Saruna starp divām sezonām
Kritiķu diskusija pirms 2025./2026. gada teātra sezonas sākuma
Pirms 2025./26. gada sezonas sākuma augusta otrajā pusē aicināju uz sarunu trīs kolēģus, lai atskatītos uz iepriekšējo sezonu un iezīmētu intriģējošākos gaidāmos iestudējumus. Sarunā piedalās 2024./25. gada “Spēlmaņu nakts” žūrijas priekšsēdētāja Henrieta Verhoustinska, pagājušās un arī jaunās sezonas žūrijas locekle Ilze Kļaviņa un teātra kritiķis Toms Čevers, kurš žūrijas darbu vadīja 2023./24. gadā. Sarunu vada Atis Rozentāls, 2023./24. un 2025./26. gada žūrijas priekšsēdētājs. Jaunā žūrija darbu sāka jau 1. augustā ar Valmieras Vasaras teātra festivāla izrādēm.
Atis Rozentāls: Iesildīšanās jautājums. Kad pienāk pavasaris, tad īpaši tie, kas ir neapmierināti ar nominācijām, saka, ka žūrija ir nogurusi. Vai jūs pavasarī bijāt noguruši un vai augusta beigās gaidāt jauno sezonu, jo esat atpūtušies?
Henrieta Verhoustinska: Es noteikti gaidu jauno sezonu, jo esmu noilgojusies pēc teātra, man ļoti patika Valmieras Vasaras teātra festivāls, un es braukšu uz Liepājas teātra festivālu (saruna notiek 19. augustā – A. R.). Tā ka teātri es tveru jau aizgūtnēm, bet sezonas beigās gan bija pamatīgs nogurums, jo bija intensīva sezona ar ļoti daudziem iestudējumiem un gariem braucieniem.
Ilze Kļaviņa: Negribu atkārtoties, bet par iedvesmojošo – tiešām, Valmieras Vasaras teātra festivāls likās ārkārtīgi vitāls un pārliecināja ar programmu, kur bija pieejama daļa no desmitgades labākajām izrādēm, un man šķiet, ka dzīvais gars, kas kādreiz bija Teātra dienas svētkos Doma laukumā un kas, no bildēm spriežot, bija arī Valmieras festivāla atklāšanas pasākumā, iedod brīvību, uzdrīkstēšanos, pārliecību, ka teātris ir vajadzīgs un mīlēts. Jaunajiem profesionāļiem tas ir ļoti forši. Par nogurumu pievienojos.
Toms Čevers: Es tik noguris nejūtos, jo nebiju žūrijā, bet, atceroties nesenos divus gadus, varu pievienoties un iztēloties, cik tas ir nogurdinoši sezonas beigās, īpaši, ja gadās, kā teikt, nokrist no valdziņa un tad censties visu atgūt. Gaidu jauno sezonu, teātri var atrast visu cauru gadu.
Atis: To es varu apliecināt, jo man Latvijas Radio katru ceturtdienu ir jāsagatavo piecas minūtes par teātra aktualitātēm, un izdevās “izvilkt” tā, ka nevienu nedēļu nebija roba. Arī tad, kad lielie teātri ir ciet, visu laiku kaut kas notiek – ja ne producentiem, tad amatieriem. Bet, ja jums kāds no malas prasītu – kādā stāvoklī šobrīd ir latviešu profesionālais teātris – tādā globālā mērogā, ko jūs atbildētu?
Toms: Es noteikti nevarēšu pateikt globālā līmenī, man nav tik daudz piemēru, bet pēdējo sezonu griezumā man liekas, ka mūsu teātris peld un meklē straumi – vairāk nogaidošā pozīcijā.
Henrieta: Uzskatu, ka teātri ir ļoti atšķirīgi. Ja paskatāmies kaut vai uz Dailes teātri un Nacionālo teātri, lielajiem flagmaņiem, tās ir galēji atšķirīgas pieejas. Dailes teātris tver skaļus vārdus un veido skaļus notikumus. Nacionālais teātris, īpaši sezonā, kas tagad sekos, ļoti rūpīgi kopj tieši nacionālās dramaturģijas lauku, kas man ļoti patīk, un man ļoti patīk, ka viņi aicina strādāt jaunos režisorus. Tas ir brīnišķīgi, un ir tapušas vairākas ļoti vērā ņemamas izrādes. Ir liela atšķirība, un es domāju, ka līdz ar to arī auditorijā ir atšķirība, vai arī cilvēki – gluži otrādi – cenšas izbaudīt abas šīs gradācijas. Un ir Jaunais Rīgas teātris, kurš jau tradicionāli Alvja Hermaņa vadībā ielūkojas pagātnē gan teātra valodas, gan dramaturģijas, gan repertuāra ziņā, pāriestudējot izrādes, kas viņiem ir jau bijušas un iestudējot klasiskā reālpsiholoģiskā manierē, vienalga, vai tas būtu Gatis Šmits, Kristīne Krūze vai Alvis Hermanis. Tā ir konsekventa izvēle, kas ir jāciena. Liepājas teātrī Valters Sīlis ir ienācis ar svaiga gaisa malku, savukārt Valmiera repertuāra ziņā konkurē ar Nacionālo teātri.
