Toms Čevers

Teātra kritiķis

Es nevaru no sevis aizbēgt

Pēc KrodersLV redakcijas aicinājuma Toms Čevers sarunājas ar aktieriem, kuri šodienas Latvijas teātra repertuārā piedāvā saistošu skatuves valodu oriģinālos un aktuālos materiālos monoizrādes žanrā.

Diskusijā piedalās Ilze Ķuzule-Skrastiņa ( “ Visas viņas ”, režisore Inese Mičule, Dailes teātris, 2024), Dārta Daneviča ( “ Zēni nav meitenes ”, režisore Diāna Kaijaka, Dailes teātris, 2023), Ģirts Krūmiņš ( “ Vientuļās planētas sala ”, Ģertrūdes ielas teātris, 2023) un Artūrs Čukurs ( “ Turi mani cieši ”, Ģertrūdes ielas teātris, 2024).

Toms: Pirms vairākiem gadiem pabeidzot studijas, maģistra darbā par monoizrādēm postdramatiskā teātra kontekstā rakstīju, ka “aizvien biežāk tiek iestudētas monoizrādes”. Pārcilājot atmiņā teātru repertuārus, nākas secināt, ka nekas nav mainījies, māksliniekiem tās joprojām šķiet interesantas vai vismaz – iestudēšanas vērtas. Tās ir kļuvušas par teātra piedāvājuma normālu sastāvdaļu. Tur ir gan izlaušanās, gan atgriešanās, gan aktieri profesionāli un cilvēciski apliecinošas izrādes. Vienā brīdī pat sapratu, ka nav jēgas turpināt uzskaitīt – ar atšķirīgiem panākumiem dažādos formātos ar monoizrādēm ir nodarbojušies un turpina nodarboties visu paaudžu un dažādāko atzinību guvuši aktieri. Tādēļ gribētu šo parādību piefiksēt, padomājot par likumsakarībām vai nejaušībām, kas to ir izraisījušas, veidojušas un nostiprinājušas.

Mums ir sanākusi vareni strukturēta kompozīcija – divas aktrises un divi aktieri, institucionālais teātris un projektu teātris, divas pagājušās un divas tekošās sezonas izrādes, divas lugas un divi autentiski cilvēkstāsti, divas režisora vadībā tapušas izrādes un divas autorperformances. Bet pirms sākam – kāda instinktīvi ir jūsu reakcija, izdzirdot, ka kolēģis iestudē monoizrādi?

Ģirts Krūmiņš: Vē…

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Drosmīgais…

Ģirts: Absolūtais nē. Jaunā Rīgas teātra periodā man bija tāds sapnis, es ilgojos pēc monoizrādes. Bet, tā kā es piedzīvoju totālu vilšanos un sapratu, cik tas ir šausmīgi grūti un ka es nezinu, ko ar to visu iesākt, man pārgāja jebkura vēlme vispār par to domāt – līdz brīdim, kad radās iespēja iestudēt “Vientuļās planētas salu”, ko neviens cits bez manis nevarētu izdarīt. [Producente] Jevgeņija Šermeņeva teica – klausies, tev ir jātaisa izrāde stendapa stilā. Kā gan citādi, ja es pats to esmu pārdzīvojis un piedzīvojis. Nav variantu, ka to varētu iestudēt kāds cits.

Ilze: Bet kāpēc tajā pirmajā reizē tas bija tā?

Ģirts: Tās bija Dostojevska “Piezīmes no pagrīdes” [1]. Es nezināju, ko ar šo tekstu iesākt, es tam reāli nebiju gatavs, es to nevarēju pacelt. Man bija tik nenormāli bail vienam iziet publikas priekšā. Tas bija teksts kaut kam, visumam, nezinu, tiem cilvēkiem, uz kuriem man vispār bija bail paskatīties.

Dārta Daneviča: Es nezinu, kam tu gāji cauri tajā laikā, bet tas, ko es sadzirdēju, – varbūt tas teksts tajā brīdī nebija tavs, tā nebija tava sāpe.

Ģirts: Tā tieši bija mana sāpe (visi smejas).

Ilze: Vai tev bija režisors?

Ģirts: Man bija brīnišķīga režisore – Ilze Olingere.

Toms: Bet vai tēla un materiāla distance tomēr nedod tādu drošības sajūtu? Runāt par paša piedzīvoto, bet ar cita vārdiem?

Ģirts: Doma, kas ir tekstā, man ir tuva, bet tas ir Dostojevska teksts. Es tekstu nevaru mainīt, es to pats tulkoju, un tas man palīdzēja, bet kaut kas vienkārši nesanāca…

Ilze: Un tur arī ir tā atbilde.

Toms: Artūr, vai tevi nebaidīja kādi priekšstati, pirms tu pieķēries savam projektam?

Artūrs: Mani nebaidīja. Es sākumā nemaz nebiju domājis, ka tur būšu viens. Gribēju taisīt objektu izrādi. Un tad diezgan ātri sapratu, ka, lai objektiem būtu lielāka uzmanība, vajag mazāk cilvēku. Un sanāca tā, ka es paliku viens ar daudzām lietām.

Toms: Vai objektiem bija nozīme arī uzmanība kliedēšanai, lai auditorija nepievērstos tikai tev? Bez šaubām, objektiem ir arī saturiska nozīme, bet vai šim paņēmienam nav arī praktiska nozīme?

