Recenzijas

Skats no izrādes "Jaunā līgava" // Foto – Justīne Grinberga
13. aprīlis 2021 / komentāri 0

Līgavaini gaidot

Gadījumos, kad bez liekas izrunāšanās jātiek galā ar nejēdzībām, mana mamma mēdza ironiski citēt Gunāru Priedi: jāceļ no tādiem ķieģeļiem, kādi ir, nevis no tādiem, kādus varētu iedomāties… Tāpēc esam izlēmuši pārvērst defektu efektā – ja reiz teātri šobrīd iestudē darbus, kurus neviens neredz, mēs recenzēsim iestudējumus, kurus neviens nav redzējis. Piedāvājam jūsu uzmanībai KrodersLV autoru recenzijas par izrādēm, kas tapušas kopš brīža, kad teātri pandēmijas dēļ slēdza savas durvis, un kas ir tikpat dažādas, cik dažādi esam mēs paši – kritiķi. Publicēsim tās dienu pa dienai un ceram, ka lasītājs sajutīs ne tikai to, ka katrā jokā ir daļa nopietnības, bet arī to, ka bez mīlestības un spēles prieka nav vērts… Ne teātrī, ne dzīvē. Uz iespējami drīzu tikšanos!

Idejas autore teātra kritiķe Zane Radzobe

 

Kara cirvji, kurus Dž. Dž. Džilindžers un Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins izvicināja pirms pāris gadiem sakarā ar īsteni postmodernā pārpratuma “Kleo-Kleo-Kleo-Patra” tiesībām uz eksistenci, par laimi, ir norakti. Režisora aizpagājušās sezonas iestudējums “Polianna” Liepājas teātrī tika nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai kā viena no labākajam bērnu izrādēm, bet nu viņa radošajiem meklējumiem atkal nodota Lielās zāles skatuve un teātra labākie aktieri.

Par Dž. Dž. Džilindžera erudīciju šaubu nav bijis ne mirkli. Tēmu “vājš cilvēks ārprātīgajā pasaulē” viņš savā apdarē skatītājiem līdz šim piedāvājis daudzveidīgā literārā materiālā – atšķirīga kalibra autoru visdažādāko žanru tekstos. Tādēļ gluži nepārsteidz, ka viņa uzmanības lokā nonācis itāļu mūsdienu literāta Alesandro Bariko 2015. gadā pirmizdotais un tikai pirms pāris gadiem latviski tulkotais romāns “Jaunā līgava”. Līdzīgi kā režisoram, autoram savos darbos patīk radīt krāšņu vidi jutekļus kairinošā atmosfērā, spilgto detaļu lietojumam gan brīžam balansējot uz gaumes un pašmērķības robežas, bet sižetos tiek ievīts pa melodramatiskai līnijai.

Stilā koša, emocijās neiegrožota un dzīvesstilā epatēta ir arī paradoksālās ģimenītes dzīve nu skatuvei adaptētajā rakstnieka jaunākajā grāmatā. Savas, visticamāk, ne gluži godīgi uzkrātās bagātības apkalpošanas nogurdināti, katrs pa savam ģimenes locekļi maldās dzīves jēgas meklējumos, izmisīgi cenšoties pagarināt savas bezjēdzīgās eksistences minūtes, ar kurām tikpat nezina, ko iesākt. Viņi visi gaida un vienmēr ir gatavi, tikai – ko gaida un kam gatavojas? Kad viņu saimei pievienojas Dēla saderētā Jaunā līgava, ģimene sev par atvieglojumu var nodoties kopīgai Dēla gaidīšanai, tam ierodoties no mīklainu ārzemju darījumu brauciena.

Dž. Dž. Džilindžers nav vienīgais, kuru nav atstājis vienaldzīgu grāmatas vāka ierosinošais noformējums. Kails jaunas sievietes ķermenis, kurš kūsā aizliegtas kaislības raisītā spriedzē. Atturīgi vēsas kontūras un iekārē iekaisusi āda, lūpas, krūtis. Un, āreče, grāmatas lappusēs ne viena vien erotiska aina, kurās nepiepildītās gaidas pēc mīlestības, sapratnes un atzinības varoņi meklē ne tikai erotiskos sapņos un atmiņās vien, bet arī aktīvi ķeras pie lietas, masturbējot un nododoties citām vēl neapgūtām baudu sološām praksēm, kur dalību ņem arī vecāmāte, topošā sievasmāte un citi nākamā vīra radi. Bez tam viena no darbības lokācijām, kāds pārsteigums, ir bordelis, kura padevīgās kalpotājas nudien zina īstās atbildes uz cilvēka eksistences neizdibinātajiem jautājumiem.

