46 dienas pēc kara sākuma

“Ļoti labas minūtes” Dailes teātra Lielajā zālē. Ļoti labas. Izrādes veidotāji ir izrēķinājuši. Kopā tās ir sešdesmit deviņas. Ieelpa, izelpa. Klusums. Pieskāriens, distance, skrējiens. Kūlenis, sitieni. Domino kauliņu klikšķi. Mākslinieku Gediņu un Dzudzilo kopīgi radītā laikmetīgās dejas izrāde ir skaista un sāpīga.

Pārāk daudz ir dažādu iemeslu, kādēļ ar šo notikumu man nav neitrālu attiecību, tāpēc šis teksts nevar būt recenzija ierastajā nozīmē. Ar izrādes sākotnējo ieceri satikos jau, strādājot VKKF Teātra nozares ekspertu komisijā. Līdz ar šo pieredzi nejauši iznācis sekot līdzi gan tam, kā Elīna un Rūdolfs Gediņi rūpējas par profesionālo tālākizglītību un dejas tehniku apgūšanu ārpus Latvijas, gan kā attīsta savas radošās idejas, strādājot ar šo projektu dažādos tā sagatavošanas posmos, gan kā pārdzīvojuši un pieņēmuši šķēršļu un ērkšķu pilno ceļu līdz pirmizrādei ar publiku. Vienlaikus – prieks par šo vaibstu Dailes jaunajā tēlā: dažādo un mākslinieciski spēcīgo jauniestudējumu piedāvājumā pilnīgi noteikti vieta ir arī vizuāli un horeogrāfiski intensīvajai laikmetīgās dejas izrādei “Ļoti labas minūtes”.

Vispirms pirmizrāde bija ieplānota 2020. gada 2. decembrī, bet mēnesi pirms tās jau bija izsludināta ārkārtas situācija, tādēļ tā varēja notikt vien bez publikas. Nākamā pirmizrāde tika plānota 2021. gada 27. oktobrī, pandēmija iecerēto atkal izjauca, taču šoreiz Latvijas un ārvalstu teātra profesionāļiem vismaz bija iespēja video formātā to ieraudzīt Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotajā Latvijas izrāžu skatē LiVe. Arī es to izmantoju, taču joprojām ar nepacietību gaidīju tikšanos klātienē. Kad beidzot pienāca 2022. gada 1. februāris (jau trešais izsludinātais pirmizrādes datums), vīrusa dēļ pati beidzot tiku iesprostota mājas karantīnā.

Laiks dažādos veidos iestudējumu ietekmējis nepārtraukti, tāpēc ir labi un godīgi, ka arī abi plānoto un ar skatītājiem nenotikušo pirmizrāžu datumi iedrukāti izrādes programmiņā. Taču arī te konstatēju jukas – jo, piemēram, manos pierakstos pirmais pirmizrādes datums atzīmēts 4. decembrī. Bet kāda gan tam nozīme, jo – vai ir kāds, kurš pandēmijas divu gadu posmā spējis atcerēties, kad ko slēdza un kad atkal atvēra, kad un kas bija vai nebija ierobežots? Iespējams, patiešām droši atminamies vien pašu sākumu – 2020. gada 13. martu. Taču patiešām briesmīgi ir tas, ka nu šajā pagriezienu datumu rindā ir arī šā gada 24. februāris. Tāpēc 10. aprīļa vakarā, sēžot izrādē “Ļoti labas minūtes”, bija grūti nedomāt par Krieviju, Vāciju, Latviju. Olimpiāde, krievu un ebreju inteliģence, skaistais vai uzbrūkošais sarkanais, sarkanās idejas, Krievijas avangarda māksla, Sudraba laikmets...

Nepieskaitu sevi pie kategorisko ļaužu grupas, kas uzskata, ka deja un teātris ekrānā nav piedzīvojams. Nav arī receptes, kad un ko labāk skatīties vai neskatīties, tāpēc allaž sekoju pārliecībai, ka jāskatās pilnīgi viss, kas vien iespējams, – vienalga, kādā formātā tobrīd pieejams. Nelaidu garām arī izrādes “Ļoti labas minūtes” online versiju. Tā noteikti bija principiāli cita pieredze, jo ekrānā izrādi uztvēru vairāk kā vizuāli plastisku darbu. Ar uzsvaru uz vizuāli. Savukārt klātbūtnē bija iespēja patiešām ar visām maņām pieslēgties izrādes kustībai un vizualitātei, kas šajā gadījumā video formātu atstāja zaudētajos.

Izrādes veidotāji apzināti atteikušies no jebkāda muzikālā pavadījuma. Telpu piepilda vien dejotāju kustību ainu pārejās skaļrunī dzirdamie vārdi vācu un krievu valodā, savirknēti pēc domino spēles principa. Otrs skaņas avots ir domino, kas skan, kauliņiem saskaroties ar spēles galdu. Un trešais – dejotāju elpa, piepūloties vai uz kaut ko reaģējot, kādā vietā arī Elīnas smiekli. Par vēl ceturto skaņas avotu negribas runāt – jā, skatītāju zālēs ir atgriezies gan klepus, gan mobilo telefonu signāli. Pandēmijas laika īpašā pietāte pret iespēju satikt dzīvu mākslu diemžēl ir garām. Taču šajā iestudējumā klusuma daudzās nokrāsas ir tik svarīgas! Tās veido ļoti būtisku daļu no izrādes telpas apjoma un vēstījuma. Šķiet, klusums ir teju sataustāms, tas ienāk manī un rada sajūtu, ka arī es esmu šī notikuma daļa.

