Izrāde ne tikai par kaķiem
Kritiķu īsviedokļi par Daugavpils teātra izrādi “Kaķa memuāri” Māra Korsieša režijā
Piezīmes par Visuma centru
Zane Radzobe: Daugavpils teātris “Kaķa memuārus” ir pieteikuši kā iestudējumu murrājošu radību kalpiem, tāpēc šoreiz kā recenzente es sajutos īpaši kvalificēta. Mans murrājošais pavēlnieks gan ir definējis, ka teātri ir ļaunums, tomēr pat visrūpīgākais kaķis nespēj uzmanīt saimnieci VISU laiku. Un tā es viltīgi izslīdēju no mājas un noskatījos aktrises Zandas Mankopas monoizrādi.
“Kaķu memuāri” ir populārs žanrs, tādus atradīsiet jebkurā pasaules literatūrā. Tāpat kā sociālajos tīklos, video blogos, tiktok. Ciniķi teiks, ka mājdzīvnieku dievināšana globālā mērogā ir veids, kā aizvien atsvešinātākā pasaulē cilvēki cenšas saglabāt cilvēciskumu, jo mājdzīvnieks nozīmē rūpes un mīlestību, un iedziļināšanos kāda cita dzīvē. Kaķu kalpi uz to skatās vienkāršāk: pie tevis dzīvo Visuma centrs un radības kronis, un tu neesi tik dumjš, lai ar šo patiesību strīdētos.
Neizbēgami, ka, rakstot par kaķiem, autori raksta par sevi. Un tur, man liekas, Lenas Divani romāns “Septiņas dzīves un viena liela mīlestība” drusku atšķiras no citiem žanra paraugiem, jo autore sevi kaķa acīm ierauga kā vulgāru, pat varmācīgu sievieti. Bet viss cits gan kā parasti. Un tas jau arī ir šī žanra spēks – atpazīt un priecāties par to, ko tu jau zini.
Izrāde ir veidota vienkāršiem paņēmieniem, lai gan – pat to, iespējams, ir par daudz. Scenogrāfs Egils Viļumovs iekārtojis spēles telpu kā viesistabu, kurā viss ir Zandas Mankopas Pūciņas izmēram absolūti atbilstošs, liecinot, ka tā patiesi ir viņas māja; tikai durvju rokturis, kuru saimniece nelietīgi izmanto kaķīša spīdzināšanai, uzrāpies teju pie griestiem. Funkcionāli un asprātīgi, un gandrīz, gandrīz (bet tomēr nē!!!) izpērk šaušalīgo sintētisko parūku, ar kuru nez kāpēc pazemota aktrise. Režisors Māris Korsiets savukārt apmierinājies ar minimālistisku pieskārienu iestudējumam, šķiet, organizējot aktrises kustību pa telpu, kā arī ievietojot izrādē Mankopai nekādi nevajadzīgus “kruķus”, piemēram, sentimentālu mūziku.
Bet īstenībā izrāde tiešām ir aktrises solo darbs. Es, protams, jūtos uzpirkta, jo no visiem skatītājiem tieši man Pūciņa divreiz ierāpās klēpī. Bet par aktrises meistarību liecina tas, ka šādā ekstrēmā pietuvinājumā gandrīz vai gribas mierinoši paglaudīt balto kažoku, kad viņas kontaktlēcu noformētajās acīs atbilstoši lomas loģikai rotaļīgu uzvarētājas izteiksmi nomaina mazliet nedrošības un šaubu. Mankopa tiešām kustas kaķiski, bet galvenais – veido koķeta, dzīvespriecīga, bet arī ļoti smalkjūtīga radījuma portretu. Kāds no kolēģiem pēc izrādes teica – hei, bet tas jau nebija par kaķiem, bet par ko vairāk. Mans pienākums, protams, ir jums pateikt, ka nekā svarīgāka par kaķiem nemaz nav; un tomēr – kaķi jau vienmēr ir par attiecībām, raksturiem un dzīvi. Arī šoreiz.
Kaķa labākais draugs
Toms Čevers: Daugavpils teātra Eksperimentālajā zālē, kas iekārtota laika zoba skartā teātra ēkas spārnā, laiku pa laikam top pārsteidzoši darbi tādā tuvplānā, ka tuvāk nav iespējams. Nāk prātā Dmitrija Petrenko skarbi eksistenciālais skatījums uz Ingas Ābeles lugu “Tumšie brieži” un Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas topošo aktieru diplomdarba izrāde, kur Aleksandra Vampilova lugas “Vecākais dēls” varoņu starpā valdīja gandrīz sataustāma psiholoģiska spriedze.
Savukārt šajā sezonā tapusi teātra vadošās aktrises Zandas Mankopas monoizrāde “Kaķa memuāri”, kuras pamatā arī latviski pieejamais grieķu autores Lenas Divani romāns “Septiņas dzīves un viena liela mīlestība. Kaķa memuāri”. To dramatizējusi Kristīne Veinšteina.
Kā jau ļauj minēt nosaukums, iestudējumā uz dzīvi nāksies paraudzīties no kaķa skatpunkta. Un lieki piebilst, ka pieaugušo auditorijai paredzētā izrādē bez skatuves partneru atbalsta un acis saistoša inscenējuma iemiesot dzīvnieku tā, lai nekļūtu par līdzjūtību raisošu karikatūru, ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums.
