Recenzijas

27. jūlijs 2021 / komentāri 0

Kritiķu aptauja 2020/2021

2020./2021. gada sezona Latvijas teātrī bijusi sarežģīta. Ierasti teātra sezonas robežas pieņemts novilkt no augusta, kad teātros pēc vasaras atelpas atsākas jauniestudējumu pirmizrādes, līdz pat Jāņiem, kad “Spēlmaņu nakts” žūrija noslēdz pirmizrāžu maratonu. Šis gads teātrī ir bijis gluži citāds.

Pandēmijas ietekmē sezona faktiski apstājās jau tūdaļ pēc iesākšanās – 2020. gada novembrī, kad teātri pēc valdības lēmuma aizvēra durvis skatītājiem un izvēlējās divus ceļus – vai nu turpināt iestudēt jaunas izrādes, gaidot, kad tās varēs pirmizrādīt skatītājiem klātienē, vai arī meklēt citus, galvenokārt digitālus darbības formātus. 2021. gada vasarā, mazinoties Covid-19 izplatībai, daļa teātru pamazām atsākuši darbu arī klātienē, bet citi devušies vasaras atpūtā un gaida rudeni, lai oficiāli iesāktu jauno sezonu.

Ir skaidrs, ka šajā sezonā “Spēlmaņu nakts” žūrijas darbs un arī pati apbalvošanas ceremonija būs pavisam citāda, nekā ierasts. Tādēļ arī KrodersLV redakcija, jau desmito gadu organizējot ikgadējo kritiķu aptauju, nolēma mainīt aptaujas formātu, aicinot kritiķus nevis nobalsot par saviem sezonas favorītiem, bet brīvi definēt savas aizvadītās sezonas mākslinieciskās virsotnes, atbildot uz sešiem jautājumiem.

Šogad vairāk nekā jebkad agrāk aptaujā ņemts vērā apstāklis, ka ne visi kritiķi redzējuši visus Latvijas teātros un digitālajā vidē tapušos jauniestudējumus, tādēļ tās mērķis ir sniegt vispārīgu priekšstatu par aizvadīto sezonu, kas Latvijas teātra vēsturē ieies kā “spoku sezona”.

Aptaujā kritiķi tika aicināti formulēt savu individuālo: Gada notikumu jeb Grand Prix (klātienes vai digitālā formātā), Gada mākslinieku/-ci (jebkuras teātra profesijas pārstāvi), Gada pārsteigumu (jebkuru Latvijas teātra novitāti); brīvi raksturot savu izvēli kategorijās Gada ieguvums, Gada zaudējums, kā arī noformulēt savu Gada jautājumu Latvijas teātra māksliniekiem. Lūk arī kritiķu atbildes:


GADA NOTIKUMS (Grand Prix)

Kitija Balcare, LSM.lv: Gada notikuma titulu piešķiru drosmei un cerībai. Tas ir – ikvienam, kas nav turējis trīcošas rokas, klēpī saliktas, bet drosmīgi meklējis jaunas izteiksmes formas ar cerību, ka teātra zāles atkal būs pilnas, ļaujot novērtēt, jaunatklāt un izgaršot klātienes teātra pieredzi no jauna.

Māra Bērtaite, rubrika “Students vērtē”: No visa mazredzētā un mazpiedzīvotā īstai izrādei un subjektīvo izjūtu ziņā īstai teātra pieredzei iepriekšējās sezonas laikā visvairāk līdzinās Gata Šmita izrāde “Ārsts” DT. Turklāt domāju, ka pat pilnas sezonas ietvaros šī izrāde būtu iekļaujama manā gada vērtīgāko izrāžu sarakstā.

Silvija Geikina: Diemžēl esmu redzējusi ārkārtīgi maz iestudējumu, tādēļ par notikumiem teātru dzīvē nevaru spriest. Mans personīgais notikums ir Lilijas Dzenes “Izmeklēti raksti” izdošana. Viņas recenzijas par izrādēm man vienmēr bijušas laba mācību stunda, savukārt Lilijas Dzenes dienasgrāmata ļauj iepazīt viņu kā ļoti jūtīgu, trauslu, pretrunu un šaubu plosītu personību.

Baiba Kalna-Puķīte: Tā kā pandēmija daudzviet ieviesusi savas korekcijas, kā gada notikumu gribas atzīmēt režisoru, aktieru un citu mākslinieku spēju rast idejas, veidus un formas teātra radošā procesa uzturēšanai bezprecedenta apstākļos.

