Starp optimismu un pesimismu

Festivāls „Homo Alibi: recycled”, kā to var noprast pēc nosaukuma, šogad bija pievērsies pārstrādes tēmai. Ideja un iespēja savu laiku nokalpojušas lietas (arī idejas), dažādus blakusproduktus un pārpalikumus pārstrādāt tā, lai iegūtu jaunas noderīgas lietas, būtībā ir optimistiska. Tomēr savu sajūtu pēc festivāla drīzāk raksturotu kā pesimistisku.No „Homo Alibi” izrādēm apmeklēju septiņas. Iespējams, ja būtu izdevies apmeklēt visu festivāla piedāvājumu (bez dažādu formu izrādēm, tika piedāvātas arī filmas, instalācijas, dažādas meistardarbnīcas un simpozijs), šī gada „Homo Alibi” saskaitāmie veidotu citu summu.

Skarbā patiesība

Vairākas no festivālā redzētajām izrādēm ieņem politiski un sociāli aktīvu pozīciju. Norvēģu skaņu un performances mākslinieka Amunda Šjēlies Svena (Amund Sjølie Sveen) izrāde-lekcija „Brīvības skaņa” („Sound of Freedom”) no asprātīgas prezentācijas par dažādām skaņas fizikālajām īpašībām, kā arī skaņas nozīmi dzīves svarīgākajos un patīkamākajos brīžos (sākot ar bērna pirmo kliedzienu), pāraug stāstā par cilvēces vardarbību, kurā pat mīlīgā dziesmiņa ar vārdiem „I love you, you love me, we’re happy family”* var tikt izmantota par spīdzināšanas ieroci (kā tas uzskatāmi tiek demonstrēts arī skatītājiem). Mākslinieks veikli operē ar plašu faktu un citātu klāstu, veidodams no tā paradoksālas kombinācijas. Skaņa pati par sevi nav nedz laba, nedz slikta. Kā uguns, kas vienlaikus kalpo dzīvības uzturēšanai, bet var būt arī postoša. Ja skaņu vai mākslu izmanto militāriem mērķiem, tad var rīkoties arī pretēji: izrādes noslēgumā Amunds Šjēlie Svens ieskandina instrumentu, kas gatavots no armijas ieročiem.

Paralēles un saskares punkti veidojas izrāžu „Kaut arī mēs to nesasniedzām” („Although We Fell Short”, Lielbritānija, Beļģija) un „Kļūs sliktāk, sliktāk un sliktāk, mans draugs!” („It's going to get worse and worse and worse, my friend”, Beļģija) starpā. Abas izrādes balstītas publisko runu materiālā. Izrādei „Kaut arī mēs to nesasniedzām” leģendārās apvienības „Forced Entertainment” dibinātājs Tims Etčelss (Tim Etchells) veidojis tekstu, izmantojot Margaretas Tečeres, Angelas Merkeles, Ronalda Reigana, Leonīda Brežņeva, Hilarijas Klintones un citu pasaules politikas lielo figūru runas. „Kļūs sliktāk...” pamatā amerikāņu televīzijas evaņģēlista Džimija Svagarta runas fragmenti. Pirmā izrāde ir izteikti tekstuāla – sava veida retorikas paraugstunda un parodija vienlaikus. Otrajā teksts ieskanas tikai fragmentārās, taču iedarbīgās frāzēs, vienlaikus esot kopējā ritma sastāvdaļai un izceļoties tajā. Te dominē horeogrāfes un dejotājas Lisbetas Gruzevas (Lisbeth Gruwez) suģestējošā kustība un Mārtena van Kauvenberga (Maarten Van Cauwenberghe) skaņas dizains. Abās izrādēs uz gandrīz kailās skatuves ir tikai viena, taču ļoti harizmātiska personība. „Kaut arī...” teātra, performances un video māksliniece Keita Makintoša (Kate McIntosh) pārvietojas pa kailo skatuvi (uz kuras vēl ir tikai konferenču tribīne, kuru aktrise gan tikpat kā neizmanto), ar žestiem, mīmiku un skatienu magnetizējot uzmanību un liekot sekot sev līdzi. Skatoties izrādi, racionālo prātu traucē nepietiekami detalizētā orientēšanās starptautiskajā politikā – nevaru pateikt, kurš fragments ņemts no kura politiķa runas, atsevišķas norādes var vien notvert kādās ģeogrāfiskās detaļās vai brīžiem uzpeldošos nesenākas vai senākas vēstures faktos. Domāju, skatītāju, kas šajā lauciņā orientētos absolūti brīvi, varētu nebūt daudz, un to labi apzinās arī Tims Etčelss. Līdz ar to pār saturu un kontekstu dominē citi teksta līmeņi: politiķu runās universāli atpazīstamā, brīžiem agresīvā soloruna, brīžiem uz vienlīdzīgu sarunu ar klausītājiem orientēta izteiksme; Etčelsa spēles, kāpinot ritmu ar savstarpēji pastiprinošiem vai citam citu izslēdzošiem apgalvojumiem; fragmentāru frāžu mozaīkas, kas iegūst arvien absurdākas aprises, līdz finālā it kā pašas sevi izsmeļ, atstājot pesimistisku tukšuma un bezjēdzības pēcgaršu.