Ilze: Teātris ir ārkārtīgi daudzveidīgs, tieši tāds pats kā sabiedrība. Teātris ir tāds kā skatītājs – fragmentēts. Var nopūsties, ka nav kādas vienojošās estētikas un vērtību apliecinājuma kopumā, bet es teiktu, ka tas ir labi, jo tieši tāda ir sabiedrība, kurā dzīvojam.
Atis: Bet katrs teātris ļoti cenšas savu virzību sezonas sākumā definēt, gan ar atšķirīgu rezultātu. Čehova teātrim bija mīlestības sezona, kurā bija arī “Ķiršu dārzs”.
Toms: Valmieras teātris arī konsekventi definē sezonu – viņiem bija vīriešu sezona, tad bija atgriešanās mājās, šī acīmredzot vairāk būs uz sievietes pieredzi un izpēti vērsta. Tas man liekas interesanti. Nevar zināt, kā tas saslēdzas un vai beigās atbilst iecerei, tajā pašā laikā tas ir mēģinājums parādīt, ka nav nejaušu darbu, mēģināt saskatīt vienojošu skatījumu, aptvert auditoriju un iekļaut kopējā redzējumā.
Atis: Liepājas teātra nākamās sezonas plāns ir nevis tematisks, bet no citas puses – tikai oriģināldramaturģija, un tā atkal ir cita pieeja.
Henrieta: Un tieši jaunā dramaturģija.
Atis: Parādās vairāki autori, un pat klasika tiek pārrakstīta, ko darīs Laila Burāne.
Toms: Var saskatīt, ka runā savējais par savējiem.
Atis: Manuprāt, tik konsekventi un radikāli neviens līdz šim visu sezonu nav plānojis.
Henrieta: Ļoti daudz oriģināldramaturģijas ir Nacionālajā teātrī. Tur ir Blaumanis un Guntis Bojārs, Jānis Joņevs un Janas Egles stāstu krājums, vesels pulks latviešu autoru.
Atis: Turpinot par latviešu dramaturģiju – nākamajā sezonā būs vismaz pieci Blaumaņi. Liepājā ir pārtaisīts, bet pēc Blaumaņa prozas, divi ir Valmierā, Jaunajā Rīgas teātrī būs “Indrāni”, ja nepārcels uz nākamo sezonu, un vēl “Ugunī” Nacionālajā teātrī. Labi atceros, ka pagājušajā sezonā atbrauca ārvalstu kritiķi, bez tulkojuma noskatījās “Pazudušo dēlu” Valmierā un ārkārtīgi brīnījās, ka mūsdienās var eksistēt šī laikmeta dramaturģijas samērā tradicionāls iestudējums, par kuru publika ir sajūsmā. Igauņi teica, ka viņiem tas neietu cauri. Mēs ar citiem kolēģiem smējāmies, ka Valmieras teātrim jāatjauno Blaumaņa festivāls. Kas ir šis Blaumaņa fenomens?
Ilze: Es neatbildēju uz jautājumu, kāds teātris ir globālā līmenī, jo man liekas, ka teātris balstās lokālajā. Protams, ir festivālu izrādes, kas runā drusku citā valodā. Ja ekspertos būtu kāds ārzemnieks, viņš uz sezonas izrādēm skatītos ar citām acīm.
Henrieta: Man liekas, ka Blaumanis, līdzīgi kā Šekspīrs, tikai mūsu – latviešu “mērcē”, ir ļoti pakļāvīgs dažādām interpretācijām, modernizācijām un lokalizācijām. Tas režisoriem ir labs izaicinājums – viņi paņem brīnišķīgu stāstu, vienalga, vai tā ir luga vai noveles, un pārinterpretē atbilstoši šodienai. Vienmēr var paļauties, ka liela daļa skatītāju ir zinoši un saprot, par ko ir stāsts, un tad skatītājs tiek pārsteigts.