Dejotāju kustības ir ļoti pārdomātas, izdzīvotas, pamatotas un apzinātas. Lai gan nav triku, dinamisku “danču” vai muzikālu norāžu par emocionālās noskaņas jābūtību, sekot Elīnas un Rūdolfa eksistencei izrādes laiktelpā iespējams ar neatslābstošu uzmanību. Izrādes centrs ir vīrietis un sieviete sarežģītās attiecībās un sarežģītos apstākļos. Viņu attiecības ir mainīgas un korelē arī ar abu kostīmiem. Vispirms abi redzami līdz ausīm un acīm ieģērbušies ziemas mēteļos, velteņos, cepurēs un dūraiņos. Pirmajā dejas ainā abu kustības ir gandrīz sinhronas vai precīzi saskaņotas kā spoguļojoties. Pamazām no drēbēm atbrīvojoties, nākamajās dejas epizodēs attiecību raksturs mainās – viens vai otrs kļūst par vadošo; abi mēģina iekļauties/piekļauties otram, bet nespēj atrast īsto pozu, līkumiņu vai piemērotāko sānu; viens vai otrs kļūst par apbrīnoto vai nievāto solistu... Vai tāpēc varētu teikt, ka viss ir pārāk skaidri un saprotami? Var, bet tikpat lielā mērā to varētu arī teikt par mākslinieku Kristas un Reiņa Dzudzilo piedāvāto pārāk spēcīgo un košo sarkano krāsu.

Pēc izrādes noskatīšanās pārlasīju Valtera Benjamina “Maskavas dienasgrāmatu”, pievēršot uzmanību valodai, kas bija pamatā Elīnas iedvesmai mēģināt to pārvērst savā redzējumā. Skaidrs, ka kustību mākslinieki pasauli, tostarp tekstu, uztver citādi. Savukārt man, atgriežoties pie Benjamina teksta, bija sajūta, ka es sāku elpot kā... izrāde. Domās un sajūtās atgriezos izrādes mākslinieku radītajā ritmā, atmosfērā, un līdz ar to – Dzudzilo uzbūvētajā un Oskara Pauliņa izgaismotajā kubā. Par gaismu runājot, noteikti vēlos arī atminēties ainu, kurā abi dejotāji pret skatītājiem stāv ar mugurām uz melnās skatuves mutes fona un atklājas ļoti, ļoti skaisti izgaismotas auguma aprises. Viņi stāv nekustīgi, bet mana uzmanība ir saspringta, izbaudot šo ainu.

Dejas izrāde, protams, ir arī pilnīgi cits un atšķirīgs stāsts attiecībā pret Benjamina dienasgrāmatu, kurā filozofs atzīmējis iespaidus par Maskavas kultūras dzīvē piedzīvoto, kad tur viesojās 1926./1927. gada ziemā. Publicētajā tekstā visu laiku figurē arī Bernhards Reihs vai kādas citas personas. Starp citu, sākotnējā versijā Dailes mājaslapā vēl atceros izrādes aprakstā norādītās lomas: Asja Lācis – Elīna Gediņa, Valters Benjamins – Rūdolfs Gediņš. Taču pie­ skatītājiem nonākusi izrāde par divām personībām, un tagadējās izrādes programmiņa vēsta, ka iestudējumam ir četri autori (abi Gediņi un abi Dzudzilo) un divi izpildītāji (abi Gediņi).

Gaisma un tumsa, zīmes un nozīmes, neredzami vārdi un klusums bija svarīgi elementi arī Kristas un Reiņa Dzudzilo radītajā izrādē bez teksta “Patētiskā. Par redzamo valodu” (2017, festivāls “Homo Novus”). Savukārt darbā “Ļoti labas minūtes” abi mākslinieki kopā ar horeogrāfiem Gediņiem redzamu padarījuši šķietamu nekustību, tādēļ dejas izrādes apakšvirsraksts tikpat labi varētu būt “Par neredzamo kustību”. Pat šķietami mierīgas pozas ierosina iztēli un mudina domāt jau par nākamo kustību virzienu vai citu intensitāti. Piemēram, abu dejotāju noliekšanās, peldkostīmos stāvot uz ķeblīšiem. Es, protams, saskatu, ka viņi atrodas abpus domino spēļu galdam, bet domās redzu viņus (kā olimpiskos čempionus), slaidi ielecam ūdenī. Līdzīgi Rūdolfs ieņem pozas, kopējot atlētiskos vingrotājus no krievu avangarda mākslinieku zīmējumiem, bet citā epizodē Elīna ir pašpārliecināta un stiegri daiļa balerīna partnera ciešajās skavās. Epizodes izkārtotas ar īpašu spriegumu, un, lai gan kompozīcijā pamatelementi ar deju-dambreti-videoprojekciju (uz dažādām kirilicas zīmēm) prognozējami atkārtojas, nepārejoši sevī jūtu arī trauksmainu jautājumu “bet kas būs tālāk?”. Un tad pēkšņi jau ir fināls – nolaižoties koši sarkanajai drapērijai, kas ieskauj spēles kubu, skaļrunī atkal skan pārmaiņus vārdi vācu un krievu valodā. Pēdējais ir любовь [1]. Tieši šis, pēdējais izrādē izskanējušais vārds, mirkli pirms nodziest gaisma, iedur kā duncis pakrūtē. Kas būs tālāk? Ja mēs to zinātu...