Hamilkāra kunga un kundzes atgriešanās
Kluba Artelis telpās Blaumaņa ielā šopavasar pirmizrādi piedzīvojusi Īva Žamiaka luga „Hamilkāra kungs” režisores Ditas Balčus interpretācijā. Šis nelielais kameriestudējums ir pelnījis uzmanību galvenokārt tādēļ, ka pēc ilgāka laika ļauj redzēt spēlējam izcili apdāvināto aktieri Jāni Reini, kurš kopš aiziešanas no Nacionālā teātra 90. gados un īslaicīgas atgriešanās gan Dailē (piemēram, uzvedumā „Šveiks”), gan Nacionālajā teātrī („Mollija Svīnija”) šķita teātrim zudis, jo, līdzīgi Andrim Bērziņam, nespēja iekļauties repertuārteātru striktajos rāmjos. Jaunā „Hamilkāra kunga” versija apliecina to, ka Dieva dotu talantu tomēr nav tik viegli pazaudēt vai pazudināt (šķiet, ka tieši to aktieris pēdējos gados ir darījis visai neatlaidīgi), lai gan zaudēto gadu pēdas neapšaubāmi ir jūtamas.
Par sava veida atgriešanos var uzlūkot arī Aīdas Ozoliņas spilgto darbu Eleonoras lomā. Aktrise, kas sevi daudzsološi pieteica jau studiju laikā ar Robertas lomu lietuviešu filmā „Amerikāņu traģēdija” pēc T. Dreizera romāna, viena no Ādolfa Šapiro slavenā 80. gadu aktierkursa, pēc viņa vadītā teātra slēgšanas darbojusies teātrī Kabata, bet pēdējos gados nav lutināta ar lielām, savai profesionālajai varēšanai atbilstošām lomām. Līdzās Jānim Reinim arī viņas talants ieguvis jaunu mērogu un izteiksmību.
Žamiaka lugu pirmoreiz Latvijā iestudēja Mihails Kublinskis toreizējā Drāmas (Nacionālajā) teātrī (1981), un tā kļuva par izrādi – ilgdzīvotāju gan skatītāju mīlēto aktieru Jāņa Kubiļa, Antras Liedskalniņas, Kārļa Sebra un Veltas Līnes atdevīgā snieguma, gan mūžam aktuālās tēmas dēļ. 1998. gadā ar nosaukumu „Cilvēks, kurš maksā” luga piedzīvoja pirmizrādi Daugavpils teātrī Veras Hramņikovas režijā, akcentējot tieši šo tēmas aspektu, ko īpaši spilgti īstenoja teātra krievu trupas vadošais aktieris Mihails Samodahovs it kā otrā plāna – Mašū - lomā. Ja M. Kublinskis t.s. „labi uzrakstīto” franču bulvārlugu uz NT lielās skatuves izvērta vērienīgā psiholoģiskā drāmā un melodrāmā, kur bija arī ne mazums pompozas teatralitātes, īpaši K. Sebrim un V. Līnei saviem varoņiem tiecoties piešķirt cildenu stāju un ciešanu oreolu, tad D. Balčus mēģina atgriezties pie pirmavota vienkāršības un nepretenciozitātes, akcentējot veikli uzrakstītā (un krietni īsinātā) teksta psiholoģisko precizitāti, paradoksalitāti un asprātību. Izrādes programmiņā teikts, ka par sarežģītām problēmām te tiks runāts ar francisku vieglumu. Slavējama apņemšanās, ko gan konsekventi īsteno tikai abi galvenie aktieri/varoņi. Taču ir veiksmīgi radīta franču kafejnīcas – krodziņa atmosfēra, ko balsta gan pati Arteļa vide ar skatītājiem, kas omulīgi sēž pie galdiņiem, gan Jura Kulakova mūzika un franču melodijas viņa aranžējumā.
Jāņa Reiņa Hamilkārs – interesants kungs agrīnā sirmumā un solīdā uzvalkā -, izlīkumojis caur galdiņiem līdz nelielajai skatuvītei, spoži uzsāk sava varoņa paradoksālo spēli, kuras mērķis ir radīt savu iluzoro pasaulīti un par naudu iegūt to, ko dzīve viņam liegusi – mīlošu un uzticamu sievu, meitu un draugu. Šis Hamilkārs ir neapšaubāmi artistiska, spilgta personība ar ekstravagantu gaumi (to raksturo scenogrāfa J. Jansona izfantazētie, dīvainie metāla krēsli ar augstām atzveltnēm pagājušā gadsimta avangarda stilā, kas gan nav īpaši ērti aktieriem). Un šis ir viņa – ikdienā neievērojama grāmatveža – lielais uznāciens, viņa izaicinājums dzīvei un liktenim, kas ar viņu līdz šim nežēlīgi rotaļājies. Hamilkāra lielā pirmizrāde, kurā viņš beidzot grib likt citiem spēlēt pēc viņa noteikumiem, dancinot tādus pašus dzīves sistos: aktrisi, kurai vairs nav darba, ielas staiguli, kurai nekad nav bijis normālas ģimenes un māju, un trūcīgu gleznotāju, kam patlaban nav iespējas gleznot. J. Reiņa varonis vēlas noslēgt rēķinus ar dzīvi, kaut neilgu brīdi no Dieva mušas pārvēršoties par to, kas viņš nekad nav bijis – savas dzīves saimnieku un režisoru. Aktieris perfekti nospēlē to, ka viņš savas spēles partneriem ne tikai paģēr radīt laimīgas ģimenes ilūziju un piedalīties klaunādē (ko akcentē režisores ieviestais cirka divertisments ar sarkanajiem klaunu deguniem), bet arī sniedz viņiem sen un, iespējams, nekad neizjusta patvēruma, attiecību siltuma un piepildītas, sakārtotas dzīves apjausmu.
