Recenzijas

Bruno – Kaspars Znotiņš // Foto – Mārtiņš Grauds
3. decembris 2020 / komentāri 0

Filozofiska meditācija uz teātra un kino robežas

Jaunā Rīgas teātra novembra beigās klajā laistā daudzsēriju mākslas filma “Aģentūra” ir projekts, kas vairāku iemeslu dēļ atstās nospiedumus Latvijas jaunāko laiku teātra vēsturē. Par to, kādēļ tā, šajā recenzijā.

Teātra antoloģija

“Aģentūra” ir pirmais gadījums, kad kāds Latvijas teātris rada šāda mēroga daudzsēriju mākslas filmu, būtībā piesakot sevi teātra un kino hibrīdformā. Piedevām jāpiebilst, ka šis, kā šķiet, ir viens no nedaudzajiem latviešu seriāliem, kam ir sava mājaslapa un pat sienas kalendārs, ļaujot skatītājiem iepazīt tā varoņus gan uz ekrāna, gan internetā. Mājaslapā https://agentura.jrt.lv/ aplūkojamie varoņu “portfolio” paši par sevi ir literāri asprātīgi un uzmanību piesaistoši, ļaujot vienkopus kā kartē ieraudzīt visu “Aģentūras” tēlu galeriju.

Daudzsēriju filma ir notikums, kurā iesaistīta un lielākās vai epizodiskākās lomās parādās visa JRT aktiertrupa, tostarp vēl Latvijas Kultūras akadēmijā patlaban 3. kursā studējošais t.s. JRT aktierkurss. Līdz ar to “Aģentūra” uztverama kā teātra antoloģija no šodienas skatpunkta, vēsturē iemūžinot visus aktierus tieši tādus, kādi viņi ir patlaban – no slavas zenītā esošā JRT trupas kodola līdz jaunajiem, pirmo pieredzi teātrī un uz ekrāna guvušajiem aktiermākslas studentiem. Iespējams, tieši šis diskurss “Aģentūrā” ir vissaistošākais – iespēja redzēt, kā tiek iemūžināta dzīvā vēsture, turklāt pandēmijas laiks ļāvis apstāties repertuārteātra vāveres skrējienā, lai to izdarītu – pamatīgi un 10 sēriju jeb 10 stundu metrāžā.

Daudzsēriju filmai piemīt arī nosacīti terapeitisks konteksts – tajā attēlotā reklāmas aģentūra iekārtota teātra pagaidu mītnē – bijušajā Tabakas fabrikas ēkā, kas interjera ziņā ir gana neitrāla un bezpersoniska, lai ar nelielu piepūli kļūtu par dabisku scenogrāfiju reklāmistu videi. Gan Alvja Hermaņa, Jāņa Joņeva un aktieru kopradītajā scenārijā, gan mākslinieces Monikas Pormales iekārtotajā vidē, gan operatora-inscenētāja Mārtiņa Grauda veidotajos kadrējumos telpa un tās nianses atklājas pseidodokumentālā un neslēpti ironiskā gaismā. Ik pa laikam varoņi, sastopoties ar kādu neparastu interjera objektu, piemēram, koka mulāžu, kas novietota bruģētajā pagalmā, refleksīvi nosaka: “Agrāk te bija teātris...” Pandēmijas kontekstā šī frāze izskan ar dubultu pašironiju, gan aktieriem, gan skatītājiem saprotot, ka pašreizējais laiks teātri kā klātienes mākslu ir pārvērtis par distancētu ekrāna pieredzi.

Gaiteņi ar gaišām sienām, kafijas automāti, plastmasas logi – neradošā, neteatrālā, slimnīcu atgādinošā vide, kas tik būtiski atšķiras no tā, kāda bija JRT apbružātā seja mājā Lāčplēša ielā, ir kļuvusi par simbolisku teātra šībrīža vēstures zīmogu, un filmas veidotāji to ir apspēlējuši, biroja vidē iekļaujot dekorācijas no labi zināmām izrādēm. Kā eksotisks sapņošanas fons kalpo Jūrmalas pludmales ainava no “Latviešu mīlestības”; stilīgu interjera elementu atpūtas stūrītim piešķir “Lindas Vistas” komiksu stilistikā veidotie zīmējumi; biroja telpā virmojošajām sarunām par fonu kļūst kaktusi no izrādes “Kas ir Silvija?”, u. tml. Neobligāti, taču vēstījuma kontekstā zīmīgi ir arī kadri, kuros Kaspara Znotiņa Bruno, klejojot pa ēku, garu epizodi pavada, kopā ar kolēģi sēžot tukšā teātra zālē. Līdz ar to, citējot Šekspīru, visa pasaule (lasi – mākslinieki, izrādes, ēka, pilsēta, Latvija) ir kļuvusi par teātri. Līdzīgu plānu – teātri pārvērst filmēšanas laukumā un nodarbināt visu trupu, radot seriālu par dižgaru Eduardu Smiļģi, pirms kāda laika pieteica arī Viesturs Kairišs un Dailes teātris.

