Māra Bērtaite 28.09.2021

Melnais caurums leļļu mājā

verte
Skats no izrādes "Nodevība" // Foto – Margarita Germane

Cilvēka daba ir neizdibināma un minama kā mūžīga mīkla. Arī cilvēciskās attiecības piedāvā bezgalīgas variācijas, turklāt tās ir pētāmas ne vien kā starppersonu fenomens, bet arī kā katra attieksme pašam pret sevi. Turklāt attiecības ar sevi un apkārtējiem nekad nezaudē aktualitāti, tāpēc māksla un tās adresāts labprāt tām pievēršas atkal un no jauna.

Cilvēka dzīļu procesi regulāri nonāk režisores Ināras Sluckas skatuvisko pētījumu fokusā. Iestudējot Harolda Pintera lugu “Nodevība”, režisore koncentrē uzmanību uz kāda mīlas daudzstūra emocionālo anatomiju, no hronoloģiskajiem jautājumiem “kas” un “kad” plūdeni nonākot pie substanciālā, bet neatbildamā “kāpēc”. Izrāde atstāj pietiekami daudz vietas, lai to varētu uztvert gan kā saistošu stāstu, gan arī kā refleksiju par iekšējiem samezglojumiem, kas kā nekad neķemmēti mati ir jānogriež, lai varētu sākt no jauna.

“Nodevība” atbilstoši nosaukumam vēsta par nodevību attiecībās. Par banālo laulības pārkāpšanu jeb krāpšanu. Atbilstoši dramaturga iecerei lugas darbība virzās atpakaļgaitā, tādējādi skatītāji jau no sākuma zina, ar ko stāsts ir beidzies. Nav “ar ko gan viņa paliks kopā” intrigas, un nav ilūziju par happy end, varbūt vienīgi par laimīgu sākumu, par ko tomēr neko neuzzinām. Un tomēr intriga piedzimst, tikai ne par notikumiem, bet motīviem, kas ir izrādes tēlu izvēļu pamatā.

Katrs no varoņiem nodod abus pārējos. Atliek spriest, vai neuzticība laulātajam emocionālajā ziņā atšķiras no drauga nodošanas, dzīvojot paralēlo dzīvi ar viņa sievu. Un vai klusēt par to, ka tu zini, ir vai nav godīgi.

Izrāde bez aplinkiem runā par godīguma un nodevības pakāpēm un dažādajām sejām, tostarp par nodevību pašam pret sevi, paciešot nepaciešamas situācijas un nedarot neko, lai pārtrauktu dzīvot dekoratīvu, bet iekšēji tukšu dzīvi.

Par neīstuma dimensijas diskursu izrādē rūpējas vizuālie elementi. Scenogrāfes Marijas Ulmanes melni ierāmēts, Aktieru zāles tālākais gals zaudējis savas ogļu pagraba velvētās aprises. Caur iekadrēto spēles laukumu skatītājs vēro skatuves maketu dabiskā lielumā. Šķietami īsta, bet tomēr mākslota vide, kurā darbojas šķietami īsti, taču cits pret citu māksloti cilvēki.

Izrādes leļļu namiņa iespaidu papildina Toma Zeļģa videoprojekcijas, kas aizvieto prospektu. Tās mainās līdz ar ainām, pilnībā deformējot telpu. Skatuves aizmugures siena šķietami izbīdās, transformējas, atveras. Tajā uzrodas logi, pa kuriem virtuāli ieplūst te spilgta dienasgaisma, te slīpi vakara saules stari vai naksnīgas pilsētas blāvais dzeltenīgums. Smadzenes reizēm nespēj vienoties ar acīm: kaut arī projicētie attēli ir zīmēti, ne fotografēti, vairākās ainās gribas, lai aktieri pieiet pie neesošajiem logiem un izliecas pa tiem vai vismaz atspiežas uz palodzes... Atkarībā no tā, kam tiek pievērsta uzmanība, attēli kļūst vai nu ievietoti telpā, vai daļa no tās, tādējādi projekcija ļauj pēc izvēles pārslēgt fokusu no mākslīgās un melīgās ārējās realitātes uz varoņu iekšējās pasaules īstumu.

Roberts – Egils Melbārdis, Emma – Inga Misāne-Grasberga // Foto – Margarita Germane

Butaforisko iespaidu paspilgtina nemitīgā skatuves pārbūve, katras ainas sākumā pilnībā nomainot mēbeles, kas shematiski un dekoratīvi ilustrē darbības vietu. Skatuves strādnieki pieklusinātajās gaismās starp ainām ir labi redzami, tāpat rūpīgā, bet stāstam gluži nevajadzīgā rekvizītu izvietošana. Šī rosīšanās, kas citkārt traucētu izrādes plūdumam, pasvītro neīstuma klātbūtni un atgādina, ka lūkojamies uz inscenējumu, uz to, kā tas “varēja būt, bet nebij’”.

