Spēle, kas neatklāj noteikumus
Kritiķu īsviedokļi par Dirty Deal Teatro izrādi "Plēsoņas" Paulas Pļavnieces režijā
Vizuālu un emocionālu impulsu kolāža
Ketija Jurčenko: Dirty Deal Teatro izrāde “Plēsoņas” Paulas Pļavnieces režijā un Lindas Rudenes dramaturģijā pieskaras kvadroberu subkultūrai – jauniešiem, kas pārvietojas četrrāpus un interesējas par dzīvnieku fizisko eksistenci. Formas līmenī izrāde līdzinās videospēlei, kurā tiek izspēlēti dažādi līmeņi ar cīņas elementiem un asins pēdām uz sejām – kā zīmi, ka aiz maskām tomēr ir īsti cilvēki. Šajos līmeņos brīžiem jāsaprot, kas notiek un ko dari nepareizi, bet Rūdolfa Sprukuļa “spēlētājam” jānodibina kontakts ar jenota, lāča un vilka maskās tērptajiem māksliniekiem, lai vispār turpinātu spēli.
Izpildītāju – Robertas Gailītes, Vladimira Goršantova, Edvarda Kurmiņa un Rūdolfa Sprukuļa kustību partitūra ir ļoti fiziska. Tā prasa spēku un sagatavotību, un tajā patiešām atpazīstami dzīvnieciski elementi. Līdzās dzīvnieciskajai gaitai mākslinieki izmanto arī kustības, kas brīžiem atgādina vogue stilu – mūsdienīgu, ritmisku un ar ironisku teatralitāti. Tomēr tieši šeit sākas šaubas, jo īsti nav skaidrs, kāda ir izrādes nostāja pret šo subkultūru. Vai tā cenšas iepazīt un radīt empātiju, vai arī ironiski izspēlē sabiedrības bailes un stereotipus. Seksualizētās kustības un TV ekrānos uznirstošie interneta komentāri, kuros pavīd arī vārds “zoofīlija”, brīžiem šķiet vairāk tendēti uz šoka efektu nekā izpratnes raisīšanu, ņemot vērā, ka subkultūras pārstāvji lielākoties ir bērni un jaunieši.
Grūti ticēt, ka radošā komanda būtu bijusi ciešā saskarē ar pašiem kvadroberiem. Drīzāk rodas iespaids par vizuālu un emocionālu impulsu veidotu kolāžu, bet kopskatā trūkst priekšstata par kopienas iekšējo loģiku. Atsevišķās ainās jūtama kvadroberu balss, piemēram, kad kustību mākslinieki dusmās sit riepu vai rotaļīgi spēlējas ar apkārtējiem objektiem. Nepārprotamākas ir vārdos izskanējušās atzīšanās, piemēram, ka skatīšanās spogulī rada diskomfortu, tādēļ vieglāk pārvietoties tuvāk zemei. Tomēr vairāki jautājumi paliek neatbildēti, īpaši tiem, kam ar šo kopienu ikdienā nav bijusi tuvāka saskarsme. Kā šie jaunieši sazinās? Vai viņi patiešām nerunā, kā uz skatuves redzam? Ko šāda prakse viņiem nozīmē ikdienā?
“Plēsoņas” ir drosmīgs un fiziski iespaidīgs mēģinājums pievērst uzmanību subkultūras identitātes izpausmei. Toma Auniņa radītā mūzika un Nika Ciprusa gaismu partitūra rada rave kultūrai raksturīgu vidi, kas brīžiem ir gan vilinoša, gan biedējoša. Tiek uzbūvēta intensīva, atmosfēra, kas neatstāj skatītāju vienaldzīgu, tomēr orientieri, kā šo pasauli tvert, paliek tikai iezīmēti.