Ilze Kļaviņa: Klātienes izrādes “Saviļņojums” (režisore Māra Ķimele) Liepājas teātrī un “Mans kaimiņš ebrejs” (režisors Mārtiņš Eihe) Rēzeknes teātris “Joriks”

Vēsma Lēvalde: Es šogad pasniegtu Grand Prix pašreizējai “Spēlmaņu nakts” žūrijai, kurai ir spēks, drosme un vēlēšanās braukt uz izrādēm. Pati esmu redzējusi ļoti maz, un to pašu – līdz nelabumam apnikušajā datora ekrānā. Tikai pāris klātienes tikšanās…

Lauma Mellēna-Bartkeviča, KrodersLV: Man noteikti gada notikums ir grāmatas “Contemporary Latvian Theatre 2010-2020” idejas realizēšana. Tas bija aizraujošs, straujš un  gandrīz neticams projekts pandēmijas laikā kopā ar lieliskiem kolēģiem teātra kritikā un praksē, Latvijas Teātra darbinieku savienībā, apgādā “Zinātne” un izciliem profesionāļiem radošajā un tehniskajā komandā. Spēks ir sadarbībā!

Ieva Rodiņa, KrodersLV: Gata Šmita izrāde “Ārsts” DT. Ļoti īsās klātienes teātra sezonas neapšaubāma virsotne – lieliska ansambļa izrāde ar lakonisku ārējo veidolu un spēcīgu Vitas Vārpiņas aktierdarbu centrā.

Andra Rutkēviča: Mans lielākais prieks un notikums ir iespēja atkal atgriezties skatītāju zālē, sajust un izbaudīt klātienes mākslu. Domās šo teātra sezonu nākas sasiet gluži kā pārrautu diegu, saliekot kopā savus teātra iespaidus pirms lielās pandēmijas pauzes un pēc tās. Nav noliedzams, ka jaunākajiem iespaidiem pāri klājas atkaltikšanās emociju prieks. Šajā prieka vilnī mani īpaši uzrunāja VDT izrāde “Nākošpavasar” – ar režisora uzmanīgo un precīzo lasījumu, un aktieru niansēto, filigrāno saspēli.

Jānis Siliņš, LKA Eduarda Smiļģa teātra muzejs: Tenesija Viljamsa “Ilgu tramvajs” Edmunda Freiberga režijā, VDT

Līga Ulberte: Uz lielās skatuves – Gata Šmita “Ārsts” Dailes teātrī – laikmetīgs, skaudrs, sarežģīts inscenējums. Mazajā zālē – Toma Treiņa “Nākošpavasar” Valmieras Drāmas teātrī – intīms, smalks, precīzs kamerdarbs. Abos gadījumos – lielisks un vienots aktieru ansamblis.

Ērika Zirne: Baltijas Drāmas forums Rīgā, kura ietvaros ļoti profesionāli tika noorganizēti vairāki pasākumi, tostarp konference un ekspertu paneļdiskusija.

Skats no DT izrādes "Ārsts" (2020, rež. Gatis Šmits) // Foto – Mārcis Baltskars

GADA MĀKSLINIEKS

Kitija Balcare, LSM.lv: Kristīne Brīniņa, kuras darbi dziļi reflektē par cilvēka un dabas un pasaules mijiedarbi, izvairoties no formas un satura konkurences, bet gan meklējot to saplūsmi vienā izteiksmīgā mākslas faktā (“Atkāpšanās”, “Upe”, “Drupas”).  Tādā, kas rosina domāt tālāk par cilvēciskā robežām.

Māra Bērtaite, rubrika “Students vērtē”: Ir virkne neatlaidīgi, ražīgi strādājošu teātra mākslinieku, kuri būtu pelnījuši tapt pieminēti vai vismaz nominēti. Taču, vērtējot tikai to, ko ir bijusi iespēja personīgi noskatīties, savu balsi atdodu par Vitu Vārpiņu Rutes Vulfas lomā Dailes teātra izrādē “Ārsts”, no sirds cerot, ka aktrise par šo lomu vēl saņems daudz nozīmīgāku atzinību.

Silvija Geikina: Pievienojos Latvijas Teātra darbinieku savienības viedoklim, kura par spožiem panākumiem izcilības balvas piešķīrusi: Eduarda Smiļģa balvu – Elmāram Seņkovam, Lilitas Bērziņas – Vitai Vārpiņai, Harija Liepiņa – Ģirtam Krūmiņam, bet jo īpaši par Jēkaba Dubura balvu Gunāram Bīberam.

