Recenzijas

Skats no izrādes "Melnais gulbis" // Foto – Jānis Deinats
12. aprīlis 2024 / komentāri 0

Izdejojot krievu mītus

Kritiķu īsviedokļi par JRT izrādi “Melnais gulbis” Alvja Hermaņa režijā

Miškins un “krievu pasaule”

Atis Rozentāls: Viens no režisora Alvja Hermaņa skaļajiem izteikumiem saistībā ar jaunāko iestudējumu “Melnais gulbis” vēsta, ka izrādē būs pārsteigumi tiem, kuriem ir paradums biezās grāmatas neizlasīt līdz galam. Noskatoties izrādi, top skaidrs, ka pārsteigumi ir arī tiem, kas biezās grāmatas tomēr mēdz izlasīt līdz galam. Fjodora Dostojevska “Idiots” Hermanim ir izejmateriāls, lai izceltu konkrētu tēmu – kņazs Miškins kā “krievu pasaules” ideologs – un vienlaikus eksperimentētu ar izrādes formu. Vairākus romāna tēlus režisors radikāli (Hermanim ļoti patīk šis vārds) marginalizējis, atvēlot viņiem salīdzinoši maz skatuves telpas.

Kaspars Znotiņš Miškinu pirmo reizi nospēlēja 1999. gadā turpat Jaunajā Rīgas teātrī Viestura Kairiša režijā. Jaunajā versijā viņš spēlē Miškinu un Dostojevski vienlaikus, bet neizbēgami rodas arī asociācijas ar Rasputinu. Bārdains, pinkains, šķiet, bez zobiem, bez krekla, atsedzot notetovētu muguru – tas nav nekāds Jēzus līdzinieks. Tas ir biedējošs, viltīgs cilvēks, kurš atbruņo ar šķietamu naivumu, lai atrastu sev platformu ietekmes audzēšanai.

Alvim Hermanim ir raksturīgi atrast formas atslēgu, bez kuras atšifrēšanas nevar pilnvērtīgi izprast izrādes tēlu sistēmu un vēstījumu. Klasiskais balets kā visu Dostojevska varoņu (izņemot Miškinu) eksistences forma izpaužas deju numuros, par kuriem publika pelnīti ir sajūsmā (jānovērtē konsultantes Zanes Teikmanes ieguldījums), taču tas izrādi aizved komēdijas virzienā, kurā sev raksturīgā omulībā darbojas Andris Keišs un Gundars Āboliņš. Efektīgas ir Jepančinas – māte un trīs meitas kā baltie gulbji, vienlaikus Ingas Tropas Aglajai, tāpat kā Jāņa Grūtupa Rogožinam, šajā versijā ir ļoti reducēts skatuves laiks un ietekme uz notikumiem, tādējādi daudz zīmīgāks tēls ir Gaņa – klasiskais baleta princis Ritvara Logina izpildījumā. Izrāde acīmredzot īsināta, divus aktierus – Vili Daudziņu un Sabīni Tīkmani – atstājot tikai kordebaletā. Vēsa un savaldīga ir Nastasja Fiļipovna Melnā gulbja veidolā – LKA studentes Evelīnas Priedes pirmā lielā loma JRT. Tomēr, upurējot Miškinu kā sirdsšķīstu tēlu, izrāde iegūst vienkāršāku, viennozīmīgāku fokusu, kas acīmredzot bijis režisora mērķis. Ir vērts izlasīt viņa koncepciju programmiņā.

Skats no izrādes "Melnais gulbis" // Foto – Jānis Deinats

Drosmīga izrāde

Maija Svarinska: Šī drīzāk ir reklāma, nevis recenzija. Gribu aģitēt teātra mīļus noteikti noskatīties pārsteidzoši savdabīgo Fjodora Dostojevska romāna “Idiots” inscenējumu Alvja Hermaņa režijā. Kurš gan no mums savā laikā nav redzējis šā krievu klasiskā darba iestudējumus teātrī? Latvijā vien var nosaukt veselu plejādi skatuves interpretāciju, tostarp arī Jaunajā Rīgas teātrī, kurā 1999. gadā tapusi šāda izrāde Viestura Kairiša režijā un kurā galveno lomu, tas ir, kņazu Miškinu, atveidojis Kaspars Znotiņš.

Arī tagad Kaspars Znotiņš spēlē Miškinu. Turklāt vienlaikus viņam nākas spēlēt arī Dostojevski. Domāju, ka ar šīs simbiozes faktu esmu pieāķējusi jūsu uzmanību uzveduma režijas traktējumam. Jā, Alvis Hermanis ir iestudējis unikālu izrādi – ļoti dziļu un tajā pašā laikā vizuāli ļoti vieglu. Aktieru spēle bez mitas aizrauj, noturot  radošuma tonusā. Lieliska meistarība. Šoreiz jo sevišķi sajūsmina ķermeņu vizuālā dzīve. Apbrīnojami noslīpētas baleta prasmes. Pat grūti noticēt, ka tur dejo kustību konsultantes Zanes Teikmanes izskoloti dramatiskā teātra aktieri. Tomēr  kopumā brīžiem šķita, ka tas ir gluži vai trādirīdi koncertiņš. Es, piemēram, jau pamazām pasāku iekšēji sadrūvēties: nu, kamdēļ gan šis rotaļīgais tukšums? Te piepeši satvēru vienas idejas dziļumu. Un uzreiz viss mainījās, iegūstot jaunu dimensiju: tas, kas kaitināja, pārtapa kaismīgā vēlmē ietiekties, iegremdēties, arī bailēs no tā, ko esi sapratis, un sāpēs no šīs režisora koncepcijas uztveres.

“Melnais gulbis” ir ļoti oriģināla, drosmīga izrāde. Beigās vienīgi nevaru nepajautāt Alvim Hermanim: vai šī izrāde nav sprādzienbīstama ar aktualitātes atklāsmi, ar Dostojevska idejas patiesīgo analīzi un līdz ar to viņa izpratni par Krievijas itin kā Dieva doto lomu pasaules telpas sakārtošanā un no tās izrietošajām alkām pēc diženuma?

Skats no izrādes "Melnais gulbis" // Foto – Jānis Deinats

Rakstīt atsauksmi