“Kailuma izrādē ir daudz, bet ar kostīmu mākslinieces Marinas Medvedevas un gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa radošu gādību režisoram paradoksālā kārtā ir izdevies to atklāt diskrēti, nemēģinot sacensties ar autoru seksuālo fantāziju vizualizācijā, bet gan atstājot vietu katra skatītāja paša iztēles košumam.”

Miesaskāru bakhanāliju vietā stāsts par meiteni, kura mērojusi gaisa gabalu, lai būtu uzticama savam saderinātajam tīras jūtas aizmirsušajā pasaulē, ir slēgts viegli ievainojamas intimitātes atslēgā, kas tikai stiprina līgavas un pārējo ģimenes locekļu iestrēgušo gaidu nospriegoto atmosfēru. Cilvēka pašsaglabāšanās pēdējā barjera – tikai personīgai lietošanai paredzētā domu un fantāziju telpa – tiek atvērta publiskai apskatei, varoņus par to ne tikai nebrīdinot, bet viņiem tā arī paliekot neziņā par šādu darba autora radītāja nodevību.

Skats no izrādes "Jaunā līgava" // Foto – Justīne Grinberga

Aktieriem pašūti mūsdienīga piegriezuma teju caurspīdīga auduma kostīmi, kailumam atklājoties, kad skatuve aptumšojas un zilgana bezpersoniska gaisma apkampj varoņu kaislē trīsošos ķermeņus. Šajos brīžos viņi izpilda horeogrāfes Lindas Kalniņas sacerētās mēnessērdzīgās dejas komponista Andra Vilcāna līdzšinējam rokrakstam netipiska meditatīva ambientā tehno pavadījumā. Priekšnesuma kulminācija, protams, ir topošās aktrises Madaras Kalnas efektīgā pantomīma skatuves centrā, kad zem debeszilās krāsas brīvi krītošās kleitiņas vīd viņas atveidotās Jaunās līgavas kairā auguma kontūras.

To, ka izcilā fiziskā formā ir arī aktieris Egons Dombrovskis, apliecina viņa atveidotais visiem uzticamais majordoms Modesto. Viņam uzticēts izstāstīt autora un arī izrādes radošā kolektīva aizrautīgi sacerētās varoņu fantāzijas, tās intonatīvi bagātīgi izdzīvojot kā savas un vienlaikus sāpīgi apzinoties, ka viss, uz ko viņš šajā dzīvē var cerēt, ir novērot, uzklausīt un dot padomus, bet viņš nekad nepieņems lēmumus un nespēs mainīt lietu kārtību. Šāda interpretācija ļauj noticēt, ka ikviens, arī paliekot savā vietā, var būt galvenais varonis stāstā, uz skatuves, dzīvē… Turklāt aktiera atveidotais tēls nebūt nav septiņdesmitgadīgs večuks, bet gan atlētisks vīrs spēka gados, kas viņa individuālo drāmu vērš jo skaudrāku. Taču Egons Dombrovskis ir augstsirdīgs un ansambli neaizēno, bet gan, savu pateicis un paveicis, nodod stāstu un skatuvi kolēģiem.

Ineses Kučinskas Māte bez mitas patērētā šampanieša raisītajā skurbumā stipri atgādina liderīgu Raņevsku, kura tā arī nav pārcietusi ķiršu dārza nociršanu… Viņas izsmalcinātie žesti, sapņainais skatiens un liegi trīsošā balss liek noticēt absurdāko fantāziju iespējamībai un vienlaikus dod maldīgu cerību, ka cilvēks var uzvarēt likteni. Aktrises veiksmīgais atradums lomā piedāvā negaidīti intertekstuālu un intriģējošu Bariko sižeta lasījumu, lai vēstītu par mūsu izdarīto izvēļu sekām un par spēju ar tām samierināties, par to, vai mums patiesi būs nepieciešami tie ieguvumi, kas stāsies zaudējumu vietā. Uz šādām pārdomām vedina arī darbības vietas lokācija, ko scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis pārcēlis no La Belle Époque piederīgas villas uz kādu ārpilsētas labiekārtotu privātmāju. Tur ar sentimentālām atmiņām neviens nenoņemas un par dārza darbiem neliekas zinis – tā vietā istabas aprīkotas neskaitāmiem gadžetiem, kuri tā arī netiek iedarbināti, pat ja kāds arī zinātu, kā ar tiem apieties...

