Tagadnes purvā
Jaunais režisors Toms Treinis, Dailes teātrī iestudējot Artūra Dīča lugu “Purva bērni”, radījis futūristisku fikciju jeb šausmeni. Kopā ar māksliniekiem Pamelu Butāni, Kristianu Brekti, Modri Svilānu un Edgaru Brākmani Mazajā zālē uzburta visai briesmīga nākotnes aina, kurā gandrīz visi cilvēki daļēji pārvērtušies fizisku un psiholoģisku traumu plosītos mežoņos.
Pievēršot uzmanību atsevišķām sadzīves detaļām izrādē, piemēram, mobilajiem telefoniem vai uzvedībai savstarpējās attiecībās, ir skaidrs, ka nekāda tālā nākotne tā nav. Turklāt lugas futūristiskajām fantāzijām ir neglaimojoša līdzība ar visai reāliem notikumiem tepat Eiropā un Tuvajos Austrumos. Bēgļu kontrabandas “biznesu” ir nomainījušas daudz baisākas operācijas – ar cilvēku spīdzināšanu, naudas izspiešanu utt. Latvijā gan mēs joprojām dzīvojam diezgan lielā Dieva mierā un tikai pa retam tiešāk saskaramies ar nepatīkamām ziņām no ārpuses. Vēl retāk šāda konfrontācija notiek teātrī. Latvijā gan šad un tad sastopamies ar galēju rasismu, rusofobiju, homofobiju – arī šajās cilvēku grupās, kas necieš citādos, izskan saucieni “apšaut”, “ieslodzīt”, “izolēt”, “pārmācīt”. Tātad, runājot lugas kontekstā, aizsūtīt prom uz “purvu”...
Runājot par ārprātu, kas rodas, cilvēkiem savā starpā karojot, eskalējot naidu un pārkāpjot jebkādas tolerances robežas, pirms dažiem gadiem Mazajā zālē traģēdijas apmērus Važdi Muavada “Ugunsgrēku” iestudējumā izdevās sasniegt režisoram Mārtiņam Eihem ar savu radošo komandu. Arī Artūra Dīča darbs līdzībās skar šo pašu Tuvo Austrumu kara nemieru un tā izraisītā posta tēmu: ja Eiropā bēgļi nereti tiek uztverti kā zemākas šķiras būtnes, tad lugā šī pozīcija izkāpināta līdz apzīmējumam “kropļi”. Turklāt Dīča vēstījumā skaidri nolasāma sāpe par mūsdienu cilvēku garīgo kroplumu vispār.
Atceroties kaut vai Aika Karapetjana filmu “Pirmdzimtais”, kur šerminošais stāsts pārliecināja ar žanra tīrību un nevainojamo estētiku, “Purva bērnos” jau pašā sākumā kārtis sajauc Ievas Florences atveidotā Meitene. Viņai ir ļoti gari, blondi un glīti lokaini mati, kaut gan tekstā varone ik pa laikam cītīgi atgādina, ka drošības nolūkos visu laiku pratusi būt netīra. Apzinoties, ka šausmu žanra gadījumā ir muļķīgi iedziļināties cēloņsakarību loģikā, tomēr grūti pieņemt, ka Meitenei bijis iespējams Purvā paslēpties 16 gadus. Arī tas, ko viņa runā un kā uzvedas, vairāk vedina domāt, ka Meitene pirms dažām dienām pēkšņi nokritusi no gaisa, nevis visus šos gadus dzīvojusi noslēgtā telpā kopā ar Olgas Dreģes Saņēmēju. Ir skaidrs, ka pie Saņēmējas regulāri piekāpj ne tikai Jura Žagara spēlētais simpātiskais preteklis Vecis, bet arī citi Purva šeptmaņi. Telpas māksliniece Pamela Butāne šiem Purva “briesmoņiem” radījusi reizē nosacītu un simbolisku vidi – viņu dzīves telpa drīzāk atgādina krātiņu labirintus, kam īsti nav ne sienu, ne grīdu, visa šo radību eksistence kā uz delnas. Tas, protams, ir baisi, kaut neticami.
