Recenzijas

29. maijs 2013 / komentāri 0

Hermanis dodas politikā

No mākslinieka pozīcijām varbūt tas izskatās mazliet negaidīti, bet no pilsoniskajām pašā laikā, jo kārtējā vēlētāju muļķošanas kampaņa teju teju nesīs dāsnus augļus mūsu izmanīgajiem pilsētu saimniekiem. No vienas puses, žēl, ka Hermanis to nedara tikpat vērienīgi kā trīs gadus atpakaļ teātra NO99 režisors T. Ojasso savā četru mēnešu ilgstošajā megaprojektā "Vienotā Igaunija", kurš ļoti pārliecinošā un iedarbīgā formā atklāja gandrīz visas mūsdienu politiskās tehnoloģijas un pamatīgi satrauca varas tīkotāju prātus. No otras puses, latvieši vienmēr ir bijuši pacietīgi nogaidītāji un grūti iekustināmi uz lietām, kas nav saistītas ar Dziesmusvētkiem, tādēļ labi vien ir, ka JRT sāk ar tām atklāsmēm, kuras Ibsens pauda pirms 130 gadiem, jo lielais vairums joprojām dzīvo ilūzijās, ka zina, ko paši grib, bet patiesībā mēs jau sen gribam to, kas mums jāgrib saskaņā ar citu plāniem un mērķiem.

"Tautas ienaidnieks" nepieder pie Ibsena labākajiem darbiem, taču lugas karkasā ir iemontēts mehānisms, kas ļoti precīzi atklāj izplatītākos paņēmienus, kuri tiek lietoti veicot manipulācijas ar sabiedrisko apziņu. Alvis Hermanis ar Ibsena radīto tēlu palīdzību, tos nedaudz revidējot, pārveidojot un mūsdieniskojot, šo mehānismu vienkārši ir iznesis uz skatuves un iedarbinājis, bet pārējo, kā parasti, paveic viņa lieliskie aktieri.

Intriga ap dziedniecības saindēto ūdeni (skan dikti simboliski mūsu realitātei!), tāpat kā jebkura aktuāla problēma, kas skar mūs visus un gaida tūlītēju risinājumu, ir izdevība iesaistīties darbībā dažādiem spēkiem, kuri vismaz formāli sevi pozicionē kā sabiedriskā labuma veicinātāji. Doktors Stokmanis, būdams aizrautīgs taisnības cīnītājs, ir pārliecināts, ka sanatorija uz laiku jāslēdz un ūdenssistēma jāpārbūvē. Dziednīcas īpašnieki, starp kuriem ir arī pilsētas mērs, protams, to nevēlas, jo izdevumi būs milzīgi un ienākumi vairākus gadus nekādi. Kas un kā šādā gadījumā tiek darīts publiskajā telpā un aizkulisēs, izrāde parāda tik uzskatāmi un nepārprotami, cik vien teātris to spēj, nekļūdams par politisku plakātu.

“Biroja formāts" un tehnoloģiski birokrātiskās sabiedrības standartiem atbilstoša personāžu uzvedības maniere ļauj aktieriem atjautīgi piemeklētajā spēles telpā radīt asi konturētus, viegli atpazīstamus un mūsdienīgus tēlus, kas liek lietā spekulācijas ar dažāda līmeņa patiesībām, puspatiesībām un noklusējumiem, lai visnotaļ demokrātiskā veidā atbrīvotos no personām, kuras apdraud pilsētas valdošā slāņa intereses. Viņi to dara profesionāli, izmantojot vecu, bet labu no Oidipa laikiem nākušu paņēmienu, kas palīdz tikt galā citādi domājošiem – toreiz to sauca par ostrakismu, šodien attiecīgi par izstumšanu. Par to, kas notiek pašos cilvēkos, šāda žanra iestudējumi parasti nerunā, jo izrāde ir mērķēta uz intelekta spēju aptvert vienas vai otras slēptas norises būtību, taču personāžu rīcības iekšējā argumentācija, kuru JRT notur sev cienīgā kvalitātē, mums tomēr dod iespēju palauzīt galvu arī par tīri cilvēciskiem aspektiem. Nu, kaut vai par ētisko vērtību devalvāciju uzmācīgā liberālisma apstākļos jeb, teiksim,  par izmirkušās pašcieņas purvāju, kurā mēs grimstam arvien dziļāk un dziļāk.

