Robežspēle
Īsviedokļi par Dailes teātra izrādi “Milzis” Gata Šmita režijā
Cilvēcisks skats uz neviennozīmīgo
Zane Radzobe: Britu bērnu autors Roalds Dāls Latvijā nav plaši pazīstams vārds, pat ja caur kino viņa daiļradi – “Čārliju un šokolādes fabriku”, “Matildi” vai “Fantastisko Lapsas kungu” – pazīst arī pie mums. Tāpēc jāsāk ar atrunu skatītājiem – “Milzis” Dailē gan atsaucas uz dokumentālu mākslinieku, bet īstenībā neslēpti runā par sabiedrību šobrīd ārkārtīgi polarizējošām tēmām. Ja tas jūs nebaida (un varbūt tieši, ja baida!), izrāde ir vērtīga, jo dramaturgam Markam Rozenblatam šai darbā ir izdevies tas, kas laikmetīgajā kultūrā ir retums: tas ir sabalansēts un niansēts, neideoloģisks un cilvēcisks skats uz neatrisināmo un neviennozīmīgo.
“Milža” darbība noris vienas priekšpusdienas laikā Dāla lauku mājā, kur steigā sapulcējušies autora izdevēji kopā ar viņa sievu cenšas panākt, lai Dāls publiski atvainojas. Par ko? Par antisemītismu. Darbība notiek 80. gados, un apstākļi ir dokumentāli, pat ja luga – fikcionāla. Dāls 1983. gadā publicēja recenziju, kurā nosodīja Izraēlas veikto civiliedzīvotāju slaktiņu Libānā. Bet sabiedrība “uzvelkas”, izlasot tajā krietnu antisemītisma devu. Vikipēdija gan šodien apkopojusi slavenu britu ebreju izteikumus par šo jautājumu, kas traktē Dāla uzskatus drīzāk kā epatāžu, ne pārliecību, tomēr teksti, ko lugas beigās Rozenblats ir licis Dāla mutē, patiešām ir viņa publiski teikti, un katrs pats var izlemt, ko tie liecina.
Rozenblata luga un ar autoru (kā saka programmiņa) ciešā kontaktā veidotā izrāde ir par robežām. Palestīnas jautājums šobrīd nav mazāk sāpīgs kā pirms četrdesmit gadiem, un arī mazāk pretrunīgs ne, pat ja mēs vienu teksta līmeni – to, ka pie reģiona problēmu šūpuļa stāv briti kā kolonizatori –, protams, tā neizjūtam. Bet jautājums ir par to, kur ir robeža starp nosodījumu un etnisku naidu. Par to, kur ir vārda brīvības robežas un kad sabiedrībai ir normāli iejaukties, pieprasot, lai tiktu pārtraukta tai nepieņemama rīcība. Arī par to, vai darbi ir atbildīgi par savu autoru grēkiem, ko drīkst vai nedrīkst atļauties īpaši talantīgi cilvēki un vai talants tiešām ir kas psihiskai slimībai līdzīgs un atbrīvo māksliniekus no atbildības un sekām.
Dailes teātra “Milzis” ir izteikts dramaturga teātra piemērs, tāpēc par Gata Šmita režiju jāsaka tikai tas, ka viss rit raiti un bez aizķeršanās. Scenogrāfs Rūdolfs Bekičs uz Jaunās zāles skatuves uzlicis remonta ainu, signalizējot, ka pārbūvēta tiek ne tikai Dāla māja, bet arī dzīve. Bet galvenais izrādes pievilcības avots, protams, ir lieliski saskaņotais ansamblis – Kristīne Nevarauska (Lisija), Gints Grāvelis (Toms Mešlers), Madara Viļčuka (Hollija), Jakovs Rafalsons (otrā sastāvā Juris Bartkevičs, Volijs). No otrā plāna īpaši gribas izdalīt Janas Herbstas sniegumu Džesijas Stounas lomā, jo viņai izdodas ne tikai nospēlēt varones iekšējās emocionālās pretrunas, sastopoties ar dievinātu autoru, kura cilvēciskās kvalitātes būtu maigi raksturot kā nepieņemamas, bet arī nodrošināt Dālam idejisku pretstāvi, ne mirkli neradot sajūtu, ka runa būtu par “ideoloģijām”.