Intervijā portālam „Satori” (lasiet šeit) Etčelss par izrādi stāsta: „Daudzviet es arī apvērsu teiktā nozīmi, ja cilvēki teica, "draugi, šis ir mūsu laiks, šis ir mūsu brīdis", es to apvērsu – "draugi, šis nav mūsu laiks, šis nav mūsu brīdis". Tādējādi runas, kurām būtu bijis jābūt optimistiskām, gaišām, kurām būtu jāuzrunā cilvēki ķerties pie ieročiem vai jāmudina uz pārmaiņām, kļuva ārkārtīgi negatīvas un nomācošas.” Tādējādi Etčelss ar šķietami vienkāršu paņēmienu – pretēju lādiņu – vienlaikus ievieš parodijas elementu un arī atsedz optimistiskas retorikas pesimistiskās likumsakarības: jo lielāka propaganda, forsētāka kopības apziņa vienota gaišā mērķa vārdā, jo lielāka iespēja, ka tā piesedz aisberga tumšo, zemūdens daļu.

Lisbetes Gruzevas kustība laikmetīgās dejas izrādē „Kļūs sliktāk, sliktāk un sliktāk, mans draugs!” rodas vienlaikus ar Mārtena van Kauvenberga radīto skaņu. Materiālos par izrādi lasāms, ka tā būtībā ir improvizācija, kuru abi mākslinieki katru reizi rada no jauna, tomēr ticamāk, ka improvizēti tiek elementi, kamēr izrādes struktūra izstrādāta visai stingri un perfekti. Jau Gruzevas dejas tehnika vien padara šīs izrādes skatīšanos par notikumu, sākot ar roku mikrokustībām izrādes sākumā līdz visai agresīvai, bet vienlaikus savāktai ekspresijai. Dejotājas seja ir neizdibināma un aizraujoša vienlaikus; gan kustībā, gan lakoniskajā mīmikā viņa vienlaikus ietver abas puses – sludinātāju un tā marioneti.

Ja abu izrāžu vēstījums ir drīzāk nomācošs, tad cerīgu un uzmundrinošu sajūtu rada to veidotāju profesionāli augstais līmenis.

Ne visu var un izdodas pārstrādāt

Flāmu mākslinieces Mītas Varlopas (Miet Warlop, Beļģija) izrāde „Springville” raisa asociācijas ar televīzijas programmu bērniem: skatuves centrā namiņš, pa un ap kuru rosās elektrības kaste, kartona kaste ar snīpi, galds, uz kura laika gaitā tiek servēts gan augļu šķīvis, gan tējas servīze (visi kustās uz dzīvām cilvēku kājiņām, kas „galdam” ir īpaši sievišķīgas – augstpapēžu kurpēs ieautas). Te ir arī milzis treniņtērpā (divu aktieru veidota figūra), kas sadalās un paliek par milzu treniņbiksēm. Visi šie „priekšmeti” cenšas veidot kādu komunikāciju savā starpā, taču tā īsti neizdodas, un nepilnu stundu garais priekšnesums beidzas ar sirreālās vides efektīgu sabrukumu – viss sprāgst, veļas dažādu krāsu dūmi, no spēles laukuma dibenplāna sāk pūsties milzīgs celofāna pūslis, kas sagāž „pasaku” namiņu. „Springville” ir sagruvusi, bet šī bojāeja neraisa nekādu žēlumu, drīzāk pat nerātnu prieku, kāds raksturīgs bērniem, izmētājot rotaļlietas. „Springville” laikam gan ir jautrākā no „Homo Alibi” izrādēm, un nevarētu teikt, ka tā iemieso reciklēšanas pozitīvo ideoloģiju. Izrādē darbojošos priekšmetu eksistence ir visai bezjēdzīga, un nav nekādu ilūziju, ka tie varētu ieņemt jaunu – jēgpilnāku formu arī pēc bojāejas.

