Toms Čevers

Teātra kritiķis

No kurienes mēs nākam un kurp ejam

Radošajai komandai izdevies stāstu par vienas ģimenes vēsturi vispārināt līdz tēmai par to, vai mēs zinām savu izcelšanos un cik daudz par to zinām. 

Brīnišķīgi, ka Latvijas teātra piedāvājums arī pandēmijas laikā ir savās izpausmēs tik neiegrožots – ir cilvēka psiholoģijas studijās balstītas izrādes, ir politiskām un sociālām aktualitātēm veltīti darbi un ir neprognozējami performatīva rakstura priekšnesumi, par kādu noteikti atzīstams vitālās teātra trupas KVADRIFRONS jaunākais veikumus “Nēmiz pǟl!” – Reiņa Botera apkopotās un iestudētās piezīmes par viņa lībiskās izcelsmes dzimtas vēsturi.

Iestudējuma žanram dots apzīmējums “dokumentāla stāvokļa maiņa”. Izejmateriāls ir visnotaļ dokumentāls, jo izrādē izskan triju dažādu paaudžu astoņu pārstāvju atmiņas par viņu ģimenes senāko vēsturi un nepretenciozas pārdomas par piederību tai lībiskajai Latvijas daļai, ko šodien uzlūkojam kā noslēpumainu eksotiku, kas, neraugoties uz atšķirīgo etnoģenēzi, tomēr ir atstājusi tik paliekošu ietekmi uz latviešu valodu, kultūru un arī visai skarbo dzīvesziņu. Turklāt izrādes pētniecisko ievirzi apliecina pie vienas no spēles telpas gala sienām izvietotā sava veida lībiešu sienas avīze, kur avīžu izgriezumi, pierakstu fragmenti, fotogrāfijas un zīmējumi vēsta par lībiešu vēsturi un kultūru kā neatgriezeniski zaudētu – paradīzi? Varbūt, bet vai tai varam piedēvēt tik valdzinošu apzīmējumu, ja vairums neko par to īsti nezina un reiz tai piederīgie, atgriezušies tajā, uzkrāto romantizēto priekšstatu iespaidā varbūt justos vīlušies?

Izrādes naratīva pamatā nepārprotami ir meklējumi, kas fokusēti uz sava dvēseliskā, emocionālā un arī sociālā stāvokļa izziņu. Elpu aizraujošajos Āra Matesoviča sarūpētajos video kadros no lībiešu apdzīvotās Baltijas jūras piekrastes, kas tiek pārraidīti uz spēles telpas gala sienas visā tās augstumā, kā no putna lidojuma redzam divus brāļus, kuri devušies ekspedīcijā uz savu dzimto krastu. Viņi nesastop vairs nevienu objektīvu liecību, kas apstiprinātu viņu dzimtas izcelšanos, bet vienalga spītīgi turpina ceļu, vienīgi iracionālas pievilkšanās mudināti. Šajā izpētes ceļojumā konstatētais to dalībniekus, bez šaubām, ietekmēs gan tad, ja viņi par sevi uzzinās ko jaunu, gan arī tad, ja atbildes neatradīs, secinot, ka vienas no pagātnes durvīm tā arī paliks slēgtas.

Paralēli šo jauniešu siluetiem ekrānā tepat blakus skatītājiem uz diviem jūrmalas smalkajām smiltīm pildītiem paaugstinājumiem savdabīgu sinhronu rituālu izpilda divi citi stāvi – divi lībiešu elku tēli baisās maskās un saķepušiem matu un ūsu ērkuļiem, kas atgādina stilizētu tepat Līvu laukumā apskatāmo Salaspils akmens galvu. Jāņa Kroņa un Klāva Meļļa atveidojumā viņi kā burdamies izpilda horeogrāfa Rūdolfa Gediņa sacerētās noteiktās un šķietami mērķtiecīgās kustības, kuru patieso nozīmi zina tikai viņi paši vien. Kā agrākai vai vēlākai aizmirstībai lemtas kultūras liecības viņus iegrožo muzejam raksturīgais podesta perimetrs, taču ir skaidrs, ka, faktiski stāvot uz vietas, viņi grib izlauzties, aizklīst un savienoties ar viņu tradīcijas turpinātājiem.

Boteru dzimtas stāsti nepasaka daudz ko jaunu par lībiešu tradīcijām, vēsturi, dzīvesziņu vai iekļaušanos Latvijas sabiedrībā cauri laikiem. Tādēļ darbība it kā kļūst vienmuļa un neizbēgami gribas ielūkoties pulkstenī… Taču, ja šajos stāstos tā pa īstam ieklausās, ļoti iespējams, ka tieši to faktoloģiski un emocionāli nepārslogotais saturs arī ir būtiskākais režisora domas izteicējs. Runātāji pieņem dzīves realitāti tādu, kāda tā ir. Jā, viņi kā vispārēju kultūras zaudējumu nožēlo, ka nav izdevies uzturēt dzīvu lībiešu valodu, bet viņi nemēģina piesavināties kaut ko no seno lībiešu godības un par viņiem drīzāk runā trešajā personā, jo laiki ir citi un arī cilvēki ir mainījušies – jo tik daudz ko pieredzējuši un tik daudz izjutuši. Un aizkustinošs, bet vienlaikus arī zīmīgs ir lībiešu ciltstēva mazmeitas stāstījuma fragments, kuru viņa iesāk, apņēmīgi paziņojot, ka prot noskaitīt lībiešu mēlē no viens līdz desmit. Protams, ka, tikusi līdz pusei, meitene sajauc vārdus un atzīst, ka ir tos tomēr aizmirsusi. Un ja jau paši lībiešu pēcteči tik maz atklāj par savu izcelšanos, tad kā gan prasīt no citiem, lai pievērš īpašu uzmanību citādās kultūras izzināšanai, popularizēšanai un galu galā nosargāšanai? Un tas attiecas ne tikai uz lībiešiem, bet arī uz latviešiem un ikvienu, kurš jūtas apdraudēts lielāka pārspēka priekšā. Taču daudzslāņainākam izrādes vēstījumam tikai par labu būtu nācis skatuviskajās norisēs iekļaut vairāk solītā faktoloģiskā materiāla, kura noteikti bijis ne mazums, kas varoņu izjūtām un miglainām atmiņām piešķirtu dzīvi tās sarežģītībā apliecinošu konkrētību.

Taču iestudējuma beigu daļā režisors negaidīti pamanās izrādes gausajam ritmam atkal uzdot apgriezienus. Kopā ar mums uzklausījuši jaunāko paaudžu samierināšanos ar savas identitātes ja ne zaudēšanu, tad vismaz transformēšanos, abi maskotie tēli mūžīgai aizmirstībai ierokas savās smilšu kastēs – kā pamestās zvejas laivas Mazirbē. Vēlāk viņi pieceļas un no viņu rupji adīto džemperu acīm kā zvejnieku tīkliem birst smiltis – pagājības un atkal jauna sākuma zīme.

Ne tikai lībiešiem, bet ikvienam atnākušajam aizdomāties par sevi kā plašāku procesu daļu, kas sākušies krietni pirms mūsu dzimšanas un stiepsies vēl tālu pēc mūsu aiziešanas, ļāvusi mērķtiecīgi radītā noskaņa, kas Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes bijušās telpās Zeļļu ielā iekārtotajā melnajā spēles kārbā liek aizdomāties par bezgalīgās jūras klātbūtni. Te liela nozīmē scenogrāfa Uģa Bērziņa izdomai. Skatītāji sēž uz it kā sāļā ūdens nogludinātiem bluķiem, kas, pa diagonāli divās paralēlās rindās izkārtoti, atgādina molu. Fonā skan ūdens šalkas, pie vienas no gala sienām piestiprinātie jau pieminētie caurspīdīgie plakāti, metot ēnu uz sienas, atgādina viļņu līganās kustības liedagā, bet, gaidot izrādes sākumu, virs skatītāju galvām iekārtie gaismekļi te paspilgtinās, te dziest, raisot asociācijas ar vēja pluinītu lākturi.

Brīvdabas atmosfēru stiprina arī teorētiska iecere skatītājiem brīvi pārvietoties pa spēles telpu izrādes laikā un apsēsties uz šim nolūkam sagatavotajiem spilveniem paša izraudzītā vietā, ko gan grūti izdarīt, jo aktieru koncentrētais priekšnesums tomēr piekaļ jau sākotnēji izvēlētajām sēdvietām.

Reinis Boters, izrādes pieteikumā to arī neslēpjot, nav mēģinājis gādāt kādas atbildes tam, kā sadzīvot ar savu pagātni, bet gan centies noskaņot skatītāju uz urdošā meklētāja viļņa. Izrādes programmā viņš tieši aicina meklēt savu skata punktu, pētīt savas maņas un tuvoties. Viņam līdzi runā video fragmentos redzamie pārpasaulīgo dabas ainavu sašķiebušies horizonti, kur jebkādas loģiskas piesaistes aizskalo viļņu šļaksti un koku lapotņu pāri plūstošie apjomi. Varbūt vienīgi ik pa brīdim filmētais Irbenes radioteleskops vēl varētu nodot impulsus no paaudzes paaudzei, uz ko vedina dobjie rūpnieciskie trokšņi, kas nomaina trauksmainās stīgu instrumentu skaņas. Sajūk attēli uz ekrāna, un mūsu priekšā stāvošie elku tēli sāk raustīties, kā apmātībā iestiguši.

Uz redzēšanos – tā no lībiešu valodas tulkojams izrādei dotais nosaukums “Nēmiz pǟl!”. Latviešu valodas žargona kontekstā tas KVADRIFRONA labākajās tradīcijās paredz labsirdīgas ironijas devu, atkal jau uzsverot īstenības relatīvo dabu.