Mirkļos, kad skatuve izgaismojas, no sadzīviski butaforiskās realitātes skatītājs strauji tiek pārcelts emocionālā realitātē. Katra aina (pat gribas lietot kino terminoloģiju – katrs kadrs) ir intensīva un uzlādēta. Šī realitāte ir absolūti īsta: īstas bailes, īsts izmisums, īsta izlikšanās. Aktieriem Ingai Misānei-Grasbergai, Egilam Melbārdim un Kasparam Aniņam ir dota iespēja izveidot spilgtus varoņus.

Šajā gadījumā nozīme ir ik niansei, jo “Nodevība” kā muzeja vitrīna kaili eksponē visus tēlus, piedāvājot tuvskatījumu ārdošu, destruktīvu izjūtu apspiešanai un sociāli determinētai pašmocībai.

Katrs no aktieriem lomās uzsver citu nodevības emocionālo šķautni. Kaspara Aniņa Džeriju pastāvīgi pavada bailes un satraukums. Uzsākot romānu ar labākā drauga sievu, jāpiemīt ne vien labai nervu sistēmai, bet arī teicamām improvizācijas prasmēm un spējai tekoši melot. Lai cik prasmīgs Džerijs nebūtu šajās disciplīnās, spriedzes dēļ gaiss šķiet biezāks nekā parasti. Jūtams, cik neveikli mokoša un cilvēciski kropļojoša ir neiespējamā vēlme pēc paēduša vilka un dzīvas kazas.

Džerija draugs Roberts Egila Melbārža atveidojumā ir jūtīgs, bet iekšupvērsts. Sievas un drauga dubultnodevību viņš pārdzīvo šķietamā mierā, un tikai uzplaiksnījumos ir nojaušamas tās drupas un postaža, ko atstājusi cīņa pašam ar sevi, lai apkārtējos radītu ilūziju par mieru. Klusinātās sāpes, kas konstanti maskētas nevērīgā cinismā, šajā izrādē atstāj vislielāko nospiedumu.

Savukārt Ingas Misānes-Grasbergas Emma ir savaldīguma iemiesojums. Viņa par saviem vīriešiem ir emocionālajā noturībā pārāka. Kaut jūtas manāmi mutuļo, tomēr varone spēj saglabāt mierīgu ārieni sprādzienbīstamajās situācijās. Sieviete šķietami apzinās, ka, ļaujoties emocijām, situācijas kontrole tiks neatgriezeniski zaudēta, tāpēc to neatļaujas. Pretstatā Emmai abi vīriešu tēli pauž lielāku jūtīgumu un ievainojamību, un tas “Nodevībai” dod plusiņu, jo ārda klišejiskos priekšstatus par tāpat jau visnotaļ klišejisko situāciju.

Emma – Inga Misāne-Grasberga, Džerijs – Kaspars Aniņš // Foto – Margarita Germane

Šajā izrādē nav dalījuma nodevējos un nodotajos, jo ikviens ir pieskaitāms abām kategorijām. Katrs vadās pēc dzīvnieciska izdzīvošanas instinkta netapt pieķertam, lai izbēgtu sodam vai vismaz neērtībām. Tāpat neviens no varoņiem nespēj samierināties ar domu, ka tiek krāpts, pat neraugoties uz to, ka pašam/pašai nav tiesību izvirzīt godīguma pretenziju.

Daudzlīmeņu nodevība izrādes tēliem nepieciešama, lai kaut ko iegūtu, paturētu. Mīļāko. Statusu. Sievu. Ienākumus. Pašcieņu. Tomēr zaudēts tiek viss un vēl vairāk. Nodevība sevi manifestē kā nebeidzama atdošana, kā melnais caurums, kas iesūc un pazudina to, ko tik ļoti ir gribējies saglabāt.

Interesanti, ka izrādē iztrūkst mīlestības dimensijas, kaut gan rodas kārdinājums to piedomāt klāt, ja reiz runa ir par laulāto attiecībām un jēdzienu “nodevība”. Iestudējums maksimāli fokusējas tikai uz nodevību kā izvēļu rezultātu, un sekām, kādas tas rada. To, vai starp centrālajiem varoņiem – vīru, sievu un vīra labāko draugu – dažādās kombinācijās ir vai ir bijusi mīlestība, neuzzinām. Tā var būt, un tās var arī nebūt. Iespējams, viņi paši to nezina. Tieši šis aspekts neļauj atbildēt, kāpēc trīs cilvēki gadiem tolerē savstarpēju nodevību, ciešot no tās paši un sāpinot citus. Tāpat atbildams nav jautājums, vai katrs mēs, nonākot Emmas, Roberta vai Džerija situācijā, spētu rīkoties citādi. Piedot un saprast nedrīkst nosodīt. Vai tur kaut kur nebūtu jābūt komatam?

 

Recenzijas autore – LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas MSP 2. kursa studente

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt