Recenzijas

Skats no izrādes // Foto – Justīne Grinberga
21. augusts 2021 / komentāri 0

Agri nogurušie

Brīdis, kad Liepājas teātra aktieru kursa diplomdarbs tiek uzņemts teātra repertuārā, ir kaut kādā ziņā svinīgs un simbolisks – tas norāda, ka iniciācijas rituāls ir beidzies veiksmīgi un pavasarī absolvējušie studenti nu pieņemti štatā kā pilntiesīgi teātra mākslinieki. Zīmīgi, ka arī viņu kursa pedagogs Dmitrijs Petrenko no jaunās sezonas ir Liepājas teātra vienīgais štata režisors. Šī nav vienīgā iespēja jaunos aktierus redzēt vienuviet – arī gluži nesen Valmieras vasaras teātra festivālā rādītā Kristīnes Brīniņas lieliskā “Upe” un Māras Ķimeles iestudējums “Diagnoze – jaunība” ir teātra septembra kalendārā.

Aleksejs Arbuzovs “Cietsirdīgās spēles” uzraksta 1978. gadā, kad, protams, nav dzimuši izrādē iesaistītie jaunie aktieri, kā arī par viņiem vecākais režisors. Tā ir luga padomju sadzīves vidē. Iestudējot šo materiālu 2021. gadā, režisors ņem talkā dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci, kura lugu ne vien no jauna tulko, bet arī adaptē, ieviešot visai kardinālas izmaiņas. Tā stāsts par krievu padomju jauniešiem Maskavā un Sibīrijā transformējas par 21. gadsimta jauno intelektuāļu sevis meklējumu drāmu Latvijā un Somijā. Protams, kā jebkurā lokalizācijas gadījumā, luga ļaujas līdz zināmai pakāpei un tad tomēr parādās redzamas šuves, taču kopumā šis mēģinājums ir veiksmīgs un rosinošs. Un, ja Petrenko atrod Arbuzovā čehoviskas noskaņas, varbūt viņš ir ceļā uz kādas Čehova lugas interpretāciju?

Lielā dzīvoklī, kura durvis nekad nav aizslēgtas un ikviens ienāk neklauvējot, mīt jauns un ambiciozs, tomēr šaubu nomākts mākslinieks Kajs. Kārlis Ērglis vienlaikus spēlē Arbuzova varoni un nepārprotami, pat uzsvērti – režisoru Vladislavu Nastavševu, par ko liecina vizuālais tēls, plastika, runas maniere, necenzētā leksika un izrādē izmantotā mūzika. (Šķiet, pat Dmitrija Petrenko veidotās telpas pelēkā siena nāk no Nastavševa, ja atceramies viņa autobiogrāfiskās izrādes “Cerību ezers” ainu ar celtnieku brigādi). Tādējādi aktieris, ar kuru Petrenko sadarbojās jau izrādē “Tēbu zeme”, ieguvis samērā komplicētu uzdevumu pielāgot reāla cilvēka veidolu lugas varonim, taču, protams, tā ir iespēja kļūt par izrādes centru.

“Tēlu sistēmas kodolā gan ir Kaja bērnības draugi – šķietami tik ļoti atšķirīgi, ka kādu brīdi nākas ticēt šai ne vien draudzībai, bet pat brālībai uz vārda, kamēr trijotne atplaukst bērnības vienojošo atmiņu saslidošajā starojumā, un skatītājs jūt – jā, ir!”

Visiem trim varoņiem ir 20 gadu. Kārļa Artejeva stūrainais Ņikita (tēlu sistēma tikai daļēji ir latviskota) ir šķietams veiksminieks, kurš tomēr izšķirīgās situācijās izrādās bezpalīdzīgs, savukārt Artūra Irbes atveidotais Junkers (lugā Terentijs) ilgi ir trijotnes klusējošais “tumšais zirdziņš”, kamēr savu sāpi atklāj stendapa priekšnesumā, izsakot mikrofonā ilgstoši noklusēto (stendapu kā varoņa dvēseles kliedziena instrumentu izmanto arī Nacionālā teātra izrādē “Oligarhs” Toma Treiņa režijā). Lielajā dzīvoklī pulcējas jauni cilvēki, kuri sevi tā vai citādi, vairāk vai mazāk talantīgi mēģina realizēt mākslā. Piemēram, viena no trim Madaras Viļčukas atveidotajām varonēm atdarina Marinu Abramoviču. Režisors aktieriem dod arī gluži tehniskus uzdevumus, piemēram, noturēt sarunas pavedienu, pārkliedzot skaļu mūziku (gribas gan novēlēt skaņu operatoram tomēr nepārcensties).