Artūrs: Man tieši gribējās mazliet paiet malā no tīri cilvēka pozīcijas un paskatīties uz lietām sev apkārt. Ar šādu vēlmi es sāku, un tā arī paliku viens.

Toms: Jūs, protams, esat pašpietiekami mākslinieki, bet tomēr – atskatoties teātra un savu iespaidu vēsturē, vai nāk prātā kādi piemēri, kam jūs gribējāt līdzināties monoizrādes žanrā? Vai drīzāk sasniegt līdzīgu skatuves patiesības pakāpi un panākt līdzīgu iedarbību, kādu esat piedzīvojuši paši?

Ilze: Manuprāt, tas nav pareizais veids, kā domāt par to, ko tu gribi izdarīt.

Dārta: Es piekrītu uzreiz, tas ir ļoti ierobežojošs skatījums.

Ilze: Es drīzāk teiktu, ka ir kaut kādas pieredzes, ko es pati esmu piedzīvojusi kā skatītāja. Esot teātrī, mani aizskar tēma, materiāls, visa izrāde kopumā, režija, aktierdarbi. Protams, ideāli, ja tā ir sintēze.

Dārta: Es patiesībā nekad neesmu nodalījusi, vai skatos monoizrādi vai citādu izrādi. Es skatos izrādi. Mani uzrunā tēma, stāsts. Es atceros Rēzijas izrādi par Frīdu Kalo [2]. Viņa ir man ļoti tuva māksliniece, par kuru esmu daudz lasījusi, galerijās esmu skatījusies viņas darbus. Interese par šo cilvēku izveidoja sasaisti ar izrādi. Attiecīgi manis pēc tur varētu būt vēl piecpadsmit cilvēku, kas stāsta šo stāstu.

Ilze: Es varu minēt, ka viens no maniem pēdējā laika satriecošākajiem piedzīvojumiem teātrī bija Alvja Hermaņa izrāde “Post Scriptum” [3], bet es nevaru izcelt atsevišķus elementus… Tur strādāja savītās tēmas, aktrises darbs, scenogrāfija. Tas uz mani iedarbojās ārkārtīgi spēcīgi. Man gribētos vēl redzēt tādu teātri vai rādīt tādu teātri, vai būt daļai no tāda teātra.

Dārta: Nav nozīmes, vai tur ir viens vai divi, vai pieci aktieri.

Toms: Tam mēs vēl pievērsīsimies, jo, domāju, filozofiski skatoties, tam ir liela nozīme, vai tur ir viens vai vairāki. Bet ievadā vēl gribu piebilst, ka jūs monoizrādes formātam esat pievērsušies atšķirīgos karjeras posmos. Vai jums šķiet, ka tam ir nepieciešams cilvēcisks un profesionāls briedums? Vai dalība monoizrādē ir šī brieduma apliecinājums, vai arī tam nav izšķirošas nozīmes?

Ģirts: Man “Vientuļās planētas salā” viss sanāca dabiski. Es tajā laikā rakstīju dienasgrāmatu, man viss teksts bija pierakstīts, un es nezināju, ko ar visiem šiem notikumiem iesākt. Kad satiku Žeņu [4] [Jevgeņiju Šermeņevu], viņa man teica, ka ir jātaisa stendaps. Tas bija žanrs, pret kuru es pirms tam izturējos nicīgi. Tagad saprotu, ka šo stāstu citādi nemaz nevar izstāstīt – tam ir vajadzīga gan distance, gan komisms. Citādi tas nekas nebūs. Žeņa piesaistīja Vitāliju Ščanņikovu [5], kurš ir speciālists stendapā. Pusgadu mēs strādājām ar to teksta blāķi. Tikāmies divas reizes nedēļā, gājām cauri pierakstītajām situācijām caur stendapa jokiem, tad atstājām, lai aizmirstas, un nākamreiz atkal vilkām ārā, lai saprastu, vai tas strādā vai nestrādā. Pēc tam Žeņa vēl pieslēdza kino scenāristi Nelliju Visocku [6], kas tekstam piešķīra mazliet vēl citu, prozaiskāku skatu. Un tad, kad Žeņa jau pabeigto tekstu man lasīja priekšā, es domāju – bļāviens, kā tā var būt, ka es klausos tekstu un tas ir tas, ko es iekšā jūtu, un šie profesionāļi man ir palīdzējuši to izvilkt ārā. Es pats, esot tajā ar galvu iekšā, nekad to nebūtu izdarījis.

Toms: Vai es pareizi saprotu, ka šīs izrādes ir bijušas jūsu visu iekšēja nepieciešamība un pašu iniciatīvas?

Ilze: Nē…

Toms: Tas ir par iekšējo nepieciešamību vai par pašu iniciatīvu?

Ilze: Par abiem (visi smejas).

Toms: Tad, lūdzu, mazliet detalizētāk par šo.

Dārta: Bet vēl, atbildot uz tavu sākotnējo jautājumu, gribēju papildināt, ka ļoti liela nozīme ir saķerei ar materiālu, jābūt lielam iekšējam svarīgumam runāt par konkrētās izrādes tēmu ar tuvu personisku piesaisti tam. Šajā punktā izceļas monoizrāde – ja tev nav milzīgās vēlmes un izpratnes, kas tevi velk uz priekšu un dod enerģiju, tad nebūs gala rezultāta. Turpretī, domāju, nav nekāds noslēpums, ka, repertuāra teātrī iestudējot četras piecas izrādes gadā, tu neizbēgami saskarsies ar lomu, kas tev ir piešķirta, bet kas nekad nebūtu tava pirmā vai pat otrā izvēle. Bet tādi nu ir spēles noteikumi.