Pietiekami abstrakts ir arī nosacīti “normālo”, ārpus Purva dzīvojošo cilvēku miteklis. Tajā viens no centrālajiem objektiem ir milzīgs video ekrāns (kas reālajā skatuves kārbā atrodas purva zonā jeb uz aizmugures prospekta). Akvelīnas Līvmanes Māte ekrānā nepagurusi vēro porno filmas. Galvenā pārtika ir banāni, kas, tieši tāpat kā miglainais sekss ekrānā un pilsētas iedzīvotāju raupji seksuālās tieksmes, akcentē to, ka arī parastie cilvēki būtībā ir tādi paši “kropļi” vai Purva primāti. Starp citu, lugā Māte iecerēta arī kā fiziska krople, jo sēž ratiņos, taču Akvelīnas Līvmanes Māte fiziski varētu būt gana žiperīga, ja vien nemitīgi netiktu apdullināta ar zālēm. Tātad uzsvars likts uz garīgo kroplumu. Kaut kādas cilvēcības saliņas atsevišķos brīžos gan ieraugāmās abās pasaulēs, tomēr visa šī futūristiskās fikcijas aina ir drūmi baisa un nežēlīgi bezjūtīga, tuvo nākotni zīmējot kā neizbēgamu kloāku gan dzīves apstākļu, gan cilvēku attiecību ziņā.
Neraugoties uz vardarbības caurausto stāstu, vismaz divas lietas sagādā gandarījumu. Pirmā – Artūra Dīča asprātīgie dialogi un mūsdienīgi dzīvā valoda. (Vienīgais, kas ausīm jau kļuvis kaitinošs, ir jaunās paaudzes dramaturgu iecienītais dialogos nemitīgi iespraustais: “Jo?!”). Teksta vieglums ir ierocis, kam pateicoties šīs brīžiem visai naturālās šausmas var pārciest samērā mierīgi. Otrā – neviltotu prieku sagādā vecākās paaudzes spēles vieglums, īpaši jau Olga Dreģe (spriganā kuprīte Saņēmēja), kura bez kautrīgas minstināšanās izspēlē gan rupjos tekstus, gan kāpelē pa būra režģiem, kad tas nepieciešams. Savukārt Akvelīna Līvmane radījusi tādu grotesku tēlu, kas līdzīgs gumijas lellei un vecai Bārbijai, kamēr pati aktrise gaumīgi koķetē ar šausmu absurdu.
Mazāk pārsteigumu ir nosacīti jaunajā paaudzē, kur katrs no aktieru ansambļa izspēlē kādu konkrētu tēlu. Niklāvs Kurpnieks ir “labais policists” Rolands, kurš, apburts no Ievas Florences Meitenes dabiskā skaistuma, iegūst dažus cilvēcīgākus vaibstus. Anetes Krasovskas Linda ir glīti seksīga, samaitāti šerpa un uzvilkti enerģiska. Ginta Andžāna Mets ir aprobežoti bravūrīgs un nervozi rupjšs. Kaspars Zāle – jukušais, bet ne mazāk rosīgais Stārķis, kurš skaļi spēj artikulēt tikai dažus vārdus, bet tos nemitīgi atkārto dažādās intonācijās. Gints Grāvelis ir kareivīgais un taisnprātīgais Muskulis. Savukārt Aijas Dzērves Lote vēsās intonācijās un modeles grācijā tikpat precīzi ierakstās izrādes tēmā par mūsdienu aprobežoto cilvēku piezemētajām vērtībām un vajadzībām.
Mēs iepriekš nekad nevaram zināt, kādā geto un kurā pusē žogam kādreiz varam nokļūt. Un taisnība ir lugas autoram Artūram Dīcim, kurš saka – empātija pret citiem ne vienmēr atkarīga tikai no mums pašiem, bet arī no apstākļiem, kādos esam spiesti atrasties.
Rakstīt atsauksmi