Recenzijas

Skats no izrādes "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus" // Foto – Kristaps Kalns
16. decembris 2021 / komentāri 0

Cilvēki krustcelēs

Nacionālajā teātrī talantīgā igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka romānu “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” iestudējusi radošā komanda no Igaunijas – Tartu Jaunā teātra režisors Ivars Pellu (viņš arī dramatizējuma autors), scenogrāfe Kristīna Pellu un kostīmu māklsiniece Trīnu Pungitsa. Latviešu valodā Andrusa Kivirehka romāns izdots 2011. gadā Zanes Balodes tulkojumā apgādā “Lauku Avīze un ieguvis arī LALIGABAs balvu.

Kivirehka groteski nopietnais romāns ir līdzība par pagātni – zaudēto paradīzi, kur liela cilts dzīvo mežā saskaņā ar dabu, cilvēki kopā ar čūskām, kas gan cilvēkus uzskata par drusku aprobežotiem un neuzticamiem, un refleksija par identitātes zaudēšanu, par mazas nācijas likteni citu, lielāku, pakļautībā un mijiedarbībā. Cilvēki pārvācas uz ciemiem, daži aiziet klosterī un sāk dziedāt korāļus, aizmirsdami čūskuvārdus, ierodas bruņinieki. Vecās un jaunās pasaules pretnostatījums, kas sākotnēji ieskanas ironiskā toņkārtā, vēlāk noved pie vecās pasaules bojāejas, jautrajam pārvēršoties šausmīgajā.

Režisora Ivara Pellu pieeja materiālam, kurā nolasāmas paralēles ar cilvēka izvēlēm mūsdienu globalizācijas apstākļos, ir lakoniska: viņš parāda shēmu, kur gan vecā, gan jaunā pasaule nav nevainojama. Vecajai piemīt butaforiskums, jaunās pasaules jeb progresa atribūti ir plastmasa (lasi – atkritumi). Centrā ir jauns cilvēks, Lēmets, kurš mūsdienu cilvēka intonācijā uzdod jautājumus, domā. Režisors šķietami vairāk paļaujas uz vārdu kā galveno izteiksmes līdzekli, neveidojot atmiņā paliekošas mizanscēnas un iztiekot arī bez kustību konsultanta. Tomēr tāds, manuprāt, būtu varējis viest lielāku skaidrību par mitoloģiskajā izrādes struktūrā notiekošo – piemēram, to, ka Agnese Budovska tēlo zalkti Intu, sapratu tikai pirmā cēliena beigās.

Skats no izrādes "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus" // Foto – Kristaps Kalns

Melnbalti pelēkā toņkārtā veidotā scenogrāfija ar reptiļu, rupuču, cilvēku plaukstu nospiedumiem apgleznotajiem prospektiem virzās pa labi – pa kreisi, no augšas – uz leju un atpakaļ. Nolaižas un paceļas dažādi izgaismota mēness ripa. Daudzkārt atkārtotā horizontālā un vertikālā kustība diezgan ātri rada iepriekšparedzamības un divdimensionalitātes iespaidu. Mītiskā un noslēpumainā dimensija mežam līdz ar to ir atņemta. Izrādes telpa tiek paplašināta, darbībā izmantojot ložas un skatītāju zāli – aktieri pārvietojas pa ejām, apdzīvo proscēniju, ložā sēž “mācītājs”. Uz skatuves ir mītiskais mežs, kurā cilvēki dzīvo kopā ar čūskām, lāčiem un citām radībām, bet priekšplānā – ciems, kas pārstāv citu struktūru: kristietību, civilizāciju, globalizāciju. Meža iemītnieki adītos triko vai kombinezonos ar filcā veidotiem slāņainiem apmetņiem un galvassegām izskatās kā pasaku lugas personāži, turpretī ciema iemītnieki ironiski ietērpti plastmasas atribūtos – caurspīdīgos plastikāta lietusmēteļos, ar plastmasas spaiņiem un tualetes birstēm rokās, rādot, kā, ātri pārņemot svešus atribūtus, tie tiek lietoti ne tiem paredzētajām funkcijām un to vērtība tiek pārprasti pārspīlēta.

Vecākās paaudzes tēlu identitāte ir nostabilizējusies, skaidra. Jura Hirša Vectēvs ņiprā agresijā turpina nesaudzīgu karu ar svešajiem. Voldemāra Šoriņa Ilgass, stingri turoties pie māņticības un konservatīvi sastindzinātajiem priekšstatiem, asiņaini upurē pats savus ļaudis, bet Johannesa lomā pieņēmis kristīgo ticību un laipnā augstprātībā nebeidz brīnīties par to ļaužu stulbumu, kas nevēlas progresu; ja varētu izvēlēties, viņš šai zemē vispār vairs nebūtu atgriezies.

“Jaunā paaudze ātri aizmirst, kas viņi ir, no kurienes nākuši un pielāgo jaunās, svešās tradīcijas kā modi.”

Ulda Siliņa Pertels pārceļas uz ciemu, pieņem kristiešu vārdu Petrus, Kaspara Zvīguļa varonis sajūsminās par “laikmetīgo mūziku” – korāļiem un šai sakarā dziļi pārdzīvo, ka ciemā vēl nav sava kastrāta. Bet daži arī neiztur šo pāreju uz cita veida struktūru – kristiešu vīns, kas izrādē tiek dzerts no benzīnkannas, degradē, iznīdē un ieved ārprātā. Mēs redzam arī Agneses Budovskas Magdalēnas racionālās konformistes izvēli – dzemdēt bruņinieka bērnu un mācīt tam čūskuvārdus.

Skats no izrādes "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus" // Foto – Kristaps Kalns

Bet uzmanības centrā ir galvenais varonis Lēmets Igora Šelegovska atveidojumā, kurš vienīgais līdz ar skatītājiem iekšēji meklē atbildes uz jautājumiem kas notiek, kas es esmu, ko es gribu. Nemainīties un mirt? Vai iespējams pieņemt jaunu dzīvesveidu, ignorējot jauno ideoloģiju un reliģiju: labību sēt, maizi ēst, vīnu dzert, bet kristīties nē? Un kur likt to identitātes daļu, kura vēl saprot un ilgojas pēc čūskuvārdiem, pēc sava drauga zalkšu ķēniņa? Un vai iespējams vēl kāds cits ceļš? Režisors atstāj Lēmetu guļam un prātojam zem zaigojošas mēness ripas jeb mītiskā, abstraktā Lielā Rupuča sabiedrībā. Vientuļu? Mirstošu? Gudro? Bet romāna uzdotais jautājums par izvēlēm un to sekām ar to nebūt nebeidzas.

Rakstīt atsauksmi