Ilze: Ziniet, es domāju, ja tas būtu noticis pirms desmit gadiem, kad es teātrī būtu nostrādājusi tikai piecus gadus un mākslinieciskais vadītājs man pateiktu, ka man nākamajā sezonā būs monoizrāde, tad, tik jaunai esot, man varbūt arī nebūtu drosmes atteikties.

Toms: Tu nesaprastu, uz ko būtu parakstījusies.

Ilze: Es absolūti nesaprastu. Es droši vien darītu to, kas ir jādara. Un tas, kas ir jādara, tas ir jādara (visi smejas). Un tad vienā brīdī es noteikti saķertu galvu un saprastu – ārprāts, ārprāts. Tagad ir citādi. “Visas viņas” nebija mana iniciatīva. Tā bija teātra iniciatīva. Līdz brīdim, kad atklāju sev šo materiālu [Alistēra Makdauela lugu “All of It”], man nebija domas, ka man vajadzētu monoizrādi. Kad es to izlasīju un redzēju lugas iestudējumu Londonas The Royal Court Theatre [7], es sapratu – ja reiz es kaut ko gribētu šajā žanrā pamēģināt, tad šis ir tas.

Toms: Vai monoizrāde varētu būt saistīta ar vēlmi būt mazāk par instrumentu citu rokās, vairāk par līdzradītāju, līdzatbildīgo? Atbildes droši vien var atšķirties atkarībā no līdzšinējā darba repertuāra teātros vai projektu teātros, sadarbības ar režisoriem un pieredzes kopīgi radītās izrādēs. Vai monoizrāde varētu būt patveršanās no margināliem uzdevumiem?

Dārta: Manā gadījumā tas nav nekāds noslēpums, ka monoizrāde bija absolūta nepieciešamība. Izrāde bija mana iniciatīva. Materiālu [Denisa Kellija lugu “Zēni nav meitenes”] es jau biju atradusi pirms vairākiem gadiem. Atbildot uz tavu jautājumu, man bija un vēl aizvien ir sajūta, ka sava rakstura dēļ, savu personīgo īpašību dēļ es esmu cilvēks, ar kuru ārkārtīgi daudzi nevēlētos kopā strādāt. Manas emocionalitātes dēļ, mana intravertuma dēļ ar mani ir grūti saprasties un man ir grūti iekļauties kādos vispārpieņemtos komandas noteikumos. Tas rada nesaprašanos, kaut arī nodomi ir vislabākie un vēlme – strādāt labākajā kvalitātē. Dabiski es nonācu pie tā, ka, skaidrs, es tagad nevaru iet pie teātra vadības un pieprasīt, lai trupu apliek man apkārt, jo, es atvainojos, Dārta grib paspēlēt. Skaidrs, ka tad ir jādara vienam pašam, lai parādītu sev un pārējiem, ka, redziet, es spēju profesionāli izdarīt darbu, bet vienkārši mums nav sanācis līdz šim to atklāt (smejas). Bet es zināju, ka varu, jūs nezinājāt, un es gribēju, lai jūs arī zinātu (smejas). Es tāpēc te viena pati pačubināšos, un jūs atnāksiet pēc tam un paskatīsieties. Tā tas arī bija. Es mēģināju pusdienu pauzēs.

Ilze: Es piekrītu tai domai, ka tā varētu būt velme pēc lielākas iesaistes un radīšanas procesa.

Dārta: Aktieri jau arī ir ļoti atšķirīgi savās vēlmēs un gaidās no šīs profesijas. Mēs ar Ilzi esam cilvēki, kuri gūtu baudu, regulāri strādājot cieši kopā ar režisoru un dramaturgu, vienalga, vai tā būtu mono, duo vai milzīga kolektīva izrāde. Ja mums ir iespēja līdzdarboties, ja mums pašiem ir jānāk ar idejām, tad tas ir mūsu sapņu darbs. Savukārt ir aktieri, kuri vēlas skaidrību, konkrētu lapu ar tekstu…

Artūrs: Es esmu nācis mazliet no citas pasaules, un mana izrāde tapa brīvi, paša iniciatīvas vadīta, nevis tāpēc, ka es būtu noguris no repertuāra. Kopradīšana man ir mīļa tēma, un tas ir arī manas izrādes uzstādījums – tas nav autordarbs. Sākumā bija mana pat ne līdz galam artikulēta tēma, kurā es aicināju piedalīties gan horeogrāfi, gan dramaturģi, gan divas scenogrāfes un skaņu mākslinieku [8]. Doma bija atrast to, kas visiem iesaistītajiem šajā darbā ir svarīgs. Šādā kopradītajā teātrī ir konvencionāli pieņemtās lomas, bet procesa laikā to nozīme transformējas un pārkārtojas. Mans kā režisora uzdevums bija vienlaikus noturēt balansu starp šīm lomām, lai to uzturētu visiem interesantu.

Toms: Skatītāju vienmēr uzrunās tas objekts, kurš runā un kustas uz skatuves, lai arī kas tur notiktu. Tādēļ, raugoties no pozīcijas, ka jūs esat vieni paši noslēgtajā telpā, vai jūs jūtat, ka jūsu žestam, jūsu ķermenim vai balsij, vai skatienam ir kaut kāda cita vērtība? Tā tomēr ir atgriešanās pie aktieru teātra. Vai šādā kontekstā esat domājuši par savu esību šajā notikumā?