Baiba Kalna-Puķīte: Vita Vārpiņa ar meistarīgo un mākslinieciski pārliecinošo aktierdarbu Rutes Vulfas lomā iestudējumā “Ārsts” (Dailes teātris, režisors Gatis Šmits).

Vēsma Lēvalde: Nejūtos tiesīga neko izcelt vai noniecināt, jo trūkst atskaites punktu.

Lauma Mellēna-Bartkeviča, KrodersLVValters Sīlis, kuram tapa pārsteidzoši daudz un pārsteidzoši daudzveidīgas dažādu formātu izrādes.

Ieva Rodiņa, KrodersLV: Vita Vārpiņa Rutes Vulfas lomā Dailes teātra izrādē “Ārsts”. Izcils, ārēji lakonisks un iekšēji piesātināts aktierdarbs, kas kārtējo reizi un tomēr no jauna apliecina aktrises talantu traģiski dramatisku lomu atklāsmē.

Andra Rutkēviča: Manā “šīs sezonas” skatītāja pieredzē neapšaubāmi dominē VDT. Tādēļ gada mākslinieka tituls tiek Mārtiņam Meieram par viņa atvēro un atdevīgo Mācekli “Dzīvajā ūdenī” un izdarīgo Jorgenu izrādē “Nākošpavasar”. Par viņa spēju būt tik dažādam, bet galvenais – par iespēju izbaudīt partnerību, kurā mīlestības piestrāvotais gaiss ik mirkli draud uzdzirksteļot.

Jānis Siliņš, LKA Eduarda Smiļģa teātra muzejs: Edmunds Freibergs – izrādes “Ilgu tramvajs” (VDT) režisors

Līga Ulberte: Aktieris Mārtiņš Meiers, kurš šobrīd var nospēlēt jebko – gan brīvdabas troksnī, gan desmit skatītājiem mazās zāles maksimālajā tuvplānā. Psihodēliskā titulloma Martina Makdonas “Inišmoras leitnantā” Valmieras vasaras festivāla saulē un lietū un uz teātra skatuves. Māceklis Māras Zālītes “Dzīvajā ūdenī ” – tīrs bezkompromisu ideālisms. Jorgens Leldes Stumbres “Nākošpavasar” – pretrunīgas, neizrunātas mīlestības iemiesojums.

Ērika Zirne: Māra Ķimele par izrādi “Saviļņojums” Liepājas teātrī.

Skats no VDT izrādes "Nākošpavasar" (2021, rež. Toms Treinis) // Foto – Matīss Markovskis

GADA PĀRSTEIGUMS

Kitija Balcare, LSM.lv: Ivetas Poles debija kā režisorei multimediālās fiziskās performances jomā ar izrādi “Bee Matter”, kas tapusi kā režisores diplomdarbs Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā un kurā viņa tiecas panākt izrādes izpildītāju/performeru spēju izkāpt no cilvēciskā.

Māra Bērtaite, rubrika “Students vērtē”: Nebeidz pārsteigt teātru vienotība lēmumā par izrāžu kā pīrādziņu cepšanu daudzu mēnešu garumā par spīti tam, ka satikšanās ar skatītāju pārskatāmā nākotnē nebija iespējama un pat ne ieplānota. Jo lielāks pārsteigums ir “spoku pirmizrāžu” datumu kā faktisko pirmizrāžu norādīšana. Daža laba izrāde “pēc papīriem” ir repertuārā jau pusgadu, kaut publiski tā arī nav tikusi rādīta.

Baiba Kalna-Puķīte: Daudzveidīgās un izdomas bagātās teatrāļu aktivitātes virtuālajā vidē, meklējot jaunus formātus, kā uzturēt saikni ar skatītājiem, piemēram, klausāmizrādes “Noklausies” (DDT, režisors Valters Sīlis), “Rolanda dziesma” (KVADRIFRONS), “Jums ir apdegušas ausis” (ĢIT, režisore Liena Šmukste), tālizrāde “Krēsls” (ĢIT, režisors Andrejs Jarovojs), DDT raidījumu cikls “Č(v)akarēšana”.

