakstīt atsauksmi