Atgriešanās teātrī
Šīs ir šī gada “Spēlmaņu nakts” žūrijas dienasgrāmatas apmēram mēneša garumā.
Dienasgrāmatas vienojāmies rakstīt tai dīvainajā brīdī, kad bijām Latvijas teātru vienīgie skatītāji un nevienam nebija skaidrs, kā situācija attīstīsies. Droši vien vēsturei – lai fiksētu, kas notiek un ko domā kritiķi, kuriem nav iespējas izpausties ierastākās tekstu formās, bet par teātri tomēr domāt gribas. Punktu pieliekam jau pilnās skatītāju zālēs 2021. gada Jāņos ar cerību, ka šis mēnesis vairs nekad neatkārtosies. Tātad – momentuzņēmums. Formāts – pilnīgi brīvs; ko un kā katrai gribējies piefiksēt; tikpat dažāds, cik dažādas ir mūsu personības.
Edīte Tišheizere
Publiska dienasgrāmata – pilnīgi brīvs žanrs! Kā jau dienasgrāmatā, ko gribi, to raksti. Kā jau publiskojamā gabalā – raksti tikai to, ko gribi, lai citi izlasa. Smaidiņš, pat vairāki.
Maija sākumā pienāk sengaidītā atļauja profesionāliem vērtētājiem piedalīties teātru slēgtajās pirmizrādēs un ģenerālmēģinājumos. Tomēr iekšējas urravas ļoti drīz pāraug skumjā rezignācijā, kad saproti, cik nedabiska un aktierim stindzinoša ir joprojām gandrīz tukšā skatītāju zāle. 5. jūnijā Radio Klasika pārraidē “Šņorbēniņi” Ieva Struka sarunājas ar Lauru Grozu, un režisore runā par to, kā uzstāšanās gandrīz tukšās zālēs izsūc aktieru spēkus un enerģētiku. Tas ir bīstami aktieriem, viņa saka. Lielajās zālēs noteikti. Mazie spēles laukumi ir pavisam cits stāsts.
8. maijs
Vispirms kritiķus savās “klusajās izrādēs” ielaiž Valmieras teātris. Māras Zālītes pirmsatmodas laika lugu “Dzīvais ūdens” iestudējusi Ilze Bloka – nule Māras Ķimeles un Elmāra Seņkova režijas kursu beigusi režisore.
Vispirms pārsteidz pati izvēle – ko šodien jauns cilvēks, knapi pāri divdesmit, dzīvojis tikai neatkarīgā Latvijas valstī, spēs saprast no Priestera mokām, kāpjot pāri patiesībai izdzīvošanas – turklāt ne personiskās, bet savas tautas izdzīvošanas – vārdā. Jo kādreiz Ādolfa Šapiro iestudējumā (ak šausmas! tas noticis pirms vairāk nekā 30 gadiem, bet es joprojām strādāju šajā profesijā) tieši Rūdolfa Plēpja Priesteris un viņu mīlošā Maijas Apines Laine, neapklusināmā patiesības balss, bija uzveduma smaguma centrs. Kas no šīs apzinātās, par labāko vai pat vienīgo iespēju pieņemtās šizofrēniskās dubultdzīves spēs izraisīt līdzjūtību šodien? Visticamāk, nekas. Par to prātoju, braucot uz Valmieru.
Realitāte ļoti patīkami pārsteidz. Jā, protams, Priestera mokas nav uzmanības centrā. Bet Tālivalža Lasmaņa lietišķā eksistence dotajos apstākļos – “tāds darbs” – uz tām nemaz arī laikam nav bijusi vērsta. Savukārt Baibas Valantes Laine viņu vienkārši mīl un gatava atbalstīt, kad un kā vien vajadzīgs. Režisores līdzjūtība – kaut gan tas nav īstais vārds, drīzāk skarba izpratne – tiek jaunajiem. Mārtiņa Meiera Māceklis un Ineses Pudžas Ildze ir dramatiski salauztie varoņi. Māceklis izšķiras par aiziešanu – un Andra Kaļiņina, tikpat jauna scenogrāfa iekārtotā tukšā spēles telpa ar bezkaislīgi informējošiem remarku vārdiem titru mašīnas tablo – padara šo soli divkārt vientulīgu un pat īsti neviena nepamanītu. Ildze iegrimst necaursitamā depresijā kā melnā rāvā. Un tas ir tik ļoti par šo laiku. Par manas paaudzes negribēto vainu, nepaspēto, neizdarīto, nepamanīto, aizņemtā izdzīvošanā no rokām izlaisto drošas pēctecības ķēdi. Vai pavedienu. Vai jebko, kas ļautu noturēt, glābt, parādīt, kur ir jēga un kāpēc ir vērts.