Ģirts: Jā, man ir mans laiks – stunda un mazliet, es tajā varu darīt dajebko un pārbaudīt, ko varu atļauties. Es ne tikai gribu kaut ko izdarīt, bet arī varu to izdarīt.

Ilze: Ģirt, ļoti labi, ka tu to saki, jo tajā, ko minējāt iepriekš par to, vai mēs paši izvēlamies vai neizvēlamies to vai citu materiālu, ir zināma daļa koķetērijas. Tu pateici precīzi manas domas – es arī ārkārtīgi novērtēju šo iespēju. Ne tikai tādēļ, lai izmēģinātu ko jaunu, bet tādēļ, ka šajā karjeras punktā man nav jābaidās, kā es to izdarīšu, vai es to iemācīšos, vai vispār kādu tas interesēs, bet priecāties par šo pusotru stundu vienam pašam! Kuram vēl ir tāda iespēja?! Go for it! [9] Vai ne? Tā tam būtu jāpieiet! Bet, protams, ka tad arī  jebkam, ko tu dari vai saki, vai tam, kā tu to saki, ir nozīme.

Toms: Jūsu gadījumos tas arī ir novērojams, ka jūs izmantojat šo iespēju, tādēļ arī esat šeit uzaicināti… (Visi smejas.)

Ilze: Man līdz šai atziņai bija jānonāk, jo ir ļoti vienkārši nobīties un pateikt: klau, pārceļam uz nākamo sezonu.

Ģirts: Es atzīšos, ka bailes visu laiku pastāv. Izrādes vadītāja Dostojevska iestudējumā bija ārprātā, viņa man vēl zvanīja pa telefonu, sakot, ka viss, taisām durvis ciet. Man bija fizioloģiskas bailes, lai vispār izietu ārā.

Dārta: Kamēr jūs runājāt, es mēģināju saprast un atcerēties, kā es jūtos izrādes laikā. Un, nē, es izrādes laikā bailes neapzinos gan. Tajā īsajā brīdī, kamēr iejūtos stāstā, kurā es peldēšu turpmāko pusotru stundu, es aizmirstu par visu. Tas laikam ir tas mans iemesls, kādēļ es varu turpināt nākt uz šo izrādi. Bet, jo vairāk izrāžu ir nospēlēts, jo grūtāk kļūst, jo atbildības sajūta ir lielāka, jo bailes ir lielākas, jo neticība sev ir lielāka, un tas ir līdz pulksten 19.00. Un vēl, starp citu, tīri tehniski tas ir ārkārtīgi biedējoši, jo, ja uz skatuves ir tehniskas problēmas, tad, kolektīvā esot, to var ļoti viegli atrisināt, bet, ja tu es viens, tu esi pilnīgi bezpalīdzīgs…

Ģirts: Bet, Dārta, klausies, vai tas nav arī brīnišķīgi, ka tavās rokās ir tikt galā ar visām šīm situācijām? Tādā stendapā pirmais, kas mani biedē, ir tas, ka ikviens var piecelties un pateikt dajebko, un izdarīt dajebko. Man tā ir bijis, un es to esmu pārvarējis, sērfojot starp Ģirta un tēla stāvokli.

Toms: Ģirta izrādes forma ir atvērta, jo sevišķi ar auditorijas fizisko iesaisti, kas provocē uz reakciju, un risks ir milzīgs, ka kāds neplānoti iesaistīties. Pretēji teātrim ar noslēgtām gaismām, kur mūsu pieklājīgais skatītājs, visticamāk, neko negaidītu nedarīs.

Artūrs: Tā ir liela atšķirība, vai tu esi viens vai arī tev ir partneris, kurš arī ir dzīvs un var reaģēt. Man šī bija pirmā pieredze būt vienam, kurš visu to kustina un mēģina iedzīvināt. Skaidrs, ka bailes ir, bet tas svarīgais ir atrast kaut ko, kam uzticēties – skatītājam vai pašai dzīvajai situācijai, kurā tu esi.

Ģirts: Ja tu esi godīgs pats pret sevi, ja stāsts ir godīgs, tad es neticu, ka kāds tev iespļaus sejā. Nu nevar tā būt. Un, pat ja iespļaus sejā, tad es spļaušu pretī (visi smejas).

Ilze: Ģirt, es tevi apbrīnoju par drosmi iet komunikācijā, kuru tu nekad nevari paredzēt, jo man izrādē ir melnums priekšā – neko nezinu.

Ģirts: Bet tas ir forši, jo katra izrāde pilnīgi atšķiras.

Ilze: Es ticu, ka tas ir forši, bet…

Toms: Pēc tam parunāsim par to, kā veidojas dialogs ar skatītāju, bet monoizrāde tehniski ir monologs. Tādēļ jautājums, vai arī savus monologus ansambļa izrādēs kādu iemeslu dēļ esat izspēlējuši kā mazas solo izrādes?

Dārta: Man, šķiet, nav bijusi praktiski tāda iespēja.

Ilze: “Pusnakts šovā ar Jūdu Iskariotu” [10] man ir milzīgi teksta blāķi, tiešām monologi, bet… nē, nē, tas ir kaut kā pilnīgi citādi, jo apkārt ir daudz citu tēlu uz skatuves, kuri kaut kā reaģē uz tevi.

