Septiņdesmit dzīves
IN MEMORIAM. Kritiķu atvadvārdi, aktierim Aigaram Vilimam (1955-2026) aizejot
Gundega Saulīte
Tuvojoties Starptautiskajai Teātra dienai, jādomā par teātra cilvēkiem un viņu likteņiem. Tik atšķirīgiem, neatkārtojamiem. Beidzamās nedēļās jo bieži nācās atgriezties pie Aigara Vilima skatuves gaitām, kas noritējušas tepat, mūsu acu priekšā. Aktiera aiziešana citā dimensijā pēc smagas slimības, kurai viņš pretojās līdz pēdējam, ļāva uz septiņdesmit nodzīvotajiem gadiem paraudzīties kā uz godam noietu ceļa posmu – uzticībā savam vienīgajam teātrim, kurā darbojies 47 gadus.
Aigars Vilims tik ļoti dziļi bija iesakņojies Valmieras teātrī, uz kuru atnāca pēc Konservatorijas Teātra fakultātes beigšanas. Un gadu gaitā ar viņa tiešu līdzdalību piedzīvoti skaisti Aigara tēloto varoņu atklāsmes brīži. Nebūšu oriģināla, par aktiera mūža augstākajām virsotnēm nosaucot trīs varoņlomas – Raiņa Uldi, K. Kīzija Makmerfiju izrādē “Kur dzeguze ligzdu vij” un R. Blaumaņa Edgaru, visas ar Māras Ķimeles svētību un gādību radītas. Katra no tām – unikāla pasaule, kurā personības dziļums pavērās līdz ar vīrišķīgu šarmu un spēju ne vien uzrunāt skatītāju sirdis, bet arī ilgi palikt atmiņā.
Īpaša vieta aktiera ceļā bijusi mūsu Rūdolfam Blaumanim. Vai gan daudz ir bijis aktieru, kam pēc Edgara nācies spēlēt arī Roplaini un pavisam nesen – arī Mikus tēvu? To tagad “Pazudušajā dēlā” nāksies aizstāt kolēģim, taču Vilima mīlošā tēva paļāvību uz dēlu un lepnumu par savu krietno cilvēkbērnu tik dāsnā devā atkārtot nebūs iespējams.
Būdams zināt un izzinātkārs, savulaik Aigars Vilims smēlās iespaidus un zināšanas, cik nu tas mūsu apstākļos bija iespējams, brauca, skatījās, lasīja un pat izmēģināja spēkus režijā. Kāpēc šo ceļu neturpināja, to noslēpumu viņš aiznesa sev līdzi.
Lasot “Teātra Vēstnesī” pērn publicēto lielo interviju ar aktieri, aizkustināja viņa gaišā labvēlība pret dzīvi un jaunību. Par jaunajiem teātra kolēģiem teiktais: “Es sajūsminos par to, ko jaunība var.” Un mēs varam būt laimīgi, ka mūsu teātra pieredzē ir bijis aktieris, kurš savās lielajās lomās kaismīgi atklāja varoņu pretrunību un iekšējo bagātību, bet sīkākos uzdevumos prata būt par izrādes “skrūvīti”. Viņu liktenis bija paredzējis Valmieras teātrim, un šo uzdevumu Aigars Vilims paveica līdz galam. Par to viņam mūsu bezgalīga cieņa un pateicība.
Līga Ulberte
Aigars Vilims. 2.08.1955.–17.03.2026. Septiņdesmit dzīves un četrdesmit septiņi teātra gadi. Vienīgais – Valmieras teātris. Sava laika latviešu skatuves vīrišķības etalons ļoti dažādās šķautnēs. Temperaments un dziļums. Kaislība un maigums. Bīstamā pievilcība. Šarmants viedums. Arī sevis iztērēšana. Un – sava laicīguma apzināšanās.
Aktieris Feliksa Deiča, Valentīna Maculēviča, Vara Braslas, Oļģerta Krodera un citu režisoru, bet visbūtiskāk – Māras Ķimeles izrādēs. Arī vairāku izrāžu režisors.
Vairākas, bet jo īpaši trīs pagājušā gadsimta 80. gadu Aigara Vilima lomas Māras Ķimeles iestudējumos latviešu teātra vēsturē ierakstījušas principiālas un unikālas lappuses. Makmerfijs “Kur dzeguze ligzdu vij”, Uldis “Pūt, vējiņos!” un Edgars “Ugunī” vispirms bija brīvi un skaisti cilvēki. Un pēc tam – kaut kas būtiski vairāk. Psihiatriskās slimnīcas aizslēgtās durvis, vācu muižas purvs vai sociālās hierarhijas ierobežota latviešu dzimtas sēta – tie bija sistēmas simboli ne tikai uz skatuves, bet arī padomju realitātē ārpus teātra sienām. Un tāpēc absolūtā iekšējā brīvība nebrīvā pasaulē bija kvalitāte, kas padarīja šos Aigara Vilima iemiesotos jaunos vīriešus ne tikai bezgala pievilcīgus, bet arī ļāva tos uztvert kā laikmeta varoņus.
Gāja gadi, un lomu veidi saprotami mainījās. Bija gan ironiskie dzīves vērotāji – kā Čehova Astrovs, Veršiņins un Dorns, Šekspīra Āksts un Kapracis, Ibsena Svešinieks un Braks, gan – kolorīti dažādu laiku un tautību raksturi.
Un tad – Aigara Vilima spēlētie tēvi. Atkal daudzas ne ar ko nesajaucamas, nu jau 21. gadsimta, latviešu teātra krāsas. Amplitūdā no Blaumaņa “Aizbirušā avota” allaž gādīgā un raižpilnā Liel-Upmaliešu dēla tēva līdz Ibsena “Alvinga kundzes” aprēķinātājam Engstranam, kurš gatavs audžumeitu pārdot bordelim. Bet jo īpaši “Tumšo briežu” Alfs un “Pazudušā dēla” Roplainis – pašu pieļauto kļūdu, sirdsapziņas kompromisu, vainas apziņas un samierināšanās sāpīgie ceļi. Psiholoģiski precīzi un ticami līdz vissīkākajai detaļai. Pēc vairāk nekā divdesmit gadiem joprojām acu priekšā abu izrāžu fināli: Alfa klusā maiguma nopūtā izteiktais: “Meitiņ…” un Roplaiņa izmisumā paceltās rokas: “Nošāvu zagli…”
Un pavisam pašās beigās Mikus tēva nūjas piesitiens.
Aigara Vilima varoņi spēja ļoti mīlēt un nebaidījās dzīvot pa īstam. Arī krist tumsā un tomēr atrast spēku cerībai uz gaismu. Lai viegls ceļš!
