Recenzijas

Skats no izrādes "Smiļģis" // Foto – Kristaps Kalns
14. aprīlis 2021 / komentāri 0

Aiz ģēnija maskas

Feikcenzija* par Dailes teātra izrādi “Smiļģis” Viestura Kairiša režijā

Gadījumos, kad bez liekas izrunāšanās jātiek galā ar nejēdzībām, mana mamma mēdza ironiski citēt Gunāru Priedi: jāceļ no tādiem ķieģeļiem, kādi ir, nevis no tādiem, kādus varētu iedomāties… Tāpēc esam izlēmuši pārvērst defektu efektā – ja reiz teātri šobrīd iestudē darbus, kurus neviens neredz, mēs recenzēsim iestudējumus, kurus neviens nav redzējis. Piedāvājam jūsu uzmanībai KrodersLV autoru recenzijas par izrādēm, kas tapušas kopš brīža, kad teātri pandēmijas dēļ slēdza savas durvis, un kas ir tikpat dažādas, cik dažādi esam mēs paši – kritiķi. Publicēsim tās dienu pa dienai un ceram, ka lasītājs sajutīs ne tikai to, ka katrā jokā ir daļa nopietnības, bet arī to, ka bez mīlestības un spēles prieka nav vērts… Ne teātrī, ne dzīvē. Uz iespējami drīzu tikšanos!

Idejas autore teātra kritiķe Zane Radzobe

 

Smiļģa varā

Eduards Smiļģis ir viena no visvairāk pētītajām, aprakstītajām, interpretētajām Latvijas kultūras personībām. Tumši, brīvos viļņos krītoši mati, nelatviski ekspresīvs temperaments, kas izpaužas stājā, žestos, gaitā, mīmikā, runasveidā, – jau Smiļģa āriene ir gana eksotiska, lai kļūtu par relfeksijas objektu mākslā. Vienlaikus tikpat daudzslāņaina, līdz galam joprojām neatminēta ir Smiļģa – režisora un skatuves mākslas ģēnija būtība un fenomenāli bagātā radošā darbība. Ne par vienu citu Latvijas teātra personību nav tapis tik daudz grāmatu (sākot jau ar brīdi, kad ģēnijs ir spēku plaukumā!), kuras sarakstījuši žurnālisti, teātra praktiķi, kritiķi un pētnieki. Ne par vienu citu teātra personību nav stāstīts tik daudz “dzīvo leģendu”, kurās ievijas gan komiski, gan traģiski, gan mistiski elementi. Sākot ar to, kā Smiļģis, jaunībā iedams uz aktiermākslas kursiem, spēlējis tik kaislīgi, ka salauzis tuvumā esošās mēbeles; turpinot ar to, cik krāšņi Smiļģis prata raksturot Eiropas mākslu, teātri, arhitektūru, kaut arī ne reizes tā arī neaizbrauca uz Rietumiem pāri Latvijas robežai; beidzot ar leģendām par Smiļģa pirātiskajām gaitām Arhangeļskas ostā I pasaules kara laikā, ko līdz šim plašākajā biogrāfiskajā pētījumā [1] aprakstījušas Rita Rotkale un Agra Straupeniece.

Palete, ar kādu skatuves valodā gleznot Eduardu Smiļģi, ir tikpat neierobežota kā paša mākslinieka dzīve. Latvijas teātrī Smiļģa personība jau kalpojusi par iedvesmas avotu gan komēdijas, gan dramatiska žanra skatuves darbiem. Kā pirmā prātā nāk Dailes teātrī 2011. gadā iestudētā kamerizrāde “Vīrietis-Smiļģis” (rež. Gundars Cauka), kur ģēnija lomā iejutās aktieris Jānis Paukštello, izspēlējot stāstu par “vīrieti sievietes acīs. Par lielu bērnu un lielu sieviešu cienītāju” [2]. No cita – komiska skatpunkta uz Smiļģa lielo (šajā kontekstā aktiera Andra Keiša veidolā – gan fiziski, gan garīgi lielo) personību lūkojās JRT aktieransamblis režisora Gata Šmita vadībā. Kaut arī izrāde “Meklējot Spēlmani” (2019) bija iecerēta par apstākļiem un notikumiem, kas noveda pie leģendārās Jaunatnes teātra izrādes “Spēlē, Spēlmani!” tapšanas, faktiski stāsta centrā bija Eduarda Smiļģa un viņa Dailes teātra liktenis laika un varu maiņas griežos. Un šī stāsta līnija izskanēja negaidīti traģikomiski skaudrā tvērumā, liecinot – Smiļģa dzīvesstāsts var kļūt par pamatu dziļai, dzīvai teātra prašrefleksijai.