Toms: Pārejot pie saturiskiem aspektiem, lai vai cik liela būtu radošā komanda, monoizrādes centrā vienmēr ir aktieris. Jūs vienmēr esat viens pret publiku, uz jums ir vērsta visa uzmanība. Tādēļ jo sevišķi mūsdienās, kad privātuma robežas izzūd un personiskā distance neko vairs neizsaka, neizbēgami aktierī tiek saskatīts tēla nepastarpināts cilvēks un viņa teikto gribas uztvert kā viņa personīgo dzīves pozīciju, lai par ko būtu izrāde. Vai nepārņem paradoksālas izjūtas – no vienas puses, jūs valdāt pār skatuvi, esat stāvokļa noteicēji, bet, no otras, vēl vairāk atkailināties?

Ģirts: Tā man šķiet vispār ir aktiera būtība, priekš kam tad vēl to vispār darīt? Mans ideālais aktieris ir simtprocentīgi tas, kas viņš ir – no dēmoniem līdz svētajiem. Viņam vienkārši ir jāiet un jārāda, ka viņš ir cilvēks – tieši tāds pats kā jūs visi apkārt. Man personīgi ne pēc vienas citas izrādes nav bijusi tāda atgriezeniskā saite, kad cilvēki neiet prom, sēž un saka, ka nevar aiziet, jo viņiem ir bijis tāpat. Tad es redzu jēgu savai aktieriskajai eksistencei.

Ilze: Es domāju, ka nevajag jaukt skatuvisko patiesību un manu personību. Es šajā sakarā, piemēram, ilgi nesapratu, kāpēc mani aicina uz 18. novembra koncertu pie Brīvības pieminekļa nodziedāt dažas dziesmas. Man viss jau saraujas čokurā, un es sapratu, kāpēc…

Dārta: Jo tur būsi tu.

Ilze: …jo iešu es, Ilze, bez nekā, bez nekāda tēla, bez nekāda stāsta vai dramaturģijas. Tas, ka man kā Ilzei ir jāiet un jādzied, man izraisa šausmas.

Ģirts: Man nejauši izlēca ārā Marlēnas Dītrihas koncerts, kur viņa vienkārši dzied savus Holivudas šlāgerus. No jebkuras citas mutes tie izklausītos ārprātīgi, bet viņa vienkārši dzied no sevis, mazliet šķībi, un es sapratu, ka tā ir viņa, Marlēna Dītriha… Tas ir kaut kas tik fascinējošs.

Ilze: Kad esi uz skatuves un dziedi, tu jau dari par simtdivdesmit procentiem un no savas personības. Bet es gribu pateikt, ka tā domāšana ir pilnīgi citāda, jo man ir pierasts būt kaut kādā nesevī.

Ģirts: Bet kas tad tu esi, aktrise? Tu tomēr esi tu pati?

Ilze: Es nevaru no sevis aizbēgt, bet uz skatuves es arī varu būt tāda, kāda es nekad nebūšu dzīvē.

Ģirts: Caur visām savām lomām tu vienmēr atgriezīsies pie sevis.

Dārta: Ļaujiet man jūs apvienot, jo es savukārt nevaru līdz galam piekrist, ka cilvēki kaut kā caururbjoši ierauga mani vai manu īsto personību. Spēlējot monoizrādi, man ir radusies sajūta, ka manī saskata uzticības personu, it sevišķi, ja ir aktuāla konkrētā tēma. Viņiem ir mazāk svarīgi, kā Dārtai tur iet un kā viņa jūtas. Pēc izrādes viņi nāk klāt un grib dalīties ar to, kā tas viņiem ir licis justies. Patiesībā viņi ir savā, nevis manā procesā. Mani iepriecina, ka fokuss paliek uz viņiem.

Toms: Vai, piedaloties monoizrādē, jūs kaut kādā ziņā jūtaties kā robežu pārkāpēji, protestētāji? Vai sevi uzlūkojat kā antagonistus, cīnītājus?

Ilze: Varbūt jā, jo, ja reiz es stāstu šo stāstu, tad man šķiet, ka tas kādu varētu interesēt un kāds tajā varētu atpazīt sevi tāpat kā es sevi. Es esmu tas vēstnesis. Tas gan ir atkarīgs arī no materiāla – manas izrādes materiāls nav par mani atšķirībā no Ģirta pieredzes. Bet tad, kad mēs taisījām izrādi, man tuvs profesionālis jautāja, vai es varu parakstīties zem katra vārda.

Toms: Tas ir labs salīdzinājums.

Ilze: Aizvien vairāk iemīlot šo materiālu, es pilnīgi godīgi varu pateikt – jā, zem katra vārda. Es saprotu, ko stāstu, saprotu, kāpēc es to stāstu šodien. Tādā ziņā es esmu vēstītājs, jā.

Toms: Un, Artūr, kā no šāda skatpunkta ir raudzīties uz paša izdzīvotu personisku stāstu?

Artūrs: Personiskumam ir dažādi līmeņi. Solo izrādē aktiera loma ir milzīga, bet vienlaikus es domāju par to interesanto balansu, kur, no vienas puses, tev ir kaut kas, aiz kā aizslēpties, tie nav tavi vārdi, no otras puses…

Ilze: …tu tos padari par saviem vārdiem.