Bet izrādes centrā, protams, ir Milzis – Ģirta Krūmiņa Roalds Dāls. Tas ir brīnišķīgs darbs! Krūmiņa paasais groteskas stils, kas vienlaikus apvienojas ar dziļu psiholoģiskumu, šai loma ir izcili piemērots, un grūti ātrumā iedomāties otru aktieri, kas tik organiski spētu iemiesot tēla pretrunas. Dāls Dailē ir liels, ļoti pievilcīgs, žēlojams kā bērns, sliktu raksturu, brīžiem šokējoši ļauns, atbaidošs... Tieši tāds, kādam viņam arī jābūt, lai izrāde par šīm tēmām būtu mākslas darbs, ne politaģitācijas lekcija.
Milža cīņa
Rute Priedulāja: Dailes teātra “Milzis” Gata Šmita režijā ir asa politiska diskusija, ko atdzīvina cilvēciskums, attiecību līkloči un lielas personības pretrunīgā daba.
Roalda Dāla recenzija par grāmatu, kas atspoguļo 1982. gada Izraēlas iebrukumu Libānā, tiek atzīta par antisemītisku, pie viņa ierodas izdevniecības “Farrar, Straus and Giroux” pārdošanas daļas vadītāja Džesija Stouna, ebrejiete, lai panāktu Dāla publisku atvainošanos. Mēģinot pielabināties un pierunāt rakstnieku, viņam apkārt danco arī topošā sieva un izdevējs Toms Mešlers. Izrādes laikā atklājas katra personiskās intereses, kas palīdz šķetināt argumentu motīvus – vai tā būtu nauda, personisks aizvainojums vai patiesas rūpes par mīļoto. Bet kā mīkla un reizē atvērta (bērnu) grāmata paliek Dāls, kurš ir nepielūdzams savā stūrgalvībā un slīpētajā ironijā, taču brīžiem viņā uzjundī negaidīta cilvēcība un iejūtība.
Izrādes pamatā ir Marka Rozenblata luga, kurā viņš precīzus faktus savērpis ar izdomātiem notikumiem un tēliem. Gatim Šmitam ir izdevies lieliski organisks tulkojums, luga ir smalki un tīri veidota, taču vietām ausīs duras replikas, kas ilustrē skaidri nolasāmo no tēlu attiecībām.
Šai izrādei raksturīga detektīva cienīga spriedze, kurā skatītājam jābūt modram, sekojot līdzi spraigai diskusijai, uztverot jaunus pavedienus un pavērsienus. Noslēpumainību rada apziņa, ka nav skaidrs, cik lielā mērā tēli saka patiesību un cik – manipulē, lai panāktu savu. Detektīva atmosfērai piebalso arī Aleksandra Barinova-Vipuļa gaismas, izceļot nozīmīgākos dialogus. Nokaitētā diskusijas punktā, kurā valda vislielākais tiešums, apgaismojums ir gluži kā operāciju zālē. Savukārt brīdī, kad Dāls ar Stounu runā par viņas dēla veselības problēmām, vide iegūst tumšu un sarkanīgu nokrāsu, iepriekš reālistisko atmosfēru un spēles veidu izkāpinot līdz sapņa intensitātei.
Trāpīga vides metafora ir Rūdolfa Bekiča radītā māja, kurā notiek remonts. Apkārtējie trokšņi vēl vairāk kairina rakstnieka uzvilktos nervus un atgādina par nestabilo situāciju, kurā viņš nonācis savu kontraversālo uzskatu dēļ. Spēcīgu iespaidu rada šī tēla pretrunīgums – viņš ir kā neizkustināms milzis, kas neatkāpsies no sava, taču viņa spītīgā uzvedība atgādina mazu, nepaklausīgu bērnu, kura mamma (šajā gadījumā topošā sieva) ar laiku vairs nemaz necenšas savaldīt viņa nepieklājīgo tiešumu un apvainojumus pret ciemiņiem. Ģirts Krūmiņš meistarīgi apvienojis Roalda Dāla pretējības, viņu vērot ir patiesi aizraujoši un izprast – gandrīz neiespējami.
Izrāde noslogo prātu ar straujām un asām diskusijām, bet beigās nolasās tiešs vēstījums, ka pār samudžināto politiku tomēr uzvar māksla un cilvēcība. Par spīti visam Dāla dzīve mierpilni turpinās ar domām par kāzām. Un vecāki nemēģinās saviem bērniem skaidrot, kāpēc viņu iemīļotās grāmatas pēkšņi vairs nedrīkstētu lasīt.
Rakstīt atsauksmi