“JRT ieceri par daudzsēriju filmas uzņemšanu konsekventi realizējuši, vasaru veltot filmēšanai, lai tumšajā novembra laikā, kad pandēmijas skaitļi pieaug matemātiski biedējošā progresijā, liktu laikam apstāties un ievestu citā – Jaunā Rīgas teātra pasaulē.”

Skats no daudzsēriju mākslas filmas "Aģentūra" // Foto – Mārtiņš Grauds

Aģentūras “džungļos”

Sižets par kādu Rīgas reklāmas aģentūru, kurā bezvēsts pazudusi jauna sekretāre, vārdā Marta, pats par sevi piesaka visai daudzas žanriskās iespējas. Veidotāji filmas žanru nodēvējuši par “psiholoģisku trilleri” ar detektīva iezīmēm, un patiesi – detektīva elementi šeit ir samanāmi, jo intriga par to, kas noticis ar Martu, vijas cauri visām desmit sērijām kā sižetiskais vadmotīvs. Tajā pašā laikā ne jau iespējamais noziegums un vainīgā meklējumi interesējuši filmas veidotājus, jo, līdzīgi kā daudzos Alvja Hermaņa teātra iestudējumos, arī šeit zem viegli “nokasāma” virsslāņa slēpjas gluži cits saturs. Martas pazušana kļūst par katalizatoru varoņu sistēmas savstarpējām sadursmēm, pievelkoties un atgrūžoties, reaģējot vai izliekoties neko nejūtam/nedomājam.

Par skatītāja vidutāju plašajā tēlu sistēmā un pagātnē notikušajos notikumos, pirmajā, ekspozīcijas, sērijā kļūst Lolitas Stūrmanes Līva – bijusī stjuarte, kura nejaušības dēļ tiek pieņemta darbā par jauno sekretāri, un līdz ar viņu skatītājs iepazīst visus aģentūras darbiniekus. Vēlāk šo tehnisko funkciju pārņem policijas darbinieki – Jevgeņija Isajeva lēnīgais izmeklētājs Viktors un Marijas Linartes aktīvā, ziņkārīgā Policijas koledžas studente Ruta. Un, tikai iepazīstot tēlu sistēmas karkasu un attiecību hierarhiju, katram no tēliem tiek dota iespēja dziļāk atklāties ekrāna priekšā.

“Jau pirmajās sērijās skaidri iezīmējas katra tēla tipiskākās raksturīpašības, kuras skatītājs pavisam drīz atpazīst un kuru dēļ katram no varoņiem ir potenciāls iegūt skatītāja simpātijas.”

Aģentūras hierarhijas augšgalā atrodas Kaspara Znotiņa radošais direktors Bruno – ass, gudrs līderis, kurš ar biznesmeņa vērienu pieņem atbildīgus lēmumus, uzstāda un notur augstu profesionālo latiņu un ir neizsīkstošs ideju “vulkāns”. Aktiera tēlojumā – intriģējoša personība, kas sēriju pa sērijai atklājas arvien cilvēciskākos vaibstos. Piemēram, ironiska un vienlaikus pastorāli liriska ir epizode laukos, kurā būtiska nozīme Alvja Hermaņa izrādēs bieži izmantotajiem dzīvniekiem. Kuram gan mūsdienās nav pazīstams izdegšanas sindroms un vēlme uz trīs dienām pazustu un izslēgt telefonu, lai atgūtu garīgo līdzsvaru idilliskā lauku vidē un tādējādi pamatīgi nobiedētu kolēģus? Nosacīts Bruno alter-ego jeb sievišķīgais atspulgs ir Elitas Kļaviņas finanšu direktore Helēna – aktieriski niansēti iezīmēts tēls, kurā aiz ārējas nepieejamības un skarbuma pamazām atklājas pagātnes traumas un kļūdas, kas vajā un neatlaiž.