Ap to pašu laiku skatos Ilzes Blokas kursa biedrenes Endīnes Bērziņas Daugavpils teātrī iestudētās izrādes “Samsona ceļojums” ierakstu, ko atsūtījis Oļegs Šapošņikovs. Endīne pati arī spēlē galveno varoni, mazo tīni, kas viena pati dodas ar mīļo suni viņa pēdējā ceļojumā un vientulībā sastopas ar neizbēgamo – tuvas būtnes nāvi un nepieciešamību dzīvot vien tālāk.
_2.jpg)
15. maijs
Turpat Valmierā Treisija Letsa “Osedžas zeme” Dž. Dž. Džilindžera režijā. No vienas puses – prieks, ka Džilis atgriežas teātrī. Jo viņa izrādēs esmu piedzīvojusi tik svarīgus mākslas un dzīves atklājumus, ko nav iespējams lēti aizmirst. No otras puses… Jā, kas īsti no otras puses? Nepiepildītas gaidas ieraudzīt “veco”, aizraujošo, vārdam vien neticošo un darbībā kaut ko pilnīgi negaidītu atklājošo Džili? Vai man to kāds bija solījis? Nebija. Saņēmu prātīgi izlasītu lugu, un daudz kas no reiz Nacionālā teātra iestudējumā redzētā izrādās patiešām citāds. Valmieras aktieri ir krietni profesionāļi un uz precīziem uzdevumiem atbild ar skaidru rezultātu. Par ko man te guģoties? Pati vien sacerējos uz provokācijām. Bet – tas gan! – labprāt noskatīšos šo iestudējumu, kad to kā kaleidoskopu būs sakratījusi publikas klātbūtne un līdzdzīvošana.
Smieties, sēžot pa lielu gabalu no kāda cita smējēja, ir diezgan šausmīgi. Labi, ka maskas dēļ īpaši skaļi nemaz nesanāk.
16. maijs
Pilnīgs un laimīgs lidojums. Toms Treinis Mansarda zālē iestudējis Leldes Stumbres “Nākošpavasar”. Luga zināma, beigas rezignētas, lai neteiktu – bēdīgas. Par ko tad tāds prieks? Par mieru un uzmanību, ar kādu Treinis strādājis ar aktieriem, kaut ko pabīdīdams priekšplānā, kaut ko pieklusinādams. Tīrs un smalks psiholoģiskais teātris. No neatbildētām jūtām sabiezējis gaiss. Caurspīdīgi aktieri – visi kā viens! Ingus Kniploks un Klinta Reinholde labticīgo “lauku iekarotāju” lomas spēlē klusā nopietnībā, pieķeru sevi pie domas, cik viegli te būtu drusku paironizēt, pastāvēt pa gabaliņu un drusku pāri varoņiem. Nekā tamlīdzīga, paldiesdievam. Tādas sīkas detaļas – kā Ineses Ramutes kaimiņiene groza rokā meloni, ko atveduši aizbēgušās līgavas mednieki, visu saprazdama un prātodama, kāpēc cilvēki tā māžojas. Mārtiņš Meiers traktorista (!) lomā ir kaut kur nobāzis savu intelektuāļa šarmu. Pieķeru sevi pie domas, ka viņš taču ir pavisam nesmuks, un tad iemīlos, jo tik… krietns un nelaimīgs, un pati apsmejos par savu vientiesību.
Kritiķu mašīnā atpakaļceļā bezmaz dziedam. Un mīlam teātri!
4. jūnijs
Rīgas Latviešu biedrības Kamīnzālē iecelts Leļļu teātra “Kiosks”. Animatores Anitas Meleces bērnu grāmata pārtapusi par Daces Vītolas solo ar Riharda Zeļezņeva smalkjūtīgu un foršu atbalstu. Joprojām aizkustina, kad pret bērniem izturas kā pret saprātīgām būtnēm, kurām var stāstīt par visu ko – arī par bailēm, vientulību, par to, cik tā smaga un kādas pūles prasa ikviens solis biedējošajā. Vijas Blūzmas izrādei piemīt nepārvērtējamā īpašība izraisīt smieklus par sevi, nevis ķiķināt par kādu citu, neveiksmīgo vai nesaprātīgo. Tāds labs vakars.