Atis: Ja viņš grib būt pārsteigts. Ja atceramies stāstu par “krāsni nepareizā vietā” [1], tad Elmāra Seņkova “Skroderdienās” droši vien krāsns būs nepareizā vietā.
Toms: Popularitāte arī ir būtiska, jo Blaumanis ir labi pazīstams, populārs un caur “Skroderdienu” fenomenu piesaista arī tos, kas citus darbus nezina, uzvārds strādā pats par sevi, tāpat kā neapstrīdamās teksta kvalitātes un ideju vērtība.
Atis: Rainis arī būs (“Indulis un Ārija” Latvijas Nacionālajā teātrī – A. R.), tā ka latviešu klasika būs pārstāvēta. Bet, runājot par ko citu, Kroders.lv pagājušajā sezonā man pasūtīja rakstu, kurā es biju spiests konstatēt, ka izklaides repertuāra lielākā daļa ir pārceļojusi uz producentu kompānijām un ka valsts teātros īpaši vairs necenšas repertuāru balansēt.
Henrieta: Dailes teātris katru sezonu noslēdz ar izklaidējošu koncertu.
Atis: Koncerti ir viena lieta, koncerti ir arī Daugavpilī un Nacionālā teātra Teātra dienas koncerts, ar ko viņi pelna naudu, bet Kūnija laiki valsts teātros ir beigušies. Teātros kopumā salīdzinoši ar to, kā bija kādreiz, izklaides piedāvājums, manuprāt, ir samazinājies.
Toms: Producentu piedāvājums ir ārkārtīgi palielinājies.
Henrieta: Esmu producentu kompānijās redzējusi arī visnotaļ nopietnu dramaturģiju, piemēram, izrādi ar Kristīni Nevarausku un Lauri Subatnieku (“Kā sākt visu no jauna”, Art Management Group, rež. Gundars Silakaktiņš – A. R.).
Toms: Gribas ticēt, ka institūcijā kvalitātes kontrole ir lielāka.
Atis: Kvalitātes kontrole veidojas no tā, ka izrādei ir ilgāks laiks “briest”.
Toms: Man pilnīgi nav nekādu iebildumu pret izklaides repertuāru, ja tas ir daudzmaz kvalitatīvs. Es katru gadu mēģinu vienu izrādi izlases kārtībā apmeklēt, vasarā dzīvoju netālu no Saulkrastiem un varu pabaudīt Saulkrastu estrādes piedāvājumu. Šogad es vienu tādu projektu redzēju, atklāti sakot, tas bija par diezgan lielu naudu, kas jāmaksā par biļetēm.
Henrieta: Man ir paveicies. Es varētu minēt “Sfinksu” (“Producentu grupa 7”, rež. Rēzija Kalniņa – A. R.), kurai ir savi mīnusi, bet ir arī savs lielais pluss Maksima Busela un dziedošā ansambļa izskatā, vai jau manis minēto izrādi ar Nevarausku un Subatnieku, es teiktu, ka tās ir ļoti pieklājīgas izrādes. Līmenis ir audzis.
Atis: Šinī gadījumā droši vien jautājums ir par to, cik laika katram no šiem projektiem var atvēlēt. Esmu dzirdējis kādu režisoru sakām, ka aktieris atbrauc otrdien, bet piektdien ir pirmizrāde. Bet rodas iespaids, ka valsts teātri par izklaides segmentu negrib īpaši cīnīties, jo var gadīties, ka režisori, ko teātri piesaista, nemaz nevēlas iestudēt izklaides repertuāru.
Toms: Valsts teātros skatītāji nāk ne tikai uz komēdijām, viņu gaume ir attīstīta, pilnveidota.
Henrieta: Izrādes ir izpārdotas, kas nozīmē, ka cilvēkus interesē ne tikai izklaide.
Atis: Man ir iekšēja sajūta, ka pēc tam, kad daļa režisoru ir sākuši iestudēt pārsvarā valsts teātros, nevalstisko teātru nišā ir iestājies zināms apmulsums, jo nākamā režisoru paaudze sevi nav tik spilgti pieteikusi. Spilgtākais, ko varam nosaukt, ir “Alfas” Dirty Deal Teatro, bet tā ir Valtera Sīļa izrāde. Kā jūs vērtējat nevalstiskā sektora attīstību?