Artūrs: Un arī tad tu kļūsti personiski atkailināts, pat izmantojot svešus vārdus.

Toms: Bet jums taču ir sajūta, ka jūs darāt kaut ko ārkārtējāku nekā ansambļa izrādē?

Dārta: Es drīzāk atbildētu, ka es daru kaut ko savā personīgajā pasaulē ārkārtēju, nevis citiem, jo profesionālās gaidas un pieredzes ir dažādas. Man gadus astoņus desmit nav bijis iespējas būt stāsta stāstītājai, vienai no stāsta virzītājām vienalga kādā kolektīvā, nav pat runas par lomas apjomu vai svarīgumu. Un tas ir iemesls, kāpēc es esmu šajā profesijā. Monoizrādē šo veldzi var gūt ar pilnām mutēm.

Ilze: Monoizrāde arī paņem nesalīdzināmi vairāk spēka.

Toms: Monoizrāde ir postmoderns fenomens – interese par individuālajiem stāstiem aizvien straujāk skrienošajā dzīvē, akcentējot subjektīvo, piešķirot balsi individualitātei, margināliem, plašāk neakceptētiem viedokļiem. Vai tagad globālo apdraudējumu ēnā tieši nevajag kopības izjūtu? Vai monoizrādē iekodētā apzinātā pašizolācija uz skatuves tomēr nepopularizē egoistisku pasaules redzējumu? Citiem vārdiem, vai tagad ir īstā vieta un īstais laiks tik subjektīvam skatījumam uz pasauli?

Dārta: Manuprāt, vismaz manas izrādes sakarā skatītājs ir mans partneris, un es tieši gūstu šo saliedētības izjūtu. Un, spriežot pēc atsauksmēm, es runāju par tēmu, par ko daudzi šobrīd satraucas, par ko baidās. Rezultātā mēs jūtamies kaut kā atraduši viens otru. Viņi saprot, ka ir sadzirdēti, un tas dod cerību, ticību.

Artūrs: Jā, tajā ir milzīgs paradokss, jo, no vienas puses, es esmu viens ar savu autobiogrāfisko stāstu, bet, no otras puses, runa ir par otra cilvēka ieraudzīšanu un sevis atpazīšanu otrā. Tieši tā ir solo darba spēcīgā puse – sastapties ļoti intīmā veidā un pabūt kopā caur stāstu, dramaturģiju. Turklāt izstāstīt savu stāstu, man šķiet, ir visgodīgāk. Man lielākais kompliments pēc izrādes ir, ka cilvēki ir padomājuši par attiecībām ar savu tēvu un grib viņam piezvanīt.

Toms: Citiem vārdiem, tas ceļš, kā līdz kaut kam nonākam, ir atšķirīgs, bet zaudējums visiem ir viens un tas pats, un tas vieno.

Ilze: Es nebiju par monoizrādi šādā kontekstā domājusi. Kaut kādā ziņā tas ir ekshibicionisms…

Toms: Man, skatoties monoizrādes, radies iespaids, ka tās apliecina vientulības izjūtu. Monoizrāde, šķiet, ir konceptuāla vientulības zīme, jo izpildītājs to ne tikai apzinās, bet arī iemieso un šādā solo formātā arī prezentē publikai. Ģirta izrādes nosaukums tieši ir “Vientuļās planētas sala”. Vai tam ir kāds sakars ar jūsu iekšējām izjūtām, vai arī tā ir tikai teorētiska konstrukcija, apcerot šo žanru?

Ilze: Es ļoti domāju par vientulību… (Aizdomājas.) Iestudējot es arī jutos diezgan vientulīgi, un tas bija ļoti labi (smejas). Tas man bija brīnišķīgs atklājums, ka tēmā ir vientulība un uz skatuves tu esi viens, un brīžam tu arī jūties drausmīgi viens. Bet – komanda jau ir apkārt jebkurā gadījumā, vismaz iestudēšanas procesa laikā, tas ir baigi svarīgi.

Dārta: Bet ir arī labā puse šai vientulībai. Tad, ja tev izdodas, tad tas viss ir tavs [11]… You own it. [12]

Toms: Redzi, tu saki, ka pati to paveic, un rezultātā panākums arī ir tavs ieguvums, bet tu paliec viena pati ar to gandarījumu, tā nav?

Dārta: Jebkurā gadījumā, ja tu ko labi paveic un spēj atkārtot, tas dod mugurkaula sajūtu, vismaz man.

Toms: Artūr, pieskaroties tavas izrādes tēmai, tā ir tieši saistīta ar atvadīšanos, zaudējumu. Tu visu laiku atgriezies savās, nevis uzrakstītās atmiņās. Kā tu uz to skaties?

Artūrs: Vientulība kā tēma un stāvoklis bija viena no pirmajām lietām, par ko es domāju. Es sapratu, ka konceptuāli tas būs darbs par vientulību, par būšanu vienam ar daudzajām apkārt esošajām lietām, par būšanu vienam ar pasauli.

Toms: Vai monoizrādē materiāla izvēlei ir sevišķāka nozīme, lai tas atbilstu aktiera personiskajai pieredzei?

Artūrs: Man liekas, ka paša vārdi, paša stāsts ir vēl viens grūtības līmenis. Man bija grūti atsvešināties no atmiņām, kuras esmu glabājis 24 gadus, un palūkoties uz tām svaigām acīm, un tikt no tām prom.

Ģirts: Tu pats vairs nevari objektīvi uz to skatīties. Pēc sarunām ar Nelliju un Vitāliju pēkšņi izlīda ārā tādi pavērsieni, kurus es pats nemūžam nebūtu iedomājies. Tas nozīmē, ka mēs neesam vientuļas planētas salas.

Artūrs: Jā, šādā sadarbībā sev pašsaprotamas lietas tu spēj ieraudzīt kā kaut ko… wow.

Toms: Vai autobiogrāfiskās izrādēs ir arī psihoterapeitiskais moments, norunājot nost savus pārdzīvojumus?

Ģirts: Tas ir kaut kas vairāk. Man likās, ka tas ir kaut kas tāds, kas ir jāizstāsta, ka tam pat vairs nav sakara ar mani. Mans stāsts kļuva par bumbu, kura eksistē man blakus un kura man ir vienkārši jānoliek priekšā skatītājam.

Artūrs: Mums visiem ir bijusi dažāda bērnība, esam šķīrušies un atvadījušies no kaut kā. Man šķiet, ja arī runāšana par to ir terapija, tad tā ir mūsu visu kopīgā terapija.

Toms: Dārta jau vairākkārt pieminēja, ka izrādē viņa ir dialogā ar skatītāju. Bez šaubām, cilvēkam vajag sarunāties. Kā solo priekšnesums ietekmē attiecību izveidošanu ar skatītāju atšķirībā no ansambļa izrādes?

Dārta: Domāju, ka skatītājs ietekmē priekšnesumu, nevis otrādi, jo katru reizi, kad zāles durvis tiek aizvērtas, ir izveidojusies kāda unikāla kombinācija ar vienreizēju atmosfēru. Viņi visi saslēdzas kaut kādā vienotā noskaņojumā. Tas ir dīvaini, jo tur ir tik dažādi savstarpēji nepazīstami cilvēki, kuriem bijušas atšķirīgas dienas.

Toms: Vai tas ir raksturīgi tieši monoizrādei?

Dārta: Monoizrādē tas ir vairāk jūtams, jo esmu ļoti tuvu skatītājiem.

Ilze: Skatītāju ietekmi monoizrādē jūt vairāk.

Dārta: Manas izrādes formāts ir tāds, ka ļoti lielu izrādes daļu esmu vērsta tieši pret skatītājiem, tādēļ es to īpaši labi jūtu.

Ilze: Par skatītāju kopību runājot, tas ir interesanti. Zālē sanāk pilnīgi sveši cilvēki, viņi sasēžas, un tad viņi rada tādu viļņveidīgu murdoņu. Viņi visi kopīgi kaut kā vienojas par šo viļņošanos. Kādā brīdī viņi ir skaļi, tad sačukstas… Kurš to vada?! Tas ietekmē izrādi.

Toms: Bet cik jums ir svarīgi dibināt kontaktu ar skatītāju? Skaidrs, ka ansambļa izrādi var nospēlēt dziļā kontaktā ar publiku un monoizrādi var spēlēt pret necaursitamu ceturto sienu. Cik jums svarīga ir interakcija?

Dārta: Es uzskatu, ka aktieri dalās tajos, kuri neko negrib zināt par skatītāju, un tādos “skatītāju aktieros”. Es vienmēr monitoros skatos uz skatītājiem, mani viņi interesē, un man liekas, viņi nemaz nezina, ka viņus vēro vairāk, nekā viņi paši vēro (smejas). Un, balstoties uz to, kā viņi uzvedas, es sev izvirzu papildu uzdevumus ar domu – ā, es tikšu jums klāt. Vai arī – jūs esat betons, es spēlēšu tikai sev, ar domu – ja jūs negribat būt ar mani, tad arī nevajag (smejas). Interesanti ir vērot, pie kā mēs nonākam izrādes beigās, vai esam atvērti, vienoti, līdz kam mēs esam nonākuši. Man ļoti patīk skatītāji.

Ģirts: Dramaturģijas struktūra ir paredzēta, lai noturētu skatītāja uzmanību. Tas ir spēles elements, ka es ieeju publikā un iznāku no tās ārā. Es nevaru aiziet skatītāju absolūtā pavadā. Es vienīgi zinu, ka nedrīkst izdarīt secinājumus par skatītāju attieksmi pēc viņu sejām, jo pēc tam, uzzinot, ko viņi domā, tur sanāk pilnīgi kaut kas cits (visi aktīvi piekrīt).

Dārta: Es tādēļ dažreiz jūtos piečakarēta. Skatītāji spēj mūs apmānīt.

Ilze: Mans galvenais uzdevums ir jau sākumā viņus tā kā saķert, dabūt to pieslēgumu. Pēc tam jau vairs nevar zināt, kā tur…

Toms: Dārta, izrādes laikā tev ir tieša interakcija ar pirmo rindu. Kādam no skatītājiem tu iedod gumijas konfekšu lācīti. Vai tu kaut kā pārslēdzies no stāsta uz realitāti, vai tu atslēdzies no tēla un pievērsies skatītājam šeit un tagad? Kāds ir tas mehānisms, ja to ir iespējams noformulēt…

Dārta: Es nezinu, kā tas notiek, es nevaru izstāstīt. Pirmo rindu es redzu, un izrādes laikā es skenēju, lai saprastu, kurš no viņiem paņems to lācīti, jo teksta asociācijas tajā brīdī nav patīkamas. Manas lielākās bailes ir, ka viņi to nepaņems, bet pagaidām es neesmu kļūdījusies. Taču izrādes sākumā es drīzāk jūtos kā stendapā, kad vienkārši mēģinu noķert skatītāju uzmanību, kā Ilze jau teica. Bet es jau dzirdu, kurš noreaģē, un tam es veltu nākamo repliku.