19. jūnijs
Pa dienu joprojām pustukšajā Valmieras teātra lielajā zālē pēdējā izrāde – augustā teātrī sāksies rekonstrukcija. Pati savos septiņos darba gados te esmu paguvusi piedzīvot lielās skatuves izjaukšanu, un nu tūlīt būs nākamā.
Pēdējā Lielās zāles izrāde ir Viljamsa “Ilgu tramvajs” Edmunda Freiberga režijā. Tieši šajā reizē atceros Lauras Grozas teikto par tukšās zāles kaitējumu aktieru spēkam. Ir savāda sajūta, ka viņiem patiešām trūkst iekšējā spēka, ko nākas kompensēt ar ārēju ekspresiju. Viljamsa lugā režisors negaidīti atklāti, pat uzsvērti rāda, cik spēcīga kaislība saista Ineses Pudžas spēlēto aristokrāti Stellu un Tom J. Benedict “polīti” Stenliju Kovaļski – viņi patiešām traucas tajā “Streetcar Named Desire”, un nav tur nekādu ilgu, ir visīstākās slāpes, alkas pēc otra, un tās varētu arī tik ātri nenorimt. Un tieši tāpēc liekas dīvaini, ka, pateicis “A”, Edmunds Freibergs tomēr nav vēlējies teikt arī “B” un pārējos alfabēta burtus, neturpinot šo Stellas un Stenlija stāstu. Vai tiešām Stellu neskar Stenlija brutālā neuzticība, bet uztrauc tikai māsas sabrukums? Jo pēkšņi puslugā un pusvārdā režisors pagriezies atpakaļ, atkal, gluži kā leģendārajā Alfrēda Jaunušana 60. gadu iestudējumā, par vienīgo varoni padarīdams Ievas Puķes Blanšu. Un arī par vienīgo upuri. Man gribētos domāt, ka tik viennozīmīgs atrisinājums aplaupījis visus aktierus.
Apaļajā zālē režisors Reinis Boters iestudējis ļoti personiski mērķētu izrādi “Latvijas lepnums. Un aizspriedumi”. Iestudējuma radošā komanda – dramaturģe Laila Burāne, scenogrāfs Kristaps Kramiņš, horeogrāfs Rūdolfs Gediņš, gaismu mākslinieks Niks Cipruss un aktieri Ieva Aniņa, Eduards Johansons, Kārlis Freimanis un Roberts Jurka, galvenais varonis pats savā lomā, –– ir kopā trāpījuši desmitniekā. Visi stāsti, tāpat kā visi neatbildētie vai neatbildamie jautājumi skar tieši mani. Un, ejot ar draugiem mājās, vēl ilgi diskutējam, vai mūsu spēkos būtu mainīt Latvijā “neredzamo” cilvēku – nē, ne jau likteni, bet iespējas dzīvot cienījamu dzīvi un paveikt tik, cik spēki atļauj. Atbildi tā arī neatradām. Bet vismaz kāda plēve no acīm ir norauta. Un bija liels prieks atkal redzēt Robertu no Viesturskolas – tagad tik pieaugušu un pašcieņas pilnu. Kaut nu viņam izdotos. Ja vien varētu zināt, kā palīdzēt. Patiešām – varbūt kāds zina, kā mainīt sistēmu un cilvēka dabu?
Undīne Adamaite
Es neprotu rakstīt dienasgrāmatu.
***
Bērnībā ar māsu aizkustinošā mazu bērnu, kurus šķir tikai divarpus gadi, iedomā, ka mums ir kopīga dzīve, rakstījām vienu dienasgrāmatu – bijām sadalījušas, ka katra aprakstīs vienu dienu. Pieaugām, un vienošanās izčākstēja arvien retākos ierakstos un tukšākās lapaspusēs.
Bet es diezgan skaidri zinu, ko būtu gribējusi ierakstīt pāri tā dīvainā laika nerakstītās teātra dienasgrāmatas lappusēm, kad kritiķi kļuva par priviliģētajām personām, kuri pirmie atkal drīkstēja atgriezties teātru zālēs.
Tiešām jūtos priviliģēta. Labi, ka nav vēl jāraksta recenzijas, loģiska analīze būtu neiespējama. Prieks un aizkustinājums par aktieriem, visiem, visiem, kuri stāv aiz izrādes, ir pārāk liels.
Ļoti sajauktas sajūtas. Valmieras teātra Apaļajā zālē “Dzīvajā ūdenī” uz skatuves četri cilvēki, zālē kādi seši.