Aktrises veiklība, pārvaldot savu profesionālo instrumentāriju, nav apšaubāma. No pirmajiem mirkļiem kā ar nagiem viņa iekrampējas kaķa dzīvesstāsta pavedienā, kas ved no kāda dārza stūra blakus citiem noklīdušiem neveiksminiekiem līdz pat citiem medību laukiem, kuros viņa ierodas, nu jau cilvēka lutināta. Neatslābstošā spēles intensitātē ar dažādām un pat pretrunīgām reakcijām Zanda Mankopa, izmantojot humoru, atbruņojošu naivumu, koķetēriju, bravūru, draudzīgus žestus un asaras, atklāj un komentē kaķu saimniekiem labi atpazīstamas šo pašpietiekamo mājdzīvnieku izdarības. Aktrisei veiksmīgi izdodas izvairīties no sentimentāliem tekstiem raksturīgas banalitātes un brīžam – pat aizsniegties līdz filozofiskam vispārinājumam. Tādējādi Zanda Mankopa izdara svarīgāko, ko no viņas varētu sagaidīt, proti, pārliecina, ka šī nav izrāde par kaķiem, bet gan – par cilvēkiem. Pilnībā aizmirsties gan neļauj izrādē izmantotie angļu valodas iestarpinājumi. Sākotnēji tie mulsina, bet turpinājumā pārliecina kā zināms atsvešinājuma paņēmiens, kas liek saglabāt modrību, jo ar mums taču sarunājas kaķis.
Kaķis retoriski vaicā – vai tad cilvēks nav dzīvnieks, vai tad cilvēks nav dzīvs? Kā vieni, tā otri saskaras ar vieniem un tiem pašiem jautājumiem. Par brīvību, par kuru vieglāk ir sapņot nekā to realizēt, par skrienošo laiku, kas daudzas lietas ļauj novērtēt tikai tad, kad tās grasāmies zaudēt, par pienākumiem, kurus uzņemamies pret citiem laikā, kad mēs varētu būtu kopā ar tiem, kuriem patiesi rūpam. Vienīgi pašrefleksijas spēja, tieksme analizēt piedzīvoto un prognozēt nākotnes izredzes, cilvēkam liek aptvert, cik skarbas var būt saņemtās atbildes.
Aktrise, šķiet, bez līdzšinējas ievērojamas pieredzes interakcijā ar publiku spēles telpā ir pārsteidzoši droša un pat izaicinoša, uz sanākušajiem neraugoties kaut kur mēmā, aizsardzību sološā tumsā virs prožektoriem, bet gan bezceremoniāli tieši. Par to arī vēsta kāds punkts no izrādē vairākkārt piesauktā kaķa dzīvesziņas kodeksa – šie dzīvnieki nejautā, bet gan vienkārši ņem visu, kas tiem nepieciešams.
Māra Korsieša režisora roka skatuviskajā darbībā ir tikko manāma, ja atskaita dažus, salīdzinot ar aktrises dzīvo klātbūtni, visai neobligātos kaķa saimnieku balss ierakstus, kuri pārtrauc monologu. Izrādes temporitms ir nodots aktrises pārziņā. Viņa brīvi izmanto garo un šauro spēles telpu, pārskrienot no vienas malas uz otru, it kā mainot stāsta norises vietu, pieradinot skatuves centrā novietoto atzvelteni un garlaikoti apspēlējot dažus kaķa izklaidēšanai sagādātos rekvizītus.
Diemžēl izrādes veidotāji nav izmantojuši iespējas atsevišķām norisēm piešķirt sadzīvisku patiesumu, jo saimnieku uzmanības alkās nogāztais puķpods ir no plastmasas, bet noplēstā tapešu strēmelīte – tik niecīga, ka nav vērts satraukties. Zandas Mankopas atdevīgais sniegums būtu pelnījis ar lielāku izdomu iekārtotu vidi, kas bijusi Egila Viļumova pārziņā, un mērķtiecīgāku kustību partitūru, kurā izpaust aktrises ķermeņa iespējas, kam stāsts par kaķi ar tam raksturīgo laisko grāciju ir ļoti pateicīgs. Izrādes struktūras veidošanā būtiska nozīme ir Sergeja Vasiļjeva vienkāršajiem, bet praktiskajiem gaismu risinājumiem. Apgaismojuma intensitāte mainās no gandrīz pilnīgi gaišas telpas līdz melnai tumsai, kurā aktrises seju izgaismo vien kabatas lukturīša zili baltais kūlis.
Divas hipnotiskās lēcas viņas acīs ir pietiekami iedarbīgs līdzeklis, lai mazliet sevi pasargātu, aizslēpjoties aiz tēla. Tādēļ sirmā parūka, ar kuru, acīmredzot, mēģināts radīt vizuāli uzskatāmākas kaķa asociācijas, ir gluži lieka. Izrādes gaitā mākslīgo matu kodaļa bīstami sašķobās, bet aktrise to pamanās izmantot savā labā, lai finālā raisītu vairāk žēluma pret mirstošo kaķeni, kura nu ir sarāvusies čokurā turpat pie skatītāju kājām. Šajā emocionālajā kulminācijā viņa aicina pavadīt laiku kopā ar kaķiem, lasi, draugiem, jo tas nekad nebūs izniekots velti.
Rakstīt atsauksmi