Pārstrādes jeb pārradīšanas koncepts neattaisnojas starptautiskas sadarbības projektā „Cilpa”, ko veidojuši norvēģu horeogrāfe Ingri Midgarda Fiksdāla (Ingri Midgard Fiksdal), latviešu režisors Viesturs Meikšāns un zviedru dramaturgs Ludvigs Ulbors (Ludvig Uhlbors). Tas, ko skatītāji varēja redzēt Tabakas fabrikā, ir Meikšāna un Ulbora parafrāzes par Ingri Fiksdālas un Ingvildas Langardas (Ingvild Langgård) brīvdabas izrādi "Nakts ceļotājs" ("Night Tripper"), kuru viņi noskatījās šī gada jūnijā; „Cilpa” arī noslēdzas ar „Nakts ceļotāja” fragmentu videoierakstu (no kura gan grūti izdarīt kādus secinājumus par izrādes kvalitātēm). Pēc neliela performances veidotāju ievada „Cilpa” sākas ar Ulbora monologu – spēli ar laiku un skatītāju. Minūtes 20 viņš spilgti apgaismotā zālē atkārto sešus teikumus – par laiku un vientulību. Darbības mērķis ir skaidrs – panākt skatītāja laika uztveres maiņu, arī nokaitināt (kas, izjūtot savas un vērojot citu skatītāju reakcijas, izdodas labi). Laika transformācijas mēģinājumi un atkārtojums kā viens no tipiskiem paņēmieniem ir laikmetīgajā teātrī populāra prakse, taču šajā gadījumā tam nav nekāda cita mērķa. Rodas iespaids, ka skatītāju priekšā tīrā veidā tiek pasniegta mūsdienu teātra teorija. Festivāla avīzē publicētajā intervijā Ulbors piesauc postdramatisko teātri un kā savu pētniecības objektu izvirza lineārā un cikliskā laika attiecības, taču redzētais liek domāt, ka šie pētījumi ir visai agrīnā vai drīzāk – pavisam formālā – stadijā. Arī „Cilpas” turpinājumā tiek piedāvāts „postdramatiskuma” komplekts – ar spilgto gaismu kontrastē tumsas epizode, klusumu nomaina skaļas elektroniskās mūzikas vibrācija, skatītāji pārvietojas telpā un tiek „iesaistīti”, pacienājot ar dzērieniem. Pati iecere – veidot darbu kā sarunu starp trim dažādiem māksliniekiem un viņu darbiem – ir potenciāli interesanta. Tomēr trialogs nepārliecina (pat ja atsevišķas epizodes atstāj atmiņā paliekošus vizuāli audiālus tēlus, kas raisa asociācijas ar Romeo Kasteluči daiļradi) – vai nu pietrūcis laika, vai reālas intereses sarunāties (gan savstarpēji, gan ar skatītāju). „Cilpas” problēma (īpaši, ja ņem vērā, ka tas ir procesa, meklējumu darbs) ir tā, ka tajā nav jautājumu.

Iekšējā meža meklējumi

Performatīvā akcija „4EST”, ko veidojuši Reinis Suhanovs, Jēkabs Nīmanis, Jānis Znotiņš un Rūdolfs Bekičs apvieno instalācijas, kas sabūvētas gan Tabakas fabrikas iekšpagalmiņā, gan īpašu „sapņu labirintu” kādā no fabrikas ēkām, kurā publika var ieiet pa vienam vai diviem, un visu četru dalībnieku veidotā "Recycled Orchestra" pašdarinātu instrumentu koncertu. Pagalmā pie ēkas sienām otrā stāva līmenī izvietota neliela bibliotēka, klubkrēsls, pie veļas auklas karājas pāris krekli un sporta kurpes. Kamēr publika mīņājas pagalmā un gaida, kad varēs ielūkoties iekštelpās, var skatīties video ekrānos vai pētīt dažādu lūžņu krāvumu, kas atrodas pagalmā. Iekštelpās radošajai komandai izdevies izveidot pasauli, kas atgādina bērnības štābiņu kādā pažobelē. Virzoties cauri telpai, var satikt arī pašus izrādes veidotājus – Reinis Suhanovs iekārtojies guļus tā, ka apmeklētāji pa laipu soļo viņam pāri, Jānis Znotiņš, kas redzams tikai atspulgā spogulī, stāsta par savu (patiesībā jau izrādes varoņa, kuru dažādās formās kopā iemieso visi „4EST”veidotāji) izvēli pamest ierasto dzīvi, lai dotos mežā. Rāmēti spoguļi, kuros nu jau var redzēt pats sevi, ir viens no telpas elementiem, arī turpinot ceļu. Telpā, kurā vēlāk notiek koncerts, liels rāmis apņem mūzikas instrumentus un to spēlētājus, liekot atminēties spoguļus un tādējādi izvirzot ideju, ka skatītāji un izrādes dalībnieki patiesībā ir cits cita spoguļattēls. Līdz ar to arī skatītāji iekļaujas kopējā varoņa – cilvēka, kas aiziet no ierastās sociālās situācijas – radīšanā. Izrādē ne tikai cilvēks ir aizgājis no mājām mežā, bet arī mežs atnācis mājās, kurās var ieraudzīt gan sūnās augošu gaileni, gan brūkleņu cerus, gan īstu zāli.

