Un tomēr: kāpēc viņi dzēra?
Nācās grūti abstrahēties no JRT aktīvā mārketinga, kas jau iepriekš pasludināja „Tautas ienaidnieku” par pirmo politisko izrādi Latvijā. Vai tad jau… – gribējās iebilst, atceroties dažādu laiku uzvedumus, līdz pēkšņi pieleca: kā tad, šī taču patiešām ir pirmā reize, kad iestudējums rodas konkrētas politiskas norises dēļ. Jo šaubos, vai Alvi Hermani ieinteresētu Henrika Ibsena visnotaļ taisnprātīgā luga (pat ja tā patlaban ir populāra Eiropā), ko viņš padarījis vēl taisnāku, ja viņam un JRT aktieriem nebūtu noteikta politiska mērķa – iestāties pret … demokrātiju. Pareizāk sakot, tās neizbēgamo trūkumu – manipulējama vairākuma tiesībām aklā aizgrābtībā nesties uz kraujas malu.
Ibsena luga nolobīta kā zivtiņa, atstājot tikai idejas asaku: plaukstošas kūrortpilsētas ūdensvadā piesārņojums sasniedzis dzīvībai bīstamu līmeni. Sanatoriju kontrolē galvenais ārsts Tomass Stokmanis (Vilis Daudziņš), pilsētu – mērs Pēteris Stokmanis (Andris Keišs). Darbības laiks – nupat. Vieta – tepat, intelektuālā žurnāla „Rīgas Laiks” bijušās telpas, moderns visai atvērta plānojuma kantoris. Kur tomēr palikušas sienas, izsisti caurumi, lai vienā malā sēdošajiem skatītājiem rastos iespaids, ka viņi noraugās naturālās norisēs. Kaut kas notiek blakustelpās, un dzirdamas tikai balsis, ikdienišķas sarunas ņe ob čom. Svin doktora vārda dienu, dzer vīnu, uzkož, ko sagādājusi viņa sieva Katrīna (Kristīne Krūze). Iegriežas Stokmaņa sievastēvs Mortens Hjīls (Ģirts Krūmiņš) ar uzvedīgu suni. Parasta pēcpusdiena. Interesanti.
Un tad nogrand sprādziens – pienācis laboratorijas slēdziens un kūrorts klapējams ciet. Reportieri sarosās, brāļi uzmanīgi taustās, nogaidot otra viedokli un rīcību, jo skaidrs, ka mērķi ir pretēji: vienam tautas veselība, otram – labklājība. Cilvēki vispār kļūst par homo politicus. Gaisam sabiezējot, sākas pats galvenais – pilsētas pārstāvju sanāksme, kurā piedalāmies arī mēs, skatītāji. Pētera Stokmaņa sirdi plosošajā runā – sākot ar publikas pārliecināšanu, ka brālim noteikti ir taisnība un sanatorija jāslēdz – Andris Keišs nospēlē turpat vai visu Latvijas runājošo galvu dramatisko paņēmienu spektru: pārpartejisku lietišķību, tēva mīlošo stingrību un visbeidzot arī skopu asaru, skaidrojot, kāpēc nespēs pildīt savus solījumus. Kamēr Viļa Daudziņa Tomass noslēdzas intelektuāļa pašpietiekamajā taisnības apziņā, neko te profāniem skaidrot netaisīdamies. Jo vairākumam – un vairākums neizbēgami ir profāni – nevar būt taisnība. Un šajā brīdī režisors izspēlē burvīgu trumpi: mēs, kas spēlējam pilsētas publiku, tiekam aicināti balsot par to, ka vairākumam nav taisnība. Jebkurš iznākums ir paradoksāls un smieklīgs. (Ja aktieri nekrāpjas un skaita pa īstam, pirmizrādes gadījumā par to, ka vairākumam nav taisnība, bija pārliecināts 29 cilvēku mazākums no klātesošajiem 60. Nepacēlu roku, kaut kādā atavistiskā spītībā negribot tik pieskaitīta. Tātad: būtu es pacēlusi roku, tovakar uz jautājumu vispār nebūtu atbildes? Vai, ja pieskaitītos vēl kāds negribētājs, vairākums izlemtu, ka vairākumam nav taisnība?! Starp citu, līdzīgu paņēmienu ne tik sen izmantoja „Leģionāri”, liekot balsot zviedru Rīksdāgam, vai baltiešu karavīri depotējami uz PSRS, lai tad skumji konstatētu, ka cilvēku bariņš naivi iedomājies mainīt vēstures gaitu. Jocīga lieta tā balsošana.)
Tikmēr dažāda ranga avīžnieki Billings (Varis Piņķis), Hovsta (Ivars Krasts) un Aslaksens (Gatis Gāga) iedomājas sevi par preses haizivīm un sabiedriskās domas radītājiem, taču ķeras uz kārtējo karsto ziņu kā mailītes un bara aizrautībā maina uzskatus un virzienus. Bet es sāku kaunpilni cīnīties ar miegu. Varbūt ieslēdzas kāda aizsargsistēma, kas savulaik ļāva pārdzīvot komjaunatnes sapulces, zinātniskā komunisma lekcijas un PSKP kongresus. Varbūt negribas atzīt, ka politikā taisnības nav, tikai intereses un pelēkie kardināli. Varbūt gribas fiziski aizbēgt, kārtējo reizi redzot, kā viens otram garām runā zinošs, bet arogants fanātisms un sirsnīga demagoģija. Kā kādreiz rakstīja grafiti: apturiet pasauli, es gribu izkāpt!
No šīs teatrāli un ikdienišķi (un eksistenciāli!) neizturamās sistēmas izkrīt divi – Hjīls un viņa meita Katrīna. Viņiem atņemts Ibsena teksts tieši tāpat kā pārējiem, bet pretēji to viennozīmībai palicis cilvēcisku būtņu noslēpums. Kāpēc Hjīls uzpircis sanatorijas akcijas un ko tik rāmi pusvārdos mēģina pateikt znotam? Kāpēc Katrīna, kurai teju jādzemdē, beigās, kad vīrs jau salicis tradicionālajā ofisa kastē savas mantiņas un pamet darba vietu, pasniedz viņam un paņem pati spodru vīna glāzi un salej tajā indīgo ūdeni? Kāpēc viņi to izdzer? Šo jautājumu un šā fināla dēļ man jādomā un jāatminas izrāde, kas taču bija tik vienkārša – kā drošu roku uzzīmēta profesionāli augstvērtīga karikatūra par pašvaldību vēlēšanām.
Rakstīt atsauksmi