Plēsoņas ar tuvcīņas elpu
Ilze Kļaviņa: Režisore Paula Pļavniece Dirty Deal Teatro nelielajā telpā iedzīvina izrādi “Plēsoņas” ar depresīvu un tumšu gaisotni gan tiešā, gan jēdzieniskā nozīmē, un, neraugoties uz to, ka skatīties ir vienlīdz grūti un neomulīgi, tomēr kopiespaids nenoliedzami fascinē. Toma Auniņa skaniskā un Nika Ciprusa gaismas partitūra papildina vizuālo ainavu, kur scenogrāfe Ildze Jurkovska izmētājusi pamestas industriālas detaļas – te atrodas caurule, atkritumu konteineri, nokaltis koka stumbrs, smilšu čupa, karājas virves gali. Degradēto teritoriju apdzīvo četras personas (sākotnēji sejas slēptas zvēru maskās) kā cilvēkveidīgas, bet anonīmas būtnes, kas rīkojas saskaņā ar savādiem, biedējošiem impulsiem, kuru cēloņi, mērķi un sekas nav paredzamas.
Dramaturģes Lindas Rudenes strukturētās ainas piešķir kustību izrādei attīstību pārskatāmā veidā, proti, videospēļu līmeņu sasniegšanas formā. Pirmais virspusēji nolasāmais – dzīvnieku līdzības līmenis atbilst izrādes anotācijai, kas mudina domāt par aizvien biežāk sastopamām kvadroberu popkultūras izpausmēm. Tā ir jauniešu vēlme dzīvot kā dzīvniekiem, pārvietoties uz četrām ekstremitātēm, par ko vēsta arī dokumentāli ierakstītie jauniešu izvēļu skaidrojumi, atgādinot, ka – jā, viņi zina, ka ir cilvēki. Taču kvadroberu ilustratīvais attēlojums izrādē aizņem mazāko daļu, savijoties, mijoties un saskaņojoties ar divām paralēlām tēmām.
Viena no tām ir komentāri par kvadroberu uzvedību sociālajos medijos un sabiedrības agresīvie, pat pazemojošie zaimi, raidīti jauniešu virzienā. Tos lasot, kļūst skaidrs, kurš patiesībā ir zvēriskāks. Un trešā, manuprāt, iedarbīgākā tēma izvēršas noslēdzošajā daļā, atklājot sabiedrības baisākās dziņas – seksuālo negausību, konkurences brutālo cīņu, mērķa sasniegšanas apdullinātas alkas.
Vai sabiedrība sasniegusi strupceļu? Zīmīgi, ka starp ainām, kas prasa maksimālu atdevi intensīvā tuvplānā, gluži kā tuvcīņā izaicinot un iedzīvinot tēmas, pauzes aizpilda nekustīgi uz zemes nokritušie un bezspēku sasniegušie aktieru ķermeņi, kas atgūstas pēc kārtējās cīņas seansa. Skan elsojošu dvašu ritms. Spilgts un jutekliski iedarbīgs elements, kas citkārt tradicionālos skatuves darbos liecinātu par amatierisku līmeni, negatavību izpildīt grūtu kustību vai horeogrāfiski neatrisinātu ainu secību, kur nav padomāts par izpildītāju iespēju mainīt fiziskas slodzes epizodes ar cita veida eksistenci uz skatuves, taču šoreiz, “Plēsoņu” gadījumā, elpošana kā pārliecinoši iederīgs elements demonstrē izkāpinātas robežas klātbūtni, kur fiziskais spēks cieš sakāvi. Roberta Gailīte, Vladimirs Goršantovs, Edvards Kurmiņš un Rūdolfs Sprukulis spēlē ar fiziski augstu profesionālo meistarību, un horeogrāfija saplūst ar vizualitāti poētiski piesātinātā koptēlā, radot gluži vai apokaliptisku sajūtu.
Tiesa, ja izrāde pretendē uz jaunās paaudzes pozīcijas vispārinātu pārstāvniecību, tad tomēr tik nelielam formātam kamerstila telpā tas nav pa spēkam. Pieteiktā ideja uzprasās pēc lielākas telpas un multiplicēta ansambļa izpildījuma jaudas. Nešaubīgi, ka horeogrāfijas komanda to spēj.
Rakstīt atsauksmi