Zane Radzobe

Teātra kritiķe un zinātniece

Henrieta Verhoustinska

Teātra kritiķe, LTV žurnāliste

Vasara bez internetiem

Kritiķu īsviedokļi par Latvijas Leļļu teātra izrādi “Oskars un lietas” Paulas Pļavnieces režijā

Pārvarot bērnības garlaicību

Zane Radzobe: Leļļu teātra jaunais iestudējums “Oskars un lietas” sākas ar patiesu šausmu ainu – Oskars ir atvests pie vecmāmiņas uz laukiem UZ VISU VASARU. Turklāt – mājās aizmirsts telefons. Puika ieķeras tēva biksēm stērbelē, bet tas nelīdz. Sākas izsūtījums, kurā Oskars sastopas ar visiem bērniem labi pazīstamajām šausmām – piena plēvi zupā un milzu sīpola gabaliem kotletēs, jo vecmāmiņa gan ir mīļa, bet visu dara nepareizi. Un arī to, ko pieaugušie no atmiņām par bērnību parasti izdzēš, bet kas ir neizbēgama tās blakusparādība – garlaicību.  

Igauņu rakstnieks Andruss Kivirehks, kura spalvai pieder “Oskars un lietas”, veltījis šo darbu gandrīz vai mūsdienu bērnības aktuālākajai problēmai – tam, kā (ne)rodas rotaļa. Pētnieki nopietni satraucas, ka bērni šodien ir pārāk izklaidēti un viņiem nav iespējas garlaikoties, tāpēc nerodas arī izdevība izdomāt, kā garlaicību pārvarēt. Un tad nerodas arī radošums. Bet Oskaram ir ļoti garlaicīgi, un tad, izrādās, uz malkas pagales uzzīmējot telefonu, ir iespējams sarunāties ar lietām. Krēsls – brīnums, grib ceļot pa māju. Trauki no vienas servīzes – apvienojas. Bet atkritumu kaste virtuvē dzejo un dzied (tēma par to, ka dzeja allaž rodas no atkritumiem, iepriecina pieaugušos; Kārļa Tones mūzika – visus vecumus). Tiesa, drēbju skapis, sabaidījis Oskaru ar kreklu briesmu darbiem, gan aizmirst zēnu brīdināt, ka džemperi vispār bērnus ir gatavi dzīvus apēst. Bet šo nolaidību droši vien ir pieļāvis jau Kivirehks un Klāvs Mellis savā dramatizējumā tikai atkārtojis, tāpēc to pret izrādi turēt nevar, un tā aizrit raiti un viegli.

Izrāde ir veidota jauktā tehnikā. Artūrs Putniņš, pašā sākumā komentējis zālei, ka reiz arī viņš bija mazs, spēlē Oskaru dzīvajā plānā. Daļēji dzīvajā plānā darbojas arī Santa Didžus, kuras galvenais izteiksmes līdzeklis ir polsterētās ķermeņa aprises, jo mākslinieka Kristapa Kramiņa veidotā košā vide spēlējas ar izmēriem – lai Oskars sanāktu mazs, viss cits kļūst liels, neliela auguma aktrisi ieskaitot. Visbeidzot Anna Klišāne, Krists Jēkabsons un Rūdolfs Apse darbina veselu armiju antropomorfizētu priekšmetu. Krēsls iegūst acis un zobus, no atkritumu kastes izlokās milzīga mēle, bet trauki iegūst arī ekstremitātes. Šis paņēmiens, lai arī neļauj īsti izpausties mākslinieku priekšmetu atdzīvināšanas prasmēm, labi atbilst stāsta garam, kurā dažādas lietas izrādās ļoti cilvēciskas, bet bērni aiz sētas var būt arī priekšmetiski (proti, volejbola bumbu galvas). Režisorei Paulai Pļavniecei tā ir kļuvusi jau par specialitāti – rādīt bērnu pasaules kā formās monolītas un pamatkrāsās ņirbošas, bet viņu iekšējai pasaulei ļaut uzmirdzēt ar pārsteidzošu iejūtību un niansēm. Pieaugušie jau parasti ātri aizmirst sevi kā bērnu, bet Oskaram ir taisnība – nevar taču gribēt, lai viņš draudzējas ar kaimiņiem tikai tāpēc, ka viņi ir viena vecuma. Un ir tādas situācijas, kad lietas patiesi ir daudz labāka izvēle.