Ilze Kļaviņa: Gada pārsteigums ir par to, cik ātri pandēmijas ierobežojumi iedarbināja kopējo strāvojumu izjukšanu un cik dažādi ir izdzīvošanas procesi lielajos, neatkarīgajos, galvenajos un ģeogrāfiski attālinātos teātros. Pārsteidzoši daudzveidīgi transformējas skatuves kopīgas klātbūtnes notikums, kļūstot par individuālu baudu katram, ko sasniegt var digitāli vai ar audioaustiņām. Negaidīti, ka Lielo, būtisko var atrast mazajā. Leļļu teātra izrāde “KIOSKS” (režisore Vija Blūzma, titullomā Dace Vītola) izsmalcināti pašironiski un precīzi nospēlē sezonas metaforu un tik aktuālo ideju – katram savs kiosks ir savs kosmoss. Perifērais kļūst nozīmīgs, mazpilsētās Cēsīs, Rēzeknē, Valmierā notiek skaisti veiksmīgi eksperimenti, bet Rīgas skatuves lielākoties pieklājīgi klusē, uzkrājot tradicionālus iestudējumus un gaidot, lai “atgrieztos” neatgriezeniski pagājušā laikā.

Vēsma Lēvalde: Mani pārsteidza nesen LTV1 “Kultūras ziņās” redzētais sižets par KVADRIFRONA jaunveikumu – audioizrādi “Rīgas ļerpatas hronika” ar garumgaro pilno nosaukumu. Tas ir lieliski, ja šo attālināto laiku, kad vairums mākslinieku grimst bezcerībā vai  klusiņām kaut ko čubina nākotnei, viņi izmanto, lai uztaustītu zudušās Latvijas sajūtas un ietērptu tās pozitīvā un rosinošā formā, būtībā aizpildot iepriekš neaizņemtu nišu. Ir audioizrādes, ir pastaigu izrādes, ir īpašvietas izrādes, bet tik konkrēti adresēta jaundarba, manuprāt, nav. Protams, ja es to noklausītos pilnībā, varbūt pārsteigums taptu mazāks. Vai arī ne.

Lauma Mellēna-Bartkeviča, KrodersLV: Kristas Burānes izrāde “No tā laika koki vairs nerunā” – pētījumā, sadarbībā un mijiedarbībā tapis projekts ar kultūrvēsturisku, sociālu un bioētisku ievirzi.

Ieva Rodiņa, KrodersLV: Subjektīvi par savu šīs sezonas favorītu šajā kategorijā uzskatu Ģertrūdes ielas teātra ieviesto jēdzienu “tālizrāde”, kas tikpat labi varētu raksturot visu šo “spoku sezonu” kopumā, kad uz teātra procesu vairāk bija iespējams noraudzīties no tālienes jeb drošas distances.

Andra Rutkēviča: Teātru neizsmeļamā vitalitāte un darbotiesspēja. Aktieru un režisoru spēja saņemties un, neraugoties uz liegumu tikties ar publiku, turpināt strādāt, gatavot jaunas izrādes. Teātru spēja pieņemt visus ierobežojumus un apgrūtinājumus un arvien turpināt strādāt. Plānot un pārplānot, līdz sagaidīt iespēju spēlēt klātienē.

Jānis Siliņš, LKA Eduarda Smiļģa teātra muzejs: Dmitrija Petrenko iestudētā A. Arbuzova luga “Cietsirdīgās spēles” Liepājas teātrī.

Līga Ulberte: Attālinātā “Spēlmaņu nakts” ekrānos un tukšajos teātros. Tas, kas varēja izvērsties par izmisuma diktētu cauruma lāpīšanu, kļuva par jautru un emocionālu vakaru, pateicoties asprātīgajai un stilīgajai Liepājas radošajai komandai un daudzu teātru atsaucībai.

Ērika Zirne: KrodersLV feikrecenziju cikls.

Skats no JRT daudzsēriju mākslas filmas "Aģentūra" (2020, rež. Alvis Hermanis) // Foto - Mārtiņš Grauds

 

GADA IEGUVUMS

Kitija Balcare, LSM.lv: JRT daudzsēriju mākslas filma “Aģentūra” kā hibrīdmākslas fakts, kas tuvplānos dokumentē aktiermeistarību un laikmetu. Melnbalti portreti dažādu paaudžu aktieriem un vienlaikus ieskicēti šī laika vaibsti Rīgas sejā.

Māra Bērtaite, rubrika “Students vērtē”: Kā milzīgu ieguvumu redzu Valmieras vasaras teātra festivāla dzīvelīgumu, spēju pielāgoties un notikt divas pandēmijas vasaras pēc kārtas par spīti bažām, riskiem un ierobežojumiem.