Labi zinot, ka atklāt kaut ko uz skatuves var tikai tādā modā, kas atbilst publikas brieduma pakāpei, Alvis Hermanis kopā ar aktieriem lugas dialogus ir pieskaņojuši šodienas dzīves ritmam un leksikai tā, lai katram būtu viegli satverama tajos ietvertā sofistika. Gan Tomass, gan Pēteris Stokmaņi savās runās operē ar faktiem, kuru patiesums saistībā ar dziednīcas slēgšanu nav apgāžams, taču, kurai no šīm patiesībām attiecīgajā situācijā būtu dodama priekšroka, ir jāizšķir tā saucamajam "kompaktajam vairākumam". Te arī slēpjas demokrātiskās sabiedrības vājākais punkts, jo vairākums savā izvēlē netiek un diez vai kādreiz arī tiks tālāk par principu – katram sava āda ir vistuvākā. Savukārt, darbība ar visām ofisa ikdienas formālajām un neformālajām izdarībām, izrādē tiek transformēta par neuzbāzīgu "shēmošanas paraugstundu", kurā atļauts piedalīties arī skatītājam, lai saprastu, ka demokrātija mūsdienu pasaulē sen jau ir pārvērsta par negodprātīgu statistikas izmantošanu. Ja atceramies Heidegera kādreiz teikto, ka nihilisms ir Rietumu vēstures iekšējā loģika, tad izrāde, tāpat kā dzīve mums visapkārt, pārliecinoši nodemonstrē šīs loģikas loģisko turpinājumu. Tikai neliels sasprindzinājums, maza nervu piepūle, kuru Andris Keišs nevainojami nomaskē aiz sava personāža uzsvērtajām rūpēm par līdzcilvēkiem, un pilsētas mērs jau savu neērto brāli visu acīs ir padarījis par "tautas ienaidnieku". Pakalpīgajiem medijiem nemaz īpaša palīdzība nav jālūdz,  pietiek norādīt ar pirkstu "barotavas" virzienā un "ceturtās varas" lokanais mugurkauls pats saliecas vajadzīgajā līkumā.

Ja palūkojamies dziļāk, nekā jauna vai nezināma šajā spēlē nav un izrāde drīzāk ir savlaicīgs atgādinājums par to, ka visās ekonomiskās un politiskās darbībās ir ieslēpts spēcīgs sagūstīšanas kods. Kad tas tiek atšifrēts, cilvēkiem it kā paveras iespēja atbrīvoties, taču joprojām aktuāls paliek jautājums – vai esam gatavi šo iespēju izmantot? Alvis Hermanis, protams, nebūtu viņš pats, ja atstātu tik svarīgu jautājumu bez ievērības un nepamanītos ieaust izrādes audumā savas atbildes variācijas. Atšķirībā no lugas iestudējumā Tomass ir pašos spēka gados un viņa sieva vēl tikai gaida pirmo bērniņu. Vilis Daudziņš savu varoni atveido kā nedaudz stresainu intelektuāli, kurš ir saglabājis sevī zināmu goda kodeksu un taisnības izjūtu. Pēc sievastēva Martena Hjīla veiksmīgā akciju uzpirkšanas pasākuma par Katrīnas pūra naudu, viņš nonāk visai divdomīgā situācijā un kļūst par dziednīcas faktisko īpašnieku un bagātu cilvēku. Ko tagad iesākt ar savu atklājumu, kas viņam pašam piederošu uzņēmumu var arī nogremdēt? Fināla aina ar laulātā pāra "saindētā ūdens" nobaudīšanas rituālu, maigi izsakoties, ir skeptiska. Izskatās ka Hermanis mums atstāj tikai vienu cerīgu spraudziņu, kurā ir saskatāma tā pati visiem labi zināmā aksioma: ja mēs neiesim politikā, tā atnāks pie mums..!

Rakstīt atsauksmi