Sapņotāju nakts pustoņi
Melns, balts, pelēks. Bez brīnumiem. Četrās piesātinātās naktīs. Tāda ir režisora Andreja Jaravoja izrāde-uzplaiksnījums „Četras naktis” Ģertrūdes ielas teātrī, izgaismojot trīs sapņotājus un viņu emociju kartogrāfiju.
„Bija brīnišķīga nakts – tāda nakts,
kāda laikam var būt tikai tad, kad mēs esam jauni.”*
Izrāde „Četras naktis” Ģertrūdes ielas teātrī ir jau kārtējā režisora Andreja Jaravoja un dzejnieces un dramaturģes Ingas Gailes simbioze. Poētiska. Improvizācija par krievu prozaiķa Fjodora Dostojevska sentimentālo stāstu „Baltās naktis” mūslaiku vidē, kur vēstuļu vietā tiek sūtītas virtuālas ziņas mobilo sakaru tīklos.
Izrādes režisors trīs sapņotājus– aktierus Antu Aizupi, Edgaru Samīti un Ivetu Poli - no soliņa 19.gadsimta vidū ir pārcēlis uz mūslaiku lidostas bezpersoniskās uzgaidāmās telpas solu.Scenogrāfiskā risinājuma izvēlē Laimdota Steķe kopā ar izrādes režisoru Andreju Jaravoju ir izvēlējušies askētisku, atklātu telpu ar dogvilisku risinājumu - balto robežlīniju (te gan izrādes sākumdaļā rodas iebildumi pret aizkulisēm, ko šādā scenogrāfijā varēja neizmantot nemaz). Telpa ir caurskatāma un nepārblīvēta ar liekām lietām. Mizanscēnām noder vien atsevišķi rekvizīti, kas norāda uz konkrētās ainas norises vietu: šampanietis, glāzes, balti spilveni, melni baloni, pāris kilogrami Dostojevska kopoto rakstu.
Uzteicama ir dramaturģes Ingas Gailes valodas izvēle, radot izrādes tekstu, nepazaudējot savdabību raksturos un piešķirot dialogiem naksnīgu poētismu. Dialogi ir gana pietuvināti reālajai šodienas dzīvei, vienlaikus katram no raksturiem atstājot personificētu izteiksmi. Valoda nešķebina ar romantismu, nenomāc ar cita laikmeta elpu, bet ļauj baudīt zilbju virknējumu tā trāpīgumā. Dialogi ir garšīgi. Bez pārspīlējumiem.
„Sapņotājs – ja vajadzīgs tā sīks apzīmējums – nav cilvēks,
bet, zināt, kaut kāda vidējas kārtas būtne.”*
Sapņotājam nevar noteikt vecumu. Romantisma laika „bālais zēns”, ko Fjodors Dostojevskis ir radījis savā stāstā „Baltās naktis”, režisora Andreja Jaravoja izrādē „Četras naktis” pārtop par pilsētas cilvēku ar nepiepildītām ilgām, bet ar spilgtu fantāziju. Jaunā Rīgas teātra aktieris Edgars Samītis savu varoni veido par atraktīvu stāstnieku, kurš dzīvo šeit un tagad. Ja Dostojevska varonim piemīt mazliet „sartrisks” nelabums, tad Jaravoja sapņotājam patīk būt neatlaidīgam pasaku puisēnam un aktieriskam savā ikdienā, tiecoties pēc komunikācijas ar dāmām.
Arīdzan Ivetas Poles jaunkundze ir īsta un tieša, bez liekas romantikas devas, ar reālistisku nākotnes redzējumu, tajā tomēr ik pa brīdim parādot arī bailes. Bailes no nezināmā. Reālistiskāku pieeju dzīvei un attiecībām, nepaļaujoties uz nakts vīzijām, bet cieši ejot savu izvēlēto ceļu.
Turpretī aktrise Anta Aizupe, lai arī jaunās sapņotājas lomā, tomēr dialogu laikā pauž pārāk tiešu smalkās pilsētas dāmas komunikācijas stilu. Tehnoloģizētu, atkarīgu no mobilo tehnoloģiju rokas, kura brīžiem ir par īsu, lai sasniegtu vēlamo. Laikā. Antas Aizupes izveidotais Meitenes raksturs, kurā samanāmi sievietes manipulatīvie gājieni, ir ļoti attālināts no Dostojevska Nastjeņkas. Jaravoja izvēlētā dāma ir mūsdienīga un ar itin ierastu attiecību modeli (esot iemīļotai jau precētam vīrietim).
„Es viņu mīlu;
taču tas pāries, tam jāpāriet, tas nevar nepāriet; tas jau sāk pāriet, es jūtu...”*
Izrādes vizuālais pieteikums afišā, kurā redzamas plaukstas, kas aizsedz seju, tikpat labi var nozīmēt asaru priekškaru, bailes vai pat paslēpes. Naktī, kad emocijas visspilgtāk uzmirdz, var dzimt gan bailes, gan kauns. Šajā izrādē Andrejs Jaravojs ir izvēlējies nakti kā fonu drāmai un piedzīvojumam. Trīs stāstiem, ja skatītājs raugās no katra izrādes varoņa skatupunkta vienlaikus.
Taču, kā liecina neona uzraksts izrādes telpā, brīnumi nenotiek. Emociju pieturas punkti ir atzīmēti katram savā vietā uz dzīves kopējās līknes. Sinhronu emociju nemēdz būt. Ir nobīdes, ir pārklāšanās, bet nav sinhronitātes. Šī disonanse visos trīs varoņos rada tādas savstarpējās attiecības, kurās kāda lidmašīna visu laiku ir pienākusi par agru vai par vēlu. Katrā ziņā – ļoti reti īstajā laikā.
Lidosta tomēr paliek kā vieta, kur emociju nogriežņi mēdz būs visnotaļ asi. Atkalredzēšanās prieka asaras vai atvadu skumjas, kas aizplīvo līdzi lidmašīnu astēm, atstājot vien saldsērīgu atmiņu virknējumu. Ar mežonīgu vēju, kas atskan no 1976. gada plates Deivida Bovija balsī kompozīcijā „Wild Is the Wind”.
„Manas naktis beidzās ar rītu.”*
Ne velti mēdzam teikt, ka rīts gudrāks par vakaru. Taču šī atziņa nāk tikai ar laiku. Ar to laiku, kad sapņotāja āda tiek nobružāta un nomesta kā pērnā. Tas, savukārt, apliecina iniciācijas faktu. Tad gaismā viss izskatās citādi un nakts asaras ir izžuvušas, lai atkal steigtos uz rīta tramvaju, kas aizved mūs uz darbu, kad rokā turam līdzņemamo kafijas krūzi. Vienreizlietojamo. Iespējams, jaunības maksimālismā tas vēl ir piedodams.
*Citāti no Fjodora Dostojevska sentimentālā romāna „Baltās naktis” (1848), izdevniecības „Liesma” izdevums (1973).
Rakstīt atsauksmi