Ienāk prātā – kā diez jutušies visi tie “saules karaļi”, kuriem rādītas privātās izrādes?… Šajā pirmā mulsuma brīdī par neierasto situāciju saprotu, cik man tomēr ir dziļa pietāte pret aktieriem, kuri tērē savu dzīves laiku un garīgo enerģiju, lai mums sešiem cilvēkiem izstāstītu savu stāstu. Savu stāstu kā mūsu stāstu?
Tomēr neērtība drīz vien pāriet. Virsroku ņem teju misijas sajūta, ka esmu aktieriem vajadzīga. Tagad nu uzrakstīšu ko ļoti patētisku, bet jā, jūtos kā koks, kur bišu stropam – izrādei iemesties. Es nedrīkstu dīdīties vai aizlavīties pie ledusskapja (jūtu, ka ir jāatjauno sociālo iemaņu rituāli), man jāklausās uzmanīgi un atdevīgi.
***
Šīs pirmās redzētās izrādes pēc ilgās dīkstāves ļoti konkrēti un spēcīgi atgādina Pītera Bruka salīdzinājumu ar tā senajām, rituālajām saknēm. Cilvēki sēž ap ugunskuru ciešā aplī (svarīgi, ka ne ar 2 m atstarpi) un stāsta cits citam stāstus, kas palīdz dzīvot. Uz viņu sejām plaiksnās uguns atblāzma, un teju ar roku ir sataustāms fakts, ka viņi visi ir dzīvi, trausli, ievainojami un ka bez šiem stāstiem nav iespējams palikt cilvēkam.
Tiklīdz sapratu, ka esmu palikusi dzīva šajā pandēmijā, sāku tiešām ilgoties piedzīvot teātri, kas man neskaitāmi dažādos veidos vēlreiz un vēlreiz apliecinātu šo brīnišķīgo faktu. Manā sajūtā teātris tomēr ir māksla, kas visjutekliskāk un tiešāk apliecina dzīves kaislības nepieciešamību. Tādas dzīves, kuru negribas pavadīt vienam pašam savā istabā, bet dalīt ar citiem cilvēkiem, lai cik viņi reizēm būtu neciešami vai sarežģīti.
Zane Radzobe
10. maijs
Doma par dienasgrāmatu kā formātu. Droši vien ne tik daudz teātra, cik egoistisku apsvērumu dēļ, jo jautājums par kritikas formu dažādību (to trūkumu) mani nelaiž vaļā. Lai gan – kad tad, ja ne tagad, pie šīm ekskluzīvajām pieredzēm… Šis ir tik dīvains pavasaris. MK noteikumi, kas paredz, ka līdz desmit kritiķiem var skatīties izrādes. Kā anekdotē – cilvēki dzīvos labāk; cilvēku saraksts pielikumā… Man ir sajūta, it kā šie noteikumi attiektos tikai uz mani, un, lai arī es par to, protams, tuvākajās nedēļās jokošu ne reizi vien, gribas tomēr, lai šī būtu pirmā un pēdējā reize.
“Spēlmaņu nakts” tātad šogad būs. Mainītā formātā, kas man liekas principiāli svarīgi, jo nekādas sezonas jau nav un to izvērtēt nevar. Nevar pateikt, kas ir bijis “labākais” vai “gada”; var (cerams) pateikt, kas bijis vērtīgs. Es arī saprotu tos, kuri dusmojas. Un mazliet baidos, vai neizbēgamais elitisms, kas saistīts ar šādu prioretizēšanu, sistēmai kopumā kaut kad neatspēlēsies. Šobrīd vairāk nekā jebkad liekas tik svarīgi uzsvērt, ka teātrim ir vajadzīgs skatītājs, kaut vai tāpēc, lai skatītāju nepazaudētu. Un nē, runa, nav par to, ka teātris bez “dzīva” skatītāja nevar eksistēt. Kā man nepatīk tās klišejas! Ir arī tāds teātris, kas var, un ļoti labi. (Protams, ne psiholoģiskais.) Un es no sirds piekrītu Rubeņa argumentam, ka teātris ir (ka tam jābūt) profesijai.
12.maijs
Pa ceļam pēc mammas dālijām – arkas Uzvaras parkā. Ideja – uzrunā. Dažas no tām ir gluži vai Instagram vietas; pie spoguļarkas akurāt kāds klases kolektīvs bildējās.
14.maijs
Nu ko – eksperiments sācies. Valmiera, Džilindžera “Osedžas zeme”. Visi tomēr jūtami nervozi, joko. Māra Ķimele saka – Luijs XIV šitā vien teātri skatījās, viss kārtībā. Viņa jau gan mēģinājumu tumsā ir pieradusi, bet man jādomā arī par skatījuma perspektīvu atšķirību.