Silvija Geikina: Rēzeknes teātra “Joriks” darbība režisora Mārtiņa Eihes vadībā. Neesmu redzējusi, bet, spriežot pēc preses, vērienīgs un oriģināls šķiet jauniestudējums “Mans kaimiņš ebrejs”.

Baiba Kalna-Puķīte: JRT daudzsēriju mākslas filma “Aģentūra” – precīza laikmeta liecība un kultūrvēsturisks fakts.

Ilze Kļaviņa: Divu daudzsološu aktierkursu izlaidumi Valmierā un Liepājā.

Vēsma Lēvalde: Lielākais gada ieguvums teorētiķiem, tostarp man, bija iespēja apstāties, iedziļināties teātra vēsturē, tad it kā jauna paraudzīties uz beidzamo gadu procesiem Latvijas teātrī un mēģināt aptvert – kurp tas virzās. Vai tas ir aplis, spirāle vai skrējiens nezināmajā? Un secināt, ka tomēr tā ir spirāle, kurai ir savi saskares punkti ar vēsturi. Pat ja tā pati to neapzinās. Gada ieguvums teātriem – tos pametīs tie, kam teātris ir nejaušība vai pārpratums, kuri var bez tā iztikt.

Lauma Mellēna-Bartkeviča, KrodersLV: Uz teātri klātienē vairs nenāk/spiesti nenākt saslimuši skatītāji.

Ieva Rodiņa, KrodersLV: Latvijas e-teātra straujā attīstība – kaut arī pandēmijas ietekme uz Latvijas teātri, tāpat kā jebkur citviet pasaulē, ir destruktīva, tomēr nenoliedzams ieguvums ir teātra mākslinieku spēja meklēt jaunus izteiksmes līdzekļus un komunikācijas ceļus, radot visdažādāko formātu digitālās izrādes – sākot ar izrādēm-pastaigām, beidzot ar klausāmizrādēm, seriāliem u.tml.

Andra Rutkēviča: Ja nu vispār šādā sezonā ir iespējams runāt par kādiem ieguvumiem, tad, iespējams, tas, ka daudzie ierobežojumi ir sekmējuši teātra formu dažādību un jaunu izrādes formātu rašanos. Tas nešaubīgi ir bagātinājis teātra valodu, bet vēl svarīgāk, ka tas ir paplašinājis teātra skatītāju uztveres lauku un priekšstatu par to, kāds var būt teātris. Kaut kādā mērā tas ir arī mainījis teātra un skatītāja attiecības, nereti rosinot skatītāju kļūt par izrādes līdzautoru.

Jānis Siliņš, LKA Eduarda Smiļģa teātra muzejs: Latvijas Kultūras akadēmijas absolventu uzvedumi: dramatiskā teātra režijas, aktieru mākslās un laikmetīgajā dejā.

Līga Ulberte: Unikāls gads Latvijas augstskolu skatuves mākslas studijās. Žonglējot starp zoomiem, individuālām nodarbībām un divu metru distancēm, Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura studiju programmas absolvējuši trīspadsmit režisori, trīspadsmit aktieri un deviņpadsmit laikmetīgās dejas horeogrāfi, vēl vairāki režisori un dramaturgi tikuši pie maģistra diplomiem. Liepājas Universitātes aktierkursu pabeiguši desmit, bet Latvijas Universitātes Baltu filoloģijas maģistrantūras teātra zinātnes specializāciju – pieci studenti. Ar Latvijas teātri viss būs kārtībā.

Ērika Zirne: Dažas labas grāmatas par Latvijas teātri, kā, piemēram, “Contemporary Latvian Theatre”, kas tika nominēta vairākām balvām.

Skats no Liepājas Universitātes t.s. Liepājas teātra aktierkursa diplomdarba izrādes "Diagnoze-jaunība" (LT, 2021, rež. Māra Ķimele) // Foto – Justīne Grinberga

GADA ZAUDĒJUMS

Kitija Balcare, LSM.lv: Aktieri, kas pandēmijas ietekmē attālinās no teātra vai aiziet no tā pavisam.

Māra Bērtaite, rubrika “Students vērtē”: Viss gads kultūras jomā ir bijis milzīgs zaudējums dēļ tā, kas nav noticis, nav redzēts, nav varējis tapt radīts. Lielākais zaudējums varētu būt teātru un skatītāju atsvešināšanās. Būs nepieciešams laiks un varbūt pat kādas fundamentālākas izmaiņas teātru līdzšinējā darbībā, lai satikšanās atkal būtu tikpat pašsaprotama kā agrāk.