Aīdas Ozoliņas trauslā, graciozā un eleganti tērptā Eleonora, kas prot būt arī sievišķīgi koķeta, J. Reiņa Hamilkāram ir ideāla partnere. Aktrise lomā izceļ gan pašcieņas pilnu spēju pakļauties jaunā „darba devēja” prasībām, gan organisku humora izjūtu un rotaļību, gan izmisīgas alkas pēc vienkāršas cilvēciskas tuvības. Abiem aktieriem ir vairāki lieliski saspēles brīži – smalki un asprātīgi psiholoģiski dueti, kad viņi, pārkāpjot spēles un dzīves robežas, sāk atvērties viens otram un tuvības iespējamībai, taču... steigšus ieraujas atpakaļ savās rūpīgi sargātajās klauniskajās maskās-čaulās, baidoties kārtējo reizi vilties. A. Ozoliņas tēlojums valdzina ar dabisku, maigu sievišķību, kas Hamilkāru noglāsta viegli, viegli – kā tauriņa spārna pieskāriens. Taču J. Reiņa dzīves izpluinīto varoni ij tas nobiedē ne pa jokam: kad atklājas, ka viņš par šo mākslīgi radīto ģimenes idilli maksājis ar savai firmai nozagtu naudu, Eleonora piedāvā palīdzību, bet tiek noraidīta. Un A. Ozoliņas varonei neatliek nekas cits, kā aizejot paslēpties bezspēcīgā niknumā un rūgtos smieklos – gan par savu naivo, pēkšņi uzplīvojušo cerību, gan šo dzīvi un vīriešiem vispār. Cauri skatītāju zālei viņa aizsoļo kā Roberta, kas izdzīvojusi mūsdienu „Amerikāņu traģēdijā”, bet izdzīvojusi par vientulības un vissmagākās vilšanās cenu.
Efektīga ir Egija Missa-Silāre Virdžīnijas – Hamilkāra nolīgtās meitas lomā, lai gan aktrise, manuprāt, pārāk raupji izrādes sākumdaļā akcentē savas varones – Tronšē ielas staigules nodarbošanos un uzvedību, ko jau pietiekoši akcentē seksīgais tērps. Toties viņai izdodas pārliecinošs būtiskais divskats ar Jāņa Mūrnieka Polo, kurš savas revolucionāra ambīcijas upurē vēlmei izbaudīt labklājīgas ģimenes un kārtīgu pilsoņu ikdienišķos priekus, kas ir tik cilvēciski saprotami. Pieaicinātā ģimenes drauga Mašū lomā – Enriko Avots, kuram režisore izrādes sākumā devusi uzdevumu spēlēt komisku, vientiesīgu mazo cilvēciņu, kas līdzinātos Luija de Finesa varoņiem. Aktieris to realizē tādējādi, ka manierīgi šķobās un taisa grimases, runādams no saviem bērnu raidījumiem (un vēl no Jaunatnes teātra Buratino lomas laikiem) patapinātā, bērnišķā balsī, aizrautīgi smīdinādams publiku, kura arī labprāt (un diemžēl!) atsaucas šādam spēles veidam. Un tad, kad sākas lomas noslēdzošā, nopietnā daļa, dialogs ar Hamilkāru, kura laikā Mašū paziņo, ka pārtrauc viņu pazemojošo spēli (kam taču ir tik būtiska nozīme galvenā varoņa lēmumā pielikt visam punktu), vismaz es aktierim vairs nenoticēju. Vai tiešām jāmēģina līdzināties Luijam de Finesam, ja tu tas neesi? Varbūt ir vērts vienkārši mēģināt līdzināties labākajam sev, tas ir, tam Enriko Avotam, kam bijušas pa spēkam arī nopietnas lomas, par ko liecības glabā gan teātra vēstures lappuses, gan aktiera ne tik senie darbi iestudējumos teātra klubā Austrumu robeža.
Taču kopumā man izrāde sagādāja negaidītus mazus svētkus, profesionālu un cilvēcisku gandarījumu, un milzums vielas pārdomām. Šī Hamilkāra kunga un kundzes atgriešanās ir ieguldītā darba, enerģijas un piedzīvoto stresu vērta (ko nebūt nevar teikt par daudzām pēdējā laikā redzētām izrādēm), un paldies gan režisorei, gan aktieriem par drosmi riskēt.
Rakstīt atsauksmi