Veltījums Smiļģim

Atšķirībā no citu feikcenziju autoriem man, šķiet, ticis vissarežģītākais uzdevums – rakstīt par jaundarbu. Izrādes pamatā ir oriģinālluga, un tas raisa intrigu teātra aprindās. Līdzīgi kā “Vīrieša-Smiļģa” un “Meklējot Spēlmani” gadījumos, arī Māras Zālītes galvenais izejmateriāls, no kā izaudzēt stāstu par Smiļģi, bijis apjomīgais arhīva materiālu klāsts, kas sevī slēpj milzīgu dramatisko potenciālu. Autore atzinusi, ka viņas galvenais mērķis bijis attēlot Eduardu Smiļģi ne vien kā Dailes teātra dibinātāju, novatorisku režisoru, spēka un ekstāzes aktieri, bet arī kā “pretrunu plostītu ģēniju, kurš līdzīgi hameleonam maina savu iedabu atkarībā no sievietes, kuru tobrīd mīl, vai varas, kas tobrīd valda.” [3]

“Luga, kuru autore nodēvējusi par ideju drāmu, risina tēmu par to, kas patiesībā slēpjas aiz Smiļģa tūkstoš maskām un kādu cenu ģēnijam nākas maksāt par spēju spēlēt teātri, sāpēt un mīlēt pāri vidusmēra cilvēka varēšanas robežām.”

“Smiļģa” tēlu sistēmu galvenokārt veido Eduarda Smiļģa dzīvē būtiskas sievietes, kā līdzgaitniece Felicita Ertnere, aktrise Lilija Štengele, pirmā sieva sufliere Berta Āboliņa, trešā sieva Eleonora, māsa Anna un Smiļģa māte. Smiļģa arhīvā saglabātās vēstules un laikabiedru atmiņas liecina, ka tieši attiecības ar sievietēm bieži vien ietekmējušas ģēnija radošo dzīvi, veidojušas liktenīgas paralēles ar darbiem, ko režisors tobrīd iestudējis teātrī, radījušas dziļus un paliekošus nospiedumus, kas veidojuši Smiļģa seju tādu, kādu to pazīstam publiskajā telpā. Šādā tvērumā lugu “Smiļģis” var pielīdzināt Zālītes iepriekš sarakstītajiem darbiem par lielām kultūras personībām (Vili Lāci, Eiženu Finku, Indriķi), dramaturģijas valodā cenšoties atklāt to unikalitāti, iekšējās pretrunas un nozīmi Latvijas kultūrvēsturē.

Skats no izrādes "Smiļģis" // Foto – Kristaps Kalns

Smiļģis – tūkstošveidis

Dailes teātris savos 100. sezonas plānos sākotnēji kā kulminācijas notikumu ierakstīja nevis jaunu Raiņa lugas “Spēlēju, dancoju” skatuves versiju, bet tieši Smiļģim veltītu izrādi – turklāt nevis kamerformātā, bet mērķējot uz vērienīgu lielformāta skatuves darbu, leģendārā režisora būtībai vistuvāko formu. Dž. Dž. Džilindžera iecerē “Smiļģim” bija jākļūst par vērienīgu mūziklu (un jāsaka, savā ziņā žēl, ka to nepiedzīvojām), Eduarda Smiļģa lomu uzticot Dailes teātra premjeram Artūram Skrastiņam, kura vokālās dotības un aktiermeistarības amplitūda būtu itin piemērota tik sarežģītas un traģikomiskas personības atklāsmei uz lielās skatuves. Savukārt režisors Viesturs Kairišs, daļēji mainot iestudējuma radošo komandu, izmainīja arī izrādes žanra un galvenā tēla koncepciju, pieturoties pie dramatiskā teātra formas, bet titullomu sašķeļot un iedalot dažāda temparamenta, faktūras un vecuma aktieriem – Artūram Skrastiņam, Dainim Grūbem, Laurim Dzelzītim, Gintam Grāvelim, Kasparam Dumburam un Kārlim Arnoldam Avotam. Publicitātes materiālos seši aktieri Ilzes Vītoliņas radītajā veidolā redzami, ietērpti vienādos pelēkos kostīmos, kuplām, uz dažādām pusēm viļņojošām matu cirtām, kustoties teju sinhroni un pa skatuvi pārvietojoties lielākoties kopā.