Henrieta: Nevalstiskie teātri ir specializējušies. Ģertrūdes ielas teātris diezgan pārliecinoši dodas laikmetīgās dejas un laikmetīgās mūzikas virzienā. Savukārt Dirty Deal Teatro dod platformu jauno un ne tikai jauno cilvēku eksperimentiem. Te es varu minēt Reiņa Suhanova izrādi “Pieņemt savu nevarību”, kuru, atzīšos, es nesapratu. Tā bija izrāde – eksperiments ar scenogrāfijas iespējām un aktieri kā scenogrāfijas daļu. Lai man piedod Anna Belkovska, bet Dirty Deal Teatro mārketings nav visbrīnišķīgākajā līmenī, un tur ir bijušas ļoti labas izrādes, arī Cēsu Mazā teātra viesizrādes, kas ir bijušas nenormāli maz apmeklētas.
Toms: Vienkārši nav informācijas.
Henrieta: Es domāju, ka auditorija šīm izrādēm būtu, ja informācija būtu aizgājusi sociālajos medijos, ja nevar atļauties ko vairāk.
Ilze: Es nezinu, vai to var pieskaitīt nevalstiskajiem teātriem, jo stabila finansējuma nav, bet ir Kultūras akadēmijas repertuārs, ko mēs noskatījāmies. Tur noteikti ir potenciāls kļūt par profesionālu teātra platformu ar savu programmu, un viņiem ir skatītāju potenciāls.
Atis: Problēma ir tā, ka bijušie studenti augstskolu ir pabeiguši. Es zinu, ka ieceres līmenī ir, ka viņi daļu izrāžu varētu turpināt spēlēt, bet viņi ir diezgan izklīduši pa teātriem. Protams, ir jautājums, vai Indra Roga ar savu kursu to turpinās, jo šī jau lielā mērā bija Elmāra Seņkova iniciatīva, viņš nāca ar uzstādījumu, ka jaunajiem aktieriem ir jāpierod spēlēt publikai.
Henrieta: Tā bija brīnišķīga iniciatīva, kuru es ļoti augstu vērtēju.
Atis: Un arī tā atlase, kādus režisorus viņš izvēlējās, lai būtu maksimāli daudzveidīgi. Mēs pēkšņi sapratām, ka sen nav redzēta delartiskā komēdija, un Kārlis Krūmiņš izšāva kā petardi savus “Sapņotājus”, nākamajā sezonā viņš iestudēs delartisko komēdiju brīvdabā Liepājā.
Henrieta: Personīgi man viena no “Spēlmaņu nakts” sāpēm un sezonas lieliskākajiem piedzīvojumiem bija Elmāra Seņkova iestudētā “Nevienam nezināmā Marija”, kas man likās brīnišķīgs pieteikums jaunajiem aktieriem – vienkārši kolosāliem, atdevīgiem, drosmīgiem, atkailinātiem visās šī vārda nozīmēs. Interesants ir arī piegājiens, kaut arī tas ne vienmēr attaisnojas, ka ir četri Trepļevi, un iesaistīti “pieaugušie” aktieri, kuri sadarbojas ar studentiem. Man šī izrāde atstāja ļoti labu iespaidu, es neticēju, ka par “Kaiju” var pateikt kaut ko jaunu, bet izrādījās, ka var gan, un beidzot iestudēt Trepļeva lugu pilnā apjomā.
Toms: Vēl gribu iestarpināt, ka valsts teātri aktīvi aicina jaunos režisorus, un tēmas, ko agrāk cilāja tikai nevalstiskie teātri, tagad ir iegājušas arī valsts teātru repertuārā.
Henrieta: Nacionālais teātris te ir labs paraugs ar “Dullo Dauku”, ar “Zelta templi” – protams, var strīdēties par šo izrāžu simtprocentīgo kvalitāti, bet tie ir interesanti pieteikumi.
Atis: Nacionālais teātris mazos spēles laukumus jaunajiem režisoriem ir piedāvājis arī agrāk, piemēram, Elīzai Dombrovskai bija izrāde “Pasta nams”, kas gan repertuārā pabija īsu brīdi. Bet, skatoties nākamās sezonas pieteikumus – ir jau arī jauni mākslinieki, kas pazīstami kā aktieri, bet tagad pieteikti kā režisori – Niklāvs Kurpnieks Dailes teātrī, Gerds Lapoška JRT – arī šajā virzienā notiek attīstība. Režisori nobriest uz vietas teātros – Lindai Zaharovai JRT dos vēl vienu izrādi iestudēt, Vadims Bogdanovs strādā Daugavpils teātrī. Bet Daugavpilij vajadzētu pievērsties plašāk. Kāda ir sajūta par Daugavpils teātri?
Henrieta: Mani interesēja divi iestudējumi. Viens bija “Nodzītus zirgus arī nošauj”, kas ir brīnišķīgs kolektīva darbs tieši deju ainās, ne velti horeogrāfe tika nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai. Otra ir Juna Foses luga “Kaids nūteikti atīs” (“Kāds noteikti atnāks”), kas bija interesants eksperiments.