"Recycled Orchestra" instrumentos kā izejmateriālu var saskatīt slēpes, caurules, riteni, lielo plastmasas ūdens bunduli un daudzas dažādu materiālu un priekšmetu kompilācijas, kurās jau grūti atšifrēt, kas detaļas bijušas iepriekšējā dzīvē. Skaņdarbus papildina teksti, kas stāsta par varoņa motivāciju aiziet, nespēju vairs dzīvot priekšzīmīgu dzīvi lielā mājā ar pareizu ģimeni. Koncerta noslēgumā Jēkabs Nīmanis, pārkāpjot rāmim skatītāju pusē, atzīst, ka, iespējams, viņi neko daudz nesaprot par reālu aiziešanu mežā. Un, jāpiekrīt. Frāzes tiešām ir diezgan klišejiskas, mietpilsoņa stereotipiskā dzīve tiek aizstāta ar idealizētu sapni par aiziešanu no sociālās vides un lomas, domu par iespējamu glābiņu, kas nāktu, izstājoties no spēles.

Sava veida aiziešana un sapnis ir arī Lorāna Bigo (Laurent Bigot, Francija) „Mazais cirks” („Le Petit Cirque”), kurā pusmūža vīrs uz apaļa galda – arēnas iedarbina dažādas rotaļlietas, papīra figūriņas, nenosakāmas izcelsmes priekšmetus, ierīces un to pārveidojumus. Miniatūrie akrobāti tiek darbināti ar skaņas vibrācijām un vienlaikus, paši darbojoties, rada jaunas skaņas. Bigo ar izsaucieniem uzmundrina sava cirka dalībniekus, tēvišķi tos pārrauga, reizē saglabājot veselīgu smaidu par savu un savas trupas nodarbi. Gan ar „skatuves” izmēru, gan izrādes „varoņu” izcelsmi (lietiņas, kas darbojas izrādē, esot nevajadzīgas nomētājušās pārdesmit gadu, līdz kļuvušas par varoņiem, kuru trikiem aizrautīgi seko skatītāji), gan pats ar savu entuziastisko atdevi, to visu iedzīvinot, Lorāns Bigo piešķir vērtību niecīgajam. Marginālais tiek izvirzīts centrā, un svarīgākais nav lielās pasaules jautājumu izdibināšana, risināšana un izsāpēšana, bet gan savas mikropasaules un tās likumu radīšana. Līdzīgi kā „4EST” – tā ir uzdrīkstēšanās aiziet no standarta. Tikai, ja „4EST” par to runā tiešos vārdos, bet būtībā, šķiet vairāk fantazē, tad Lorāns Bigo par to nerunā – „Mazais cirks” jau ir viņa „mežs”.

Festivālā redzēto skatot optimisma un pesimisma kategorijās, iezīmējās pamattendence. Cerība un dzīves jēga tiek meklēta subjektīvā, intravertā pozīcijā, harmoniskas mikropasaules radīšana ietver apzinātu atteikšanos no piedalīšanās lielajās spēlēs. Ja pievēršas politiskiem, sociāliem procesiem un kritizē tos, pasaules aina iezīmējas visai pesimistiska, un mākslas iespējas, kritizējot ietekmēt lielos procesus, tomēr šķiet visai ierobežotas. Tas gan nenozīmē, ka nevajag mēģināt pārstrādāt, pat ja ne visu izdodas pārradīt.

  * No angļu valodas - Es mīlu tevi, tu mīli mani, mēs esam laimīga ģimene