No komiskākām niansēm kameras priekšā nebaidās aktieri Andris Keišs un Vilis Daudziņš, kuri filmā iemieso kolēģu-dvīņu tēlu – abi copywriter-i un abi Jāņi, kaut savējo lokā iesaukti pseido-multeņu varoņu vārdos Muris un Nifs. Lūzerīgie, taču foršie džeki ir aģentūras sirds un dvēsele, kaut arī nojaušams, ka viņu panākumi reklāmas nozarē jau ir divdesmit gadu senā pagātnē un ideju ģenerēšana kļuvusi par mokpilnu veģetēšanu dažādās biroja vai pilsētas vietās, aprakstot papīra lapas ar klišejiskiem reklāmas saukļiem, dzerot aliņu un pārspriežot dažādus dzīves aspektus. Mura un Nifa traģikomiskie tēli it kā turpina Alvja Hermaņa un JRT aktiertrupas kodola pēdējo gadu kopdarbos aktualizēto dzīves jēgas meklējumu un nosacītu pusmūža identitātes krīzes tēmu, un abi aktieri šos varoņus veido ar ekrānā sajūtamu izgaršošanu un pašironiju. Viļa Daudziņa Jāņa biogrāfijas galvenā iezīme ir izdomātas attiecības un regulārs kontrolzvans no mammas, kas seriāla pēdējā sērijā izaug traģiskā vientulības tēmā. Savukārt Andra Keiša Jānis jau kopš pirmajiem filmas mirkļiem aizkustina ar vecmodīgo tendenci aprakstīt salvetes, iemīlēties sekretārēs un meklēt iedvesmu dzejā. 

Kolorīts, asprātīgs un psiholoģiski niansēts tēls ir projektu direktore Signe, kuru Baiba Broka atveido drosmīgā pašironijā. Jau sākotnēji piesakot sevi par biroja “daudzbērnu mammu” un “draudzeni, kurai var uzticēties”, galvenā aģentūras intrigu vērpēja pamazām atklājas kā jūtīga, nedaudz vientuļa sieviete, kas meklē savu vietu un vienkārši vēlas būt laimīga. Epizodiskās lomās sava tēla tēmu un līniju precīzi nospēlē Sandras Kļaviņas kosmetoloģe Asnāte, kura veikli groza sava vīra – Gundara Āboliņa izcili atveidotā uzņēmēja Marģera kaklu, iečukstot viņam ausī ideju par aģentūras pārdošanu.

Jānis - Vilis Daudziņš, Jānis - Andris Keišs // Foto - Mārtiņš Grauds

2020. gada Latvijas panorāma

Aģentūras “džungļos” atrodami atpazīstami tipāži – vienalga, vai uz tiem raugās no reklāmas jomas klišeju viedokļa, vai arī meklē jebkurā birojā sastopamus cilvēku tipus. Tā vai citādi, “Aģentūrā” aktierspēles līmenis ir augsts un noturīgs visu 10 sēriju garumā un portretiskā pietuvinājumā, apspēlējot Jaunā Rīgas teātra aktierus kā atpazīstamu kvalitātes zīmolu.

Vienlaikus līdzās aģentūras darbiniekiem sižeta līnija paplašināta, ieviešot arī vairākus mazākus un pat mikroskopiskus sižeta atzarojumus, kas visi kopā, citējot filmas pieteikumu, veido stāstu par Rīgu un Latviju 2020. gada vasarā. Pseidodokumentālu pievienoto vērtību filmai piešķir operatora-inscenētāja Mārtiņa Grauda fotogrāfiskais skatpunkts, katru kadru veidojot kā melnbalti kontrastainu, kompozicionāli pārdomātu fotopastkarti.

“Aģentūras” tēlu sistēmā pārstāvēti dažādi profesiju, dzīves un reliģisko uzskatu pārstāvji – no astroloģes un vēdu zinātnieces (šajā epizodiskajā lomā sievišķīgi noslēpumaina ir Kristīne Krūze) līdz Maximas apsargam, no izbijuša dzejnieka līdz baltu filologus beigušai wanna-be aktrisei, no apkopējas ar balerīnas aicinājumu (spilgts epizodisks "uznāciens" aktrisei Regīnai Razumai) līdz performatīvai multimediju māksliniecei.

““Aģentūras” kontekstā visus šos cilvēkus apvieno aiz ikdienas rutīnas paslēpti sapņi un aizraušanās – hobiji, attiecības, dzīves un reliģiskie uzskati, kas izkrāso to ikdienu un padara tos interesantus arī skatītājiem.”

Vienlaikus sižeta sazarotība, novirzīšanās no vienas “mugurkaula” tēmas un apzinātais montāžas un aktierspēles lēnums kļūst par izturības pārbaudījumu skatītājiem. Režisora un aktieru sniegtajās intervijās pausta vēlme atšķirties no straumēšanas platformu, piemēram, Netflix radītajiem produktiem, kuros skatītājs nemitīgi tiek turēts īsā pavadā jeb dinamiskā spriedzē. Taču “Aģentūrā” šis spriedzes un sēriju sižetiskās intrigas kulminācijas punkta trūkums, darbībai pārvēršoties sarunās un konfliktam – vispārīgās dzīves jēgas apcerēs, tomēr ir jūtams, sevišķi paturot prātā jau pieminēto saukli par “Aģentūru” kā “psiholoģisku trilleri – detektīvu”.