Ilze: Foses lugas iestudējumam būs viesizrāde Rīgā. Man liekas, ka viņi ir atraduši laikmetīgās dejas savienojumu ar dramaturģiju, ļoti veiksmīgi risina vizuālo izteiksmīgumu, vienlaikus nezaudējot dramatiskā vēstījuma būtību, un šie divi iestudējumi bija ļoti pārliecinoši, interesanti, vizuāli savdabīgi. “Kāds noteikti atnāks” pluss – interesants video risinājums.
Henrieta: Un tas, kā tika sadalītas lomas.
Ilze: Un nekādas paviršības, liekas, ka tiešām ir ieguldīts liels, liels sagatavošanās process, katra detaļa izstrādāta līdz galam.
Toms: Es pagājušajā sezonā esmu redzējis trīs Daugavpils teātra izrādes, noteikti pievienojos par “Nodzītajiem zirgiem”. Par horeogrāfijas oriģinalitāti var spriest eksperti, bet izpildījums un inscenējums – to bija vērts piedzīvot. Noteikti gribas teikt, ka arī tas, kas redzēts iepriekšējās sezonās, noteikti nav nekas otršķirīgs. Gribētos, kā tas laikam arī šosezon būs, lai tiktu aicināti viesrežisori, kas atver aktierus un dod viņiem interesantu repertuāru, ko spēlēt.
Atis: Daugavpils teātrī Paula Pļavniece sevi ļoti izkopa kā režisore, bet, kopš viņai piedāvā darbu Rīgā, viņa uz Daugavpili strādāt vairs nebrauc. Jūsu pieminētā izrāde “Kaids nūteikti atīs” lauž priekšstatu, ka tad, ja iestudē latgaliski, tā noteikti ir komēdija, un jaunajā sezonā līdz gada beigām vienīgā dramatiskā izrāde Daugavpilī ir klasiskā traģēdija – Eiripīda “Hekabe” latgaliešu valodā.
Henrieta: Eiripīds mums startē divos teātros, ir atvēziens no modernās latviešu dramaturģijas līdz antīkajai dramaturģijai, jo ir arī “Mēdeja” ar Māru Menniku Valmieras teātrī, ko es ļoti gaidu.
Toms: Repertuāra ziņā neviens nevar sūdzēties, jo ir oriģināldramaturģija, latviešu klasiķi, nezināmi un zināmi ārzemju vārdi, kopradīti darbi.
Atis: Latviešu teātra starptautiskās ambīcijas. Mēs bijām pieraduši, ka ārpus Latvijas brauc Jaunais Rīgas teātris...
Henrieta: Viņi to turpina.
Atis: Jā, viņi bija Toruņā, bet aizvien vairāk to dara arī citi teātri – Dailes teātris ar Rūras triennāli...
Henrieta: ...ir sitis pušu.
Atis: Viņi “Orākulu” tur rāda ātrāk nekā pie mums.
Henrieta: Arī “Rotkho” bija panākumiem bagātas viesizrādes Eiropā.
Atis: Bet arī Daugavpils teātris mēģina sevi pieteikt starptautiskos festivālos, Leļļu teātris vedīs “Sibīrijas haiku” uz starptautisku festivālu, tātad mums ir aizvien vairāk starptautiskās sadarbības ambīciju. Un tad vēl ir starptautiskie kopražojumi, kā Valmieras un Vīlandes teātru “Cosmopolitain”.
Henrieta: Man ļoti patīk šī sadarbība, un es domāju, ka šis eksperiments, ja to tā var nosaukt, ir veiksmīgs – ar brīnišķīgiem aktierdarbiem gan latviešu, gan igauņu pusē. Starptautiskais process, kas ienāk publikai plaši pieejamā veidā, ir abpusējs – Liepājas teātrim ir festivāls “Teātris tuvplānā” ar poļu, lietuviešu, somu izrādēm, par ko es esmu ārkārtīgā sajūsmā, jo sen neesmu bijusi ārpus Latvijas sava darba ritma dēļ. Esmu pateicīga Liepājas teātrim.
Ilze: Nākamā gada maijā būs Baltijas vizuālā teātra festivāls Latvijas Leļļu teātra telpās. Šis ir migrējošs festivāls, kas pagājušajā gadā bija Lietuvā un pirms tam arī Igaunijā. Leļļu un objektu teātra valoda ir daudz vieglāk transportējama un noteikti bagātinoša.
Henrieta: Brīnišķīgi!
Ilze: Mēs ar Kitiju [Balcari] bijām arī festivālā Viļņā, kur Latvijas Leļļu teātris rādīja Ērika Ādamsona “Smalkās kaites”, un aktieri runāja ļoti labā angļu valodā, publika brīnījās, ka tā ir latviešu klasika.
Henrieta: Ādamsona “Smalkās kaites” šoruden rādīs arī “Teātris.zip”.
Atis: Būs arī “Homo Novus”, kas mūs arī bagātinās, kur ir arī vairāki latviešu projekti, bet tā tomēr ir citu institūciju veidota dienaskārtība, tā nav teātru iniciatīva.
Ilze: “Homo Novus” vairāk demonstrē performatīvo domāšanas veidu.
Henrieta: Bet tas nav slikti, var atrast tik interesantas lietas, tik graujošas pieredzes, un man ļoti patīk, ka “Homo Novus” modernā veidā domā par tādām lietām, kas arī jau ir kļuvušas par klišejām, kā iekļaušana, cilvēku ar īpašām vajadzībām uzrunāšana gan cilvēku organizācijā, gan arī saturā. Turklāt viņi to dara skaistā, nedidaktiskā veidā, un man tas liekas ļoti labi.
Toms: Runājot par starptautiskajiem sakariem, bagātinošais aspekts ir ļoti būtisks – atceros, kā reiz žūrijas sanāksmē Māra Ķimele teica, ka priekšstats par savu unikalitāti rodas no zināšanu trūkuma. Atsevišķiem mūsu teātriem nāk par labu redzēt, ko dara citi ne tikai Latvijā.
Atis: Un ka to redz arī paši aktieri, aizbraucot un spēlējot citai publikai, ne tikai viesrežisors atbrauc un strādā šeit uz vietas. Man liekas, ka Dailes teātris ar Lukašu Tvarkovski ir izvilcis lielo lozi, lai arī Dailes teātra vārds vienmēr tik ļoti neizskan, vispirms izskan tieši Tvarkovska vārds, bet tik un tā.
Atis: Mums četriem ir dažāda pieredze ar darbu žūrijā. Žūrijas locekļu skaits pakāpeniski palielinās – no pieciem uz septiņiem un tagad uz deviņiem. Kāda ir jūsu, Henrietas un Ilzes, pieredze šogad, vai izjutāt spiedienu no teātru direktoriem, jo man ir nācies piedzīvot situāciju, kad kāds vēlas papildināt žūrijas sastāvu sezonas vidū…
Henrieta: Es nejutu nekādu spiedienu.
Ilze: Man nav komentāru. Es nezinu, par ko ir runa.
Atis: Tas ir labi.
Henrieta: Mums bija viens ļoti veiksmīgs un viens ne tik veiksmīgs mēģinājums žūrijā ieviest cilvēkus, kas nav teātra zinātnieki un nav arī saistīti ar teātri. Kā ļoti veiksmīgu es nosauktu Sandru Krastiņu, viņas mākslinieces pienesumu scenogrāfijas un izrādes kā vizuāla koptēla vērtējumā. Un bija Tomass Pildegovičs, kuram sākās politiskās jezgas, kas pasaulē ir, un viņš bija spiests pievērsties savam tiešajam darbam un vienkārši “nolēca” no žūrijas locekļa celiņa, jo nevarēja apmeklēt izrādes. Tas rāda, ka cilvēkiem, kas ir noslogoti citās jomās, ir ļoti jāizvērtē, vai viņi spēj “pavilkt” diezgan pamatīgo slodzi.
Atis: Ik pa brīdim parādās starpžanru jautājums. Deja it kā ir nodalīta, bet nāk aicinājumi no dejas izrāžu veidotājiem, piemēram, par bērnu un jauniešu kategoriju, tad ir mūzikas teātra paraugi, atcerēsimies “Monstera Deliciosa” Ģertrūdes ielas teātrī, un tā pati Barbaras Lehtnas komanda iestudēs jaunu izrādi. Ir profesionālā teātra izrādes, kurās piedalās neprofesionāli dalībnieki, kas pārstāv konkrētas sabiedrības grupas. Iespēju palete teātriem ir milzīga, bet ko darīt vērtētājiem? Vai to vajag vispār mēģināt salikt pa plauktiem, un vai ir iespējams visu aptvert esošajā ietvarā?
Henrieta: Man liekas, ka var salikt pa plauktiem. Gadās kaut ko pievilkt aiz ausīm, kā savulaik bija ar “Paolo un Frančesku” (nominācija “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada izrāde bērniem un jauniešiem” daudziem bija pārsteigums, ieskaitot izrādes veidotājus – A. R..). Mums (pēdējā žūrijā – A. R.) bija ļoti produktīvas apspriedes.
Toms: Teātrim nevar novilkt robežas un, tāpat kā citās dzīves jomās, daudz kas kļūst relatīvs, nav iespējams uzlikt formu rāmīti, caur kuru mēs skatāmies. Bet žūrijas darbs kaut kādā ziņā ir administratīvs, un ir jābūt skaidriem noteikumiem, ko mēs skatāmies un ko nē.
Atis: Rāmis ir nolikums.
Toms: Nolikumā viss nav pateikts. Jābūt skaidrībai, ko mēs skatāmies, un vai mums ir resursi, lai to izdarītu.
Henrieta: Nav jau arī tik daudz resursu, lai nomināciju sarakstu būtiski paplašinātu. Nu, ieviesīsim mēs mūzikas teātra nomināciju, un tad nāksies nominēt tās trīs izrādes, kas šajā žanrā ir tapušas.
Toms: Ir būtiski, ka nomināciju ziņā ir tradīcija, un nevar vienmēr pielāgoties situācijai.
Atis: “Teātra Vēstnesī” nesen bija tēma par lielo un mazo formu, un arī šī diskusija pastāv samērā ilgi. Ir nācies dzirdēt teātru pārstāvju viedokli, ka lielās skatuves izrādes ir vērtīgākas, jo tās ir sarežģītāk uztaisīt, un mēs no kritiķu puses vienmēr esam cīnījušies, lai mazā forma nepaliktu ēnā, tāpēc arī savulaik radās “Grand Prix”. Vai šobrīd ir aktuāls jautājums, kā izvērtēt lielo un mazo formu – tūlīt Dailes teātrim būs jauna zāle ar 400 vietām, un kas tā būs – lielā vai mazā forma? Valmieras teātrī apmēram tāds skatītāju skaits ir lielajā zālē.
Henrieta: Ar lielo un mazo formu vienmēr ir bijuši klupšanas akmeņi, kurus mēs atrisinām, bet man liekas, ka par to lielās un mazās formas svarīgumu lakmusa papīrītis ir režisora kategorija, kur mēs redzam, ka ir nominēti gan režisori, kas ir iestudējuši mazās formas izrādes, gan tie, kas lielās formas izrādes, citus gadus arī par izrādēm bērniem un jauniešiem.
Ilze: Es uzskatu, ka tas ir atkarīgs no izteiksmes un spēles veida. Intīmākā, mazākā uzmanības lokā aktierspēles veids ir tuvāks mazajai formai. Vietu skaitam un kvadrātmetriem ir pastarpināta nozīme.
Toms: Galvenais, lai nepaliek bez uzmanības. Bet šajos gadījumos nav jautājuma, kas ir vērtīgāks vai mazāk vērtīgs. Es ļoti aizstāvu lielo un mazo formu [dalījumu], protams, ir jautājums, kā to nošķirt.
Ilze: Protams, tie ir citi izteiksmes līdzekļi. Valmierā (Valmieras Vasaras teātra festivāla izrādē “Kas tur kustas?” – A. R.) mēs tikko staigājām izrādei līdzi, kāpām pa pilsdrupām augšā lejā, pa tiltiem un pļaviņām, un tur vispār ir neiespējami pateikt, vai tā ir lielā vai mazā forma. (Visi piekrīt.)
Atis: Vides un īpašvietas teātrī jau to ir sevišķi grūti noteikt. Bet mums ir bijuši gadījumi, ka vienā un tajā pašā telpā ir vērtētas izrādes gan kā lielā, gan mazā forma – “Kurtuves” piemērs Valmierā.
Toms: Tas rada bažas par konsekvenci, bet tas ir atkarīgs no žūrijas sastāva.
Atis: Es saprotu, ka žūrijas locekļiem ir zināms ierobežojums izteikties, kas jums patīk vai nepatīk, tāpēc es izvēlējos formulējumu par gandarījumu. Tai nav jābūt vienai izrādei. Ja mēs paskatāmies uz pagājušo sezonu, par ko ir lielākais gandarījums?
Henrieta: Man noteikti lielākais gandarījums ir par jaunajiem, par Latvijas Kultūras akadēmijas sniegumu. Es jau minēju izrādi “Nevienam nezināmā Marija”, kas man ir viens no spilgtākajiem sezonas iespaidiem, bet arī Matīsa Kažas izrādē “Degošie”, kas ir strīdīgs iestudējums, bija ļoti interesantas lietas, un, protams, Kārļa Krūmiņa “Sapņotāji”. Šīs izrādes radīja labu sajūtu, ka teātris nebeigsies, ka viss notiek.
Toms: Kopumā pēdējās sezonas ir bijušas diezgan pliekanas, bet ir svarīgi, ka ar jaunajiem aktieriem strādā, ka viņi jau ir repertuāra teātros. Tā sajūta, ka ir, ko gaidīt, rada gandarījumu.
Atis: Bija kaut kas, kā pietrūka? Kāda niša ir tukša?
Henrieta: Tādi novatoriski eksperimenti, ar kādiem mēs vides teātra formātā saskaramies Valmieras Vasaras teātra festivālā, tādu nebija. Kas nošokētu, pārsteigtu, tā pietrūka arī jauno režisoru darbos, viņi izvēlas klasiku – “Smilšu cilvēku”, “Dullo Dauku” vai Mišimas “Zelta templi”. Henrijs Arājs varbūt ir huligāniskākais no visiem, bet pietrūka huligānisma un novatorisma kā mērķa. (Toms un Ilze piekrīt.)
Ilze: Pietrūka Ivetas Poles un “Malleus Maleficarum”. Kur viņa ir, nezinu.
Atis: Mēs neakcentējām un, tā kā jūs to nepieminējāt, tad acīmredzot nepietrūka, bet ik pa brīdim ir jautājums par politisko teātri. Viesturam Kairišam ir divas izteikti politiskas izrādes. Bet vai ir sajūta, ka skatītājam ir pieprasījums pēc politiskā teātra?
Henrieta: Nacionālā teātra “Nacionālais kanāls” arī.
Toms: Gribētos redzēt ne tik butaforisku, smalkāku [politisko teātri].
Ilze: Man liekas, ka arī “Alfas” kaut kādā ziņā ir politiska izrāde, tematika, kas risināta neparastā formā.
Henrieta: Aizraujošā.
Ilze: Emocionāli ļoti saviļņojošā.
Atis: Noslēgumā – ko jūs visvairāk gaidāt, skatoties jaunās sezonas plānos?
Ilze: Kā man šajos plānos pietrūkst – bērnu izrāžu. Iepriekšējā sezona bija bagāta. Teorētiskajos uzstādījumos, cik man ir nācies piedalīties starptautiskos pasākumus, ir strikts dalījums, un es varu tam tikai piekrist, Theatre for Young Audiences [2] (TYA) un Theatre in education [3] (TIE). Tie pastāv paralēli un papildina viens otru, bet mēs šobrīd uzskatām, ka “Skolas soma” piedāvā bērniem un jauniešiem pietiekami lielu izpratni [par teātri], kam es negribētu piekrist. Nemaz nerunājot par “bēbīšu izrādēm”, kas vispār ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas.
Henrieta: Pagājusī sezona bija daudz cerīgāka šai ziņā.
Atis: Vēl var paspēt saņemties. Mēs gluži visus plānus neesam redzējuši. Bet no tā, ko mēs plānos redzam, kas mums kņudina iztēli?
Henrieta: Man daudzie Blaumaņi kņudina iztēli. Es tos gaidu un ļoti ceru uz pārsteigumiem. Mani interesē aktuālā latviešu dramaturģija – ko iesāks Nacionālais teātris ar šiem autoriem, un ko iesāks Liepājas teātris ar koprades mehānismiem. Kā pierādīja “Koplietojamie stāsti” Valmieras Vasaras teātra festivālā, koprades princips ne vienmēr nostrādā.
Ilze: Es gaidu Ādolfu Šapiro (pirmizrāde “Dons Kihots” JRT plānota 2026. gada sākumā – A. R.).
Toms: Es gaidu klasiku, ieraudzītu ar jaunām acīm, jo tieši tajā klasikā, ko tu jau esi lasījis un redzējis, caur salīdzinājumu var redzēt, ka tieši tas ir teātris, ka tās nav tikai lugas un grāmatas. Blaumanis un [Jāņa Jaunsudrabiņa] “Aija”, un “Mēdeja”. Visvairāk es gaidu Elmāra Seņkova “Skroderdienas Silmačos” (Valmieras teātrī – A. R.), kuras noteikti nebūs tādas, kādas es tās gribētu redzēt, bet droši vien būs spēles estētikā. Ļoti gribētos redzēt “Skroderdienas” īsti naturālistiskas. Atceros Jura Karlsona baletu (“Antonija #Silmači” – A. R.), Elzā Leimanē Antonijas lomā es ieraudzīju kaut ko radniecisku “Jūlijas jaunkundzei”.
Atis: Paldies!
Rakstīt atsauksmi