Laikam vispārsteidzošākais ir tas, ka tā ir izrāde. Ar to es gribu teikt – principā gatava, interesanta, ar neatslābstošu uzmanību vērojama. (Interesanti – laikam tomēr īsti negaidīju, ka izrāde bez skatītājiem reāli var notikt.) Viegla. Rakstīt, protams, par to neiespējami (mani mazliet uztrauca, ka daži kolēģi pa malām it kā bikli runā, ka vajadzētu šīs spoku pirmizrādes recenzēt; varbūt pārspīlēju, bet man tas iesita pa nerviem – tomēr liekas būtisks kritiķa ētikas pārkāpums), bet no kvalitātes viedokļa – varētu. Daļa lomu šķiet pilnīgi gatavas. Daļā īsti nevar saprast, vai tas, kas redzams, ir jauši vai nejauši. Piemēram, Puķe, kas diezgan paļaujas uz jau redzētiem sev raksturīgiem paņēmieniem; vai tā ir lomas interpretācija, vai tomēr nianšu trūkums, nejūtot zāles reakcijas? Interesanti šā kā tā, no interpretācijas viedokļa varētu būt abējādi. Bet būs ļoti interesanti šo iestudējumu skatīties ar skatītājiem un salīdzināt. Ja jau tagad ir tik interesanti…
Jāpārdomā, ko tas īsti nozīmē, tomēr prātā turas adjektīvs – latviska izrāde. Šī ir principiāli latviska izrāde. Domāju, būs arī veiksmīga, jo skatītājs kaut kaulu smadzenēm sajutīs, ka tas attiecas uz viņa dzīvi. Ironiski, protams, ka Džilindžeram par katru cenu jāaizbrauc no Rīgas, lai taptu kas apspriešanas vērts.
26. maijs
Leļļu teātris, “Arturs un Apaļā galda bruņinieki”. Pietrūkst publikas. Leļļu teātrī es vienmēr akūti jūtu, ka man nav pieci gadi un šīs nav izrādes man. Pat, ja patīk. Tāpēc es vairāk skatos skatītāju zālē nekā uz skatuvi. (Nu labi – tas ir pārspīlējums, lai arī ne īpaši liels.) Tāpēc – par izrādi neko; kā gan es varu zināt, vai manas sajūtas kaut attāli līdzinās tam, ko te uztvers mērķauditorija? Bet viens gan – man liekas, ka īsti savu mēķauditoriju teātris vairs nepazīst. Spriežu, lūk, pēc kā. Izrādes sākumā aktieri apsola, ka tās beigās skanēs pagan metal; jāsaka, es gandrīz vai gaidīju. Protams, nesagaidīju. Skanēt skanēja, ar metālu tam nebija nekāda sakara; pieņemu, tāpēc ka teātris domāja – bērniem nepiemērota estētika. Bet īstenībā – es zinu diezgan daudzus potenciālos mazos skatītājus, kas mājās to klausās, jo metāls ir viņu vecāku mūzika.
27. maijs
Vakcinētie varēs apmeklēt arī kultūras pasākumus. Tas, protams, hokeja dēļ. Mums vajag spēcīgu lobiju.
4. jūnijs
Leļļu teātra “Kiosks”. Latviešu biedrības nama Kamīnzāle ir patīkami vēsa. Es nespēju neklepot. Tā šķiet gandrīz vai nolemtība – nekādu elpceļu simptomu, ieej teātra zālē un… Īpaši šobrīd! Protams, jo vairāk centies sevi apvaldīt, jo lielāks kairinājums. Un tas, ka es tāda zālē neesmu vienīgā, mierina maz. Es, protams, saku, ka man ir alerģija no teātra; gadās – arī no dzīves. Pat ja, visticamāk, viss ir vienkārši – gaisa mitruma līmenis… Iztēlojos tuvākajās sezonās sevi demonstratīvi dzeram tēju skatītāju zālēs; žēl, ka esmu tam drusku par pieklājīgu.
“Kiosks” esot populāra bērnu grāmata. Žēl, ka nav ātri dabūjama, jo mani interesē beigas. Ja man kā kritiķei tās jāskaidro, mulstu – Olga vai nu nomira, vai nu izgāja no kioska, vai nu aizmiga un sāka sapņot. Ja man kāds bērns prasītu, baidos, teiktu pirmo, pie sevis vēl nodomājot, ka šodienas pasaulē nekad nav par agru runāt par garīgās veselības traucējumiem. (Īstenībā – patiešām; un man liekas, ka izrāde to izdara ļoti jaukā veidā.) Bet, visticamāk, bērniem viss te būs skaidrs; pakonsultējos ar zinātājiem, estētika atbilst grāmatas kanonam. Un tas ir svarīgi. Vienmēr atceros Singajevskas stāstu par to, ka Karlsonam bija jābūt apģērbtam tieši tā, jo tāds viņš bija uzzīmēts grāmatā; un tieši tādu bērni viņu gaidīja.
15. jūnijs
Daile pārdod biļetes uz izrādēm, bet kritiķus gaidīšot augustā. Neizlikšos, ka nesaprotu, pat ja ziņkārība tomēr urda. Ja Vaivars iestudē šitik sentimentālu (lai cik labu) gabalu, tur jābūt koncepcijai. Nāksies paciesties. Re kā, beigu beigās JRT, kas sāka domu, ka atsāks strādāt tikai normālā režīmā, būs skatāms ātrāk nekā krīzes pirmrindniece Daile.
17. jūnijs
Nacionālais pirms svētkiem izlaidis jaunu kreklu sēriju – pretēji pirmajam metienam, man tiešām patīk; izšūti Blaumaņa citāti, liekas – asprātīgi un vietā.
Kopš pavasara (Nacionālā sadarbības projektiem reklāmā) domāju par dažādajām teātru izdzīvošanas stratēģijām. Drusku tomēr bīstami – diez vai kādam nāks par labu, ja pirmā asociācija ar Nacionālā aktieriem būs ar reklāmas seju, ne mākslu. Teātris “Spēlmaņu naktij” izvērtēšanai kā notikumu pieteicis arī savu digitālo arhīvu; es domāju ļoti pretrunīgas domas. Jā, labi, protams, ka iegūt papildu līdzekļus par savu darbu ne tikai var, bet vajag. Vienlaikus liekas – tas apmēram kā universitātē, kur, pandēmijai sākoties, IT departmanents dažu nedēļu laikā saveda kārtībā to, ko citādi gadiem vilka un uzskatīja par neizdarāmu.
“Skroderdienas” bez tam ir vēl īpašs stāsts. Līvija Volkova savā dzimšanas dienā nupat teica, ka taupa “Skroderdienu” biļetes. Bet ir rezignēta par Nacionālā paziņojumu, ka šogad “Skroderdienas” piedāvās digitālā formātā par maksu. Jo – kam viņai tas? Un šai gadījumā man viņai ļoti jāpiekrīt. Izrādes var digitalizēt; daļai tas pat nāk par labu. Rituālus nevar. Vai nu ir, vai nav – pa pusei neder. Smalka lieta – atšķirību jušana.
20. jūnijs
Valmiera. Divas tik pretējas pieredzes. Viena – kad laiks apstājas un atsakās kustēties no vietas; otra – varbūt ne gluži mākslas pieredze, bet dzīva, godīga.
Man ir jāraksta par “Ilgu tramvaju”. Negribu. Cik nelaimīgi, ka tieši šī būs pirmā recenzija pēc tik ilga laika; gribētos rakstīt ko pavisam citu. Bet nav jau argumentu, kāpēc nerakstīt – ja reiz atgriešanās dzīvē, tad kādi tur aizbildinājumi? Profesionalitāte… Varbūt pat svarīgākais (pat ja tieši “Ilgu tramvajs” nav tāds gadījums, bet vienkārši neveiksme) – vienmēr taču ir aktuāls arī spiediens iet pa vieglāko ceļu, atrast attaisnojumus kvalitātes zudumam, aizbildinoties – ar kasi, ar publikas gaumi, ar… Tagad, baidos, labu laiku TOP aizbildinājums būs pandēmija. Īstermiņā – vienalga; ilgtermiņā…
Iztēlē dzirdu, kā aprakstīšu Freiberga radītās seksa ainas Valdai. KVADRIFRONS sociālajos tīklos bija dalījies ar savu vārdnīcu; sveškauns – precīzāk nepateiksi. Lai gan visu to varētu pieciest, ja vien izrādē būtu… par jebko. Blanša pirmajā ainā – garšīga maita; ar trešo – Puķe spēlē trauslu, jau sākumā nepārprotami prātā jukušu sievieti. Intriģē, vai Freibergs nav ietekmējies no Jaunušana interpretācijas. No kolēģēm nesapratu; dabiski, sajūsma, bet izrāde esot iefilmēta jau deģenerējusies. Ticu, jo redzētais drīzāk atbaida, ne pievelk, bet ir jau bieži, ka ieraksti ne mazākā mērā nepārraida izrādes realitāti. Bet varbūt arī laika konteksts – cita paaudze, cits laiks, cita dzīves izjūta.