Bērnu izrādēs, man liekas, pieaugušam kritiķim vispār vairāk ir jāskatās skatītāju zālē, nevis uz skatuves, saprotot, ka izrādi jau nespēlē mums. Un, lai arī man patika, par īsto provi tāpēc kļūst kāda apmēram piecgadīga lēdija, kas, man un savai draudzenei blakus nosēdināta (mamma palika kaut kur citā rindā), ne tikai neizvilka telefonu, par kura lietošanu tika bargi brīdināta pirms izrādes, bet pat patiesā neizpratnē paklusi izsaucās: “Viņš mīl baloniņu? Kas, pie velna!” Novērtējot latvisko audzināšanu (jo pēc konteksta tas absolūti bija WTF), es secinu, ka šāda patiesa neizpratne, ko sevī nenovaldīt, izrādei ir arī liels kompliments.

Tīrs spēles prieks

Henrieta Verhoustinska: Es piederu tai laimīgajai paaudzei, kura piedzīvojusi vasaras pie vecmāmiņas. Taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc Latvijas Leļļu teātra izrāde “Oskars un lietas” manī raisīja kristāldzidru prieku. Izcilā igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka asprātīgā grāmata par puiku, kurš, atstāts uz vasaru pie vecmāmiņas un aizmirsis mājās telefonu, sāk sarunāties ar lietām, ir rezultējusies tikpat asprātīgā, krāsainā, dzirkstošā izrādē.

Izrāde “Oskars un lietas” neignorē savu skatītāju. Oskars, kuru, neslēpjot savu “onkuļa” vecumu, iejūtīgi un gudri atveido Artūrs Putniņš, sarunājas ar publiku, un publikas jaunākā daļa atsaucīgi un vietā skaļi reaģē uz notiekošo. Režisores Paulas Pļavnieces, dramaturga Klāva Meļļa un mākslinieka Kristapa Kramiņa iestudējumā ir daudz spēles prieka un atjautīgu detaļu. Skatuve ir iekārtota tā, ka pieaugušajiem – Tētim un Santas Didžus Vecmāmiņai – neredz galvu, bet tikai auguma apakšējo daļu. Ķermeņa vidusdaļa ir tas, kā mūs redz mazļauži jeb bērni. Manuprāt, šis princips varēja tikt konsekventi ievērots visu izrādes laiku, tomēr veidotāji izvēlējušies kādā emocionālā brīdī Vecmāmiņas seju atklāt. Pa Oskara koka kluča telefonu sazvanītās lietas lieliskā saskaņā atdzīvina trijotne, kuru es pie sevis nosaucu par “gariņiem” – Anna Klišāne, Krists Jēkabsons un Rūdolfs Apse, kuri savās rozā parūkās izskatās jancīgi, bet tērpus maina atbilstoši dažādu istabu atšķirīgajām tapetēm – tā, ka saplūst ar sienu. Viņi parādās gan atklāti, reaģējot uz izrādes norisēm, gan iedarbinot priekšmetus. Viena no lietām, ar kuru Oskaram izveidojas īpaša saikne, ir sārtais baloniņš, kurš ieķēries pagalma bērzā, un baloniņš dejo, kad to “iekustina” Krista Jēkabsona īpaši aktīvi virpuļojošs vējš. Šī trijotne tad atbildīga par to, ka lietas, ko Oskars sazvana pa savu burvju telefonu, pārvēršas par Kramiņa fantāzijas atjautīgi atdzīvinātām būtnēm. Krēslam, paceļot atzveltni, parādās acis, bet sēdeklis, pieaugot zobiem, kļūst par krēsla muti. Romantiski noskaņotajam pārītim – cukurtraukam un kafijas krējuma kannai – pieaug kājas, un acis parādās paceltajos vāciņos. Poētiski noskaņotajai miskastei izkaras liela rozā plastmasas mēle, kas nepagurdama skaita dzejoļus. Mēbeles virina savas durvis, drēbes savērpjas dusmīgā vērpetē. Un tā joprojām. Visu laiku ir, kur piesiet aci, krāšņas epizodes seko cita citai, un uz kopīgas ass tās uzver Kārļa Tones mūzika. Īpaši jauka ir fināla dziesma.

Un vienlaikus cauri šim tīrajam spēles priekam ieaužas mīļš un gudrs stāsts par bērna fantāziju, kas kliedē vientulību, un prasmi dažādām paaudzēm sarunāties katrai savā mīlestības valodā. Vecmāmiņai tas ir ēdiens, kurš, starp citu, arī atdzīvojas (bet izrādes programmiņā atrodamas pavisam īstas vecmāmiņas gardu ēdienu receptes). Oskaram tā ir vēlēšanās vecmāmiņai palīdzēt, atsvabināt viņu no raizēm un interese par vecmāmiņas dzīvi, kāda tā bijusi viņas jaunībā. Te vēlreiz uzteicams aktiera Artūra Putniņa darbs.

Pēc intensīvas pieaugušo izrāžu skatīšanās, kuras, atbilstoši laika garam, stāsta par nopietnām krīzēm un problēmām, izbaudīt “Oskaru un lietas” bija īsta laime.