Bruno – Kaspars Znotiņš, Helēna – Elita Kļaviņa // Foto – Mārtiņš Grauds

 

Jauno uznāciens

Līdzās JRT trupai “Aģentūra” ir jauns aktiermeistarības pārbaudījums topošajiem aktieriem, kuri kameras priekšā loģiski ir nedaudz sasaistītāki par pieredzējušākajiem kolēģiem. Kostīmu māksliniece Jana Čivžele jaunās aktrises ieģērbusi apspīlētās blūzītēs, īsos svārkos un modeļu cienīgās augstpapēžu kurpēs, uzsverot seksisma klātbūtni birojā un ironiski norādot, ka arī vecākās aģentūras kolēģes ģērbšanās stilā cenšas sekot meiteņu pēdās.

Tajā pašā laikā katrai no jaunajām aktrisēm dots konkrēts uzdevums – rakstura īpašība. Tā, piemēram, meitenīgs naivums aktuāls Lolitas Stūrmanes Līvas tēlā, sievišķīga pašpārliecinātība un spēks dominē Martas Jančevskas tēlojumā Danielas Esteres lomā. Divas sarežģītas, jo sižeta centrā esošas varones un līdz ar to divas vizuālas un psiholoģiskas tēla šķautnes jānospēlē Elvitai Ragovskai Martas/Artas lomā – aktrise kameras acīm ir fotogēniska un pietiekami noslēpumaina, taču dialogā ar partneriem ne līdz galam izdodas atklāt tēla iekšējo dzīvi un motivāciju, atstājot vietu izaugsmei.

Puišu pasaulē uzmanību visvairāk saista Toma Harjo fotogrāfs/sludinātājs Jāzeps, kura tēlā jaunais aktieris pierāda, ka arī nosacīti “pozitīvie” varoņi var būt interesanti un daudzšķautņaini desmit sēriju garumā. Epizodē precīzs ir Jānis Grūtups (IT speciālists Renārs), kura lomā aktieris skatītāju ar savu enerģiju sasniedz pat caur ekrāna atsvešinājumu. 

Skats no daudzsēriju mākslas filmas "Aģentūra" // Foto - Mārtiņš Grauds

Jaunā Rīgas teātra zīmols

“Aģentūru” iespējams dēvēt par nesteidzīgu filozofisku meditāciju uz teātra un kino robežas. Raugoties no teātra skatpunkta, ekrāna atsvešinājums slāpē to emocionālo enerģiju un nemateriālo atmosfēriskumu, kas piemīt Hermaņa iestudējumiem klātienē. No kino viedokļa savukārt šķiet, ka daudzsēriju filmas vēstījums ir pārāk plurāls un ved pārlieku daudzos virzienos gan sižeta, gan estētikas līmenī.

“Daudzsēriju filmas radošajā komandā kā scenārija autori norādīti Alvis Hermanis, Jānis Joņevs un visi filmas aktieri. Sevišķi virzoties uz noslēguma pusi, filmā aktieriem dota arvien lielāka brīvība jeb iespēja vadīt sava tēla sižetisko pavedienu, izvēršot dažādus ar pamatstāstu nesaistītus sižetus.”

Viļa Daudziņa Jānis aizraujas ar cilvēkintervijām, ar telefonu filmējot Maximas apsarga un Brīvības pieminekļa goda sardzes stāstus, tādējādi metot tiltu uz Jaunā Rīgas teātra desmit gadu pagātni, kad aktieri ar interviju metodi veidoja prototipus tādām nu jau leģendārām izrādēm kā “Latviešu stāsti”, “Latviešu mīlestība” u. c. No sižeta viedokļa neobligāta ir Ģirta Krūmiņa dzejnieka līnija, kas vienlaikus urbāni modernajā stāstā ienes zināmu liriski traģisku atkāpi. Traģikomiski aizkustinošas ir epizodes ar Elitas Kļaviņas iepirkšanos tirgū, cenšoties uzsākt sarunu ar Sabīnes Tīkmanes pārdevēju Taņu. Šīs atkāpes filmā ieskanas kā skaudri smeldzīgi stopkadri, kaut arī ne visi izdevušies vienlīdz spilgti un sižetiski piepildīti.

“Stāstu stāstīšanas” zīmols, kas kļuvis par Jaunā Rīgas teātra atpazīstamības zīmi, dominē arī “Aģentūrā”, solot skatītājiem jau pārbaudītu estētiku, taču atstājot nelielas ilgas pēc drosmīgākiem eksperimentiem filmas formātā. Taču iespējams, ka šajā neparedzamajā laikā, tieši kvalitatīva paredzamība ir tas, pēc kā Jaunā Rīgas teātra un latviešu seriālu skatītājs ilgojas.

Rakstīt atsauksmi