“Latvijas lepnums. Un aizspriedumi” – svaigs gaisa malks. Lieliski, ka nav klišejiski; fantastiski der sardoniskais smīns. Varbūt tā nav Māksla, bet tā ir vērtība. Pusaudžu – jauniešu auditorijā vienkārši spridzinās.
22. jūnijs
G. ziņo par pieredzēm izrādēs; vienreiz nu esam mainītās lomās. “Elpa” esot beigusies ar bildinājumu. Man liekas, ka ko tādu atceros dzirdējusi jau pirms mēnešiem; tad jau nebūs pirmais. Atceros, jo izrāde bija svaigā atmiņā un nodomāju – diez, kā ir bildināt pēc izrādes, kas pamatā tomēr ir par attiecību sabrukumu, lai ko mums teiktu īsās forsēti laimīgās beigas. Bet visi iesaistītie esot bijuši traki aizkustināti; dzīve tomēr reizēm ir spēcīgāka par mākslu, un labi, ka tā. “Trīs draugos” Patrīcija savukārt ļoti ilgi mirstot. Zinu, ko tas nozīmē. Ļoti ceru, ka augustā, kad skatīšos pati, viņa mirs raitāk.
Gundega Saulīte
14. maijs
Ilgi gaidīta diena – skatāmies “Osedžas zemi” Valmieras teātrī. Pēc valdības paziņojuma, ka slēgtās pirmizrādes (tās – bez skatītājiem) turpmāk drīkstēs skatīties 10 kritiķi, pārņēma divējas izjūtas. Protams, prieks, ka vismaz kaut kas kritiķim tiek dots. Taču arī neizpratne, vai tiešām iespējams vērtēt skatuves darbu, ko būs redzējuši tikai daži kritiķi. Neesmu pārliecināta, ka bez skatītāju zāles klātbūtnes tāds kritikas viedoklis kādam pa īstam būs vajadzīgs. Mana ziņkārība gan kaut kā tiks apmierināta, bet – kur patiesā jēga un “sausais atlikums”?
Tā nu esam ieradušies Džilindžera jaunā iestudējuma pirmizrādē. Rūpīgi aizmaskējušies, skatītāju zālē cenšamies pa gabalu sasveicināties ar citām maskām. Diezgan uzjautrinoši.
Pacilāti gaidām sākumu.
Pārbaudījumi sākas vēlāk. Izrāde ilgst četras stundas (ar diviem starpbrīžiem), un tīri fiziski aizsargmaskā to izturēt ir gandrīz neiespējami. Līdz ar prieku par ilgi gaidīto tikšanos ar dzīvu teātri klāt ir arī pārdomas. Izrādei pa priekšu jau skrēja ziņa, ka režisors lugā neesot svītrojis ne vārda. Visu cieņu labiem nodomiem, taču izrādē ar tik plašu tēlotāju ansambli un tik daudz teksta tā vien prasās pēc režisora darba ar zīmuli. Kaut lomu dalījums visumā interesants un Valmieras ansamblim atbilstošs, izrādes temporitmam un domas mērķtiecībai dažs labs svītrojums nāktu tikai par labu.
15. maijs
Ingas Krasovskas izrāde “PARAdizzy” teātra telpā “OratoriO” ir stāsts bez vārdiem, ko izstāsta četri aktieri – Aija Andrejeva-Aišpure, Zane Dombrovska, Vitālijs Jakovļevs un Aleksandrs Maļikovs. Iestudējums pieteikts kā M. Čehova Rīgas krievu teātra darbs. Fascinē oriģinālais paņēmiens bez vārdiem, tikai ar skaņām, ritmu, ķermeņa plastiku un dinamiku, ar pārvietošanos telpā un atsevišķu priekšmetu apspēli virzīt manu iztēli, asociāciju virkni. Un es sekoju šo četru bezgala simpātisko tēlu pilnasinīgai un temperamentīgai darbībai līdz atskārsmei par cilvēka dzīves ritējuma pretrunību. Par cīņu un izlīdzinājumu, par nerimtīgu pašapliecināšanos un laika ritējumu. Tik daudz tēlainu detaļu! Un tik daudz pēcdomu.