Skats no izrādes // Foto – Justīne Grinberga

Jau no paša sākuma šai vidē ielaužas Neļa – meitene, kura nav iestājusies aktieros (lugā – Medicīnas institūtā). Kintijas Stūres varone ir kā kaķēns, kurš, izmests pa durvīm, ierāpsies pa logu un var gan pieglausties, gan saskrāpēt roku. Viņas apņēmība izsisties sākumā šķiet komiska, taču acīmredzot tā ir vienīgā auglīgā stratēģija, lai noturētos virs ūdens. Mainot Neļas iecerēto nodarbošanos, režisors paver sev ceļu alūzijām ar Čehova Kaiju, vēlāk veikala kasieres Neļas tēlā parādās arī kaut kas no darba rutīnas nomocītās “Trīs māsu” Irinas.

“Čehovisko sajūtu dod arī citu varoņu dialogi par dzīves jēgu, un kāpēc lai Kajs nebūtu mūslaiku Trepļevs, lai arī nodarbojas ar vizuālo mākslu? Arbuzova čehovizācija, manuprāt, uztverama kā režisora mērķtiecīgs paņēmiens darbā ar aktieriem.”

Otra lugas darbības ligzda pārnesta no Sibīrijas uz Somiju, tās varoņi Miša un Maša tagad saucas Ēriks un Ērika, un vismaz vizuāli viņi, protams, ir pirmo ainu varoņu vienaudži, kādi viņi ir arī dzīvē, kaut lugā Mišam ir 30, bet Mašai – 39 gadi. Kaimiņš, kam ir izteikti funkcionāla loma, jo viņš aizved sievieti sev līdzi, izrādes versijā neparādās. Valta Skuja Ēriks ir enerģijas pārpilns, bet par daudz ar sevi pārņemts, radošs puisis (arī viņam mainīta profesija), savukārt Ērikai, kādu to atveido Agnija Dreimane (otrajā sastāvā Madara Kalna) bērns drīzāk ir nācis par agru – viņa ir vitāla, sevi realizēt alkstoša, kaut arī īsti nesaprot, ko grib. Iespējams, pāra nesaskaņu cēloņus varētu vēl grodāk iezīmēt, tāpat kā atrast skaidrāku motivāciju Ērikas pretrunīgajiem lēmumiem te pamest, te tomēr uzmeklēt savu meitu. Arī šajā vidē Neļa ienāk negaidīti, tomēr atrod sev vietu pat bez īpašas cīņas, un arī šeit viņa neatrod to, uz ko cerējusi.

Īpašs ir stāsts par to, kā iestudējumā ienāk jauniešu vecāku paaudze. Liepājnieku versijā trīs varoņi ir gados vecāki nekā lugā un pilnīgi bezpalīdzīgi attiecībās ar jauniešiem. Režisoram ir bijis svarīgi diplomdarba kontekstā izrādē iekļaut arī kursa pedagogu klātbūtni, kaut mazās lomiņās. Leons Leščinskis Junkera tēva Šteina lomā rāda nožēlas nomāktu vīrieti, kurš neveikli meklē ceļi atpakaļ pie dēla, kura uzticību iznīcinājis bērnībā. Inese Kučinska Neļas mātes lomā ir sadzīves rūpju nomākta sieviete, kura meitu meklē tad, kad mirstošais vīrs to vēlējies, bet ne ātrāk. Savukārt Herberta Laukšteina no Grenlandes atlidojušais Kaja patēvs Einārs tā kā gribētu ar padēlu kaut cik iepazīties, ja ne iedraudzēties, taču tam nav laika – un arī prasmju. Katrs vecāku mēģinājums tuvināties bērniem vai viņu vienaudžiem ir sasaistīts un neveikls.

Skats no izrādes // Foto – Justīne Grinberga

Protams, pārveidojot Arbuzova lugu, paaudzes portrets veidojas pilnīgi atšķirīgs nekā, piemēram, Valmieras vasaras teātra festivālā nule redzētajā Paulas Pļavnieces izrādē “Marija un zibens”, kur, dāsni iejaucot leksikā angļu vārdus, jauni cilvēki atraisīti ļaujas dzīvei. Liepājas teātra izrādē jau divdesmitgadīgie puiši grūtsirdīgi nopūšas par zaudēto paradīzi, kas bijusi bērnībā. Un spēles, kurās viņus iesaista dzīve, mēdz būt cietsirdīgas.

Rakstīt atsauksmi