Meklējam atbildi!
Recenzija par Dailes teātra izrādi “Viņš teica, viņa teica” Dmitrija Petrenko režijā
Pēc divarpus stundu garās izrādes Dailes teātra Jaunajā zālē, kad režisora Dmitrija Petrenko iestudējumam aizvēries priekškars un skatītāji zālē uzmanīgi sekojuši tiesas procesa gaitai, jautājums “kurš vainīgs?” paliek bez atbildes. Nešauboties, ka katrs no zālē sēdošajiem savu atbildes variantu klusībā ir briedinājis, taču no skatuves nepārprotama atziņa nav izskanējusi. Vēl vairāk – tiesas process tiek pārtraukts, kad lietā parādās vēl jauni apstākļi. Un tā vien šķiet, šīs lietas izskatīšana varētu ievilkties līdz bezgalībai… Vai varbūt šo procesu nemaz nav iespējams iztiesāt.
Atvērtais izrādes fināls nepārprotami liecina par to, ka režisora iecere ir mērķtiecīgi novesta līdz galam un, jāatzīst, sasniedz arī augstāko kāpinājumu skatītāju līdzdalībā. Dmitrijs Petrenko tā arī izteicies: “Es gribētu, lai skatītājs ierauga abas puses.” Jo process jau turpinās katra klātesošā prātā, un tas norāda uz iestudējuma vērtību un nozīmību.
Autors – vācu rakstnieks, dramaturgs un jurists Ferdinands fon Šīrahs – raksta par taisnīgumu un juridiskām izvēlēm. Viņa luga “Terors”, kas arī ataino tiesas procesu, iestudēta mūsu Nacionālajā teātrī. Tagad iestudējumā “Viņš teica, viņa teica” mūsu priekšā tiek izskatīta lieta par izvarošanu vai precīzāk – šķietamu izvarošanu. Pretējās pusēs – cietušās un apsūdzētā lomās – ir bijušie mīlnieki. Viņa – populāra televīzijas moderatore Katarīna Šlītere, viņš – rūpniecības magnāts Kristians Tīde. Viņa apgalvo, ka pieredzējusi vardarbību, jo sākotnēji labprātīgs seksuāls akts pārvērties piespiedu aktā, tāpēc Katarīna apsūdz bijušo partneri izvarošanā. Tiesas sēdē, ko lietišķi un ierasti vada Daiņa Gaideļa Tiesas priekšsēdētājs, tiek izskatīti apsūdzības pierādījumi. Drīz vien top skaidrs, ka tiešu pierādījumu nav. Taisnība jāmeklē pa apkārtceļiem.
Par notikušo klusināti, tomēr nosvērti vēsta Kristīnes Nevarauskas Katarīna Šlītere. Savukārt apsūdzētais Kristians Tīde visu sēdes laiku cieš klusu. Tikai pašās pēdējās minūtēs Andra Buļa atveidotais vīrietis izšķiras paust savu viedokli. Ļoti precīzi tiek atainota tiesas sēdes norise – liecinieki mainās, abu pušu advokāti viens otru dzeļ ar piezīmēm un aizrādījumiem, un beigās nonākam līdz aizstāvības runām. Ievas Segliņas – apsūdzētā advokātes – un Laura Subatnieka - cietušās advokāta – sīkā kašķēšanās, savstarpējie pārmetumi un pretējie situācijas vērtējumi galvenajās apsūdzības un aizstāvības runās atklāj ne tikai raksturu un paaudžu pretrunas, bet arī atšķirīgus ceļus patiesības izziņā. Savukārt Jura Bartkeviča – galvenā prokurora klātbūtne videokonferencē, sēdē piedaloties attālināti, paver ieskatu pieredzējuša profesionāļa ikdienas rutīnā.