Ilze: Man nav fiziski iespējams redzēt skatītāju, es redzu tieši neko.

Toms: Bet vai tu vari sevi iedomāties ar šo izrādi Ģertrūdes ielas teātrī, līdzīgi kā Ģirta izrādē? Skaidrs, ka tu nevienu neaicinātu pievienoties sev uz skatuves, bet kā būtu, ja tev neizbēgami nāktos dibināt kaut vai acu kontaktu ar kādu no skatītājiem?

Ilze: Tas būtu cits žanrs. Tas būtu pilnīgi kaut kas cits. Vai es tam esmu gatava šobrīd? Es domāju, ka ne. Bet arī Ģirts teica, ka viņam tomēr ir kaut kāda struktūra – viņam ir tēls, kurš ir viņš pats, bet kurš tomēr paliek tēls.

Toms: Mēs jau runājām, ka skatītājs aktierī ierauga cilvēku un vienlaikus arī tēlu un vienmēr ir spēle starp autentisko un fiktīvo. Esence ir tajā, ka nav iespējams notvert to īstenības mirkli. Tas ir interesanti, bet to nevar īsti izprast, novērtēt un iztēloties. Kur jūs esat paši un kur aizslēpjaties aiz tēla?

Ilze: Man ir bijusi tā laime atrast dažus tādus tēlus, kuri dara un runā to, ko es nekad mūžā ne teiktu, ne darītu. Un tā bandītiskā, nekaunīgā sajūta ir kolosāla, kad nav nekādu robežu, kuras man pašai ir un varbūt daudz par daudz. Šī fikcija dod brīvību jebkam. Turklāt izrādē tas notiek intensīvi, augstā temperatūrā. Man jau patīk noslēpumainība uz skatuves, kad nav ne melns, ne balts, kad skatītājs nesaprot, kurā brīdī aktieris ir bijis īsts.

Toms: Tas jo sevišķi attiecas uz autobiogrāfiskajiem stāstiem. Vai mums vispār to īsto vajag noķert, un vai tas ir kaut kas publikai paredzēts?

Ģirts: Zini, tas stāsts ir uzrakstīts, bet es jau mainos un vairs neesmu tas, kas biju toreiz, un izrādē lieku iekšā no tā, kas es esmu tagad. Visu laiku notiek sērfošana pa kaut kādām manām daļām, kuras nu jau ir no manis ārpus, uz kurām es pats skatos no malas…

Ilze: Artūra izrādi es vēl neesmu redzējusi, bet esmu ieintriģēta. Man kā skatītajam nemaz negribētos, lai Artūrs katru vakaru no jauna izplēstu sevī kaut kādas šausmīgas traumas un mēs to tagad visi kopā piedzīvotu. Tas jau nav par viņu. Tas ir mākslas darbs ar kaut kādu virsvērtību.

Ģirts: Pliks dokumentālisms nestrādātu.

Ilze: Es būtu ciet uzreiz. Tas ir tāpat kā kara laikā taisīt izrādes par karu. Tā nekad nevar pārspēt realitāti, nekad.

Toms: Man ir pierakstīts, bet Ilze jau iesākumā pateica, ka tēlos nevar aizbēgt no sevis. Varbūt tomēr var? Vai tu, Artūr, vari paskatīties uz sevi no malas kā uz kaut kādu Artūru, kurš tur tajos notikumos uz skatuves ir bijis pirms gadiem?

Artūrs: Man šajā sakarā ļoti daudz nācās domāt par spēlēšanu un nespēlēšanu. Kaut kādā ziņā es to stāstu mēģināju izstāstīt no šodienas perspektīvas. Iemiesot versiju par sevi man palīdz izrādes situācija, savā ziņā tāds neīstais stāvoklis… tur ir daudz uzdevumu vienlaikus. Vai no sevis var aizbēgt? Nē… nevaru, šajā gadījumā es nevaru, varbūt kāds var… Tajā pašā laikā man ir izrādes struktūra, man ir dažādi uzdevumi, es eju iepriekš zināmus soļus.

Toms: Noslēdzot mūsu sarunu – vai monoizrādi būtu jāizbauda katram aktierim? Vai gūtā pieredze ir tāda, kurā atkal kādreiz gribētos atgriezties?

Ilze: Ātrāk ne, bet, ja būs īstais laiks, īstais materiāls un režisors, kāpēc ne?

Ģirts: Kas to zina…

Dārta: Man savukārt vēl aizvien nav tās atšķirības sajūtas. Es varētu runāt, vai es gribētu atgriezties pie tik intensīvas pieredzes un problemātikas. Manā galvā vienkārši tas nav tā sastrukturēts – man nav nozīmes, vai tā ir tieši monoizrāde.

Artūrs: Es varu pievienoties. Monoizrāde man nebija ļoti apzināta izvēle, tematika vienkārši paģērēja šādu formātu. Tādēļ, ko nu man tas materiāls iedos, tā tas arī būs. Katrā ziņā nav tādu baiļu, lai turpmāk vispār nekad to nedarītu. Tā tomēr bija lieliska pieredze.