Refleksija par latvietību
Kritiķu īsviedokļi par Liepājas teātra izrādi “Amerikas latvieši” Valtera Sīļa režijā
Piedzīvojums “latvietība”
Ilze Kļaviņa: Liepājas teātra sezona startē ar režisora Valtera Sīļa un dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces kopdarbu “Amerikas latvieši”. Tas balstās dokumentālajā pieredzē un darbība koncentrējas ap emocionālo kodolu – kopības svinēšanu vienā no Pasaules latviešu jauniešu nometnēm 2x2. Tamlīdzīgas nometnes notiek regulāri un daudzviet diasporas sabiedrībā, šoreiz ASV, kur teksta autores novērojumi un dzirdētais ārzemju akcents (katram personāžam – nometnes jaunietim un nometnes vadītājai – tas ir atšķirīgs) lielā mērā kalpo par pamatu prototipiem līdzīgo (ne kopēto) lomu iedzīvinājumiem. Bet galvenajai varonei – ārzemēs adoptētājai meitenei Mildai Craft (jaunā aktrise Madara Kalna savu varoni pārliecinoši veido kā atvērtu, temperamentīgu tēlu) dots visvairāk teksta, ar ko viņa tieši vēršas pie skatītājiem, un ir labi, ka aktrisei nav jālieto izrunas akcents, ar ko cītīgi un bagātīgi aizraujas pārējie skatuves tēli, kuru “krāsainie” valodas izteikumi brīžiem padara nesaprotamu vārdu jēgu. Jāpiezīmē, ka anglicismi un sašķobītie izteicieni, ko jaunieši palīdz tulkot viens otram (to skaidrojumi atrodami bagātīgas informācijas pilnajā izrādes programmiņā) kā humora dzirkstelītes pārlec no viena dialogu uz citu, piešķirot atmosfērai komiku un vieglumu.
Vienlaikus tā ir arī zīme dziļākam vēstījumam – vai nometnes dalībnieki saprot viens otru un to, kāpēc visi ir šeit. Vienam latvietība nozīmē kultūras mantojuma zīmološanu kultūras produktā, citam pretēji – nesavtīgu gatavību stāties zemessardzē. Kādam nometnē pavadītais laiks ļauj aizmirties atšķirīgā dzīves “burbulī”, vēl kādam svarīgi ir mājas sajūtas meklējumi caur radu dzimtas uzvārdiem interneta arhīvā. Dažs pasmiesies par sasaukšanos ar senču balsīm meža vidū, bet arī viņš piedalīsies kopīgajā rituālā.
Izrāde vienā mezglā sasien privāto un kopīgo un pretendē uz ko vairāk par viena cilvēka piedzīvojumu izklāstu. Konkrētā nometne reprezentē vispārīgu aicinājumu uz refleksiju par tautiešu lomu, stāju, atbildību un nozīmi svešatnē. Diskusijā ar skatītājiem režisors Sīlis uzsvēra, ka viņam piederība nozīmē darbības vārdu, īpaši brīžos, kad latviskais tiek apdraudēts. Stilistiski iestudējums izvēlas būt par rosinājumu pārdomām, gandrīz nemaz – sniegt līdzpārdzīvojuma iespēju tēlu individuālo iekšējo jūtu atklāsmei.
“Tu tikai ārveidu skāri…”
Gundega Saulīte: Ar lielu emocionālu pacēlumu Rasa Bugavičute-Pēce pirms pirmizrādes dažādos medijos runā par savu personisko sastapšanos ar latvietību, kas iegūta Pasaules latviešu jauniešu nometnē, un ar pacilātību liecina, ka uz to sākusi skatīties kā uz lielu dārgumu. Šai iespaidā tapusi luga un tagad arī Valtera Sīļa režijā sezonas atklāšanas izrāde “Amerikas latvieši”.
Pirmizrādi skatoties, ik pa brīdim nācās atcerēties režisora Pētera Pētersona iemīļoto tēzi – drāma ir darbības māksla. Uz skatuves ir divdesmitčetrgadīgas meitenes Mildas Craft stāsts par “skaistāko nedēļu vasarā”, kas pavadīta latviešu jauniešu nometnē. Meitene no Latvijas pusaudzes gados adoptēta un uzaugusi amerikāņu ģimenē. Viņa tiecas pēc saskares ar latviešu jauniešiem, taču pašai nav nekādu zināšanu par savas ģimenes saknēm. Un te nu būtu viela patiesi dramatiskai problēmas atklāsmei. Diemžēl Mildas vēstījums par piedzīvoto drīzāk atgādina radioteātra vielu, kurā pirmajā personā ieturēto stāstījumu ik pa brīdim papildina dzīvas bildes, kas izspēlētas tukšā skatuvē uz sārtos mākoņos pludināta scenogrāfa Uģa Bērziņa gleznota prospekta.
Visu pirmo cēlienu nācās lauzīt galvu, kam šī izrāde adresēta. Vai tiem, kas par šādu trimdas jauniešu tikšanās veidu neko nav zinājuši? Un kāds tad ir ieguvums? Skatuves darbība risinās šaurā sižeta kārtiņā, to tikai pa brīdim iekrāso kāds vairāk vai mazāk ironisks akcents. Sanāk raibs bariņš jauniešu, viņu dienaskārtību un nometnes ierastās gaitas ar cienīgu pašapziņu vada Andas Albužes tēlotā Māra Zemitis, nometnes tradīciju pārzinātāja. Cik raiba ir jauno cilvēku latviešu runa, tikpat atšķirīga ir viņu izcelšanās un likteņi. Taču iedziļināšanās likteņos nav bijis izrādes mērķis. Pat nosaukums “Amerikas latvieši”, būdams bezgala plašs, nepasaka neko par to, ko redzēsim uz skatuves.
Taču visnopietnākos iebildumus kā dramaturģijas, tā režijas ziņā raisa bezgala ilustratīvais nometnes nodarbību atveids. Ja folkloras nodarbība šķita vienkārši ritmiski neorganizēta un garlaicīga, tad politinformācija vieslektores Dārtas Alaukstas vadībā vilkās negaumīgi lēna un gara, skatītāju rindās raisot garlaikotu apjukumu. Neērtību radīja arī finālā atveidotā “daudzināšana”. Ar kailo teksta deklarāciju un svētsvinīgās ceremonijas neveiklo skatuvisko izkārtojumu.
Kas paliek pāri? Tas, kas runā teātra valodā. Kaut vai vienā ķēdē satvertās rokas rīta un vakara jundās, dziedot tautasdziesmas, spontānas nepieciešamības izraisīta visu nometnieku sakļaušanās vienā ciešā dūrē pēc vakara priekšnesumiem un varbūt visiespaidīgākais skats – latviešu tautastērpos pārģērbušos varoņu gājiens skatuves dibenplānā. Kā kaut kas nereāls, pat mistisks.
Rakstīt atsauksmi