Risinot galveno problēmu – kuram ticēt? –, cauri pretrunīgām liecībām meklējot patiesību, dramaturgs tiesā skatāmo problēmu izvērš sabiedriski nozīmīgā plašumā. Un režija šim vērienam tiecas atsaukties, procesa atainojumā iemiesojot tēzes par sabiedrības atmiņu, par iesīkstējušiem priekšstatiem un mītiem dzimumnoziegumu vērtējumā, aizsniedzoties pat līdz Me too gadījumiem un “izslēgšanas kultūrai”. Režisora Dmitrija Petrenko panākums ir šķietami racionālais procesa atainojums, kura gaitā skatītājs ne vien tiek turēts saspringtā uzmanībā, bet visā izrādes gaitā nav ļauts nemainīgi nostāties vienā vai otrā pusē. Par apzinātās problēmas vērienu liecina arī iestudējuma programmas mapīte, kurā bez ziņām par autoru un teātra ieceri ir vēl daudz uzmanīgi lasāmu materiālu, pievienota pat režisora fotogrāfija un uzveduma reklāmas fotoattēls. Visu cieņu rūpēm par eventuālo skatītāju, tiek saņemts apjomīgs materiāls izziņai un pārdomām. Beidzamo sezonu laikā Dailes teātra programmas arvien ir vērtīgs un rūpīgi gatavots palīgmateriāls izrāžu uztverei.
Problēmas izvērsumam savu pienesumu dod līdz sīkumiem precīzais tiesas atainojums. Tas ir scenogrāfa un kostīmu mākslinieka –8 darbs, Dailes teātra Jaunajā zālē uzbūvējot tiesas sēžu zāli, kurā uz silta kokmateriālu fona ļauts ieraudzīt arī tik būtisko cilvēcisko emociju dažādību. Šķiet, scenogrāfs ar īpašu uzmanību neuzbāzīgu tēlu raksturojumu ieprogrammējis maigu pasteļtoņu kombinācijās procesa liecinieču kostīmos. Tiesas norises precīzās gaisotnes radīšanā savu artavu pievienojis arī gaismu mākslinieks Niks Cipruss un videomateriāla autors Arturs Gruzdiņš.
Lai gan uzturēšanās šajā it kā neitrālajā tiesas zālē prasa savu uzvedības kodu – precizitāti un lietišķi koncentrētu izturēšanos, īsās epizodēs liecinieku tēlos uzplaiksnī variācijas ar individuālām iezīmēm. Indras Briķes tiesu mediķe Marija Lauks-Fronava, piemēram, savā liecībā ir lietišķi skrupuloza, savās atziņās precīza līdz zinātniskai pedantitātei. Valērija Maiburga Ingas Alsiņas-Lasmanes atveidā – pašpārliecināta un draudzenei Katarīnai Šlīterei līdz galam uzticama būtne, savukārt Martas Lovisas Jančevskas tēlotā psiholoģe Pia Altšteta – pieredzējusi lektore, kuras runas plūdus un žestikulāciju raksturo dziļa profesionālajā praksē apgūta pašpārliecība.
Ar pavisam nelieliem, bet būtiskiem akcentiem apveltīts arī iesācējs kriminālpolicijas komisārs – Meinards Liepiņš, bet taksometra šoferis Pauls Marocka Imanta Strada atveidā uz tiesu ieradies no pavisam cita sociālā slāņa. Liecības sniegšana ir viņa lielā diena, un piemiņai par to noderēs tiesas zālē uzņemtais selfijs. Šie epizodiskie tēli ir dzīvīgi un trāpīgi atveidoti. Tomēr viņu liecības tuvāk patiesības izzināšanai neved.
Un kā gan tiesas procesa vērotājiem, tas ir, skatītājiem zālē, iegūt pārliecību par notikušo vai pārprasto noziegumu? Kristīnes Nevarauskas klātbūtne ir drīzāk atsvešināta, savukārt Andra Buļa fināla monologs paver negaidītus intelektuālus un jūtu dziļumus līdz šim pieklājīgi klusējošajā vīrietī. Izrāde beidzas ar daudzpunkti. Bet uzvandītās problēmas paliek.
Dmitrijs Petrenko ir piepildījis solījumu – viņš nav nostājies ne vienā, ne otrā konflikta pusē. Nu jāmeklē atbilde katram skatītājam pašam. Nav viegli, ir mokoši. Bet paldies par to!
Rakstīt atsauksmi