“Skrastiņa/ Grūbes/ Dzelzīša/ Grāveļa/ Dumbura/ Avota Smiļģis atgādina kustīgu astoņkāji vai atdzīvojušos fotonegatīvu sēriju, radot ilūziju par režisora dubultošanos (precīzāk, seškāršošanos), ko iespējams nolasīt gan kā simbolu Smiļģa enerģiskajai, straujajai dabai, gan daudzšķautņainajam raksturam, kurā maigumu nomaina despotisms, iejūtību – skarbums, vājumu – vīrišķība u. tml. ”

Iespējams, dramatiskā spēka ziņā izrāde vairāk iegūtu, ja titullomas jaudu izspēlētu viens aktieris (no minētajiem, piemēram, intriģējoši būtu redzēt arī Gintu Grāveli, kuram Smiļģa tēls tik ļoti piestāvēja, vadot vienu no pagājušo gadu “Spēlmaņu nakts” ceremonijām). Taču tikpat iespējams, ka tieši šāda interpretācija daudz precīzāk ļaus nolasīt Smiļģa kā rainiska tūkstošveiža simbolisko veidolu. Turklāt daudzveidību kā paņēmienu turpina arī citiem aktieriem dotie uzdevumi – piemēram, Ieva Segliņa, kura uz skatuves parādās te sirmā, salikušā Raiņa, te Smiļģa māsas Annas, te “Spēlēju, dancoju” Leldes ādā. “Smiļģī” mainība kā spēles princips uzsver arī teātra ciešo sakausēšanos ar reālo dzīvi, piemēram, režisora iestudēto izrāžu fragmentus strauji montējot ar aizkulišu dzīvi, poētisku pacēlumu – ar sadzīviskumu, dzīvību – ar nāvi u. tml.

Eduarda Smiļģa tēla ambivalence skatuves darbībā raksturota gan plastiski, gan vokāli. Māras Zālītes lugas tēlainības atklāšanai kustību partitūras autore Jana Jacuka iedvesmojusies no dzīvnieku pasaules – tritoniem, rāpuļiem, putniem [4], par galveno horeogrāfijas motīvu izvirzot asociāciju spēli. Viedokli par to, vai ideja savienot Smiļģa personību ar tritona plastiku īstenojusies skaidri un jēdzieniski pamatoti, gan atļaušos izteikt tad, kad izrāde būs pieejama skatītājiem, taču pats spēlēšanās un fantazēšanas princips šķiet Smiļģim piederošs. Asociācijas rosina arī Ievas Jurjānes veidotā skatuves telpa, kuras centrālais objekts – vairākstāvu konstrukcija – atgādina transformējamu bišu stropu, kur katrā šūniņā ievietota sava, Oskara Pauliņa spilgtās, drosmīgas gaismu partitūras iezīmēta darbības ligzda. Pietuvinājuma efektu piešķir video mākslinieka Ivara Ozoliņa radītās projekcijas, kaut arī izrādes kopējais vizuālais veidols atstāj pārlieki raibu iespaidu.

Skats no izrādes "Smiļģis" // Foto – Kristaps Kalns

Atgriešanās pie Dailes saknēm

Rakstot par izrādi, grūti nodalīt Viestura Kairiša un radošās komandas ieguldījumu, jo šķiet, ka “Smiļģis” turpina “Ugunī un naktī”, “Pērā Gintā”, “Salomē” (LNT, 2015, 2016, 2018), “Karalī Līrā” (RKT, 2017), “Baladīnā” (VDT, 2018) un citos režisora iestudējumos redzamo tendenci veidot izrādi ciešā vizuālo, skanisko un aktierisko komponentu sadarbībā. Šajā gadījumā jo simboliska šķiet režisora izvēle savu kā Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja darbību nostiprināt tieši ar izrādi, kas atgriežas pie šī teātra saknēm. Nešaubos, ka dramaturģes, režisora, aktieransambļa – bez jau pieminētajiem arī Vitas Vārpiņas vai Kristīnes Nevarauskas, Ilzes Ķuzules-Skrastiņas, Rēzijas Kalniņas, Dārtas Danevičas, Olgas Dreģes vai Lidijas Pupures – un radošās komandas sadarbībā dzimusi patiesi aizraujoša izrāde. Izrāde, kas jāredz.

 

Fake (angļu val. – viltojums) + recenzija – atsauksme par izrādi, kura nav redzēta.


[1] Rotkale R., Straupeniece A. ES. Eduarda Smiļģa dzīves ceļšVesta LK, 2017.
[4] LTV1 Kultūras ziņu sižets, 20.11.2020. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=KsPYeVyx0GM&feature=emb_imp_woyt

 

Rakstīt atsauksmi