Silvija Geikina: Talantīgu aktieru aiziešana no darba teātrī.

Baiba Kalna-Puķīte: Gada zaudējums gan tiešā veidā neattiecas uz teātri, tomēr skars daudzus radošo profesiju pārstāvjus – jaunās autoratlīdzības nodokļu izmaiņas.

Ilze Kļaviņa: Neizraudātās asaras, neizskanējušie smiekli un aplausi.

Vēsma Lēvalde: Zaudējuma apmērus mēs vēl pat nespējam novērtēt. Materiālie zaudējumi ir tikai aisberga redzamā daļa. Tukšas skatītāju zāles traumē – zūd saikne ar publiku, kas ļauj sajust reakciju, un aktieri it kā paliek mūžīgajā mēģinājumu fāzē, kas draud ar pašpietiekamības sindromu. Savukārt liela daļa skatītāju, iespējams, aptvers, ka var gluži labi dzīvot bez teātra, atradīs tam aizstājējus. Un to ratu pagriezt atpakaļ nebūs viegli.

Lauma Mellēna-Bartkeviča, KrodersLV: Par zaudējumiem varēs spriest pēc ilgāka laika.

Ieva Rodiņa, KrodersLV: Pazaudētā sezona.

Andra Rutkēviča: Šī gada zaudējumos paliks visi tie skatītāji, kas līdzšinējiem teātra apmeklējumiem būs atraduši kādus aizvietotājus. Kā arī visi tie, kas dažādu iemeslu dēļ nolems nenākt uz teātri. Domāju, ka teātrim nāksies daudz un smagi strādāt, lai atjaunotu dialogu ar lielu sabiedrības daļu.

Jānis Siliņš, LKA Eduarda Smiļģa teātra muzejs: Profesionālas teātra kritikas neesamība.

Līga Ulberte: Jau otrā izjukusī sezona starp divām teātra vasarām, kas nesusi līdzi “spoku” pirmizrādes, teātra biļešu cenu kāpumu un neauglīgu ņemšanos sociālajos tīklos.

Ērika Zirne: Vairāku profesionālu aktieru aiziešana no Latvijas vadošajiem teātriem.

Skats no attālinātās "Spēlmaņu nakts" ceremonijas translācijas JRT Lielajā zālē (2020) // Publicitātes foto

GADA JAUTĀJUMS, ko Jūs gribētu pajautāt Latvijas teātra māksliniekiem

Kitija Balcare, LSM.lv: Kā pandēmijas laiks ietekmējis tematiskās izvēles, ko aktualizēt teātra skatītājam, neatkarīgi no platformas, kurā izrāde tiek radīta? Vai šim laikam būs atblāzma izrāžu saturiskajā izvēlē arī turpmāk?

Māra Bērtaite, rubrika “Students vērtē”: Vai jūs vēl turaties?

Baiba Kalna-Puķīte: Vai un ko šis gads ar darbošanos pandēmijas apstākļos ir mainījis interesē, attieksmē un sapratnē par teātri?

Ilze Kļaviņa: Kā teātrim kopumā rast aktīvu mijiedarbību ar sabiedrībā notiekošiem procesiem?

Vēsma Lēvalde: Kas notiks ar lielo teātru ēkām, ja pasaulē izdzīvošanas režīms ieilgs?

Lauma Mellēna-Bartkeviča, KrodersLV: Interesanti būtu uzzināt statistisko rādītāju, cik no Latvijas teātra māksliniekiem pandēmijas laikā apsvēra domu mainīt nodarbošanos?

Ieva Rodiņa, KrodersLV: Cik daudzas no pandēmijas laikā tapušajām “spoku izrādēm” sagaidīs savu skatītāju, un vai jaunu, “dzīvu” izrāžu iestudēšanai, neskatoties uz finansiāliem u.c. apsvērumiem, tomēr nevajadzētu iet roku rokā ar konkrētā brīža sabiedriskajām, politiskajām, kultūras.... jeb vienkārši dzīves aktualitātēm?

Jānis Siliņš, LKA Eduarda Smiļģa teātra muzejs:  Kāds ir jūsu uzdevums un mērķis?

Ērika Zirne: Vai pēdējā gada laikā vispārējās situācijas apstākļos prātā ir ienākusi doma par profesijas maiņu?

 

Rakstīt atsauksmi