Pārējiem tēliem saglabāta jau romānā tiem paredzētā vairāk funkcionālā nozīme, apliecinot šīs dīvainās pasaules dzīvesziņu. Tā Edgara Pujāta īgnais Tēvs, kurš ar grūtībām slēpj savu iekāri pret Dēla iecerēto, Signes Dancītes dailē starojošā Meita un neslēpti izvirtušais Kaspara Goda Tēvocis māca Jaunajai līgavai neordināros likteņa pielabināšanas paņēmienus, ko radusi piekopt ģimene, par kuras locekli viņa nu kļūs. Bet Leona Leščinska dzīves rezonieris Komandīni, Karīnas Tatarinovs efektīgā bordeļa saimniece un Edgara Ozoliņa izmisušais pērkamas baudas un vienlaikus savas seksuālās identitātes meklētājs ar askētiski zīmētajiem, bet spilgtajiem tipāžiem uzskatāmi atklāj cilvēku attiecību paradoksālo struktūru, kur maksātājs kļūst par lūdzēju, bet taisnības cīnītājs par savu labo nodomu ķīlnieku.

“Dž. Dž. Džilindžers nebūtu šī izrādes autors, ja uz rezignējošu apceri vērsto darbību brīžam nepārtrauktu pa kādai negaidīti izmestai klišejai, tādējādi atgādinot par savu klātbūtni.”

Ja reiz līgava, tad – kāzas un tām piederīgi atribūti. Izrādes ievadā Jaunā līgava uz skatuves teju uzbrāžas, zili balta tilla murskuļiem spraucoties ārā no viņas neskaitāmajiem koferiem un somām, kas no kulisēm kā smagi bērnības sapņi krīt viņai virsū. Bet viņai pašūtās kāzu kleitas šlepe ir tik gara, ka tai pietrūkst vietas uz skatuves grīdas, radot iespaidu, ka viņa tiek piesieta mūžīgām cerībām, kurās līdz ar viņu sapiņķerējas arī viņas topošie radi.

Turklāt majordoms drīz pēc Jaunās līgavas ierašanās aiz skatuves stiklotās gala sienas ierīkotajā verandā uz spožiem ratiņiem izstumj trīsstāvīgu plastmasas cakām apdarinātu torti. Pēc kāda laika viņš tajā iesprauž divas atbaidoši košas jaunlaulāto marcipāna figūras, bet dekorēšanu pabeidz, garnējumam pievienojot vēl sārtu karodziņu ar uzrakstu “LOVE – ILGI UN LAIMĪGI”. Postmodernās skabargas tā arī netiek izvilktas, bet gan apzināti kaitina skatītāja redzokļus līdzīgi kā šī torte, kuru tās ķīmiskā sastāva dēļ uz svētku galda labāk nelikt… un režisors kulisēs smaida.

Un, protams, rīsu graudi, kas izrādes finālā grabēdami birst pār varoņu galvām. Dž. Dž. Džilindžers piekrīt Bariko, ka skumjas ir greznība, ko pārskatāmā nākotnē neviens nevarēs atļauties, un pēc Mātes gaisā raidītā knipja liek Modesto papildināt jau tukšotās šampanieša glāzes. Par spīti kāzām, kurām viss sagatavots, bet kuras nenotiks. Par spīti ilgām, kuras netiks apmierinātas.

Skats no izrādes "Jaunā līgava" // Foto – Justīne Grinberga

Romāna vēstījums ir polifonisks, tas risina likteņa un (pie-)iederības tēmu, par ko aizvien nākas aizdomāties, saskaroties ar mūsu gribai un varēšanai nepakļaujamiem notikumiem un to diktētiem ierobežojumiem un meklējot brīvu vietu savām domām neskaitāmo viedokļu gūzmā. Izrāde turpretī pievēršas sāpīgam pašanalīzes procesam, kas, tam ļaujoties, agrāk vai vēlāk dod atskārsmi par savu vietu šajā pasaulē. Noteikti jāpatur prātā, ka Dž. Dž. Džilindžeru, kurš savās izrādēs mēdz risināt arī personīgas dabas jautājumus, šim darbam noteikti piesaistījušas arī tajā iezīmētās mākslinieka un mākslas darba attiecības, mēģinājumi atklāt racionāli neizskaidrojamo radošo procesu, kur mijas gaidas un iedvesma, kam ne vienmēr labpatīk satikties.

Pārfrāzējot Bariko, daži izrādes taisa, bet citi tās skatās (vai izliekas, ka ir redzējuši…), un Dievs vien zina, kuram no viņiem ir lielākas izredzes kaut ko saprast.

 

Fake (angļu val. – viltojums) + recenzija – atsauksme par izrādi, kura nav redzēta.

Rakstīt atsauksmi