Recenzijas

Alise Danovska un Jānis Kronis izrādē "Pēc grāmatas motīviem" // Foto – Alfrēds Ulmanis
4. marts 2019 / komentāri 0

Dzīve starp ģēnijiem

Valtera Sīļa Dirty Deal Teatro iestudētā izrāde “Pēc grāmatas motīviem” veidota pēc “stāsts stāstā” principiem. Tās pamatā ir austriešu rakstnieka Tomasa Bernharda romāns The Loser (1983), izrādes veidotāji to tulko poētiskāk – “Noriets”, kas izprovocējis un raisījis režisora personiskās asociācijas, atmiņas un domas. Tāpēc arī izrādes apakšvirsraksts ir “sonāte skatuvei četrrocīgi”, jo tēma par draudzību un eksistences jēgu variējas gan Bernharda varoņa, gan aktiera Jāņa Kroņa/ režisora Valtera Sīļa alter ego stāstos, izmezdama arī nelielu sānsoli un ietverdama epizodi ar Francu Kafku un viņa draugu Maksu Brodu. Kaut arī tipoloģiski šī draudzības epizode izrādē it kā iederas, būtiski jaunu krāsu tā neienes, arī Alise Danovska talantīga cilvēka pašpārliecinātību un reizē trauslumu un pašnoniecināšanos pārliecinošāk nospēlē Jonatana tēlā.

Romāna struktūra ir sarežģīta, daudzslāņaina un izsauc asociācijas ar tajā minētajām Baha “Goldberga variācijām”. Bernharda romāns vēsta par trim draugiem pianistiem, no kuriem viens ir slavenais Kanādas pianists Glens Gūlds, pārējie – izdomāti personāži: Vertheimers, kurš nespēj pieņemt faktu, ka profesionālajā ziņā nekad nespēs līdzināties Gūldam, un izdara pašnāvību, un vārdā nenosauktais stāstnieks, kas ieradies uz Vertheimera bērēm. Romāns iezīmē tēmu par to, ka alkas pēc perfekcijas cilvēku var ne tikai pilnveidot, bet reizēm arī iznīcināt, novest pie pašdestrukcijas un garīga izsīkuma. Par to, kā ir būt talantīgam un tomēr lūzerim.

Lai arī Bernhards iekļāvis reālus faktus no Gūlda dzīves, daudzi ir sagrozīti, un būtībā arī Gūlda tēls ir autora fikcija. Līdzīgu paņēmienu izmanto arī Valters Sīlis, veidojot savu paralēlo stāstu par kādreiz satikto daudzpusīgi talantīgo apmaiņas studentu Jonatanu, kurš ietekmējis viņa izpratni par to, kas ir vērtīgs literatūrā, mākslā un visur citur: ir reāls prototips, bet dialogi un situācijas – improvizētas.

Scenogrāfa Uģa Bērziņa veidotās telpas galvenais elements ir gleznieciski apskretusi viesnīcas siena ar četriem blāviem gaismekļiem, pie kuras Bernharda romāna varonis sāk risināt savu monologu. Tā ir apziņas plūsma, kas norit viņa galvā, un ārēji nekāda darbība ar šo cilvēku nenotiek: viņš stāv, runā, pie kājām koferis. Līdzīgi arī klavieres stāv telpas stūrī, bet tā arī netiek spēlētas, mūzika skan izrādes varoņu un skatītāju ausīs. Galds, gulta, krēsli ir askētiski telpas elementi, kas nepieciešami tikai, lai iezīmētu darbības vietas, būtiskāku lomu scenogrāfijā spēlē Jāņa Sniķera radītā gaisma, kas izrauj un no atmiņas tumsas izgaismo kādu seju vai epizodi.  

Jānis Kronis, kurš brūnā lietusmētelī, ar brillēm uz deguna ir sācis savu monologu, vienā brīdī distancējas no Bernharda romāna varoņa – viņš ir aktieris, kas apgūst šo lomu, un procesa laikā velk paralēles ar “savu” pieredzi.

“Izrādes gaitā Bernharda elegantais romāns kļūst otršķirīgs (arī mizanscēnu izkārtojuma ziņā tas vairāk risinās dibenplānā), un priekšplānā izvirzās “pašu pieredze”.”

Tas ļauj teikt, ka šis ir ļoti personisks Valtera Sīļa iestudējums, kas skar radošo dzīvi un kur savijas domas par to, ko tu dari profesijā un kāda ir tava vieta attiecībā pret absolūtajiem ģēnijiem. Talantīgais bezkompromisu draugs iztēlotās situācijās uzdod tiešus un konfrontējošos jautājumus: vai tas, ko tu dari, ir kādam vajadzīgs? vai esi kaut nedaudz intelektuāli pārāks par zālē sēdošajiem, lai varētu strādāt savā profesijā, utt.?

Visus izrādes varoņus var uzskatīt par viena rakstura variācijām. Visi grib būt virtuozi un labi paveikt savu darbu, bet Gūlds, Kafka un savā ziņā arī Jonatans pārstāv augstāko talanta pašrealizācijas pakāpi, kamēr visi pārējie – ikdienišķo talantu. Bernharda un Sīļa stāstu līnijas ir paralēlas, atšķiras variācijas. Bernhards tēlo nobriedušu cilvēku, Jāņa Kroņa un Alises Danovskas spēlētie varoņi pārstāv jaunības maksimālismu un raisa līdzīgas asociācijas un sajūtas kā pusaudža gados lasītais Dž. D. Selindžers un viņa talantīgie, intelektuāli spožie varoņi, kas mokās ar eksistenciāliem jautājumiem.

Jānis Kronis izrādē "Pēc grāmatas motīviem" // Foto – Alfrēds Ulmanis

Kronis Bernharda varoni no sava alter ego atšķir ar ārējiem atribūtiem – apģērbu un brillēm, tomēr iekšējā atšķirība (arī tas, ka ir runa par pusmūža cilvēka pārdzīvojumu) īsti neiezīmējas. Paštēls ir saprotamāks un organiskāks. Veiksmīgs risinājums ir Jonatana lomā uzaicināt Danovsku. Mazais augums, garie mati, ar akcentu pārvērstā balss jau ārēji iezīmē autsaidera tēlu, bet aktrise spēj arī iekšēji radīt varoni, kurā apvienojas trauslums un jaudīga intelektuālā kapacitāte, kaitinoša pašpārliecinātība un līdzjūtību raisoša vientulība.

Režisors pieskāries radošiem cilvēkiem jūtīgai tēmai, un tas raisa cieņu. Paldies par Tomasa Bernharda romāna aktualizēšanu – kaut nav pārliecības, ka jauniešu auditorija, kas tiek uzskatīta par mērķgrupu, varēs identificēties ar šo izrādes slāni.

Rakstīt atsauksmi