4. jūnijs
“Kiosks” Leļļu teātrī. Ar Anitas Meleces populāro, košās krāsās ilustrēto grāmatu un godalgoto animācijas filmu pirms izrādes nebiju pazīstama. Tas, ko ieraudzīju Vijas Blūzmas režisētajā izrādē, kurā darbojās tikai Dace Vītola un Rihards Zelezņevs, manā uztverē bija smeldzīgs stāsts par ilgām. Nezinu, kā īstos (t.i., mazos) izrādes adresātus, bet mani uzrunāja Olgas tantes pieticīgi organizētā dzīve necilajā kioskā, prasme saprasties ar dažādiem ļaudīm un viņas lielais sapnis par jūru. Un pat nav svarīgi, vai šī Olga savu sapni piepilda tikai miegā vai īstenībā – viņas ilgas ir tik spēcīgas, ka nākas noticēt – piepildīsies. Daces Vītolas iekšējais spēks un fiziska atļaušanās kopā ar Riharda Zelezņeva artistismu rada siltu un sirsnīgu attiecību modeli.
20. jūnijs
“Ilgu tramvajs” Valmierā. Nu ir izrāde gandrīz “īstos” apstākļos: ar skatītājiem, kas pie ieejas uzrāda vakcinācijas sertifikātus, zālē drīkst sēdēt bez maskām. Zāle piepildīta par trīs ceturtdaļām. Dažādu paaudžu publika, taču jau pirms sākuma – visi laimīgi.
Tā arī netiku skaidrībā, kas īsti šai izrādē ir Blanša. Eņģelis no kādas tālas pasaules, dzīves nežēlības upuris, mele un maita, no kuras līdzcilvēkiem drīzāk jāatbrīvojas? Zināmo sižetu bija saistoši skatīties, kaut dramatisko katarsi nesagaidīju. Vai tur vainīgs inertais Stenlija lomas tēlotājs vai pārmetumos sakāpinātais Mičs? Ir jau, protams, žēl blondās Blanšas, it īpaši tāpēc, ka viņa ir sajukusi jau kopš otrā cēliena sākuma un to no mums neslēpj. Kaut kādas konsekvences pietrūkst režisoriskā risinājumā. Turpat blakus lieliska ir Ineses Pudžas skaudrā Stella.
Gaidu jūliju un augustu, kas sola daudz jaunu pirmizrāžu. Vai tiešām, rudenim tuvojoties, nāksies skrieties ar jauna vīrusa izplatību?
Juta Ance Ķirķis
Šausmīgi sen neesmu rakstījusi, nemaz nezinu, vai vairs māku.
Pēdējā izrāde, ko redzēju rudenī, pirms atkal paslēpāmies katrs savā alā, bija Jarovoja “Pazaudētās dziesmas” Ģertrūdes ielas teātrī. Un, ja tā padomā, tā joprojām ir viena no manām šīs drusku kroplās sezonas favorītēm. Šobrīd, kad rakstu, ir 20. jūnijs, plkst. 20.39, +29 °C (un telefons saka, ka feels like +31 °C), mēs esam atpakaļceļā no kārtējā Valmieras brauciena, kur pirmo reizi sēdēju vienā no tām “bargajām kritiķu rindām”, kādas mēdz nolasīties retāk Rīgā, pārsvarā ārpus Rīgas braucienos.
Kad bija jāatsāk iet uz teātri, es nevarētu apgalvot, ka biju paspējusi pēc tā sailgoties. Jo laikam intensīvāka darbu perioda, kāds bijis šis posms kopš Jaunā gada, manā dzīvē nav bijis. Tādēļ atgriešanās teātrī vairāk ir pienākuma, ne prieka brīdis. Un, visticamāk, tieši tādēļ arī gribas redzēt jēgpilnu teātri, kas neatražotu ne režijas, ne aktiermeistarības, ne koncepcijas štampus, bet tādu izrāžu ir maz. Un te es runāju par teātri klasiskajā izpratnē – ar aktiera un skatītāja tradicionālo, iepriekš norunāto satikšanos laikā un telpā.
Šajā pavasara/vasaras periodā ir redzētas pārsvarā Valmieras izrādes, aktuālais Leļļu teātra piedāvājums un drusciņa no M. Čehova Rīgas krievu teātra, tātad – maz. Bet tieši šis brauciens ir tas, kurš man, skeptiķei, ir parādījis, ka tā viena teātra šķautne, kas pretendē uz to, ka māksla (t. sk. teātris) var padarīt sabiedrību labāku, tomēr ir dzīvelīga un grib izspraukties no cinisma ēnas. Un tā ir ļoti forša sajūta pat tad, ja tā ir tikai ilūzija.
Rakstīt atsauksmi